Ēdināšanas biznesa veiksme tikai desmit procentu apmērā atkarīga no garšīgas kotletes

Intervija

Tā uzskata mūziķis un Kuldīgas uzņēmējs Artis Rozītis, kurš agrāk aktīvi muzicēja grupā RAP, bet tagad spēlē ballītes apvienības Montana sastāvā. Viņam pieder viens no vecākajiem ēdināšanas uzņēmumiem Kurzemē – bārs Stender’s – un nu arī picēriju tīkls un iznomājami apartamenti.

Kas jūsu uzņēmumam ļāvis izdzīvot jau 20 gadu? Tas, ka maināties līdzi laikam, papildināt savu produktu portfeli?

Būtībā ēdināšanas biznesa veiksme, izdošanās tikai desmit procentu apmērā atkarīga no garšīgas kotletes. Astoņdesmit līdz deviņdesmit procenti ir viss pārējais, ar ko jātiek galā. Cik cilvēku ieliek savu darbu, lai tas šķīvis, ko klients pasūtījis, nonāktu uz galda!

Kas ir tas pārējais?

Sāksim ar licenču skaitu, kas jāiegūst – alkoholam, tabakai –, ar visām institūcijām, kas apmeklē... Varētu skaitīt un skaitīt. Vienreiz veidojām sarakstu, iznāca gana plašs. Turklāt tagad par ēdināšanas tēmu katrs izsaka savu viedokli, rodas sajūta, ka katrs latvietis būtu gatavs uztaisīt restorānu vai kafejnīcu. Tas ir saprotami – ikviens taču māk izcept olu, kotleti. Katrs zina, kā vajag apkalpot, cik laipnam jābūt viesmīlim, kā jāpienāk pie galdiņa. Līdzīgi kā politikā vai hokejā – par to arī visiem ir savs viedoklis, katrs zina, kā vajag.

Nesen bija saruna ar tēvu un dēlu. Dēls cep kebabus, labi sanāk, ir apņēmīgs. Grib Rīgā atvērt restorānu. Bet pacep kādu laiku tos kebabus mājas ballītē! Ja saproti, ka ir tik neizsakāmi gardi, varbūt pēc gada vai vairāk atradīsi ceļu pie klienta caur savu ēdināšanas uzņēmumu. Nav tā, ka mudinu nenodarboties ar ēdināšanas biznesu, bet apdomāt. No malas skatoties, liekas, ka gana vienkārši tas viss ir. Bet katrā biznesā ir sava garoza, kas jāpārkož. Ir miljons nianšu.

Bārs ir arī izklaides vieta, kur notiek pasākumi. Pats esat mūziķis, grupa piedalās festivālos. Cik viegli mūsdienās ir izvilkt jauniešus no mājas, atraut no elektroniskajām ierīcēm?

Pamatuzstādījums jau nav mainījies – visi grib atpūsties. Kādreiz deviņos, desmitos vakarā viss bija pilns, rosība notika. Tagad klubu dzīve sākas pēc pulksten vieniem. Tā ir tendence ne tikai mazpilsētā, bet arī lielajās pilsētās. Ņemot vērā, ka mazpilsētā cilvēku ir tik, cik ir, cik no viņiem ir tusētāju...

Nedēļas nogalēs vasarā visa Latvija ir vienās dzīrēs. Brauc, kurā virzienā gribi, visur ballītes. Cilvēks informatīvi ir noslogots ar izvēli, kur braukt, – te vai tur. Visas sarunas arī uzņēmēju vidū nonāk pie tā, ka Latvijā cilvēku ir par maz, lai to visu apgūtu. Ja mēs atrastos Eiropas vidienē, tas būtu citādāk.

Un vēl ar Latvijas simtgadi latvietim domāšana arī drusku deformēta. Viņš visu laiku gaida salūtus, vingrojošus delfīnus jebkurā pasākumā, turklāt – par velti. Bet tagad viss palicis uz pašu rīkotāju pleciem. Tas prasa finansiālos ieguldījumus. Tad nu katrs mēģina pārsteigt to cilvēku, ar ko var. Kādam izdodas, kādam ne tik ļoti. Nevar jau uztaisīt kaut ko no nekā.

Apmeklētājs īsti vairs nav gatavs maksāt par pasākumu?

Protams! Simtgades svaidīšanās ar naudu – tas bija pozitīvi, jo notika pasākumi, kas bija kvalitatīvi uztaisīti, bet daļa naudas vienkārši tika izklekerēta pasākumiem, kas pieminēja Latvijas simtgadi. Cilvēki visur brauca. Tagad tas ir beidzies – vajadzētu biļetīti nopirkt. Citi ir gatavi, citi nav. Tā ir visā valstī.

