Visi Latvijas autobraucēji maksā par riepām. Maksā arī to daļu, kas iekļauta riepu cenā un paredzēta to pārstrādes nodrošināšanai, tomēr nolietotās riepas atrodas mežos, grāvmalēs un krautuvēs, bet pārstrādātājiem to trūkst

Riepu apsaimniekošana

Kāpēc tā, kas tiek darīts, lai riepas nokļūtu līdz pārstrādātājiem un kādas ir cerības, ka sistēma tiks sakārtota, Dienas Bizness aicināja skaidrot Latvijas Riepu apsaimniekošanas asociācijas vadītāju Tīnu Lūsi. Asociācija daļēji pārstāv visus riepu apsaimniekošanā iesaistītos posmus. Tās dibinātāji ir gan importētāji, gan ražotāju atbildības sistēmas uzņēmumi vai īsāk apsaimniekotāji, kā arī pārstrādātāji.

Par riepu problēmu kā tādu ir zināms jau gadu desmitiem, bet tikai pēdējos gados riepu apsaimniekošanā iesaistītie apvienojušies asociācijā. Kādēļ tagad tādas aktivitātes? Ir īpaša situācija?

Visu laiku problēmu kaut kā risina, tomēr rezultāts ir vecais. Pagājušajā gadā mūsu asociācijas dibināšanas iniciatori konstatēja, ka nekārtību ir pārāk daudz, ka ir pienācis laiks pie viena galda sēsties visiem iesaistītajiem un radīt ilgtspējīgu vīziju šajā jautājumā.

Riepu apsaimniekošanas ķēdē ir trīs tipu uzņēmumi, un pirmie ir riepu importētāji. Kāda ir viņu atbildība?

Importētājiem ir divas izvēles. Viena iespēja ir maksāt dabas resursu nodokli (DRN) par katru Latvijas tirgū realizēto riepu tonnu. Nodoklis ir 660 eiro par tonnu. Otra iespēja ir noslēgt apsaimniekošanas līgumu ar kādu no ražotāju atbildības sistēmas uzņēmumiem, kam ir tiesības apsaimniekot riepas. Slēdzot apsaimniekošanas līgumu, importētājs saņem nodokļa atbrīvojumu. Sistēma no valsts puses apzināti ir būvēta tā, lai veicinātu importētāju izvēli par labu apsaimniekošanas līguma noslēgšanai, jo apsaimniekošanas izmaksas nekad nesasniedz 660 eiro par tonnu. Tās ir daudz mazākas. Uzraudzītājs šai sistēmai ir Valsts vides dienests (VVD), pie kura nonāk visa statistika par noslēgtajiem līgumiem un apsaimniekoto riepu apjomiem.

Tātad likumdevēja plāns ir panākt, ka uzņēmēji sakārtotā sistēmā nodrošina riepu nonākšanu pārstrādē?

Tāds ir plāns. Valstij jau nav savas infrastruktūras šāda pakalpojuma nodrošināšanai, un tāds arī nav valsts uzdevums – valsts uzdevums ir radīt sistēmu, kuras rezultātā riepas tiek savāktas un pārstrādātas.

Pērn tika pieņemti Ministru kabineta noteikumi, kas maina kārtību riepu un citu videi kaitīgo atkritumu apsaimniekošanā. Ko īsti pieņēma? Vai tas strādā?

Tas pēc būtības bija pirmais solis sistēmas sakārtošanas virzienā. Ar jaunajiem noteikumiem mazliet stingrāka tika padarīta kārtība, kā reģistrē atkritumu apriti valstī. Tieši runājot par riepām un citām videi kaitīgām precēm, tika paredzēts, ka uzņēmumiem, kas vēlas darīt jebkādas darbības ar šīm precēm – pārvadāt, pārstrādāt, apsaimniekot, ir jāmaksā finanšu nodrošinājums. Tas nozīmē, ka ir jāno- drošina vai nu bankas, vai apdrošinātāja garantija noteiktā vērtībā, kas kalpo kā garantija gadījumam, ja uzņēmums neizdara solīto. Tādā gadījumā valstij, konstatējot, ka kāds no attiecīgu atļauju saņēmušajiem uzņēmumiem nav izpildījis savus pienākumus, ir iespēja izlietot šos finanšu garantijas līdzekļus, lai iepirktu attiecīgu pakalpojumu problēmas atrisināšanai.

