Lavandu audzētāji paplašināšanās vietā izvēlas daudzveidot piedāvājumu

Augkopība

Lavandu audzēšanas saimniecības Latvijā saskaitāmas uz vienas rokas pirkstiem. Ar šo kultūraugu apstādītās zemes kopējā platība ir tik maza, ka ne Lauku atbalsta dienestā, ne Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrā konkrētu skaitļu nav. Tomēr saimniecības, kas šai nišā strādā, ar roku visam atmest negrasās un turpina pilnveidot savu piedāvājumu.

Tirgus mazs un nesakārtots

Šogad lavandas zied neierasti agri. Parasti tās novāc jūlija vidū, bet Zanes Gustas saimniecībā LavenderVilla ( SIA Zoovilla) Grobiņas novadā mēneša sākumā ziedi jau nogriezti, atstājot vien mazu stūrīti, kur ciemiņiem nobildēties.

«Lai augus izmantotu produkcijas ražošanai, svarīgi ziedus ievākt pareizā laikā,» saka Z. Gusta, uzsverot, ka lavandas audzē ne vien acu priekam, bet arī pārstrādei. Ar tām pilda pašu šūtas rotaļlietas, smaržu maisiņus un citus izstrādājumus. Tā kā ar lavandām apstādītā platība nav liela, izmanto bezatlikumu tehnoloģiju un nelielā apjomā destilē ēterisko eļļu.

Produkciju realizē Skandināvijas valstīs, saimniecībā uz vietas, ar veikalu starpniecību – pavisam nedaudz. «Sākotnēji mūsu produkcija bija ļoti daudzos Latvijas veikalos, bet pēc pirmā otrā darbības gada atskārtām, ka Latvijas tirgus ir ļoti mazs un ļoti nesakārtots,» stāsta Z. Gusta. «Amatnieks ir ļoti nepasargāts. Gan no savas, gan kolēģu pieredzes varu teikt, ka ir gadījumi, kad iedod produkciju tā sauktajiem eko veikaliem, kas kā sēnes pēc lietus parādījās 2014. un 2015. gadā. Bieži vien tā ir jau pārdota, bet jālūdzas tirgotājam, lai samaksā naudu. Un tas ne vienmēr pārdos tik labi, kā tu pats. Viņš ieliks plauktā, kur pircējs redz tikai produktu, bet ne visu mūsu stāstu.»

No hobija par biznesu

Saimniecība Lillas Lavender, kas ar lavandu audzēšanu Latvijā sāka nodarboties pirmā jau 2010. gadā, ražo dažādām funkcijām paredzētus smaržu spilventiņus, destilē ēterisko eļļu un augu hidrolātu.

Savukārt Ikšķilē esošās Lavandu Lejas tieši šobrīd kārto dokumentāciju, lai nodarbotos ar ēteriskās eļļas spiešanu. «Mums ar vīru ir algots darbs, līdz šim lavandas audzējām hobija līmenī, bet nu esam nolēmuši tam pievērsties nopietnāk. Mums ir divi mazi bērni – gadu un trīs gadus veci –, gribas vairāk pie mājām būt,» pamato saimniece Dace Šķeltiņa. «Kaut dobē, bet mājās ar bērniem.»

Eļļas spiešanai nepieciešamais aprīkojums jau iegādāts, izmēģinājumi veikti, un analīzes parādījušas, ka produkts sanāk kvalitatīvs. Ideju, ko vēl ražot, ir daudz. Nesen D. Šķeltiņa bijusi kursos un secinājusi, ka būtiski izlīst no savas vagas un satikt tādus pašus darbīgus cilvēkus. Šo pieredzi nevienā skolā nevar iegūt.

«Ja neapstāsimies dažādu inspekciju koridoros, darbosimies!» saka D. Šķeltiņa. Tomēr viņas balsī mazliet jūtamas bažas. «Šīs ir noteicošās nedēļas, vai attīstīsim uzņēmējdarbību vai atstāsim to tikai savam priekam.» Pašlaik saimniecībā audzē aptuveni 6000 krūmu, stādījumi ierīkoti pilnībā par saviem līdzekļiem, un arī tuvākajā nākotnē Eiropas naudu nav paredzēts piesaistīt.

