Laba dzīves skola gan biznesa, gan attiecību ziņā

Apģērbs

Aizputnieces Linda Gūtmane, Arita Gūtmane un Sandra Balode ir māsīcas. Pirms trim gadiem viņas nolēma – ziemas vakarus negrib pavadīt ar vīna glāzi un rasola bļodu pie televizora, bet radoši darbojoties. Aizbrauca uz kursiem, palēnām sāka eksperimentēt Sandras tēta garāžā un galu galā izveidoja sietspiedes darbnīcu a.izpute. Nule tās sortiments papildināts ar šā gada aktualitāti – džinsa kleitu.

Knifiņi jāatkož pašām

Togad Sandra pēc desmit gadu dzīves aiz Latvijas robežām bija atgriezusies Latvijā. Linda atradās bērna kopšanas atvaļinājumā, arī Arita turpat pa Aizputi grozījās. Vasarā darāmā bija gana – varēja braukt ar velosipēdiem, cept gaļu, baudīt dabu. Nāca rudens, nedēļas nogalēs palika aizvien vairāk brīva laika, kļuva garlaicīgi. Meitenes meklēja, kur sevi nodarbināt, kur iemācīties ko jaunu, un atrada sietspiedes kursus Rīgā, ko vadīja darbnīcas Luste saimniece Sabīne Vekmane.

Nevienai no māsīcām nebija ne izglītības, ne darba pieredzes, kas saistīta ar mākslu un dizainu, tomēr pēc trim mēnešiem viņas nolēma pievērsies krekliņu apdrukai. Iegādājās starta komplektu, kas nepieciešams, lai darbotos sietspiedes tehnikā. Aprīkojuma izmaksas nebija lielas. Sietus izgatavoja pašu puiši. «Mēs diezgan daudz izmantojam savus resursus – mūsu ģimenes,» smaida Linda.

Pirmie eksperimenti notika Sandras tēta garāžā, kuru tajā laikā nācās dalīt ar viņas brāli Edgaru Balodi, kurš tur veica restaurācijas pasūtījumus. Tolaik viņš vēl dzīvoja Rīgā, bet vēlāk, atgriežoties dzimtajā pusē, izveidoja savu galdniecību.

Sietspiede ir viens no drukas veidiem, kurā caur dažāda biezuma sietu trafaretiem krāsu ar gumijas lāpstiņu uzdrukā uz materiāla. Ceļš uz rezultātu meitenēm bija grūts, ik pa laikam gribējās atmest ar roku, jo tehniski nekas neizdevās. «Viss ir balstīts uz roku darbu, un ir nianses, kas katram jāiemācās pašam,» saka Sandra.

Mazās vietas arī grib

Tuvojoties Aizputes svētkiem, māsīcas gribēja sev krekliņus ar uzrakstu Aiz-pu-te dalītā veidā, līdzīgi kā Rī-ga. Uztaisīja, ielika sociālajos tīklos bildes un secināja, ka tie patīk arī citiem. Tas deva impulsu savu produkciju piedāvāt pilsētas svētkos. Visus sagatavotos krekliņus izpirka jau pirmajā dienā, nācās skriet uz darbnīcu un taisīt jaunus nākamajai.

Vēlāk tapa krekliņi uzrakstiem, kas veltīti Kuldīgai (Cooldīga), Alsungai (dalītais uzraksts Al-sun-ga, kā arī Labs dārbs kas padarīts un Izgulēsies, ka nomiers), kā arī Jelgavai (Jel-ga-va). Secināts, ka lielās pilsētas ir piesātinātas ar piedāvājumu, bet mazajās vietās novērtē, ja dari tieši viņiem.

«Vari uztaisīt oriģinālāko dizainu, un neviens tev nepirks. Arī uzraksta Rī-ga autori ideju aizņēmušies no citiem, aiz Latvijas robežām,» atgādina Sandra. Sākumā daudz par to diskutēts – Linda nav gribējusi taisīt tā, kā ir citiem. Tomēr, vērojot pieprasījumu, vienojušās, ka jātiek tam pāri. «Rīga nekad netaisīs kreklus Aizputei vai Alsungai, tas šiem cilvēkiem nav interesants tirgus. Tāpēc ir jābūt kādam, kas to izdara.»

Domājot par piedāvājumu jau plašākā mērogā, nepiesaistot konkrētai vietai un notikumam, radīts apģērba apdrukas dizains ar stilizētām sejām. Tā autore ir Kuldīgas māksliniece Marta Zveja, ar kuru aizputnieces iepazinās, darbojoties Biznesa inkubatora pirmsinkubācijas posmā.

Saistībā ar simtgadi un patriotisko pacēlumu daudzi uzņēmēji apģērbus, dizaina priekšmetus un citas lietas apdrukā ar latvju rakstiem. Māsīcas tam pateikušas principiālu «nē», lai gan pieprasījumu izjutušas. «Tā ir tik daudz, ka paliek jau novazāts,» secina Linda. Sandra papildina, ka katram vajadzīga sava niša. «Grūti jau ir ar jaunām idejām. Kaut kas tev liekas tik ļoti oriģināli, bet klients pasaka – tas redzēts iepriekš.»