Ja noteikumi tika pastiprināti šādā veidā, tad tas nozīmē, ka apsaimniekotāji nepilda saistības. Ir konkrēts, uzskatāms piemērs šobrīd?

Piemēram, šobrīd Starta ielā Rīgā ir pamatīga riepu kaudze. Tur ir zināmi atbildīgie – SIA Riepu bloki –, un šo garantijas summu valsts varētu izmantot kaudzes aizvākšanai, ja tāda tobrīd būtu paredzēta. Saprotams, ka tur vainīgajam uzņēmumam ir uzlikts ļoti liels sods, kas, visticamāk, paliks nesamaksāts, jo uzņēmums uzsāks maksātnespējas procesu. Manuprāt, sabiedrībai būtiskākais ir, lai šāda kaudze Rīgā nonāktu līdz pārstrādei un to būtu iespējams nodrošināt par garantijas naudu. Diemžēl šī situācija radās pirms minēto grozījumu izstrādes. Taču šobrīd ir vitāli svarīgi, lai valsts nodrošina, ka neviens uzņēmums, kuram tiek atļauts «pieskarties» nolietotajām riepām, to nevarētu darīt, neiemaksājot finanšu nodrošinājumu. Par minēto nesen arī cēlām trauksmi situācijā, kad SIA Eko Recycling – uzņēmumam, kurā darbojas ar SIA Riepu bloki saistīti uzņēmēji – tika piešķirta atļauja jaunas riepu reģenerācijas vietas izveidei Rīgā. Šobrīd viņiem darbības atļauja no VVD vēl nav iedota, bet mēs turpināsim cītīgi sekot līdzi, kā šī situācija attīstās. Un gribu, lai ir skaidrs, ka mums kā nevalstiskai organizācijai nav principiālu iebildumu pret to, ka šiem uzņēmējiem tiek ļauts strādāt, tomēr ir jābūt pārliecībai, ka neatkārtosies Riepu bloku stāsts, kā arī darbībai jābūt tik caurspīdīgai, lai par visiem tās aspektiem jebkurā laikā uzņēmēji un arī uzraugošais dienests būtu gatavi pastāstīt sabiedrībai.

Uzņēmēji krāpjas. Kāpēc? Bizness izskatās stabils – riepas taču būs un būs vēl ilgi!

Importētāja atbildība par riepām patlaban beidzas brīdī, kad tiek noslēgts līgums par apsaimniekošanu. Importētājs, noslēdzot līgumu, saņem atbrīvojumu no dabas resursu nodokļa, un tālāk atbildība par apsaimniekošanu pāriet uz ražotāju atbildības sistēmas uzņēmumiem – apsaimniekotājiem, kuriem atļauju darboties piešķir valsts. Apsaimniekotāji savā starpā konkurē par zemāko cenu. Mums ir kādas sešas, septiņas ražotāju atbildības sistēmas, kuras šajos konkurences apstākļos ir piedāvājušas cenu, kas dažkārt ir par zemu, lai veiktu reālu apsaimniekošanu. Rezultātā nepietiek naudas riepas nogādāt pārstrādātājam. Es nevaru apgalvot, ka tā ir apzināta krāpniecība. Iespējams, šie uzņēmēji vienkārši neprata kaut ko sarēķināt līdz galam, bet tādā gadījumā valstij jāspēj nodrošināt, ka šo pakalpojumu piedāvā tikai tādi uzņēmumi, kuriem ir dzīvotspējīgs darbības plāns. Mēs taču neļaujam jebkuram šajā valstī kļūt par baņķieri un rīkoties ar citu cilvēku naudu. Tādai pašai pieejai būtu jābūt attiecībā uz personām, kam tiek dota atļauja rīkoties ar videi kaitīgu preču apsaimniekošanu, jo neprofesionālas vai apzināti ļaunprātīgas darbības rezultātā cieš ne tikai valsts ekonomiskās intereses, bet arī vide, un tas ir apstāklis, ko nevaram atļauties ignorēt. Manuprāt, riepu apsaimniekošanas pakalpojums, ko ražotāju atbildības sistēma piedāvā importētājam, šobrīd nav pietiekami labi noregulēts – visiem apsaimniekotājiem nav vienādas izpratnes, no kā ir jāsastāv apsaimniekošanas pakalpojumam, un valstij ir jāparūpējas, lai šī izpratne tiktu radīta – brīvprātīgā vai piespiedu ceļā.