Jautāta par līdzšinējo lavandu izmantošanu, D. Šķeltiņa stāsta, ka vienugad sakaltētie ziedi nodoti skolai, kurā mācās dēls. «Vienai meitenītei bija vēzis. Atdevu lavandas, un meitenes mājturības stundā sašuva spilventiņus, pārdeva, un diezgan daudz naudiņas izdevās nopelnīt ārstēšanai,» viņa stāsta. Bērna dzīvību medicīnai gan neizdevās glābt, tomēr: «Es ik pa laikam skatos uz savu lavandu lauku un domāju, ka kādam tas ir palīdzējis kaut mazliet, bet pagarināt dzīvi.»

Mācās no savām kļūdām

Lavanda Latvijā ir salīdzinoši jauna kultūra. Dienvidu valstīs – Francijā, Bulgārijā, Horvātijā – šis augs tiek audzēts plašā apjomā, bet Latvija ir vistālāk uz ziemeļiem esošā valsts, kur to izmanto ne tikai kā košumkrūmu, bet stāda laukus, lai attīstītu uzņēmējdarbību.

Lillas Lavender saimniecei Ingai Puravai zināms, ka Lietuvā ar to nodarbojas viena saimniecība. Mēģinājums bijis arī Igaunijā, bet tur jau pēc pirmā gada saimnieki atteikušies no idejas. Secināts, ka lavandām tur tomēr pārāk auksti.

LavenderVillā kopumā iestādīti aptuveni 7000 stādu, bet tagad palikuši 4000. Pērn nācies secināt, ka 2017. gada lietavās ļoti daudz augu aizgājuši bojā, tādēļ tagad jau jūt izejvielas trūkumu. Datu bāzes Lursoft informācija rāda, ka 2017. gadā uzņēmuma Zoovilla apgrozījums bija 22,3 tūkstoši eiro, peļņa – aptuveni 8000 eiro. Pērn apgrozījums pieauga par pusotru tūkstoti, bet peļņa nesasniedza pat 5000 eiro robežu.

Nākamgad stādījumus paredzēts nedaudz paplašināt. «Tā ir ļoti liela laimes spēle. Katrs pavasaris nāk ar bažām – būs, nebūs... Es vienmēr smejos – labi, ka mēs audzējam lavandas, vismaz esam relaksēti, bez stresa. Ja tas būtu kāds cits augs, droši vien jau pirmajā gadā būtu atmetuši ar roku,» saka Z. Gusta.

Lai samazinātu riskus, Lillas Lavender lavandas un lavandīnu, kas ir selekcionēts augs, kopumā 1,3 hektāru platībā audzē gan Kurzemē, gan Vidzemē. Lai arī Latvija ir maza, ne visur ir vienādi laikapstākļi un ne visur šis kultūraugs zeļ vienādi. Praksē pierādījies – ja vienā novadā krūmi nosalst, otrā pārziemo ļoti labi.

Zīmols Lillas Lavender pieder uzņēmumam SIA Rich Lavanda. Tajā ir viens darbinieks. Pēdējos pāris gados uzņēmums ir strādājis ar zaudējumiem, rāda datu bāzes Lursoft informācija. 2017. gadā Rich Lavanda bija 26,4 tūkstošu eiro liels apgrozījums un 7,3 tūkstošu eiro zaudējumi, pērn apgrozījums sarucis par aptuveni diviem tūkstošiem, bet mazāki bijuši arī zaudējumi – 884 eiro.

«Ceļš mums ir bijis pieredzes bagāts – visu laiku mācāmies no savām kļūdām,» atzīst I. Purava. Līdzīgu viedokli pauž arī Z. Gusta, pasmaidot, ka piecos gados, kopš audzē lavandas, piedzīvoti ļoti dažādi laik- apstākļi. Bijušas bargas ziemas, kailsali, kad krūmi izsalst, ļoti biezs sniegs, kad tie izsūt, lietavas, kad lauks applūst un stādījumi nopūst.

Tieši nepastāvīgo laikapstākļu dēļ Latvijā ir riskanti ar šo augu apstādīt lielas teritorijas, tādēļ uzrunātie saimnieki laukus pagaidām neplāno paplašināt. Lauksaimniecība jau pati par sevi ir diezgan riskanta nozare, un pilnīgs neprāts būtu veikt milzīgas investīcijas, audzējot augu, kura atdeve nav zināma.

