Nodokļi Jaunā uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma vājās vietas – akači – ir identificēti, tāpēc ir nepieciešamas korekcijas gan pašā likumā, gan arī tā normu piemērošanas noteikumos

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Latvijas Zvērinātu revidentu asociācijas valdes locekle un zvērinātu revidentu SIA Ievas Liepiņas birojs vadītāja Ieva Liepiņa. Viņa norāda, ka tikai šogad daudziem uzņēmējiem kā zvīņas no acīm nokritušas atklāsmes par jaunā uzņēmuma ienākuma nodokļa (UIN) niansēm, vienlaikus izkristalizējot tās normas, kuras ir jāmaina un jāprecizē.

Ko rāda 2018. gada pārskati attiecībā uz jauno uzņēmumu ienākuma nodokli?

Izstrādājot šo UIN reformu, līdz galam netika padomāts, kā tā ietekmēs daudzas lietas. Reformas karstumā vienkārši tika paņemta Igaunijas UIN sistēma bez nopietna izvērtējuma un perspektīvās ietekmes analīzes. Būtībā 2018. gada pārskati parāda tās problēmas jaunajā UIN likumā, par kurām brīdināja nodokļu eksperti, revidenti, grāmatveži, bet likumdevēji šos brīdinājumus ignorēja. Diemžēl dzīve pierādīja, ka brīdinājumu izteicējiem ir taisnība. Tādējādi zvērināti revidenti šogad nodarbojas ar uzņēmēju izpratnes formēšanu par to, kā nodokļu reforma un jo īpaši jaunais UIN ietekmē uzņēmuma naudas plūsmu. Lai arī zvērināti revidenti ar nodokļu izmaiņām saskaras jau 25 gadus atjaunotajā Latvijā un 80 gadus, kopš šāda institūcija tika ieviesta, tomēr tik vērienīga un strauja, kāda bija UIN reforma, nav pieredzēta.

Vispirms ir jāsecina, ka uzņēmēji tikai pēc 2018. gada pārskata apstiprināšanas sākuši saprast, ko īsti nozīmē jaunais uzņēmuma ienākuma nodoklis, jo pagājušais gads bija šī nodokļa reformas pirmais darbības gads, līdz ar to daudzi uzņēmumu vadītāji un īpašnieki ar to saskārās, tikai gatavojot 2018. gada pārskatu un naudas plūsmu prognozes 2019. gadam. Līdz tam uzņēmēji lielākoties bija lasījuši publikācijas un klausījušies daudz propagandisku stāstījumu par to, ko nozīmē UIN reforma un kādi būs tās ieguvumi, taču reālā dzīve izrādījās citādāka. Tikai tagad uzņēmēji sāk aptvert un saprast tās problēmas, par kurām pirms diviem gadiem un arī pērn brīdināja revidenti, grāmatveži un nodokļu eksperti – problēmas ar uzņēmuma ienākuma nodokļa aprēķināšanu, neviennozīmīgo normu plašās interpretācijas iespējas, maksājamā nodokļa likme (solīto 20% neatbilstība realitātei, kur tā 20/80 proporcijā jau ir 25%, piemēram, ar saimniecisko darbību tieši nesaistītām izmaksām) u.tml. Bez tam par tiem uzņēmumu tēriņiem, kuri tiks pielīdzināti peļņas sadalei, UIN jāsamaksā jau nākamajā mēnesī pēc šo izmaksu rašanās, nevis reizi gadā kā līdz šim.