Stāsts ir par nepamatoti zemu cenu, slēdzot līgumu ar importētāju?

Tieši tā. Praksē ir bijis piemērs, ka apsaimniekotājs prasa sava importētāja sadarbības partneriem – mazumtirgotājiem un servisiem – papildu maksu par riepu izvešanu. Tas nav pareizi, jo par šo pakalpojumu pēc būtības jau būtu bijis jāsamaksā importētājam, kas ir noslēdzis apsaimniekošanas līgumu, tādējādi saņemot nodokļa atbrīvojumu. Iespējams, ka no pakalpojuma tiek izslēgtas citas komponentes, kas būtu vajadzīgas. Uzņēmējs cenšas pazemināt cenu, lai dabūtu klientu. Rezultātā vienā mirklī apsaimniekošanas cena Latvijā bija nokritusi līdz 25 eiro par tonnu. Varu pateikt, ka nekur Eiropā tik lēta pakalpojuma nav. Attiecīgi mēs redzam šobrīd nepārstrādātu riepu kaudzes.

Pašlaik cena ir adekvāta?

Tāda sajūta ir. Par to naudu, kas tiek piedāvāta, ir iespējams savākt riepas un aizvest līdz pārstrādei. Tajā pašā laikā mūsu asociācijas biedrs – pārstrādes uzņēmums VVV Recycling – sūrojas, ka riepas nesaņem pietiekami, lai strādātu ar pilnu jaudu, kas rāda, ka kaut kas līdz galam vēl nedarbojas pareizi, jo visloģiskākā vieta, kur pārstrādāt Latvijā savāktās riepas, būtu Latvija, jo riepu pārvadāšana ir dārga.

Ja cena ir adekvāta aizvešanai, tad kāpēc pārstrādātājs riepas nesaņem?

Pārstrādātājam par pārstrādi ir jāpiemaksā. Riepu pārstrāde pati par sevi nav rentabla. Nav iespējams radīt granulas par konkurētspējīgu cenu, nesaņemot piemaksu. Piemaksa ir jāsaņem no tās naudas, ko apsaimniekotājam maksā importētājs. Importētājs dotē pārstrādi, un tā tas ir visur Eiropā! Šo importētāja naudu saņem ražotāju atbildības sistēma (apsaimniekotājs) un novirza pie pārstrādātāja. Attiecīgi rodas jautājums, kāpēc ražotāju atbildības sistēmām nav pietiekami līdzekļu, lai nodotu riepas pārstrādei, un kāpēc importētāji ar tādām sistēmām sadarbojas.

Ir kādas problēmas uzraudzībā?

Šobrīd Valsts vides dienests apkopo apsaimniekošanas un pārstrādes datus par 2018. gadu, kā to paredz normatīvais regulējums. Bet ir jau pienācis 2019. gada jūlijs, kamēr uzraudzība notiek par pērno gadu. Tikmēr importētāji slēdz līgumus ar tiem pašiem uzņēmumiem par apsaimniekošanu. Kad izrādīsies, ka kaut kas ar kādu uzņēmumu nav kārtībā, un tas nāks gaismā, problēma sistēmā būs atklāta ar, kā minimums, pusgada nobīdi.

Piemēram, mēs šobrīd no Valsts vides dienesta zinām, ka viena ražotāju atbildības sistēma nav iesniegusi atskaiti par pērno gadu. Ko tas praktiski nozīmē? Valsts pat nesaņems informāciju par to, kur ievērojams daudzums ar riepām ir palicis! Kāds ir šo riepu liktenis? Un galvenais – kurš par to atbildēs? Es domāju, ka ir jāsāk raudzīties arī kriminālatbildības līmenī, jo te var atklāties ne vien noziedzīgi nodarījumi pret tautsaimniecības interesēm, bet arī pret vidi.

Problēmas ir, un ceram, ka tās izdosies novērst, jo sadarbība ar Valsts vides dienestu mums ir laba. Dienestā nesen mainījusies vadība, un šobrīd ir ļoti aktīva pieeja un sadarbība, par ko esmu ļoti gandarīta.

