intervija

Nevienlīdzību veselības aprūpē ierobežotā budžeta apstākļos iespējams mazināt jau pašlaik, to intervijā DB apgalvo veselības ministre Ilze Viņķele, stāstot, ka norit darbs pie līdzmaksājumu mazināšanas neaizsargātākām sabiedrības grupām.

Sākšu ar aktuālo – Ministru prezidents Krišjānis Kariņš ir paziņojis, ka finansējuma pieaugums veselībai ir nepieciešams, taču tajā pašā laikā ir jādomā par efektivitāti un ir jāmazina slimnīcu skaits. Pēc viņa teiktā, pašlaik ir divreiz vairāk slimnīcu nekā vajadzīgs. Vai varat tam piekrist?

Pēc šā paziņojuma man ar premjerministru bija divu stundu tikšanās, kurā mēs visas šīs lietas rūpīgi pārrunājām un izanalizējām. Lai arī resursi ir ierobežoti un nepietiekami, tomēr Veselības ministrijas pienākums ir rūpīgi uzraudzīt izdevumus un to efektivitāti. Tas, ko minēju Kariņa kungam, ka slimnīcu skaits pats par sevi tomēr nav gluži objektīvs rādītājs. Mums jāvērtē gultas dienu skaits, kā arī tas, kāda profila ārstniecības iestādes tās ir. Jau pašlaik nereti nosaukums «slimnīca» ir pagātnes mantojums, jo patiesībā tas ir dienas stacionārs, kuru pēc inerces turpina saukt par slimnīcu. No 1. aprīļa ir sākta slimnīcu līmeņošana, kurā pašas slimnīcas, izvērtējot savus resursus, nosaka, kādus pakalpojumus tās var sniegt pienācīgā kvalitātē un no kādu pakalpojumu sniegšanas tās atteiksies. Veselības ministrijas prognoze ir, ka mēs redzēsim slimnīcu profila maiņu, īpaši reģionos. Protams, mēs šo procesu uzraudzīsim. Turpmāk slimnīcām valsts ļaus sniegt tikai tos pakalpojumus, kurus tās var nodrošināt pietiekamā kvalitātē. Nevar slimnīca sniegt konkrētu pakalpojumu, ja tai trūkst attiecīgo speciālistu.

Kas to visu uzraudzīs un kontrolēs?

Veselības inspekcija slimnīcās veiks neplānotas un iepriekš neizziņotas pārbaudes. Nepieņemama ir arī situācija, ka kādu pakalpojumu sniegšanu slimnīca nodrošina ar «viesmāksliniekiem». Var aicināt speciālistus, piemēram, no Rīgas uz noteiktām konsultācijām, taču slimnīca nevar radīt ilūziju, ka tā var nodrošināt ķirurģiskus pakalpojumus, ja ķirurgs atbrauc no citas pilsētas reizi mēnesī.

Tas, kādi pakalpojumi būs slimnīcās, būs atkarīgs no to resursiem vai būs arī centralizēta plānošana?

Centralizēta plānošana jau ir veikta kopā ar Pasaules banku. Jau pašlaik ir slimnīcas, kurās nav, piemēram, dzemdniecības pakalpojumu. Taču saraušanās vēl notiks, jo vēlmju domāšanas dēļ nereti slimnīcas sev ir noteikušas augstāku līmeni, nekā realitātē spēj nodrošināt. Pakalpojumu klāsts reģionu slimnīcās nepaplašināsies, tendence ir pretēja.

Kā šajā kontekstā ierakstās gadījums ar Alūksnes slimnīcu, kuru vajadzēja pēc tās pieejamajiem resursiem profilēt uz zemāku līmeni, taču pēc politiķu iejaukšanās tā savu līdzšinējo statusu saglabāja?

Alūksnes slimnīcas gadījums uzskatāmi parāda, ka līdz šim Latvijā veselības aprūpes plānošana ir notikusi caur tādu kā slimnīcu izlūgšanos un spēju aizklauvēties līdz politiķiem. Tāds pats piemērs ir arī Ludzas un Kuldīgas slimnīcas. Es prognozēju, ka slimnīcas slēgtas netiks, taču notiks pakalpojumu koncentrācija. Jautājums ir tikai par to, kādi pakalpojumi un cik plašā spektrā tiks sniegti konkrētajās ārstniecības iestādēs.

Ja runājam par valsts slimnīcām, tad cik pārskatāma un caurspīdīga ir to pārvaldība un vai piekrītat profesoram Uģim Gruntmanim, kurš teicis, ka slimnīcas valdes priekšsēdētājam nevajadzētu atrasties amatā ilgāk par pieciem, maksimums, desmit gadiem?