Pārsteigums ir arī valsts pusē, jo tās kasē pērn uzņēmuma ienākuma nodoklī ir iekasēts mazāk nekā tajos gados, kad šim nodoklim tika piemērotas lielas atlaides, turklāt 2019. gadā šī nodokļa ieņēmumi būs vēl mazāki. Nodokļu reformas lozungs bija vienkāršība, taču realitātē daudzas lietas kļuvušas sarežģītas un daudziem uzņēmējiem būtībā ir nepieciešami nodokļu konsultantu pakalpojumi. Savukārt programmētāju radītā gada pārskatu pielikuma strukturētā elektronisko norakstu sistēma ir praktiski nelietojama, ja vien uzņēmums nav tos iesniedzis salīdzināmā formā (jo pārskatu pielikumu elektroniskajā formā nav noderīgas un lietojamas informācijas). Turklāt visa šī jaunā sistēma, maigi izsakoties, ir «mežā». Proti, EDS sistēmā gada pārskatu elektronisko norakstu formas aizpilda un apstiprina grāmatvedis, pārsvarā bez valdes locekļu līdzdalības. Vienlaikus ir bijuši gadījumi, kad īpašnieks vai valdes loceklis ir šokā, ieraugot sava uzņēmuma gada pārskatu, jo tas nav tāds, kāds apstiprināts akcionāru (dalībnieku) pilnsapulcē, bet Latvijā gada pārskats nav atsaucams. Lai šo dīvainību izskaustu, pirms pāris gadiem tika ieviesta jauna kārtība, kad zvērināta revidenta revidēto un grāmatveža iesniegto gada pārskatu EDS sistēmā nobeigumā vēlreiz akceptē un faktiski publisko zvērināts revidents, bet revidents nav tā persona, kurai Komerclikums prasa publiskot gada pārskatu.

Kādu ainu tad ieraudzīja revidenti?

Nodokļa reformas lozungs bija: nemaksā dividendes – nemaksāsi arī uzņēmuma ienākuma nodokli. Tajā pašā laikā daudzi uzņēmēji arī pie iepriekšējā UIN režīma investēja kompānijā, bet pēc jaunā UIN režīma ieviešanas, lai nemaksātu dubultlielu iedzīvotāju ienākuma nodokli no līdz šim sapelnītajām dividendēm, šiem uzņēmējiem faktiski nozīmē iepriekšējo peļņu, par kuru samaksāts atbilstošs UIN, obligāti sadalīt dividendēs. Ja nodokļa nomaksai uzņēmumam kasē naudas šādām mērķim nav, tad tā ir jāizņemas. Tādējādi, lai izņemtu dividendes, uzņēmēji iet aizņemties naudu uz banku. Tas ir nonsens. Kāpēc?! Tāpēc, ka līdz 2019. gada nogalei spēkā ir nosacīts pārejas periods, kad uzņēmumi var izmaksāt dividendes, maksājot 10% lielo iedzīvotāju ienākuma nodokli par to peļņu, kura savulaik aprēķināta un par ko samaksāts attiecīgais uzņēmuma ienākuma nodoklis, bet tā netika sadalīta dividendēs. Savukārt, ja līdz šā gada nogalei šo iepriekšējos gados (līdz 2018. gadam) nopelnīto, bet dividendēs neizmaksāto vēlāk – 2020. gadā vai vēl tālākā nākotnē – gribēs izmaksāt dividendēs, par to būs jāmaksā divas reizes lielāks iedzīvotāju ienākuma nodoklis nekā 2019. gadā. Jāņem vērā, ka dividendes ir nesadalītās peļņas apmērs, par ko jau iepriekš ir samaksāts UIN. Var jau pamatoti secināt, ka paaugstinātie pamatlīdzekļu norakstīšanas koeficienti bija savdabīgs mehānisms reinvestētās peļņas neaplikšanai ar UIN. Paradoksāla situācija, jo uzņēmēji spiesti rīkoties pretēji šīs UIN reformas mērķim. Bez tam pašlaik ir UIN deklarācija, kuras forma pirmo reizi netika noteikta ar MK noteikumiem, kuros pašlaik ir tikai sniegts apraksts par nodokļa deklarācijā iekļaujamo informāciju, uz kā pamata VID ir izstrādājis formu pēc saviem ieskatiem.

Vēl viens uzņēmējus šokējošs moments ir faktā – ja uzņēmumam ir peļņa par 2018. gadu, kura tiek sadalīta dividendēs 2019. gadā, tad tās ir grāmatojamas šā gada izmaksās, tādējādi 2019. gadā iekļaujot izmaksās uzņēmuma ienākuma nodokli par 2018. gada dividendēm. Dažiem uzņēmumiem tādējādi rodas zaudējumi. Iepriekš šis UIN tika grāmatots tā gada izmaksās, par kuru tiek sadalītas dividendes.

Kuras ir tās normas, kurām būtu nepieciešamas korekcijas?