Iespējams, citāda situācija būtu tad, ja audzēšanā izmantotu ķimikālijas, taču gan LavenderVilla, gan Lillas Lavender ieguvušas bioloģiskās saimniecības statusu, arī Lavandu Lejas augus kopj tikai ar roku darbu.

«Esam kategoriski pret ķīmijas lietošanu. Šodien, rīt tas neatsauksies uz mūsu veselību, bet nākotnē uz bērniem tas atstās iespaidu, ja blakus būs lauks, ko visu laiku indē,» pārliecināta ir Z. Gusta. Ģimenes māja atrodas tieši blakus.

Tiek galā saviem spēkiem

Tomēr atmest ar roku šim nišas produktam arī neviens negrasās. «Viens no biežāk uzdotajiem jautājumiem ir – kāpēc audzējam tieši lavandu. Bija daudz likumsakarību, kas uz to uzvedināja. Ir mazs zemes resurss, tādēļ nācās izvēlēties nišas kultūraugu,» stāsta LavenderVillas līdzīpašniece. Saimniecības īpašumā ir aptuveni trīs hektāri zemes, no tiem lauksaimniecībā izmantojami tikai 1,2 hektāri, turklāt augsne ir ļoti nabadzīga un cita kultūra bez ķimikāliju un minerālmēslu lietošanas diez vai augtu.

Z. Gustas pieredze pierāda – dzīvojot laukos, ne vienmēr nepieciešamas lielas zemes platības, lai sāktu saimniekot. Taču jārēķinās, ka jābūt plaša profila speciālistam, sākot no apkopēja, ravētāja līdz projektu vadītājam, finansistam, mārketinga speciālistam.

Šobrīd uzņēmumā ir divi darbinieki – Zane un viņas mamma –, vīrs Andris ir valdes loceklis. Uz ziedu ievākšanas laiku papildus tiek piesaistīti sezonālie strādnieki, lielāka apjoma šūšanas darbiem izmanto ārpakalpojumus. Tā kā pasūtījumu apjoms nav pastāvīgs, secināts, ka ekonomiski neizdevīgi ir šim mērķim algot pastāvīgu darbinieku.

Arī Lavandu Leju saimniece D. Šķeltiņa ironizē, ka šī nav joma, kur paņemt desmit strādniekus un pašai pulētiem nadziņiem sēdēt birojā pie dokumentiem. Lai darbs atmaksātos, jārēķinās ar savu spēku ieguldīšanu no pulksten astoņiem rītā līdz septiņiem vakarā. Talkā nāk arī pārējā ģimene, tostarp vecākie bērni. «Ceru, ka kādreiz varēšu teikt – šogad nopelnīju un aizvedu ģimeni ceļojumā,» viņa saka. Uzņēmējdarbību gribētos attīstīt arī tādēļ, lai izskolotu visus piecus ģimenē augošos bērnus – trīs savus, brāļa dēlu un vienu audzināšanā pieņemtu atvasi.

Pievēršas tūrismam

Lillas Lavender un LavenderVilla laika gaitā savu piedāvājumu papildinājušas ar tūrisma pakalpojumu. Pie lavandu laukiem var bildēties, iespējams doties ekskursijā pa saimniecību, piedalīties ēdienu un tēju degustācijās, kā arī pasākumos, radošajās darbnīcās un noīrēt mājiņas nakšņošanai. Iespēju nākotnē pievērsties tūrismam neizslēdz arī Lavandu Lejas.

Lillas Lavender Kurzemē jau divus gadus piedāvā sapņu istabu – audiovizuālu ekspozīciju, kā arī apartamentus nakšņošanai vasarā. Savukārt LavenderVillai 2018. gads bija pirmais pilnais gads, kad darbojās tūrisma jomā. Viesiem tur tiek piedāvātas naktsmītnes, pirtiņa, pasākumu organizēšanas vietas – lielā ēka un telts. Pirmajā gadā, kad viesiem teritoriju atvēra augustā, bija 2000 apmeklētāju – gan grupas, gan individuāli, gan naktsmītņu izmantotāji. Pērn šis skaits pieauga līdz aptuveni trim četriem tūkstošiem. «Uzskaiti ir grūti veikt, jo bieži vien ir individuālie apmeklētāji, kas piebrauc, nofotografējas un dodas prom. Visus nevar nemaz piefiksēt,» skaidro Z. Gusta. Pērn tūristi aktivizējās tikai jūnijā, bet šogad jau aprīlī ciemos bija pieteikušās ļoti daudz grupu, maijs – pilnībā rezervēts, jūnijs – ļoti noslogots, un arī jūlijs iesācies jaudīgi.