Stop! Ražotāju atbildības sistēmas slēdz līgumus ar importētājiem, konkurējot ar zemāko cenu, un nespēj garantēt naudu riepu pārstrādātājiem? Likums taču pasaka, ka naudu pārstrādei vajag, bet galarezultātā tās nav?

Tieši tā. Importētāju atbildību kopumā vajadzētu pārskatīt, jo importētāja attieksme, ka atbildība beidzas līdz ar apsaimniekošanas līgumu, nav pareiza. Esmu pārliecināta, ka vairumā gadījumu importētāji ļoti labi zina, ar ko slēdz līgumus un ko no konkrētā apsaimniekotāja var sagaidīt, jo šis tirgus nav liels. Piemēram, esmu dzirdējusi stāstu no importētājiem, kuri pagājušajā gadā saskārās ar situāciju, kad šī pati apsaimniekošanas sistēma, kas tagad nav iesniegusi atskaites VVD, savus klientus – importētājus – palūdza pāriet pie citas ražotāju atbildības sistēmas. No savas advokāta prakses es zinu, ka šis ir klasisks gadījums, kad jebkurš uzņēmējs sāk uzdot jautājumus darījumu partnerim, kādi ir iemesli šādai līguma pārslēgšanai un vai tiesību un saistību pārņēmējs tiešām spēs pildīt pienākumus. Citās valstīs šo importētāju ieinteresētības trūkumu izvēlēties uzticamus apsaimniekotājus risina, paredzot atbildību arī importētājiem gadījumos, kad to izvēlētā ražotāju atbildības sistēma nav izpildījusi pienākumus. Vecā kārtība šo posmu saglabās vāju pēc būtības.

Vēlreiz pasakiet, kurš saņem 660 eiro par ievesto riepu tonnu dabas resursu nodokļa atbrīvojumu?

Importētājs! Būtu tikai loģiski, ka, dodot šo atbrīvojumu, valsts paredz arī konkrētu atbildību importētājam raudzīties uz visu procesu, lai tas patiešām notiek. Protams, otrs aspekts ir tas, ka valstij ir jāspēj arī nodrošināt visiem importētājiem vienādus spēles noteikumus. Šobrīd kādi 30–40% no importa tirgus ir atstāti ārpus uzraudzības robežām, un šie importētāji kropļo tirgu ar lētākām cenām, jo nepilda nekādus pienākumus attiecībā uz riepu apsaimniekošanu. Piemēram, portālā ss.lv ir aptuveni 8000 sludinājumu par riepu pārdošanu. Pavisam neliels procents no tiem ir privātpersonas, kas vēlas pārdot savas četras riepas, pārējie ir komersanti, kam tas ir peļņas gūšanas avots. Aicināsim VID pārbaudīt, vai visi šie komersanti ir izpildījuši prasības attiecībā uz DRN nomaksu. VID līdzīgas pārbaudes jau ir veicis šī un iepriekšējā gada laikā, un tās ir nesušas pirmos rezultātus. Tas, protams, nepapildina budžetu DRN veidā, bet tāds arī nav DRN mērķis – mērķis ir novirzīt importētājus, lai tie parūpējas par savu ievesto riepu apsaimniekošanu un noslēdz līgumus.

Salīdzinājumam, cik riepu apsaimniekošana izmaksā citās Eiropas valstīs?

Eiropā vidēji riepu apsaimniekošanas maksa svārstās no 100 līdz 120 eiro par tonnu. Zinu konkrētu stāstu par Igauniju, kur bija divas ražotāju atbildības sistēmas. Tās savā starpā izcīnīja smagu konkurences cīņu. Viena kompānija dempingoja ar 35 eiro par tonnu. Tikmēr otra kompānija aizgāja no tirgus. Līdzko konkurents bija prom – vienīgais tirgus dalībnieks pacēla cenu līdz 120 eiro par tonnu. No tā var secināt, ka orientējoši vidējā Eiropas cena strādā arī Baltijā.

Vai sistēma darbosies ideāli pēc drošības naudas ieviešanas?

Drošības nauda risina problēmu, ja acu priekšā ir riepu kaudze, kuru atstājis kāds uzņēmums. Tā nerisinās visas uzraudzības problēmas, kuras jau pieminēju. Turklāt jāievēro, ka pārstrādi neveic tikai Latvijā. Ved riepas uz Poliju, Lietuvu un citām valstīm. No Latvijas uzrauga puses būtu svarīgi izsekot, vai tik tiešām šī pārstrāde tur tiek veikta. Šāda riepu izvešana ietekmē piedāvājuma cenu importētājiem.