Par pieciem gadiem es noteikti nepiekrītu. Es tomēr gribētu, lai slimnīcas vadītājs var piedzīvot sava darba augļus. Un pieci gadi lielām reformām ir pārāk īss laiks. Es nedomāju, ka slimnīcu vadītāju atrašanās amatā būtu jāterminē, tur galvenais kritērijs ir veiktspēja. Cita lieta ir klīniku vadītāji, kuriem būtu jābūt terminētiem līgumiem vai vismaz iespējai tos pārskatīt. Ja runājam par slimnīcu pārvaldību, tad tās ir pieredzējušas politisku raustīšanu, un ir bijuši gadījumi, kad slimnīcu valdēs nokļūst nevis labākie, bet politiskie tīkamākie cilvēki. Pašlaik mēs strādājam pie nepolitisku profesionālu slimnīcu padomju izveides un to locekļu amata aprakstiem. Mēs par to diskutēsim arī ar pašām slimnīcām un sociālajiem partneriem.

Ko jūs teiktu tiem, kas sašutuši kliegs – atkal bars liekēžu ar lielām algām?

Es saprotu cilvēku skepsi, jo līdzšinējā pieredze ir tāda, ka jūsu lietotais apzīmējums varētu būt vietā. Tā tas bija pagātnē. Taču liela uzņēmuma sekmīga pārvaldība bez padomes nav iespējama. Tas būtu tas pats, kas divritenis bez viena riteņa. Padome ir atbildīga par vīziju, stratēģiju un mērķiem.

Kam būtu jābūt padomē – ārstiem, juristiem, menedžeriem?

Es negribu saukt profesijas, bet tiem noteikti jābūt cilvēkiem ar pieredzi lielu uzņēmumu pārvaldībā, specifiskus pakalpojumus sniedzoša uzņēmuma pārvaldībā. Jābūt ar pieredzi finansēs, pārmaiņu vadībā un cilvēkresursu vadībā, kā arī jābūt izpratnei par digitālajiem pakalpojumiem.

Jau minētais ASV profesors Uģis Gruntmanis ir teicis, ka nav pieņemami, ka atalgojums valsts slimnīcās atšķiras teju desmitkārtīgi, turklāt nav skaidri kritēriji. Un tas nereti atkarīgs no pietuvinājuma politiskajām aprindām. Vai jums ir kāds komentārs? Tāpat viņš norāda, ka ārstiem nevajadzētu skraidīt pa vairākām slimnīcām. Vai piekrītat, ka pie atbilstoša atalgojuma varētu līgumā noteikt, ka ārsts nedrīkst strādāt citās darba vietās?

Slimnīcās ir neskaidra un ļoti sarežģīta atalgojuma sistēma, tam es varu tikai piekrist. Par to, vai jānosaka, ka ārsts var strādāt tikai vienā darba vietā, man pašlaik nav atbildes. Tur jāvērtē, kādas tam būs konsekvences un kāda ir citu valstu pieredze. Nedrīkst jaukt mērķi ar līdzekļiem. Mērķis ir, lai ārsts ar visu savu sirdi ir darbā ar pacientiem un saņem atbilstošu atalgojumu. Tad jāskatās, kā šo mērķi vislabāk sasniegt.

Par nākamā gada budžetu – ko tas sola ārstiem un pacientiem? Kāds varētu būt budžeta pieaugums?

Es zinu, kā būtu jābūt. Realitāte ir tāda: ja budžeta pieaugums ir vairāk nekā 20% no iepriekšējā gada budžeta, tad sistēma nevar to jēdzīgi apgūt un izmantot. Nevar «apēst». Tas ir viens no atskaites rādītājiem. Vajadzības būtu par miljardu eiro, taču reāli jēdzīgi iztērēt varētu ap 200 miljoniem eiro. Mēs ejam pie valdības ar pieprasījumu nedaudz vairāk kā 200 miljonu, no kuriem 120 miljoni paredzēti atalgojuma palielināšanai. Tas saistīts ar 20% atalgojuma pieaugumu pakalpojumu tarifos. Taču pašlaik izskatās, ka budžetā pieejamā kopējā fiskālā telpa ir 100 miljoni eiro. Tā ka mūsu pieprasījums jau divas reizes to pārsniedz. Skaidrs, ka visu prasīto mēs nedabūsim. Taču pieaugums veselības aprūpei noteikti būs, mums ir izstrādāta programma «maksimums» un programma «minimums», domājam par dažādiem scenārijiem. Galvenās prioritātes ir atalgojuma palielināšana un kompensējamo medikamentu klāsta paplašināšana.

Viens no pacientiem un viņu tuviniekiem aktuālākajiem jautājumiem, par kuru pēdējā laikā daudz runāts, ir kritiskais stāvoklis ar paliatīvo aprūpi. Kas plānots šajā jomā?

Papildu finansējums šai jomai noteikti būs. Jau pašlaik Stradiņos ir izveidota jauna paliatīvās aprūpes nodaļa. Kritiska situācija ir tieši Rīgā, jo reģionos daudzas mazās slimnīciņas jau ir pārveidotas par dienas stacionāriem, kur sniedz paliatīvās aprūpes pakalpojumus. Tā ka reģionos ir iespējas, kur ģimenes var ievietot savus smagi slimos tuviniekus. Taču Rīgā situācija ir tiešām kritiska. Mums norit sarunas ar pašvaldību, un es ceru, ka tās rezultēsies ar to, ka 1. slimnīcā tiks sniegti paliatīvās aprūpes pakalpojumi. Šajā jomā mēs noteikti varam pakalpojumus pirkt arī no privātiem pakalpojumu sniedzējiem.