Saimniece piekrīt, ka bez lavandām lauku tūrisma ideju attīstīt būtu daudz grūtāk. «Ja pirms pieciem gadiem, kad te atnācām un viss bija ļoti aizaudzis, uzreiz būtu radusies ideja par lauku tūrisma attīstību, domāju, tas tik vienkārši neaizietu,» viņa gan uzskata, ka galvenais visā ir personiskā attieksme. «Lavandas ir liela pievienotā vērtība, bet tā noteikti nav atslēga, kas piesaista un liek cilvēkiem atgriezties.»

Saprotot, ka pasākumu rīkošanai brīvā dabā ir ļoti liels pieprasījums, vietu paredzēts papildināt ar pastāvīgu nojumi. Tas ļautu organizēt jogas nodarbības un citus rekreācijas pasākumus arī sliktākos laikapstākļos. Jau šogad plānots papildus uzstādīt trīs mājiņas nakšņošanai. Tas ļaus organizēt arī vairākdienu rekreācijas nodarbības aptuveni 20 cilvēkiem. Esošās divas mājiņas apdzīvojamas visu sezonu, jaunās būs piemērotas tikai vasarai. Pamatojums – ziemā noslodze mazāka – 30 procenti –, vasarā tā pieaug no 80 līdz 90 procentiem.

Gan lauku izveidei, gan tūrisma pakalpojuma attīstībai Z. Gusta piesaistījusi Eiropas Savienības līdzekļus. «Mēs esam Eiropai un dažādām instancēm zem lupas,» viņa saka, norādot, ka saimniecībai jāizpilda ļoti daudz birokrātisko prasību. Lai visu sakārtotu un sekotu līdzi, nepieciešams ieguldīt ļoti lielu laika resursu. «Un, manuprāt, tas ir visdārgākais resurss,» piebilst Zane.

Strādā ar kopības izjūtu

Latvijā lielākā lavandu audzēšanas saimniecība ir Lillas Lavender, aptuveni līdzvērtīgā daudzumā šo kultūraugu audzē LavenderVilla un Lavandu Lejas. Taču tagad parādījušās vēl citas mazākas saimniecības. «Mēs bijām pirmie atpazīstamākie, pārējiem, tāpat kā mums sākumā, jācīnās, lai viņus zinātu. Iespējams, jāsastopas ar to pašu, ar ko mums, – divus trīs gadus bija jāpierāda, ka tiešām paši audzējam un neiepērkam,» saka I. Puriņa.

LavenderVilla bijuši palīgi vēl divu nozarē strādājošu saimniecību izveidei. Ja cilvēks iegādājas stādiņus, viņi neliedz savu padomu un zināšanas. Par konkurenci neuztraucas, bet uzskata, ka ikvienam jādomā, ar ko atšķirties. «Manuprāt, ideja dzīvo, ja cilvēks dzīvo tai līdzi, deg par to. Ja mums tepat blakus kaimiņš izdomātu – baigi labi viņiem iet, sākšu audzēt lavandas, lai varētu pelnīt lielo naudu, tad tomēr ir jābūt tajā iekšā ar sirdi un dvēseli, lai nenoplaktu entuziasms. Ja mēs uz katru stūri sāktu skaitīt naudu, sen būtu bankrotējuši,» pārliecināta Z. Gusta. «Nerēķinām, cik izmaksā tas, ka vīrs pļauj zāli vai pati ravēju lavandas.»

«Sfērā, kurā darbojamies, konkurentu nav,» uzskata arī D. Šķeltiņa. «Visi zina, ka tas nozīmē ļoti lielu darbu no rīta līdz vakaram. Man ir kopības izjūta ar cilvēkiem, kas zemi rok.» Gribētos pat aktīvās darba sezonas noslēgumā sarīkot kādu kopēju pasākumu, kurā visiem kolēģiem satikties pie viena galda.