Tātad, atrodot vietu, kur var vest riepas pietiekami lēti, ir iespējams cenu samazināt, bet nav garantijas, ka pārstrāde notiks?

Jā, piemēram, atrodot pārstrādes vietu Indijā, kur nav iespējams izsekot procesam, var uzdot jautājumu, vai šī ražotāju atbildības sistēma, kura piedāvā pārstrādāt Indijā mūsu riepas, ir uzticama? Nav jāskatās uz Indiju vai Āfriku. Piemēri ir tepat kaimiņos. Piemēram, veda pārstrādāt riepas uz Lietuvu. Tikmēr sociālajā tīklā Facebook Lietuvas riepu apsaimniekošanas asociācijas profilā parādījās bildes, ka uzņēmuma Torgita teritorija, uz kurieni arī Latvijas apsaimniekotāji veda riepas, ir pilna ar tām un pārstrāde nenotiek. Visticamāk, pastāv kaut kāda vienošanās, par kādu samaksu riepas tiek paņemtas pretī, tomēr tā var būt arī mazāka par pārstrādei nepieciešamo. Līdz ar to arī veidojas situācija, ka «uz papīra» viss ir kārtībā, visi ir saņēmuši kaut kādu naudu, bet realitātē ir bardaks un riepu kalni.

Vai šī ir Eiropas kopēja problēma?

Es tā nedomāju. Daudzās valstīs, kā man zināms, sistēma strādā un labi darbojas. Piemēram, mūsu biedrs SIA RUBRIG pērk granulas no Spānijas un Itālijas, jo tur riepas tiek pārstrādātas.

Mūsu konkurētspējīgais sporta laukumu pārklājumu ražotājs, kura produkciju eksportē uz daudzām pasaules valstīm, gumijas granulas ir spiests vest no Spānijas, lai gan mums pašiem ir riepu kalni tepat Starta ielā?

Tieši tā! Nepietiek Latvijā produkcijas. Kaut kā riepas līdz pārstrādātājiem nenonāk, un tas arī ir mūsu asociācijas viens no dibināšanas mērķiem – veidot diskusiju par sistēmas nepilnībām, lai atklātu un likvidētu problēmas jau to saknē. Šie melnie caurumi, kad riepas vienkārši pazūd no sistēmas un uzrodas Latvijas mežos, ir jāidentificē un jāaiztaisa ciet.

Man kā ikdienas patērētājam ir praktisks jautājums – vai ir likumīgi prasīt samaksu par vecajām riepām?

Es teiktu, ka tas nav likumīgi. Par riepas apsaimniekošanu, tai skaitā savākšanu un pārstrādi, jau vienu reizi ir samaksāts – pērkot riepu! Es uzskatu, ka likumā ir iestrādāts princips, kuru arī bijušais vides ministrs Gerharda kungs uzsvēra, – «Nauda seko riepai». Tas nozīmē, ka par nolietotas riepas apsaimniekošanu no patērētāja papildus no jauna naudu prasīt nevar, jo viņš jau vienreiz par to ir samaksājis. Tāds ir bijis radītās sistēmas mērķis. Protams, pie nosacījuma, ka patērētājs iegādājas tādas riepas, kuru importētājs ir noslēdzis apsaimniekošanas līgumu un nodevis informāciju saviem sadarbības partneriem, kuri nodarbojas ar mazumtirdzniecību. Šajā nolūkā mēs kā asociācija 2018. gada beigās parakstījām sadarbības memorandu ar VARAM, ka šāds princips ir un ka tas nozīmē, ka no patērētāja riepas ir jāpieņem bez papildu atlīdzības. Uz šīs savstarpējās sapratnes pamata mēs radījām savu iniciatīvu «Riepa ar rītdienu», kuras būtība ir tāda, ka, pērkot jaunas riepas jebkurā tirdzniecības vietā, nolietotās riepas no pircēja tiek pieņemtas bez maksas proporcijā 1:1.

Cik patlaban ir šādu vietu valstī, kur riepas pieņem jaunu iegādes gadījumā?

