Pasaules Banka norāda, ka valstīm vismaz četrkārt jāpalielina izdevumi, kurus ieguldīt ūdensapgādes infrastruktūrā

Sociālā politika

Pēc Pasaules Veselības organizācijas (PVO) datiem, no Baltijas valstīm vislabāk nodrošināti ar pieeju dzeramajam ūdenim ir Latvijas iedzīvotāji – 95%. Lietuvā šis procents ir 92, Igaunijā – 93. Vissliktākā situācija ir Āfrikas valstīs, Austrumāzijā un Tuvajos Austrumos. Ilgstoši sausuma periodi nepalīdz arī austrāliešiem, jo daudz ūdens tiek patērēts lauksaimniecības vajadzībām.

Jau kopš šīs tūkstošgades sākuma dažāda ranga eksperti brīdina par reālu ūdens krīzi, un ANO brīdina – ja politikas veidotāji nesāks par to domāt un reāli rīkoties, ūdens krīze var izraisīt pat karus.

Statistika gan rāda, ka kopš 1990. gada 2,6 miljardi iedzīvotāju ir tikuši pie pienācīgas ūdens apgādes, taču, vienalga, 2015. gadā 663 miljoni – viens no desmit – bija spiests dzert netīru vai tādu ūdeni, kas nav atzīts par drošu.

Krīze Indijā

Šobrīd akūtu ūdens trūkuma izraisītu krīzi piedzīvo Indija. Kopš jūnija sākuma Bihāras štatā no karstuma miruši teju 100 iedzīvotāju. Jau pērn valsts valdība paziņoja, ka aptuveni 600 miljonu cilvēku cieš no izteikta ūdens trūkuma un aptuveni 200 tūkstoši ik gadu nomirst, jo nav pienācīgas piekļuves tīram dzeramajam ūdenim.

Ezeru izžūšanas un gruntsūdeņu iztukšošanās dēļ mājās un viesnīcās nav pieejams ūdens, cilvēki stāv rindās ar kannām pie automašīnām ar ūdens cisternām. Valstī musonu lietus apmērs pērn bijis par 62% mazāks nekā 2017. gadā, tam sekoja sausums. Indijas austrumu un dienvidu štatos temperatūra ir sasniegusi pat 49 grādus pēc Celsija.

Čenaja ir Indijas sestā lielākā pilsēta ar vairāk nekā teju 10 miljoniem iedzīvotāju. Dažas kompānijas lūgušas cilvēkus strādāt no mājām, restorāni strādā īsāku darba laiku un apsver iespējas nepasniegt pusdienas, ja palielināsies ūdens deficīts, vēsta britu raidsabiedrība BBC. Pilsētas metro ir izslēgtas gaisa kondicionēšanas iekārtas. Nesen policijai nācies iejaukties kaimiņu strīdā – viens otru apvainoja ūdens zādzībā.

Čenajas viesnīcas Hotel Deccan Plaza vadītājs Gauri Šankars aģentūrai AP pastāstījis, ka no apmēram 60 kilometru attālas pilsētas viesnīcai ik dienu tiek piegādātas divas cisternas ar ūdeni. Katra cisterna izmaksā 4000 rūpiju, kas ir nedaudz virs 50 eiro.

BBC apraksta arī Hatkarvadi ciemu, kur karstuma dēļ mājas ir pametušas daudz ģimeņu, arī kokvilnas, prosas pārstrādes un citas rūpnīcas telpas pamestas, jo tikai divās no 35 ciema akām ir ūdens.

Indijas valdība ūdens trūkuma risināšanai izveidojusi jaunu ministriju. Valsts prognozējusi, ka līdz 2020. gadam ūdens izbeigsies 21 lielai pilsētai Indijā, kas ietekmēs 100 miljonus cilvēku.

Šī sausuma krīze ilgst jau vairāk nekā mēnesi – Deli pašvaldība jau vairākas nedēļas katrai mājsaimniecībai izsniedz 600 litrus ūdens, un tas neesot pietiekami, lai izdzīvotu desmit dienas, līdz cisterna atbrauc atkal. Problēma, pēc vietējo stāstītā, ir arī tāda, ka jau pēc dažām dienām ūdens kannās ir jau teju vārīšanās temperatūrā.

Pirms gada uzmanību pievērsa Dienvid- āfrikas otra lielākā pilsēta Keiptauna, riskējot kļūt par pirmo pilsētu, kura paliek pilnībā bez ūdens. Krīze puslīdz tika novērsta, un tagad viena persona drīkst izmantot 105 litrus ūdens dienā, iepriekš bija 70 litri, vēl iepriekš – vien 50.

Pusstundu līdz ūdenim

ANO Bērnu fonda (UNICEF) un PVO ziņojumā, kas lasāms mājaslapā who.int norādīts, ka kopš gadsimtu mijas 1,8 miljardiem cilvēku ir nodrošināta piekļuve dzeramajam ūdenim, kas sasniedzams ne ilgāk kā 30 minūšu gājienā ar kājām. Taču 2,2 miljardiem cilvēku joprojām nav pieejams drošs dzeramais ūdens. 785 miljoniem cilvēku drošs ūdens avots nav sasniedzams pusstundas gājienā.

4,2 miljardiem jeb pusei pasaules iedzīvotāju nav pieejas tualetēm ar drošu kanalizācijas sistēmu, tostarp 673 miljoni cilvēku joprojām dabiskās vajadzības nokārto vidē. Tas savukārt noved pie nākamās problēmas vai ūdens krīzes sekām – PVO lēš, ka apmēram divi miljardi cilvēku uzturā lieto ūdeni, kas ir piesārņots ar izkārnījumiem.

PVO aprēķinājusi, ka Āfrikas valstīs iedzīvotāji tērē pusstundu un pat stundu ceļā, lai nokļūtu līdz vietai, kur var dabūt ūdeni. Izdevums The Guardin piebilst, ka šis uzdevums gulstas galvenokārt uz meiteņu un sieviešu pleciem, un diezgan burtiskā nozīmē.

Mazāk attīstītās valstīs 22% veselības aprūpes iestāžu nav pieejams ūdens.

Vairāk jāizglīto

Pasaules Banka (PB) jau vairākus gadus uzsver, ka valstīm vismaz četrkārt jāpalielina izdevumi, kurus ieguldīt ūdensapgādes infrastruktūrā, lai samazinātu cilvēku slimības un nāves, vienlaikus tas arī būtu ekonomikas sildīšanas pasākums.

PB ir paudusi bažas, vai ANO var sa- sniegt savu izvirzīto mērķi par dzeramā ūdens pieejamību.

Vienlaikus PB norāda arī uz kādu aspektu – ne vienmēr krāna ūdens garantē ūdens kvalitāti un ka dažās valstīs ūdens dīķī esot tīrāks nekā krānā. PB uzskata, ka vairāk uzmanības ir jāveltī iedzīvotājiem, skaidrojot un izglītojot par ūdens tīrības nozīmi.