Vēl vienas mākslas mokas

Kokvilnas krekliņus, ko izmanto apdrukai, pasūta Rīgā, izvēlas kvalitatīvu produktu, bet kleitas un sarafānus šuj Arita, palīdz arī viņas mamma. Sarafāniem izmanto šogad ļoti aktuālo materiālu – džinsu. Dizains to ļauj vilkt uz abām pusēm, ziemā virs džemperīša, krekliņa. «Ļoti laba kleita kapsulas garderobei – visām sezonām, visiem pasākumiem, dažādi variējama,» raksturo Sandra.

Produkciju realizē galvenokārt ar interneta starpniecību, veikalos, kā arī pilsētu, pagastu svētkos, šogad plānots aktīvāk piedalīties tirdziņos, ieskaitot Rīgu. Ir arī specpasūtījumi, ko cilvēki veic privātiem pasākumiem – dzimšanas dienām, ballītēm. «Mēs esam trīs, un draugu loks mums ir plašs,» Linda uzsver, ka tas klientu piesaistes ziņā ir liels pluss.

Uzņēmējas secinājušas, ka šajā nišā būtiski ir tas, kā māki savu produktu pasniegt, jo konkurence ir gana liela. Jāprot piesaistīt pircējus tirdziņos, darboties sociālajos tīklos Facebook un Instagram. «Tas ir sarežģīti. Tās ir vēl vienas mākslas mokas pēc tam, kad esi kaut ko radījis,» pieredzē dalās Sandra. Linda papildina – ja sietspiedes darbnīca būtu viņu bizness 24/7, sociālo tīklu apkalpošanai vajadzētu atsevišķu cilvēku. Bilde tomēr jāieliek tā, lai glīti izskatās, tekstam jābūt tādam, lai tas neizklausītos prasti. «Domāju, ka Latvijā ir daudz tādu cilvēku, kas kaut ko rada, bet viņiem fiziski neatliek laika strādāt ar reklāmu internetā. Tas paņem ļoti daudz laika.»

Novērtē cilvēcību

Apģērbu apdrukas process risinās darbnīcā, kam telpas rastas ražošanas tipa ēkā nedaudz nomaļus no Aizputes centra. Uzņēmējām bijis būtiski, ka darbs nenotiek mājās. To, ka vajadzīga sava telpa, viņas saprata, strādājot Sandras tēta garāžā. Tas lika visu laiku rēķināties ar kādu citu, būt no kāda atkarīgam. Darbnīcā katrai lietai ir sava vieta, un tā nevienam netraucē.

Īpašnieks nomas maksu neprasa. «Tas mūsdienās ir nenovērtējami,» uzskata Sandra. «Tas ir atkal Aizputes efekts, te aizvien ir saglabājies cilvēcīgums. Vai lielā pilsētā kāds teiktu – ejiet, darbojieties!» Lai omulīgāk, meitenes pašu spēkiem telpas izremontējušas.

Sākumā bija uzstādījums, ka darbnīcā jāstrādā visām kopā, bet laika gaitā izaugušas līdz tam, ka vajag sadalīt pienākumus. Tikai tad ir jēga no komandas. «Idejas jau ne vienmēr uz darbnīcu atnāk reizē ar tevi. Citreiz tas ir naktī, citreiz darbā. Citreiz Linda raksta čatā, bet es uzreiz nevaru tam pievērsties, jo strādāju,» atzīst Sandra. Viņa ir angļu un spāņu valodas skolotāja Liepājas 5. vidusskolā, bet ikdienā dzīvo Aizputē tāpat kā Arita. Lindas dzīve aizrit Rīgā, bet teju katru nedēļas nogali viņa brauc uz Aizputi.

Dara savam priekam

«Te var atnākt un atslēgties no savas ikdienas, darba rutīnas, problēmām, ieiet pilnīgi citā pasaulē – krāsās, idejās,» uzsver Linda. Tā kā apģērbu apdruka nevienai no biznesa partnerēm nav pamatdarbs, ar to viņas nodarbojas vakaros, naktīs, brīvdienās. Un brīžos, kad nekas nesanāk, protams, rodas jautājums – kādēļ vispār to dara. Tomēr tā ir laba dzīves skola gan biznesa, gan attiecību ziņā. Tas ļauj saprast, ka dzīve nav tikai darbs no astoņiem līdz pieciem, cik daudz var izdarīt pašmācības ceļā. Tas liek mācīties strādāt kopā, komandā, veidot kaut ko savu. Liek izprast sevi, secināt, kas labāk padodas, iziet ārpus komforta zonas, tikt pāri savām bailēm, piemēram, prezentējot produktu.

«Ja puiši sēž garāžā, tad mēs šeit,» saka Sandra. Darbnīcā laiks pazūd. Reizēm māsīcas sarunā satikties brīvdienā uz stundu, lai paveiktu kādu darbiņu, saliktu plānus, bet beigās paiet teju visa diena. Linda papildina: «Šī ir meiteņu garāža – ar rozā griestiem.» Ļoti mājīga, ar patīkamu auru, tāpēc draugiem te labprāt patīk atnākt, lai parunātos. Parasti gan meitenes viesus nekautrējas arī likt pie darba – katram roka jāpieliek: vai nu jāgludina, vai jāžāvē, vai kas cits jādara.

Pagaidām māsīcu mērķis nav sietspiedes darbnīcu izveidot kā pamata peļņas avotu. «Mēs nekur nesteidzamies. Darām sev, bet, ja būs lemts izaugt līdz nopietnam biznesam, tad tā notiks,» Linda uzskata, ka nepieciešams ļauties dzīves plūdumam.