Profesionālā skola dod iedrošinājumu doties tālāk

Izglītība

Lai personas ar invaliditāti varētu sevi brīvi realizēt darba tirgū atbilstoši iespējām un vajadzībām, īpaši svarīga ir iekļaujoša izglītības sistēma visos līmeņos, norāda Labklājības ministrijā (LM). Iegūtajā specialitātē strādāt gan izvēlas tikai neliela daļa absolventu, stāsta Kandavas Lauksaimniecības tehnikuma Cīravas teritoriālās struktūrvienības vadītāja Linda Zeltiņa.

Mācās arī četrdesmitgadnieki

Cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem Cīravā paredzētas divas programmas – pavāra palīgs un kokapstrādes iekārtu operators. Lai iestātos, nepieciešama pamatskolas izglītība. Vecuma ierobežojumu nav, un amplitūda ir ļoti liela – mācās arī četrdesmitgadnieki. «Motivācija ir ļoti dažāda,» novērojusi L. Zeltiņa. «Mēs uzrunājam, piedāvājam, un reizēm skola ir pirmais izaicinājums. Ne vienmēr šie cilvēki zina, kādas iespējas viņus var sagaidīt ārpusē. Baidās.»

Daļa audzēkņu nāk no tuvējām speciālajām skolām Lažas pagastā un Purmsātos, kā arī no valsts sociālās aprūpes centra Kurzeme filiāles Iļģi Grobiņas novadā. «Viņiem grūdiena pēc pamatskolas beigšanas nav bijis, tā arī tur palikuši.» Izglītojamo skaits grupās ir dažāds, atkarībā no atsaucības konkrētajā gadā – var būt tikai seši, var būt arī vairāk nekā desmit.

Profesiju spektrs plašs

Kopumā Latvijā pērn profesionālās izglītības ieguvi personām ar īpašām vajadzībām nodrošināja 21 profesionālās izglītības iestāde, tajā skaitā koledžas. Iespējams apgūt tādas profesijas kā virtuves darbinieks, šuvēja palīgs, apavu labotāja palīgs, būvstrādnieks, mežstrādnieks, montāžas darbu atslēdznieks, koksnes materiālu apstrādātājs, pārtikas produktu ražošanas strādnieks, noliktavas strādnieks, pārdevēja palīgs, apsardzes objekta uzraugs, uzskaita Izglītības un zinātnes ministrijas Profesionālās un pieaugušo izglītības departamenta direktore Rūta Gintaute-Marihina.

Lai arī Cīravā cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem pielāgotas divas atsevišķas programmas, nevienam netiek liegts izvēlēties arī citas, ko skola piedāvā, uzsver L. Zeltiņa. «Bēdīgi, ka mums zvana vecāki, ka tehnikumi negrib ņemt jauniešus ar speciālās pamatskolas izglītību. Tas ir kā zīmogs. Es vados pēc uzņemšanas plāna, ko ministrija noteikusi. Arī tam cilvēkam, kurš pabeidzis speciālo skolu, ir pamatskolas izglītība. Problēma sākas brīdī, kad izrādās, ka nav bijuši konkrēti mācību priekšmeti. Bet vai tādēļ jaunietim nevajadzētu ļaut apgūt lauksaimniecību, kas viņam tik ļoti patīk, vai automehāniķa arodu, ja viņam labi sanāk skrūvēt mašīnas?»

Skaidrs, ka šiem jauniešiem būs mazāka interese par matemātiku un citiem vispār- izglītojošajiem priekšmetiem. Tā vietā, lai pēc nodarbībām apmeklētu konsultācijas, viņi labāk aizies paremontēt mašīnu. Tas arī ietekmēs centralizēto eksāmenu rezultātus, ja neizdosies saņemt atbrīvojumu. Taču pieredze rāda, ka kvalifikācijas eksāmenos šiem jauniešiem ir ļoti labs vērtējums.

«Bieži garīgās attīstības traucējumi izpaužas kā uzvedības problēmas. Tāpēc daudz kas atkarīgs no tā, kā ar šiem cilvēkiem strādā, runā, kāda ir vide, kādi ir cilvēki apkārt,» novērojusi L. Zeltiņa.

Praksi atrast nav viegli

Mācību laikā jauniešiem tiek rādītas dažādas darba iespējas. Uzņēmēji brauc uz skolu, audzēkņus ved uz firmām. Erasmus+ programmas projektu laikā katru gadu diviem, trim cilvēkiem ar īpašām vajadzībām no Cīravas skolas ir iespēja praksi iziet ārzemēs. Līdz šim saņemtas tikai labas atsauksmes. L. Zeltiņa ar sajūsmu stāsta par kādu meiteni, kam tas ļāvis noticēt sev, saviem spēkiem, jo viņai likts darīt visu to pašu, ko pārējiem, – veikt produktu pirmapstrādi, sagatavot karstos ēdienus un tamlīdzīgi. Viņa pēc tam uzplauka – skolā mācījās ar daudz lielāku atdevi, bija jūtama dzirksts.

Latvijā prakses vietas izglītojamajiem ar invaliditāti atrast ir grūti. «Skaidrs, ka uzņēmējam vajag, lai strādā ātri, viņš nevar tik bieži stāvēt klāt un pamācīt. Bet labāk, ka šādās situācijās uzreiz pasaka «nē», nevis liek audzēknim mocīties,» uzskata mācību iestādes vadītāja.

Pētījumi rāda, ka sabiedrībā palielinās izpratne par cilvēku ar īpašām vajadzībām integrēšanu darba tirgū. Tomēr tajā brīdī, kad persona meklē uzņēmumā darbu, attieksme ir pavisam cita – «labāk, lai iet strādāt firmā pāri ielai», norāda Labklājības ministrijas (LM) sabiedrisko attiecību speciālists Egils Zariņš.

Situācija uzlabojas

Tomēr kopumā nodarbinātības līmenis personām ar invaliditāti kopš 2009. gada pakāpeniski pieaug. «Uzlabojas kopējā ekonomiskā un darba tirgus situācija, pieaug reģistrēto vakanču skaits, līdz ar to pieaug darbā iekārtošanās iespējas arī personām ar invaliditāti,» pamato LM Darba tirgus politikas departamenta direktora vietniece Ilze Zvīdriņa. 2009. gadā nodarbināti bija gandrīz 25 tūkstoši cilvēku ar invaliditāti darbspējas vecumā, bet 2018. gada beigās – jau 40,4 tūkstoši. Gada laikā darbā iekārtojas trīs līdz četri tūkstoši bezdarbnieku ar invaliditāti.

Daudz kas atkarīgs arī no pašu attieksmes un gribasspēka. Pēdējos gados tikai astoņi no Cīravas skolas speciālo programmu absolventiem integrējušies darba tirgū. Viens no šiem cilvēkiem, piemēram, pabeidzis grāmatvežus, ko piedāvāja agrāk, izveidojis biedrību un raksta projektus, kuros iesaista personas ar īpašām vajadzībām. «Tas, ko absolventi dara tālāk, ļoti atkarīgs no pašiem. Mēs jau cenšamies iedot to grūdienu iet tālāk,» uzsver L. Zeltiņa. «Cilvēkiem ar īpašām vajadzībām vairāk vajag iedrošinājumu, jo bieži liekas – neko nevar. Bet tā nav!»

Iespējams, darba tirgū integrējamas būtu vēl aptuveni 20–30 tūkstoši personu ar invaliditāti, lēš I. Zvīdriņa.