Šovasar būs divu gadu jaunā UIN pieņemšanas jubileja, un šajā laikā tajā būtiskas izmaiņas nav veiktas. Tajā pašā laikā izmaiņas ir vajadzīgas attiecībā uz zaudēto debitoru parādu korekciju, nav apskatītas visas metodes, kā tiek veidoti uzkrājumi, UIN atlaides piemērošana lauksaimniekiem u.tml. Protams, var jau sacīt, ka jebkuras jaunas normas ieviešanā tikai laika gaitā atklājas kādas nepilnības vai defekti. Tomēr, piemēram, problēmas ar UIN atlaides piemērošanu bija zināmas jau UIN reformas pieņemšanas laikā. Proti, līdz ar UIN reformu mainījās pieeja, jo tajā brīdī, kad ir iestādes lēmums par valsts vai ES atbalsta piešķiršanu lauksaimniecībai un teorētiski tiek piešķirta atlaide UIN maksātājam, bet, ja nav gūta peļņa (un dividendes netiek dalītas), tad lauksaimnieks no tās tajā brīdī neko iegūt nevar. Iepriekš šādu atlaidi varēja piemērot nevis tad, kad to piešķir, bet gan tad, kad tiek gūta peļņa.

Vēl viens uzņēmumu klupšanas akmens un līdz ar to, iespējams, vajadzīgas korekcijas ir attiecībā uz reprezentatīvo izmaksu apmēru, kas neapliekas ar UIN un ir noteikts 5% no uzņēmuma veikto valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu apmēra. Ideja nav slikta, bet ir jautājums, ko šajās izmaksās ieskaitām. Ir nozares, kurās ir augsts darbaspēka izmaksu īpatsvars, bet ir arī tādas, kurām tas ir salīdzinoši mazs, jo «lauvas tiesu» veido izejvielas. Tas nozīmē, ka reprezentācijas izmaksas, kas neapliekas ar UIN, var atļauties otrie, kamēr pirmajiem tās vajadzēs veikt no izmaksātajām dividendēm īpašniekiem, citādi tiek «sodīti» ar 25% nodokli šiem tēriņiem, kuri būs lielāki par noteikto limitu. Šajā reprezentācijas izdevumu konteksta jautājumā ir vēl dažas svarīgas nianses, piemēram, ja uzņēmums iegādājas darbiniekiem biļetes uz kino, bet tas ir ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekams objekts. Pilnīgs samērīguma trūkums, jo grāmatvežiem tas ir milzīgs darbs, bet valstij ieguvums – daži desmiti eiro. Tāpat UIN jāmaksā par darījuma partneru nesamaksātajām summām – parādiem (arī par šaubīgo parādu uzkrāšanu), ja debitors tomēr neveic norēķinu 36 mēnešu laikā pēc uzkrājuma izveidošanas. Tātad uzņēmuma grāmatvedībā visi debitoru parādi jāsadala divās grupās – tie, kas radušies līdz reformas spēkā stāšanās datumam, un tie, kas radušies no 2018. gada 1. janvāra. Papildu tam katram par šaubīgu atzītam debitoru parādam jāveic īpaša mēnešu skaitīšana līdz brīdim, kad būtu aprēķināms un samaksājams UIN par zaudētu debitoru parādu. Likumdevējs ir ignorējis faktu, ka virknē uzņēmumu, piemēram, nozīmīga nelielu debitoru summu apjoma dēļ uzkrājumi šaubīgiem parādiem tiek veidoti, nevis vērtējot katru summu atsevišķi, bet izmantojot analītiskas aprēķinu metodes, piemēram, procentos pret uzņēmuma neto apgrozījumu. Līdzīgi uzņēmumam jāveic papildu darbs un katru mēnesi, nevis vairs reizi gadā kā līdz UIN reformai, kritiski jāizvērtē uzliktās soda naudas, kuras jēdziena brīvas interpretācijas apstākļos tiks uzskatītas par nesamērīgām.