Cilvēks kļuvis izlutināts.

Bieži vien rīkotāji pasākumos ir gana daudz ielikuši, bet cits aiziet, nav ne santīma samaksājis un vēl pasaka – es no Rīgas speciāli atbraucu skatīties, bet tur nekā nebija! Un tagad mums ir feisbuks, kur var savu sāpi izlikt! Var aiziet mājās ne tikai sievai, draudzenei un čomiem pateikt, ka kaut kas nepatika, bet vēl internetā uzrakstīt. Pilna viedokļa brīvība.

Vai apmeklētājam mainās attieksme pret pasākumu atkarībā no tā, vai viņš ir samaksājis vai gājis par brīvu?

Ja cilvēks atpūšas pasākumā par naudu – kaut vai no psiholoģiskā viedokļa jūtas vairāk piederīgs. Ja nav samaksājis, var ātrāk aiziet prom. Citādi sēž koncertā līdz beigām, kaut arī tā vijoles partija nemaz nepatīk.

Mūziķim mainās uzstāšanās kvalitāte, zinot, ka publika ir maksājusi vai nākusi bez maksas?

Iekšēji, protams, apzinies spēles noteikumus pasākumā. Bet pēc būtības klientam nevajadzētu to manīt. Nevajadzētu būt tā: «Labdien! Mēs te atbraucām jums par velti uzspēlēt. Būsim priecīgi, ja paliksiet līdz beigām, ja nē – arī labi.» Spēlē ar atdevi, vai tas cilvēks biļeti pircis vai vienkārši atnācis no malas atpūsties!

Savā uzņēmējdarbībā jūtat, ka ziemā Kuldīgā ir mazāk cilvēku?

Protams! Ziemā pilsēta paliek pārsvarā uz vietējiem patērētājiem, jo tūristu ir maz. Nedēļas nogalēs pilsētā notiek pasākumi, tad arī atpūtnieki ieplūst.

Minējāt, ka ēdināšanas bizness ir sarežģīta joma, tomēr esat tajā palicis ļoti ilgus gadus, turklāt vēl paplašinoties. Kas liek palikt un cīnīties?

Dažreiz dūša apskrienas, entuziasms noplok. Nav jau viss tik saulaini. Ja godīgi, apetīti nosit valsts sistēmas un ierēdniecības augstprātība, lietu neizpratne ne tikai ēdināšanas jomā, bet vispār par to, ko vajadzētu mainīt. Kādreiz tas nebija tik ļoti manāms, bet varbūt tagad sensitīvāk uztveru? Vēl situācija ar darbaspēku... Domāju, daudzi varētu attīstīties, bet šie faktori stipri bremzē.

Traucē arī tas, ka ceļa vidū maina noteikumus?

Dažbrīd liekas, ka elementāras lietas tiek novestas līdz absurdam. Bet tādus politiķus esam savēlējuši.

Vai Kurzemes pilsētas atšķiras no uzņēmējdarbības viedokļa?

Pilsētas, kur darbojamies, no Kuldīgas atrodas piecdesmit kilometru rādiusā. Pārsteidzoši, ka ēdienu topi atšķiras. Cilvēku komunikācija pat atšķiras – kā sarunājas ienākot.

Tādā ziņā, ka kaut kur laipnāki, kaut kur dusmīgāki?

Jā, to arī domāju. Kašķīgāki.

Kā ar darbaspēka pieejamību, salīdzinot citas vietas ar Kuldīgu?

Domāju, ziemā Latvija varētu iztikt arī ar savu darbaspēka resursu. Dažs vienkārši visu vasaru nočillojis. Kad sākas septembris, cilvēki sarosās, darba meklējumos kļūst aktīvāki, un CV sāk iekrist e-pastā. Darba devājam ir, no kā izvēlēties.

Vasarā notiek aktīvs darbs celtniecībā, lauksaimniecībā, atpūtas un izklaides sfērā, veras vaļā piekrastes viesnīcas, dažādi ēdināšanas uzņēmumi. Vienreiz paskaitījām – vajag vairākus simtus tūkstošu darbaroku uz visu valsti, lai šīs vietas apmierinātu ar darbaspēku. Iekšējā resursā nav, un notiek cīņa par to.