Šobrīd iniciatīvai pievienojušās vairāk kā 111 tirdzniecības vietas visā Latvijā. Sīkāka informācija ir atrodama mūsu mājaslapā internetā www.lra.lv. Strādāsim arī pie plašākiem sabiedrības informēšanas pasākumiem.

Tātad brīdī, kad patērētājs pērk riepas un vecās grib atdot, bet viņam paprasa divus eiro par veco riepu, viņš tās ved mājās un, labākajā gadījumā, noliek savā garāžā?

Tieši tas arī notiek. Praksē ir virkne tirdzniecības vietu un servisu, kuri nolietotās riepas atsakās pieņemt vispār vai arī prasa par to papildu samaksu. Attiecīgi patērētājs izvēlas vecās riepas nenodot un labākajā gadījumā noglabāt garāžā, bet sliktākajā – vienkārši izmest kaut kur ceļmalā. Tieši tādēļ tas arī bija pirmais darbs, ko kā asociācija darījām, – radījām sistēmu, kas ļauj patērētājam ērtā veidā atbrīvoties no nolietotajām riepām.

Izskatās, ka cita rīcības modeļa īsti nav, jo uzkrājums pagalmos, garāžās un citviet ir pārāk liels.

Vēsturiskais uzkrājums ir atsevišķs jautājums, kas būtu jārisina atsevišķi. Par to būs jādomā valstij un importētājiem, jo kādam par to ir jāatbild. Pirmkārt, ir ļoti svarīgi iedarbināt mehānismu, lai neveidojas jauni uzkrājumi. Proti, brīdī, kad pērk jaunas, tai skaitā arī lietotas riepas, vecās pircējam tiek izņemtas no rokām.

Risinājums?

Es uzskatu, ka pēc «Riepa ar rītdienu» principiem būtu jādarbojas ikvienam tirgus dalībniekam un tai būtu jākļūst par obligātu pieeju visiem, kas iesaistīti riepu apritē. Šim ir vajadzīga arī konsekventa valsts nostāja. Nevar servisu pārstāvji televīzijas intervijās visiem skaidrot, ka šī samaksa par veco riepu pieņemšanu ir normāla kārtība. Tādas intervijas ir bijušas. Šādos gadījumos vajadzētu kliedēt izdomājumus. Šobrīd likumā ir iestrādāts princips, ka par apsaimniekošanu ir samaksājis importētājs, attiecīgi arī patērētājs, pērkot riepu. Importētājs saņem nodokļa atbrīvojumu un par to nodrošina, ka tā ievestās riepas tiek atbilstoši apsaimniekotas. Kā rezultātā var rasties situācija, ka patērētājam par apsaimniekošanu prasa maksāt vēlreiz? Valstij šajā brīdī būtu jāliek lietā visi administratīvie un, ja nepieciešams, arī likumdošanas instrumenti un šāda situācija jālabo.

No iepriekš teiktā es saprotu, ka atkritumu apsaimniekotāji, jūsuprāt, naudu par vecām riepām neprasa?

Runājot par naudas ņemšanu no klienta, tas nav attiecināms uz ražotāju atbildības sistēmām, jo tām nav tiešas saskares ar patērētāju, izņemot gadījumus, kad riepas ved uz to šķirošanas laukumiem. Es runāju tieši par servisiem un mazumtirdzniecības vietām. Tas, ko mēs saskatām attiecībā uz apsaimniekotājiem, tad katram apsaimniekotājam ir jābūt plašākai infrastruktūrai, kur riepas tiek pieņemtas. Viens ir tas, ka tiek nodrošināti konteineri mazumtirdzniecības vietās un autoservisos, kas ir attiecīgo importētāju sadarbības partneri, bet otrs ir tas, ka apsaimniekotāji savos laukumos no katra iedzīvotāja pieņem četras riepas gadā bez maksas. Pagaidām to dara brīvprātīgi tikai mūsu asociācijas biedri, bet tas ir mērķis, uz ko vajadzētu iet visiem.

Saprotu, ka redzat nepilnības valsts institūciju darbā, bet kā kopumā var raksturot jūsu sadarbību ar valsti?