Ir vēl viens svarīgs jautājums saistībā ar jauno UIN un gada pārskatiem. Proti, Latvijā nav pārņemtas starptautiskās normas attiecībā uz nomu, kas ES stājušās spēkā 2019. gadā, bet kas tika izstrādātas jau 2014. gadā. Tajā pašā laikā šīs neieviestās normas (nekustamā īpašuma, serveru, datoru, transportlīdzekļu, iekārtu, darbaspēka utt.) būtiski maina nomas atspoguļošanu gada pārskatos, kas būtiski paplašina kreditora saistību un aktīvu apjomu, kas jāuzrāda gada pārskatā. Piemēram, pašlaik ļoti populāra ir serveru noma, kur tiek glabāta uzņēmuma informācija elektroniskā formā, bet tāda gada pārskatos pašlaik atspoguļota netiek. Faktiski nozīmīgākā, kas gada pārskatos parādīsies, ir tā dēvētā operatīvā noma, kas šobrīd izpaužas kārtējo maksājumu veidolā kreditoru saistību ailītē. Šī lieta ietekmēs uzņēmuma saistību apmēru pret pašu kapitālu un ar to arī mainīs potenciālo investoru un, iespējams, arī kredītu devēju attieksmi. Piemēram, potenciālais uzņēmuma investors no Vācijas pašlaik uzņēmuma pārskatā neredz ES vispārpieņemtajai praksei un normām atbilstošu nomas atspoguļojumu. Jāņem vērā, ka UIN reforma ir mainījusi arī situāciju ar dividenžu saņēmējiem – fiziskajām personām – ārzemniekiem, kuri pēc jaunās sistēmas spiesti samaksāt attiecīgu nodokli savās mītnes valstīs (ar kurām Latvijai ir noslēgts līgums par nodokļu dubultās aplikšanas novēršanu), nevis, kā Latvijā tiek propagandēts (nodoklis ir 0%), nodoklis nav jāmaksā. Proti, savulaik, sadalot peļņu dividendēs, attiecīgu nodokli maksāja saņēmējs un varēja savā mītnes zemē norādīt, ka attiecīgs nodoklis Latvijā (10%) jau samaksāts, bet tagad šādas iespējas vairs nav. Šaubos, vai ārvalstu investori – fiziskās personas – par šādu risinājumu ir sajūsmā.

Bez tam 2019. gads ir noteiktā divu gadu pārejas termiņa pēdējais gads attiecībā uz tās peļņas sadali, piemērojot 10% iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN), kura radusies laikā līdz 2018. gada 1. janvārim, bet nav izmaksāta dividendēs.

Kāda ir situācija ar iepriekš nopelnīto, bet dividendēs nesadalīto peļņu?

Vienā vārdā var atbildēt: sarežģīta. Ir noteikts, ka vispirms ir jāsadala vecās dividendes un tikai tad var ķerties klāt un sadalīt dividendes par 2018. gadu. Nevar iepriekšējo peļņu nesadalīt dividendēs, bet dalīt dividendes no 2018. gada peļņas. Būtībā šāds mehānisms ir izdevīgs iedzīvotāju ienākuma nodokļa saņēmējiem (pašvaldībām), jo vēl šogad par iepriekšējo gadu dividendēm ir jāmaksā 10% liels IIN. Ja uzņēmumam nav kasē naudas, ko izmaksāt dividendēs, tad būtībā par šīm dividendēm pēc pārejas perioda beigām būs jāmaksā IIN pēc 20% likmes. Tas nozīmēs, ka par līdz 2018. gada 1. janvārim nopelnīto jau ir samaksāts UIN 15% un būs jāpiemaksā vēl IIN 20% – valsts noteikts «sods» par savlaicīgu dividenžu nesadalīšanu.

