Digitālā revolūcija un globalizācija Eiropas sociālās politikas dienaskārtībā ir izvirzījusi jautājumu par universālo pamatienākumu (UPI), par kura efektivitāti izskan vispretrunīgākie viedokļi

Nodarbinātība

UPI būtība ir ļoti vienkārša – ikviens indivīds neatkarīgi no saviem ienākumiem katru mēnesi saņem noteiktu naudas summu (UPI), kas ļauj apmierināt tā pamatvajadzības. Idejas aizstāvji apgalvo, ka tādējādi sabiedrība kļūtu vienlīdzīgāka un laimīgāka, būtiski tiktu mazināta nevienlīdzība.

UPI ideja kļuvusi aktuāla saistībā ar digitalizāciju un robotizāciju, kuras rezultātā, kā prognozē laikraksts The Financial Times, jau tuvākajā nākotnē Eiropā varētu izzust 40% darba vietu. Tas nozīmētu milzīgu bezdarba pieaugumu. Tiesa, digitalizācija gan rada jaunas darba vietas, taču tās prasa pavisam citas prasmes, kādu strādājošajiem, kuri veikuši darbu, kas automatizēts, vienkārši trūkst un kuri savas dzīves laikā, īpaši, ja ir pirmspensijas vecumā, tās arī nekad neapgūs. Kā savulaik DB norādīja OECD Darba departamenta direktors Stefano Skarpeta, tās jaunās darba vietas, kas rodas mūsdienu digitālajā ekonomikā, nav tās pašas, kas ir likvidētas vai izzudušas. Līdz ar to tajās strādājošajiem nav zināšanu, lai aizpildītu jaunās darba vietas.

UPI ideju atbalsta tādas personības kā FB dibinātājs Marks Zakerbergs, uzņēmēji Īlons Masks un Ričards Brensons, kā arī Silīcija ielejas sabiedrība. UPI aizstāvju skatījumā tas ir vienīgais veids, kā nodrošināt sabiedrības funkcionēšanu un pašsaglabāšanos laikā, kad automatizācijas apdraudētas ir teju puse darba vietu. Turklāt UPI, kas aizstātu līdzšinējos sociālos pabalstus, būtu daudz vieglāk administrējams un mazinātu birokrātiju.

Maize un izpriecas

Tajā pašā laikā idejai ir arī ļoti nopietni pretinieki. The Financial Times min ļoti nopietnu pretargumentu tieši nabadzības un nevienlīdzības mazināšanas kontekstā. Proti, paredzēts, ka UPI aizstās visus līdzšinējos labklājības transfertus, kas ir mērķorientēti un atkarīgi no personas ienākumiem. Laikraksts apgalvo, ka saskaņā ar pētījumiem, ja šie mērķētie pabalsti tiks aizstāti ar UPI, kuru saņems ikviens, tad nabadzīgākā sabiedrības daļa saņems mazāk nekā bagātie. Proti, ja UPI summas X apjomā saņem gan biznesmenis miljonārs, gan bezpajumtnieks, tad skaidrs, ka pēdējam ieguvums būs mazāks. Nav skaidrs, kā UPI var mazināt nevienlīdzību, ja to vienādā apjomā saņem gan miljonārs, gan vientuļa nestrādājoša māmiņa.

Turklāt UPI ieviešana prasītu milzīgas summas no valstu budžeta. Laikraksts The Guardian raksta, ka saskaņā ar Starptautiskās Darba organizācijas aprēķiniem UPI ieviešana vairākumā valstu prasītu 20% līdz 30% no IKP. Project Syndicate rakstā, kas veltīts UPI, norādīts, – ja šis pabalsts būtu 1000 dolāru mēnesī, tad ASV, kurā ir 327 miljoni iedzīvotāju, budžetam tas prasītu četrus triljonus dolāru, kas ir gandrīz viss federālais budžets. Rakstā teikts: «Upurēt visas sociālās programmas, aizstājot tās ar UPI, ir briesmīga ideja. Šādas programmas ir domātas specifisku problēmu risināšanai, piemēram, palīdzībai veciem ļaudīm, bērniem un invalīdiem. Iedomājieties dzīvi sabiedrībā, kurā bērni vēl joprojām ir izsalkuši, kurā cilvēkiem ar nopietnām veselības problēmām nav pieejama adekvāta veselības aprūpe, jo visi nodokļu ieņēmumi tiek novirzīti ikmēneša maksājumos visiem iedzīvotājiem, ieskaitot miljonārus un multimiljonārus. Tas ir tieši tas, ko panāks UPI ieviešana.» Raksta autors Darons Akemoglu, kas ir Masačūsetsas Informācijas tehnoloģiju institūta ekonomikas profesors, kā daudz efektīvāku risinājumu par 1000 dolāru maksājuma piešķiršanu ikvienam piesauc, piemēram, pabalstu piešķiršanu tikai tiem, kuru ienākumi ir zem šiem 1000 dolāriem mēnesī.