Šobrīd esmu ļoti priecīga par to sadarbību, kas ir izveidojusies ar Valsts vides dienestu pēc jaunās vadītājas amatā stāšanās. Esam jau sākuši kopīgu aktivitāti, kurā mēs mēģināsim «aiztaisīt» vienu no pieminētajiem melnajiem caurumiem, t.i., autoservisus. Mūsuprāt, autoservisa uzņēmumiem ir problēmas ar to, ko viņi dara ar riepām. Kopīgi ar Valsts vides dienestu esam sagatavojuši informatīvu materiālu servisiem. Izmantojot Latvijas Pašvaldību savienības un Auto asociācijas informatīvo atbalstu, informēsim servisus un atgādināsim, ka arī viņiem ir pienākumi attiecībā uz riepu apsaimniekošanu. Valsts vides dienests ir izteicis gatavību vadīt seminārus par to, kas būtu jādara ar videi kaitīgām precēm, tostarp arī ar vecajām riepām. Nākamais solis ir reālas pārbaudes un situācijas kontrole. Ar informēšanu vien būs par maz. Ir jāiet uz servisiem un jāpārbauda, vai viss notiek pareizi. Servisos ir jābūt uzskaites žurnāliem par visām videi kaitīgajām precēm. Servisiem ir jābūt noslēgtiem līgumiem ar pārstrādātājiem vai apsaimniekotājiem. Šādi noteikumi pastāv jau kopš 2004. gada, un, manuprāt, ir pienācis laiks aiziet un pajautāt, vai šādi žurnāli un līgumi servisā ir.

Kopumā redzat vēlmi sadarboties?

Akcija ir labs sākums. Manuprāt, šī sadarbība ar uzņēmējiem būtu jāveicina aizvien vairāk. Es ceru, ka tā arī notiks. Mēs kā asociācija esam gatavi iet un risināt visus šos problemātiskos jautājumus un ļoti daudz arī praktiski darīt lietas labā. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka mēs esam nevalstiska organizācija un mūsu rīcībā nav nekādu piespiedu instrumentu, kas diemžēl nereti ir nepieciešami, lai sasniegtu rezultātu.

Asociācijai ir atgriezeniskā saite ar patērētājiem? Saņemat informāciju par riepu kustību un tendencēm? Zināt, kas notiek tirgū?

Mums ir aktīva sociālā tīkla Facebook lapa, kur notiek informācijas apmaiņa. Tur ievietojam informāciju par iespējām nodot riepas un saņemam arī atsauksmes, tāpēc domāju, ka mums ir diezgan labs priekšstats par to, kas notiek no patērētāja viedokļa.

Man neliek mieru doma, ka jūsu asociācijas biedrs un Latvijas riepu pārstrādātājs RUBRIG eksportē bērnu laukumu un sporta laukumu pārklājumus dažādām pasaules valstīm. Vai šeit pat Latvijā arī kaut kas top no mūsu pašu ražotā?

Šobrīd VARAM ir sasaukta darba grupa, kurā tiek pārskatīti zaļā publiskā iepirkuma kritēriji. Šeit aktīvi aicinām domāt par to, kā veicināt, lai bērnu un sporta laukumu un saistītās infrastruktūras izbūvē tiktu izmantoti materiāli, kas ražoti no pārstrādātām riepām, t.i., gan šo laukumu segumi, gan citi infrastruktūras objekti. Valsts un pašvaldību uzņēmumiem būtu jābūt pirmajiem, kas rāda piemēru aprites ekonomikas principu iedzīvināšanā. Līdz šim Latvijā ir tapis tieši viens šāds laukums, kas noteikti nav pietiekami, ņemot vērā, ka laukumu būvniecība jau notiek. No riepām iegūtās gumijas granulas ir iespējams pievienot bitumenam, ko izmanot ceļu būvē. Esam uzsākuši komunikāciju ar Latvijas Valsts ceļiem par šo jautājumu. Šobrīd Latvijas Valsts ceļu izstrādātās ceļu specifikācijas ļauj riepu gumiju lietot ceļu būvē – zinātnieku pētījumos atzīts, ka tā uzlabo asfalta kvalitāti, padara to izturīgāku un noturīgāku pret temperatūras svārstībām, tomēr praksē tas nenotiek. Gribam šī gada laikā saprast, kur slēpjas problēma.