Tajā pašā laikā mūsu likumdošana jaunietim, jaunākam par astoņpadsmit gadiem, neļauj normāli strādāt darba tirgū. Viņu nevar nodarbināt pilnu darba dienu, viņš ir kaut kādā īpašā statusā. Bet daudzās Eiropas valstīs bērni četrpadsmit gados jau strādā benzīntankos, veikalu kasēs. Ja pašiem politiķiem galvas nav tik spožas, lai kaut ko izdomātu, varbūt der paskatīties, kā dara citur?! Mūsu valstsvīriņiem grūti iet ar šo jautājumu. Līdz ar to runā par ukraiņiem, baltkrieviem. Varbūt, jēdzīgi sadalot esošo darbaspēka resursu, varētu arī šīs lietas atrisināt.

Uzņēmēji arī aizvien vairāk runā par to, ka mūsdienu jaunieši nemāk labi strādāt.

Sistēma radījusi sistēmu, kas rada tādus nevarīgus ļaudis. Bieži vien jaunietis ir dzīvojis tādā stikla kārbā. Viņam neko neļauj, pat skolā tāfeli notīrīt. No sešpadsmit gadiem var dažas stundas dienā pastrādāt, bet nevar daudz strādāt, jo tad var pārstrādāties. Pienāk astoņpdadsmit gadu vecums, viņš ienāk darba tirgū, un ir pārsteigums, ka jāstrādā, lai kaut ko saņemtu. Dažbrīd jauniešiem liekas – lai nopelnītu minimālo algu, pietiek ar to, ka atnāk uz darbu. Ja grib, lai vēl kaut ko dara, jāpiemaksā. Un bieži vien tas jaunietis pie tā pat nav vainīgs. Sistēma viņu pieradinājusi, ka tā var. Tad mēs nodarbojamies ar to, ar ko nevajadzētu nodarboties. Cīnāmies ar to, ko valsts un vecāki nav izdarījuši.

Nodarbinātības valsts aģentūras vasaras darbos nodarbinātājiem jauniešiem jau arī maksā minimālo algu par dažas stundu pastrādāšanu.

Cilvēks neko nemāk, pieredzes nav, bet izrādās, ka viņš ir īpašā statusā – var tikai četras stundas strādāt. Pēc būtības, pieņemot darbā, kādam vēl vajadzētu viņam roku paturēt, parādīt – kas, ko, kā. Tāda auklēšanās. Daudz kas, protams, atkarīgs no vides, ģimenes, kurā audzis. Ja dzīvojis laukos, saprot, ko nozīmē, ka ir arī jāstrādā un, lai nonāktu no punkta A uz punktu B, enerģija jāpieliek.

Bet kur tad tādam īstam pilsētas bērnam strādāt?!

Mēs esam lietas līdz absurdam noveduši. Darba inspekcija tvarsta pa stadioniem jauniešus, kuri grābj lapas. Skolotājam pārmet nelegālo nodarbinātību.

Pašam ir sajūta, ka varat mainīt lietas, kas ietekmē uzņēmējdarbību, pozitīvā virzienā?

Reizēm ir un reizēm ne tik ļoti. Dažreiz nevar saprast – skaļāk jākliedz, jāvicinās, lai tevi sadzirdētu? Arī inspektori, kas nāk pārbaudīt, liekas normāli cilvēki, no mūsu vidus...

Inspektorus arī sistēma spiež.

Varbūt cilvēkus, kas nav ar to saistīti, vairāk vajag izglītot? Bieži runāju ar saviem vecākiem, viņi ierēdniecībā strādājuši, nu jau pensionāri. Pasaka – ja tu mums neizstāstītu, mēs tajās lietās neiedziļinātos un nesaprastu. Kā ierēdnis tiek pie algas? Viņam liekas, ka bankomāts 10. datumā naudu izsniedz! Bet, ja tas mazais, vidējais uzņēmums neģenerēs pievienoto vērtību, ierēdnis pie algas netiks.

Virsrakstu bizness arī ir bizness. Jo skaļāks, jo vairāk klikšķinās un lasīs. Algoritms, kā tas darbojas, ir saprotams. Bet gribētos, lai mediji vairāk izglīto par nozīmīgām lietām, lai cilvēki aizdomājas. Kad vairāk skaidros, arī cilvēks, kas ar to nav saskāries, aizdomāsies un kaimiņam deputātam uzsitīs pa plecu, teiks – klau, vecīt, nav riktīgi. Bet viņš tur, Saeimā, četrus gadus atsēž, un viņam pat nav, kas iebaksta sānos, jo cilvēkiem nav informācijas. Varbūt tā mēs ātrāk uz gaišo nākotni nonāksim!