Lai gan UPI aizstāvji uzsver, ka šāds ikmēneša maksājums ļaus cilvēkiem, kas ir bez darba, bez stresa apgūt jaunas prasmes un vieglāk iekļauties darba tirgū, prakse to neapliecina. D. Akemoglu teic, ka UPI būtība drīzāk atgādina Romas un Bizantijas principu: maizi un izpriecas, nevis pārdomātu stratēģiju, kā cilvēkiem ar maziem ienākumiem un bez darba apgūt jaunas prasmes, iekļauties darba tirgū un būt pašpietiekamiem ekonomiskās dzīves subjektiem. Valdību uzdevums, pēc ekonomista domām, ir sekmēt jaunu vidusšķirai domātu darba vietu rašanos, nevis vienkārši atpirkties no tās. The Financial Times uzsver, ka cilvēkiem svarīgi ir ne tikai ienākumi, bet arī statuss, kontakti, tīklošanās, sociālā dzīve pēc iespējas plašā nozīmē, ko nodrošina tikai darbs. UPI gadījumā, atsaistot ienākumus no darba, tiks veicināts vienīgi sabiedrības sociālais sabrukums.

Somijas un Vācijas eksperimenti

Eiropas Savienībā Somija ir pirmā valsts, kura no 2017. gada janvāra līdz 2018. gada decembrim izmēģināja modificētu UPI. Proti, tas pilotprojekta rezultātā tika piešķirts 2000 bezdarbnieku 560 eiro apmērā katru mēnesi, turklāt bez kādiem nosacījumiem vai apliecinājumiem, ka darbs patiesi tiek meklēts. Pilotprojekta mērķis bija pārliecināties, vai bezdarbnieki, kuri saņem ikmēneša UPI, ir vairāk tendēti iekļauties darba tirgū un apgūt jaunas prasmes. Viens no pamata pieņēmumiem bija, ka līdz šim bezdarbniekiem apgūt jaunas prasmes ir traucējis līdzekļu trūkums. Pēc pilotprojekta noslēguma, kurš Somijas valdībai izmaksāja 20 miljonus eiro un kuru nolemts neturpināt, pētnieki secināja, – nav konstatēts, ka tie bezdarbnieki, kas divu gadu garumā saņēma UPI, būtu uzrādījuši labākus rezultātus darba meklēšanā un būtu sekmīgāk iekļāvušies darba tirgū nekā bezdarbnieki, kuri UPI nesaņēma. Tajā pašā laikā konstatēts, ka kontroles grupas dalībnieki bija ar dzīvi apmierinātāki, laimīgāki un izjuta mazāku stresu. Kopējais somu secinājums ir šāds: UPI nodrošināja tā saņēmējiem labāku dzīves kvalitāti, taču bez vērā ņemamiem sasniegumiem šo cilvēku nodarbinātībā un sociālā stāvokļa uzlabošanā.

Savukārt Vācija grasās ieviest savu UPI pilotprojektu, kura gaitā trīs gadus bez jebkādiem nosacījumiem 250 bezdarbniekiem ik mēnesi tiks piešķirts pabalsts 416 eiro mēnesī. Tie bezdarbnieki, kas darbu atradīs, no programmas tiks izslēgti. Atšķirībā no Somijas programmu finansēs liela Vācijas nevalstiskā organizācija. Atšķirībā no pašreizējās kārtības pilotprojekta dalībniekiem nebūs jāiesniedz nekādi pierādījumi, ka pabalsta saņemšanas laikā darbs tiek meklēts. Taču grupas dalībnieki tiks regulāri intervēti, lai dokumentētu un testētu to motivāciju meklēt darbu.

Kā redzams, dažādas Eiropas valstis meklē efektīvākos veidus, kā mudināt bezdarbniekus iekļauties darba tirgū un apgūt jaunas prasmes. Līdz šim vairumā valstu, tāpat kā Latvijā, bezdarbnieka pabalsta saņemšana tiek saistīta ar dažādiem pienākumiem, kurus neizpildot pabalstu var samazināt vai pat atņemt. Tā kā daļa pētnieku apgalvo, ka šāda stresa situācija nevairo motivāciju apgūt jaunas prasmes, arī radās doma par UPI, kura saņemšana nav saistīta ar kaut kādiem pienākumiem. Tiesa, kā liecina Somijas eksperiments, beznosacījumu pabalsts gan mazina stresu, ļauj tā saņēmējiem labāk justies, taču nerada nekādu papildu motivāciju iekļauties darba tirgū. Līdz ar to katras valsts sociālās politikas veidotājiem ir jāizšķiras, kas ir mērķis – vai pasākumi, kas kaut vai ar pātagas palīdzību motivē iekļauties darba tirgū, vai UPI, kas paaugstina mērķgrupas dzīves kvalitāti bez kādiem sociāliem un ekonomiskiem ieguvumiem.