Vai visi, kas Latvijā ieved riepas, tās ieved reģistrējot? Ir taču iespējams krāpties jau pirmajā līmenī, kas automātiski rada tauriņa efektu visā sistēmā. Ir iespējams riepas pārdot «no rokas», bez importētāja, bez nodokļiem un bez visas tās ķēpas ar apsaimniekotāju līgumiem.

Pie šī jautājuma kopā ar valsts institūcijām strādājam jau gadu. Pamatideja ir nodrošināt uzraudzību pār visiem riepu ievedējiem valstī. Uzraudzība nepieciešama arī pār visiem realizētājiem. Mēs uzskatām, ka cauri valsts uzraudzības sietam izkrīt līdz pat 40% ievesto riepu! Tas nozīmē, ka vairāk nekā trešdaļa importētāju nemaksā dabas resursu nodokli un neslēdz līgumu. Valsts ļoti viegli var uzraudzīt riepas, kuras ieved no trešajām pasaules valstīm. Tās ienāk muitā, un tur arī tiek fiksētas. Tās riepas, kas nāk no Eiropas Savienības valstīm, nav tik viegli uzraugāmas. Visam nav iespējams izsekot. Taču es esmu pārliecināta, ka kopā ar VID nonāksim pie risinājuma.

Vai šeit nav darbs mūsu Eiroparlamenta deputātiem? Būtu taču labi, ja ES iekšienē būtu vienots riepu reģistrs un skaidrība par to kustību savienības ietvarā.

Tas ir fakts, ka nenotiek pietiekama informācijas apmaiņa. Citādi problēma nebūtu tik liela. Nozīmīgi ir tas, ka riepu tirgus nav liels un VID nav cerību šajā sektorā palielināt nodokļu ieņēmumus miljonos eiro. Tomēr ierēdniecības līmenī esam pirmo apli veikuši. Uzrunājām un informējām potenciālos nodokļu nemaksātājus. Es uzskatu, ka, rīkojoties sistemātiski – vairākus gadus pēc kārtas –, tirgus sakārtosies.

Kur ir riskantās sfēras? Vai 40% riepu tirgus var izvietoties kaut kur pagrīdē?

Interneta tirdzniecība šobrīd ir samērā neuzraudzīts lauks. Lietoto riepu tirgus ir neuzraudzīts. Saņemam informāciju no pašvaldībām par riepu tirdzniecību. Bieži ir tā, ka novados riepas tirgo no konteineriem. Pieļauju, ka tas notiek bez jebkādām atļaujām un nodokļiem.

Kāds ir riepu apsaimniekošanas plāns kopumā? Vai ir kāds jauns risinājums, kas beidzot pieliktu punktu riepām grāv- malēs un mežos?

Sistēma principā ir ļoti vienkārša. Mums ir jāuzrauga riepu ievešana, jāsakārto ražotāju atbildības sistēmas, jānodrošina, lai riepas nonāk pie pārstrādātāja. Katrā posmā, kur notiek pārkāpumi, ir jāveic sistemātiska uzraudzība. Ir jābūt tā, ka riepu iegādes brīdī nolietotās riepas tiek izņemtas no rokām bez jebkādas papildu maksas. Tas ir mērķis, un daļā tirgus tas jau ir sasniegts ar iniciatīvu «Riepa ar rītdienu». Viens no nākotnes risinājumiem, kas varētu būt efektīvs, ir depozītu sistēmas ieviešana riepām. Šobrīd par to esam sēdušies pie viena galda ar importētājiem. Vēl nav konkrēta rezultāta, bet šī iecere varētu būt laba. Viens ir skaidrs, ka depozīta gadījumā, kad būtu viens depozīta turētājs, tiktu izslēgtas nekārtības, kas rodas ražotāju atbildības sistēmu līmenī. Šajā gadījumā apsaimniekotājs būtu viens un to varētu labi uzraudzīt un kontrolēt. Valstij nevajadzētu tērēt resursus septiņu apsaimniekotāju uzraudzībai. Depozīts motivētu tirgus dalībniekus akumulēt nolietotās riepas un atdot atpakaļ, jo tie saņemtu atpakaļ depozīta naudu. Jāatrisina vien jautājums par to, lai apsaimniekošanas cena, kas importētājiem jāmaksā apsaimniekotājam, nekļūst neadekvāti augsta, jo vairs nebūs konkurences. Domāju, ka to iespējams risināt, dodot iespēju importētājiem iesaistīties šī depozīta darbībā.