Cik tālu ir pavirzījies darbs pie veselības apdrošināšanas modeļa?

Mums tas ir pilnībā skaidrs, proti, tradicionālajā nodokļu režīmā strādājošajiem 1% no sociālajām iemaksām aiziet veselības apdrošināšanai, pārējiem nodokļu režīmiem likme tiek paaugstināta par 1%, kas aiziet veselības apdrošināšanai, tad ir virkne kategoriju, kuras apdrošina valsts, un pavisam maza daļa, kuriem būs pašiem jāveic apdrošināšanas iemaksas – 1% no minimālās algas sociālajām iemaksām. Tas, kas man šobrīd nav skaidrs, – vai to atbalsta pārējie valdības locekļi. Jo Finanšu ministrijas izveidotā attīstības komiteja strādā pie nodokļu režīmu pārskatīšanas un tikmēr nav risinājuma, vai palielināt par 1% likmi alternatīviem nodokļu režīmiem.

Liela problēma ir nevienlīdzība veselības aprūpes pakalpojumu pieejamībā. It kā ir vienkārša atbilde: jāpalielina finansējums, tad samazināsies rindas un dažādas kvotas. Taču iespējas ir tādas, kādas ir. Vai redzat iespēju pašreizējā ierobežotā budžeta apstākļos šo nevienlīdzību samazināt?

Jā, noteikti. Mēs pašlaik pārskatām līdzmaksājumus, lai varētu tos diferencēt. Tādēļ mēs analizējam, kāda ir pacientu struktūra katram konkrētam pakalpojumam. Piemēram, pašlaik līdzmaksājumu griesti par vienu uzturēšanās reizi stacionārā ir 355 eiro. Mēs vērtējam, kas tad ir tie maksātāji. Un tie pārsvarā ir seniori, kuru rocība nav liela. Līdz ar to mūsu vēlme būtu mērķēti senioriem samazināt līdzmaksājumu par uzturēšanos stacionārā. Tāpat gribam pensionāriem samazināt līdzmaksājumu pie ģimenes ārsta. Mēs ar Labklājības ministriju cenšamies identificēt vēl citas grupas, kurām būtu jāmazina līdzmaksājumi. Un pašlaik līdztekus pensionāriem tie būtu arī 1. grupas invalīdi. Tāpat domājam par to, lai līdzmaksājumu samazinātu ne tikai trūcīgām personām, kā tas ir pašlaik, bet arī maznodrošinātajiem. Proti, mēs gribam, lai pašvaldības novērtē savus iedzīvotājus un piešķir tiem atbalstāmās personas statusu, kam būtu nevis pašvaldības pabalsts, bet mērķēts atbalsts no veselības aprūpes, proti, mazāks līdzmaksājums.

Par zāļu pieejamību. Nozare uzsver, ka visefektīvākais līdzeklis ir kompensācijas sistēmas paplašināšana.

Piekrītu, bet ar to vien nebūs līdzēts. Jo pašlaik kompensācijas ietvaros ik gadu pacienti pārmaksā 25 miljonus eiro, jo neizvēlas lētāko medikamentu. Tādēļ esmu lepna, ka izdevās panākt valdībā noteikumu pieņemšanu, ka kompensācijas sarakstā iekļauj tikai tos medikamentus, kuru cena nav lielāka par 100% salīdzinājumā ar lētāko jeb references medikamentu. Tāpat ir pieņemta kārtība, ka receptēs norāda zāļu starptautisko, nepatentēto nosaukumu. Vēl mēs esam references valstu grupu papildinājuši ar Poliju un noteikuši, ka kompensējamo zāļu references cena ir nevis trešā zemākā, bet otrā zemākā references valstu grupā. Tāpat ir noteikts, ka aptiekās jāizsniedz lētākais kompensējamais medikaments. Mūsu aplēses ir, ka ar šiem pasākumiem mēs varētu ietaupīt 20% līdzekļu, kas tiktu novirzīti kompensējamo zāļu klāsta palielināšanai un inovatīvu medikamentu iekļaušanai.

Kāpēc Veselības ministrija iebilst PVN samazināšanai zālēm, par ko tik ļoti iestājas nozare, apgalvojot, ka zāles nav saldējums, kur samazinātā PVN ietaupījumu paņem ražotājs un tirgotājs?

Mums nav neviena mehānisma, kā nodrošināties, ka samazinātā PVN ieguvumu sev nepatur ražotājs un tirgotājs un pacienti labumu negūst.

Pēdējais jautājums – vai ugunsgrēks saistībā ar personāla trūkumu Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā ir nodzēsts?

Jā, un es varu tikai uzteikt dienesta direktori Lieni Cipuli par atbildīgu darbu. Ļoti uzteicami, ka dienests par savu paraugu ir izvēlējies Lielbritānijas modeli un risinājumi ir gudri, izmaksu efektīvi un, galvenais, draudzīgi un droši pacientiem. Tā, piemēram, ir pāreja uz mazākām un mobilākām brigādēm, uz mazākām automašīnām. Tā ir arī personāla mobilitāte dienesta iekšienē.