Pieaug pieprasījums pēc citādiem festivāliem

Festivāli

Paaudze, kas apmeklē festivālus, mainās, un līdz ar to mainās arī pieprasījums. Ar katru gadu pieaug to pasākumu skaits, kas aicina uz ļaušanos mierīgam plūdumam.

Iet pretējo ceļu

«Liepāja ir pieradusi pie trokšņainiem pasākumiem, bet mēs ejam pretējo ceļu,» saka Klusuma festivāla idejas autors Toms Gineitis. Pasākums drīzumā pirmo reizi notiks Liepājā, Dienvidu fortos. Iepriekš organizēti projekti, kas saistīti ar klusuma tēmu. Secināts, ka ar katru gadu pieprasījums aug. Iedvesmu šāda pasākuma organizēšanai T. Gineitis smēlās personīgajā pieredzē. Nejauši saindējoties ar medikamentiem, viņš piedzīvoja klīnisko nāvi. Aptuveni septiņas stundas atradās stāvoklī, kas ļāva uz sevi paskatīties no malas, pilnīgā mierā un klusumā. Sajūta bija tik patīkama, ka gribējis ko līdzīgu piedzīvot arī uz zemes un dot iespēju arī citiem.

Līdzīgu domu pauž atpūtas pasākums ma-DARA. Pirms astoņiem gadiem, kad Ziemupes jūrmalā tika organizēts pirmais, tādu festivālu – bez skaļuma, apreibušu ļaužu pūļiem – apkārtnē nebija. «Likās – cilvēkiem kaut ko tādu vajag, bet kāpēc neviens nedara. Varbūt varam paši?» atceras viena no rīkotājām Daiga Kadeģe. No vārdu salikuma «man darīt» arī atvasināts pasākuma nosaukums. «Cilvēki, kas paši dara, arī grib svētkus,» viņa skaidro pamatdomu. «Nevis gadatirgu, kur galvenais ir pārdot, nevis Dziesmu svētkus, kur tāpat nevar parunāties, bet mierīgu kopābūšanu. Gribam, lai cilvēks var apstāties laikā. Tas nāks par svētību viņam pašam.»

Aizpilda robu apziņā

Alternatīvie festivāli nekad nepulcēs tūkstošgalvainu pūli, un tāds arī nav rīkotāju mērķis. Tieši pretēji – viņi vēlas radīt īpašu atmosfēru, pēc kādas ilgas radušās pašiem. Un gandarījums ir tieši par to, ka šie pasākumi piesaista līdzīgi domājošos. «Zināmas eksperimentālās mūzikas formas interesē nelielu publikas daļu. Taču svarīgi, lai tas nenotiek snobisku principu dēļ, piemēram, lai atšķirtos no citiem, jo gandrīz neviens cits to nedara,» uzskata viens no nepieradinātās mūzikas festivāla Skaņu mežs rīkotājiem Rihards T. Endriksons.

Pasākums apmeklētājus pulcē jau no 2003. gada, un tā galvenā doma ir vērot pārmaiņas mūsdienu mūzikā un prezentēt tās apmeklētājiem. Iepriekš Latvijā nekā tāda nebija. «Avangarda mūziku Padomju Savienībā daudz neradīja, neatskaņoja koncertos un radio, tāpēc tas mūsu sabiedrības apziņā ir robs. Citur pasaulē tā savukārt asociējas ar sociālpolitiskām pārmaiņām, līdz ar to šķita mazāk abstrakta. Tagad mums ātri jāsasniedz tas, ko esam palaiduši garām,» pamato R. T. Endriksons, piebilstot, ka ideja radusies kopā ar domubiedriem, vadoties pēc principa – sarīkot ko tādu, ko gribētu, lai kāds noorganizē viņiem.

«Elektroniskā mūzika ņem virsroku, bet gribas arī kaut ko īstu, ārpus sintētiskā,» saka viens no alternatīvās un rokmūzikas festivāla Limbizkvīts dibinātājiem Agris Krapivņickis. Pasākums pirmoreiz notika pērn, grupai Skinny Cheese vēloties sarīkot savu piecu gadu jubileju. Limbažu pilsdrupās sanāca aptuveni tūkstoš cilvēku, gandarījums, ko grupas biedriem deva kopēja darbošanās, iesaistot draugus, un prieks, ka finansiāli neiekļuva mīnusos, deva iedvesmu festivālu rīkot arī šogad. Savu lomu nospēlēja arī nostalģiskā nots – kādreiz Limbažos notika alternatīvās mūzikas festivāls Putnu diena.

Novērtē brīvību

«Neesam biznesmeņi, koncertaģentūra, bet nekad arī neesam apskauduši lielo komerciālo pasākumu rīkotājus,» saka R. T. Endriksons. «Viņiem ir lieli budžeti, bet arī liels komerciālais spiediens, kas ierobežo muzikālo izvēli. Labprāt varbūt uzaicinātu kādu citu grupu, bet nevar to darīt, jo publikas apmeklējums šo uzdrīkstēšanos sodīs.» Skaņu meža rīkotājiem tādu problēmu nav, un šo brīvību viņi novērtē.

Tas ir viens no lielākajiem izaicinājumiem – prezentēt kādu sarežģītu muzikālu projektu. Redzot, ka zāle, tam skanot, nekļūst tukša, pārņem gandarījuma apziņa. Tomēr rīkotāji uzsver, ka piedāvā ne tikai to mūziku, kas pašiem liekas svarīga, bieži uzaicina muzikālās apvienības, kas dažādu iemeslu dēļ ir nozīmīgas. «Tas nav tikai subjektīvās gaumes spogulis,» R. T. Endriksons uzsver.