Jārēķinās, ka bez juridiski dividendēs nesadalītās peļņas, par kuru samaksāts ir atbilstošs UIN, ir vēl tā dēvētā «paslēptā» peļņas daļa, kuras problemātiku nesaprot daudzi uzņēmēji un arī valsts atbildīgās iestādes – VID un Finanšu ministrija – nav skaidrojušas risinājumus. Vēsturiski bija laiks, kad uzņēmums peļņu novirzīja pamatkapitālā, – tad tika piemērots atliktais IIN maksāšanas režīms, un tas būtu jāmaksā tad, kad uzņēmums samazina savu pamatkapitālu. Šajā segmentā (pamatkapitālā) ir nozīmīgas summas, bet uzņēmējam ir laiks līdz šā gada nogalei saprast, ko darīt – samazināt pamatkapitālu un izņemt dividendes, samaksājot 10% lielo IIN, vai otra iespēja – uzņēmuma peļņu neizmaksāt dividendēs, bet novirzīt rezervēs, kas bija raksturīga tiem uzņēmumiem, kuru pirmsākumi meklējami PSRS laiku iestādē vai uzņēmumā. Arī šīs rezerves faktiski līdz šā gada nogalei ir jāsadala dividendēs. Taču loģiski būtu, ja minētie jautājumi būtu izskaidroti vai nu UIN normu piemērošanas noteikumos vai arī pašā UIN likumā. Pašlaik nesadalītā peļņa, kas uzņēmumiem ir pamatkapitālā un rezervēs, neparādās pat UIN deklarācijās un pazūd no valsts redzesloka un tiesiskā lauka, jo prasība ir uzrādīt tikai nesadalīto peļņu līdz 2018. gada 1. janvārim.

Kuri būs jautājumi, kas būs revidentu degpunktā bez minētā UIN?

Revidents ir sava veida universālais sadarbības partneris, kurš pirmām kārtām ir uzņēmēja psihologs un pārzina ne tikai revīzijas jomu un nodokļu normatīvus, bet arī Komerclikumu, Civillikumu un starptautiskās tiesību normas, turklāt saprot, kā tas viss kopā darbosies un kā ietekmēs uzņēmuma un valsts labklājību nākotnē. Revidentam jāspēj domāt visos iespējamo scenāriju attīstības virzienos un darba gaitā jāvar neaizmirst neko, jo īpaši tiesību normas, kuras pieņemtas vairākus gadus atpakaļ, bet stājas spēkā tikai revīzijas periodā.

Jaunajā revīzijas sezonā uzmanība tiks pievērsta tām normām, kuras sen ir akceptētas, bet par tām nerunā, kaut arī iestāsies vairāki zīmīgi datumi. Proti, šā gada 1. jūlijs ir laiks, kad būs pagājis pirmais maksimāli pieļaujamais termiņš – 66 mēneši – attiecībā uz uzņēmumu aizdevumiem fiziskajām personām – īpašniekiem, valdes locekļiem, darbiniekiem, kuru noteica 2013. gada nogalē tā brīža parlamenta vairākums. Doma bija novērst situāciju, ka algas tiek maksātas kā aizdevums un tādējādi notiek izvairīšanās no iedzīvotāju ienākuma nodokļa un valsts obligāto sociālās apdrošināšanas iemaksu nomaksas. Ja šis aizdevums nebūs atmaksāts, tad 1. jūlijā uzņēmumam–aizdevējam par neatmaksāto parādu būs jāsamaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis.

Vienlaikus, ja uzņēmuma aizdevums nebūs pareizi noformēts vai atbilstoši deklarēts, kā to prasa normatīvie akti, tad soda sankcijas var sasniegt iespaidīgus apmērus – 46 līdz 80% no aizdevumu summas. Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka likumdevējs sākotnēji radīja ačgārnu situāciju, – šādi aizdevumi pirmsākumā bija jādeklarē aizņēmējiem–fiziskajām personām, nevis aizdevējiem–uzņēmumiem. Savukārt, ja šāds aizdevums nav ticis deklarēts, tad tas tiek pielīdzināts algota darba ienākumam un tiek aplikts ar darbaspēka nodokļiem. Protams, vēl jau pastāv fantastiska iespēja, ka uzņēmums, kurš aizdevis naudu, arī samaksā attiecīgo iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi par to, bet pats aizņēmējs 2020. gadā aizdevumu uzņēmumam atgriež, uzraksta gada ienākumu deklarāciju un atgūst šo uzņēmēja samaksāto iedzīvotāju ienākuma nodokļa summu sev kā papildu ienākumu.

Uzmanības lokā būs arī nesen veiktās izmaiņas PVN likumā, kas arī ir spēkā no 1. jūlija, un ir ievesta skaidrība par vaučeriem, kas būtībā ir tās pašas dāvanu kartes, kas mainīs to uzskaiti, jo tās būs apliktas ar PVN. Var sacīt, ka PVN likuma kvalitāte saprotamības un pielāgotības ziņā ir daudz augstāka par pašreizējā UIN likuma normām.