Rada lupatu zvērus no otrreiz pārstrādāta materiāla

Rotaļlietas

Liepājniece Kristīne Dekovice šuj rotaļlietas – jautrus un neglītus zvēriņus no otrreiz izmantota materiāla. Pēc profesijas viņa ir datorgrafiķe un šūšanu nekur speciāli nav apguvusi.

Seju tomēr vajag

Zīmola Fun and Ugly pirmsākums bija pasākums Ideju kauss, kurā varēja iegūt finansējumu savu ideju attīstībai. Kristīnei tolaik bija doma radīt neglītus apavus no otrreiz izmantojamiem materiāliem, ar riepu zolēm, bet vēl nebija skaidrības, kā to tehniski izdarīt. «Gribēju izgatavot kaut ko tik neglītu, ka tūlīt gribi sev,» viņa norāda uz paradoksu. Izgājusi pirmo kārtu, taču tālāk nav tikusi, un ideja palika domu līmenī.

Tad piedzima meita, un atkal uzjundījās domas par šūšanu. 2017. gadā tapa soma ar uzrakstu Keep calm and enjoy Liepāja (Esi mierīgs un izbaudi Liepāju), un pēc tam arī zvēri no vecas brezenta telts, jo viņai ir tuvs dabai draudzīgs dzīvesstils un bijusi vēlme izmantot jau reiz lietotu materiālu. Tolaik iestājusies biznesa inkubatora pirmsinkubācijas programmā, tomēr «biju par slinku un neuzņēmīgu».

Pamatdoma, radot savu zīmolu, bija parādīt, ka arī neglītais ir skaists. «Es esmu pret visām krāsainajām plastmasas rotaļlietām, lellēm, kam jābūt tik skaistām, ai, ai, ai!» viņa uzsver. «Man liekas, ka cilvēkiem tas citādākais mūsdienās ir ļoti vajadzīgs. Viņiem vajag stāstu un personisku attieksmi.»

Sākumā zvēriņiem nebija sejas, lai jaunajam īpašniekam ir vieta iztēlei, bet, ieklausoties pircēju vēlmēs, tās tomēr sākusi veidot. Kristīne atzīst, ka vēl aizvien taustās, mēģinot izprast, kas mērķauditoriju intersē vairāk. Lai arī māksliniece zvēriņu šūšanu nesauc par biznesu, bet drīzāk vaļasprieku, produkciju tomēr vajag arī pārdot.

Prasmes nāk ar laiku

Domājot par izejmateriāla izvēli, viņa izskatījusies dažādus interneta resurus. Atradusi daudzus piemērus, kur dažādu lietu izgatavošanai tiek izmantots sen saražots audums. Kristīne no visām iespējām izvēlējusies vecās brezenta tūrisma teltis, ko pirms šūšanas izbalina un iekrāso vajadzīgajā tonī. «Tas atnāca pats. Sapratu, ka tas ir ļoti foršs, stingrs un viegli apstrādājams materiāls,» atceras Kristīne. «Es nevarētu šūt šifonu vai trikotāžu, jo neesmu nekāda baigā šuvēja. Padomju laikā jau šuva visi, un arī es mācēju tādā pašā līmenī.» Vēl izvēles pamatā bija personiska nostalģiskā nots, taču secinājusi, ka jaunākai paaudzei brezenta telts neko neizsaka.

Darbam viņa izmanto 1905. gadā ražotu šujmašīnu. «Man tāda bija, un es ar tādu šuju. Esmu pieradusi. Ir stingra, pamatīga un droša, bez niķošanās izdara to, ko man vajag,» aizrautīgi stāsta māksliniece. Tehnoloģiju gan viņa iepazīst pamazām, pieredze, kā ātrāk un labāk izdarīt, un prasmes nāk ar laiku un pašmācības ceļā.

Savas darbnīcas Kristīnei pagaidām nav. Strādā mājās, kad ir laiks un vieta. «Un tad ir tā – tagad, lūdzu, te nenāc, to neaiztikt, to arī ne, un to neizgāz!» viņa smejas.

Tā kā telts ir liela, pagaidām vēl izejmateriāla pietiek, taču Kristīne atzīst, ka palēnām jāsāk meklēt, kur dabūt vēl kādu. Bijusi arī doma par jauna produkta ieviešanu, taču secinājusi, ka tam nepieciešams ļoti daudz materiāla. «Gribēju šūt lielus brezenta spilvenus, ko piebāzt ar sienu, turēšanai laukā,» viņa paskaidro.

Jo «aglīgāki», jo vairāk patīk

Visi zvēri top pēc vienas piegrieztnes, taču katrs ir individualitāte. Piecus vienādus uzšūt neesot iespējams, bet līdzīgus gan izdevies. «Ir jau vieglāk taisīt līdzīgus citu citam, tad nav pārlieku jāiespringst, taču man nepatīk otrreiz darīt vienu un to pašu. Man tas nav interesanti,» Kristīne neslēpj.

Lai arī Fun and Ugly zvēriņus var dēvēt par rotaļlietām, nevarot teikt, ka galvenā mērķauditorija ir bērni. Piemēram, pēdējos piecus sev nopirka pieaugušie. «Tie bija «visaglīgākie» un aizgāja uzreiz,» Kristīne stāsta. Secinājusi, ka zvēriņu pircēji pārsvarā ir cilvēki ar nestandarta domāšanu.