Rīkošanas izdevumus nav iespējams segt tikai ar ienākumiem par biļetēm. Lai varētu piesaistīt aktuālos muzikālos projektus nozarē, festivāla rīkošanai izmanto ārējo finansējumu no Valsts Kultūrkapitāla fonda, Rīgas domes, ES programmām, starptautiskiem projektiem un fondiem. Ārējā finansējuma piesaiste dod iespēju arī pašiem nopelnīt atalgojumu. «Mums nav jāstaigā džemperos, kam padusē caurums, priecājoties tikai par to, ka augstā māksla devusi īslaicīgu veldzējumu.»

Klusuma festivālā ieejas maksa ir no teju 40 līdz 60 eiro. Programmā ir daudz iedvesmojošu un sabiedrībā zināmu mākslinieku. Ienākumi no noteiktās biļešu cenas veido pašizmaksu, un rīkotāji sev nekādu lielu peļņu neplāno. «Man kā idejas autoram motivācija nav nauda. Nedzīvoju naudas dēļ. Mana motivācija ir pieredze. Tā dod man laimi, mieru,» apgalvo T. Gineitis. Līdzīgi domājoši ir arī cilvēki komandā. Viņš atzīst, ka festivāla auditorija ir maksātspējīga publika, ieejas biļete jau ir tikai viena maza daļiņa no visiem izdevumiem. Cilvēkam vēl ir jāatbrauc uz Liepāju, jāēd, jāguļ. «Viss tas, kas ir festivālā – mūzika, dzeja, ēstuves un citi piedāvājumi – ir sekundāri. Mēs mēģinām iepazīstināt cilvēkus ar iespēju vairāk laika pavadīt ar sevi. Šādas emocijas nevar novērtēt naudā, tur pat miljoni nestāv klāt,» saka T. Gineitis.

Ballīte arī dalībniekiem

Savukārt ieeja atpūtas pasākumā ma-DARA tradicionāli ir bez maksas. «Tikko noteiksim cenu, vērtības – sakņu sajūta, dziesma, vārds – zudīs un atkal būs mērīšanās naudā,» pamato D. Kadeģe. Pasākuma budžetu veido ienākumi, ko biedrība Ziemupīte nopelna, piekrastes stāvlaukumā sniedzot tūrisma pakalpojumus. Citu sponsoru nav, tādēļ šogad nolemts pieņemt arī apmeklētāju ziedojumus.

«Ja vasara gadās ne tik laba kā pagājusī, izdevumi kļūst lielāki par ienākumiem,» atzīst rīkotāja. Vidēji atpūtas pasākuma rīkošanas izmaksas sasniedz sešus tūkstošus eiro, jo organizatori dalībniekiem sedz ceļa izdevumus, nodrošina ēdināšanu un naktsmājas. Autoratlīdzības par uzstāšanos gan nemaksā – katrs brauc un piedalās no brīva prāta. «Tas arī ir viens no iekšējiem uzstādījumiem. Ja samaksā par laiku, cilvēkam ir sajūta, ka saņēmis atalgojumu, par pārējo pasākumu neinteresējas un aizbrauc. Tagad pēc uzstāšanās kļūst par pasākuma daļu, iesaistās darbnīcās, iepazīstoties ar citiem, veido kontaktus,» D. Kadeģe norāda, ka tas šķiet būtiski. Pēdējos gados dalībnieki piesakās paši, programma veidojas dabīgi un pasākums noris plūstoši.

Arī Limbizkvīta rīkotāji uzsver, ka tas viņiem nav peļņas pasākums. Galvenais ir process – patika kopā kaut ko radīt, piesaistot ne tikai grupas biedrus, bet arī citus draugus. Tiek ieguldīti gan savi privātie līdzekļi, gan piesaistīts pašvaldības finansējums. Pagājušajā gadā pasākuma tāme bijusi ap 12–13 tūkst. eiro, šogad – mazliet lielāka. Runājot par dalībnieku piesaisti nelieliem pasākumiem, A. Krapivņickis saka – cenšas rūpēties, lai atmosfēra ir īpaša arī aizskatuvē, radot satikšanās prieku arī mūziķiem.

Saglabāt intimitāti

Rīkotāji pārsvarā informāciju par pasākumu izvieto internetā. Reklāmu vidē un tradicionālajos medijos – radio, televīzijā – tikpat kā neizmanto. Galvenais iemesls ir tas, ka ierobežotā informācijas plūsma ļauj nodrošināt arī ierobežotu apmeklētāju skaitu. Pretējā gadījumā zustu pasākuma jēga, īpašā atmosfēra, intimitāte, saka A. Krapivņickis. Limbažu pilsdrupās viņš cer šogad ieraudzīt ne vairāk kā divus tūkstošus apmeklētāju. Skaita ierobežojums noteikts arī drošības apsvērumu dēļ. Tādēļ arī pagaidām nav pārāk spilgtu vārdu, bet ar laiku gan vēlētos piesaistīt kādu rokmūzikas grandu. Arī atpūtas pasākuma ma-DARA rīkotāji uzskata – būtiski, lai tas neizaug par tik apmeklētu norisi, ka zustu tā īpašā sajūta, ko organizatori vēlas nodot.

R. T. Endriksons atzīst, ka pagājušais gads pēdējo desmit gadu griezumā Skaņu mežam bijis visveiksmīgākais. Drošības apsvērumu dēļ kinoteātrī Daile, kur risinājās festivāls, pat nebija iespējams ielaist visus apmeklētājus. Jautāts, vai tas nerada risku kļūt par masveida notikumu, viņš saka – apmeklētāju daudzums ir faktors, ko būtu nepieciešams ignorēt. Galvenais ir saglabāt sākotnējo ideju, turpināt nest vēstījumu, nevis krist, piemēram, popmūzikas valdzinājumā, lai izdzīvotu.