«Muļķīgi jau tā teikt, bet šie zvēri visi man ir kā bērni. Negribu teikt, ka pārdodu, bet – jums ir iespēja adoptēt, pieņemt savā ģimenē,» saka māksliniece. Par daudzu rotaļlietu saimniekiem viņa zina šo to pastāstīt, ir būtisks personiskais kontakts. Zvēriem tiek doti arī vārdi. Vai tie tālāk jaunajā ģimenē dzīvo ar to pašu, atkarīgs no katra jaunā «vecāka». «Tik aktīva atgriezeniskā saite nav, un es neesmu pārliecināta, vai to vispār vajag,» piebilst māksliniece. Tomēr paši pirmie – ciltstēvs Aigars un ciltsmāte Melonija – aizvien dzīvo pie viņas.

Katram savs raksturs

Gribētos, lai Fun and Ugly ar laiku izaug par biznesu, taču māksliniece saprot, ka tas ir sarežģīti, ja vēlas veidot katru zvēriņu kā personību. «Tas nav pamatdarbs, un maizi ar to sev nepelnu,» Kristīne atzīst. Ikdienā viņa izgatavo reklāmas, veic poligrāfijas darbus, un ar smaidu atzīst, ka ir vecās paaudzes datorgrafiķe. Daudzas jaunās vēsmas nešķiet pieņemamas. Atzīst, ka pašai ir sarežģīti nodarboties ar mārketingu. Nesen piedalījusies Līvas ciema tirgū, kas bija lielākais pasākums, kurā «aglīgie» zvēri pabijuši, bet secinājusi, ka neprot savu produkciju piedāvāt tā, kā citiem tas izdodas. Pagaidām galvenais noiets atrasts, izmantojot sociālo tīklu Facebook. Tur par katra zvēriņa personību, nodarbošanos un interesēm tiek publicēts īss apraksts.

Bijusi doma savu produkciju pārdot vietnē etsy.com, taču apstājusies pie tā, ka pagaidām rotaļlietām nav otrreiz pārstrādāta pildījuma, tādēļ ideja pašai nešķiet noslīpēta līdz pilnībai. Tādu materiālu, kas autori apmierinātu, pagaidām nav izdevies atrast. Uzgājusi pildījumu, ko ražo Austrālijā, taču secinājusi, ka piegāde tik nelielā daudzumā, kā pašlaik vajadzīgs, izmaksātu ļoti dārgi. Spānijā tādu ražo no pārstrādātas plastmasas, kas izskalota no okeāna. «Man nav tik laba angļu valoda, un tas mazliet sarežģī iegādes procesu,» Kristīne atzīst. Nesen otrreiz pārstrādātu pildījumu sācis ražot uzņēmums Zviedrijā, taču tas pagaidām darbojas testa režīmā un uz Latviju savu produkciju nesūta.

Otrs iemesls ir tas, ka, pēc Kristīnes domām, šajā vietnē nav jēgas ielikt pāris pārdodamo zvēriņu, bet liels daudzums jau gatavu rotaļlietu viņai nekad mājās nestāv. «Kad ir gatavi, tad aiziet, kamēr uzšuju atkal jaunus,» viņa piebilst. Tomēr ar visu to zvēri dodas tālu pasaulē, arī aiz Latvijas robežām. Autore zina, ka tie dzīvo Lietuvā, Ķīnā, Austrijā un varbūt vēl kur citur.

Nāk izklaidēties, ne pirkt

Kristīne saka, ka novērtēt savu darbu, nosakot produkta cenu, nav sarežģīti. Materiāla izmaksas nav lielas, bet ieguldītais laiks un spēki gan. Tāpēc arī nešķiet, ka 15 eiro par mazo zvēriņu un 25 eiro par lielo būtu daudz. Turklāt veikalā nopērkamās Ķīnā ražotās rotaļlietas nemaz nav daudz lētākas.

«Ja zināmu daudzumu esmu pārdevusi, tātad cena ir adekvāta,» spriež māksliniece. «Un tāds, kas žmiedzas, nemaz nepienāks man klāt. Tirdziņā arī tā bija – tie, kas pienāca un painteresējās, astoņdesmit procentos gadījumu arī nopirka. Kas gāja garām, nemaz nepienāca. Lai gan Līvas ciema tirgus nav rādītājs – tur cilvēki vairāk iet izklaidēties, nevis pirkt.» To, vai piedalīšanās pasākumā, ir ieguldījums nākotnē, jo cilvēkiem redzētais nosēžas prātā, Kristīne nezina teikt. Tādas statistikas nav.

Tomēr šovasar nolēmusi tirdziņos piedalīties aktīvāk. Gribas aizbraukt uz Kalnciema ielas tirdziņu, paskatīties, ko Rīgas publika saka par «aglīgajiem» zvēriem. «Tur dalības maksa ir ļoti demokrātiska, vienīgi tikšana ir sarežģīta. Cits brauc un zina, ka pārdos kaut ko. Es jau nezinu,» Kristīne ir mazliet nobažījusies. «It kā jau ir jātic sev – aizbraukšu, visus pārdošu un braukšu mājās ar tukšām somām. Ej nu notici!»