Skaisti trauki nav jātur skapī īpašām reizēm, bet gan jālieto ikdienā, lai krāšņa būtu katra diena, uzskata Katrīna Kalniņa, Katrīnas keramikas dizainere

Trauku ražošana

«Kopš sevi atceros, man vienmēr ir bijis svarīgi, lai viss ir estētiski, – skaists galda klājums, mājas iekārtojums,» saka Katrīna. Tāpēc viņa nonāca Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā (RDMV), tobrīd vēl īsti nezinot, kas būs tas, ar ko nodarbosies, bet viņai bija vēlme radīt. Katrīna izvēlējās keramiku, bet tā bija visai pēkšņa ideja, jo bērnībā māls un veidošana patiesi nepatika. «Trešajā kursā, kad sākās darbs ar porcelānu, es sapratu – tas ir mans! Mani piesaista šī materiāla cimperlīgums un iespēja to savaldīt. No porcelāna var izveidot jebko – var uztaisīt jebkādu formu un izliet to porcelānā. Man patīk porcelāna smalkums. Neviens cits keramikas materiāls nav tik eleganti viegls,» raksturo Katrīna.

Loģisks turpinājums

Pēc RDMV loģiski sekoja studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, un pērn Katrīna absolvēja keramikas nodaļu. «RDMV ielika pamatus, ļāva iepazīt materiālus, bet akadēmijā apguvu tehnoloģisko pusi. Mācījāmies visu par glazūru sastāvu, kā tās jaukt, izmēģinājām dažādus dedzinājuma veidus utt.,» stāsta Katrīna.

Akadēmijā māksliniekiem netiekot mācīta uzņēmējdarbība vai mārketings, bet ir iespēja citās augstskolās tos apgūt kā izvēles priekšmetus. «Māksla akadēmijā ir ļoti augstā un labā līmenī, bet pieklibo biznesa puse. Domāju, ka ir ļoti svarīgi mācīt māksliniekiem biznesu. Redzu, cik fantastisks talants un liels potenciāls ir maniem vienaudžiem, bet gribas teikt, ka liels procents no viņiem nezina, ko ar to iesākt, – kā un kam pārdot. Ja man nebūtu vecāki, kuri šos pamatus ielika, tad es noteikti vēl tagad šaubītos, vai sākt. Nebūt nav vienkārši sākt biznesu, tas prasa lielu drosmi un atbalstu. Tāpēc es ļoti novērtēju savu ģimeni, kas ir mani lielākie kritiķi un atbalstītāji reizē. Bez tās es to nebūtu paveikusi,» uzsver Katrīna.

Viņa ir patentmaksas maksātāja, kas, keramiķes skatījumā, ir ļoti labs statuss jaunajiem uzņēmējiem, kuri strādā šajā vai kādā no konkrētajā formā atbalstītajām nozarēm. «Sākumā biju pašnodarbinātā, bet tas man kā māksliniecei likās pārāk sarežģīti. Māksliniekiem – vismaz man – papīru lietas nav tuvas,» viņa smej.

Sava darbnīca

«Ir pagājis pirmais gads, kad uz pilnu slodzi strādāju savā darbnīcā,» teic Katrīna. Pirms pieciem gadiem, absolvējot RDMV, vecāku atbalstīta, viņa nopirka pirmo krāsni, un visu laiku paralēli studijām ir strādājusi savā darbnīcā. «Mamma iedrošināja pamēģināt. Pamēģināju, un tagad man jau ir savs pastāvīgo klientu loks, tiem pievienojas jauni un jauni pircēji,» saka Katrīna. Viņas pirmā darbnīca bija vecāku mājās Līgatnes novadā. «Sapņoju, ka man būs plaša darbnīca, kur varēšu «ieskrieties», un sapnis piepildījās. Tagad strādāju 250 m2 plašās telpās Rīgā. Lai kā man patiktu dzīve ārpus galvaspilsētas, mani klienti lielākoties ir no Rīgas, Pierīgas un, lai atspertos, man jābūt šeit,» viņa teic.

Keramiķei ambīcijas ir lielas, un kādudien Katrīna gribētu ražotni – nevis lielu rūpnīcu, bet nelielu ražotni, kurā joprojām būtu saglabāts roku darbs. «Man ļoti patīk, ka visas krūzes nav vienādas, katra ir unikāla – punktiņu skaits nav vienāds, katra ir citādi deformējusies. Tas man šķiet ļoti šarmanti,» saka Katrīna.

Bez krūzes nevar iztikt

Katrīnas meistarstiķis ir krūzes. «Bez krūzes cilvēks nevar iztikt – mēs sākam rītu ar tējas vai kafijas krūzi un ejam gulēt, dzerot tēju vai kādu citu iemīļotu dzērienu. Man ļoti gribas, lai mūsu ikdienas rituāli ir tādi karaliski un smalki. Lai ir tā sajūta, ka no rīta nevari sagaidīt savu kafijas brīdi, un lai mirdz acis, skatoties uz zelta punktiņiem krūzītē. Mums ir ļoti maz saules, un šie zelta punktiņi uz krūzītēm ir kā mājās ienesta saule. Tie spīd pat pelēkā laikā,» viņa saka.

Keramiķe stāsta, ka sarežģītākais trauku tapšanā ir zelta uzklāšana. «Sašķidrināts zelts, kamēr burciņa ir atvērta, ir kaitīgs materiāls. Jāstrādā ļoti uzmanīgi. Zelta uzklāšana notiek speciālā tērpā ar masku uz sejas. Tas ir fiziski neērti, jo sēdēt četras stundas ar masku, kas nospiedusi seju, nav diez ko patīkami. Ir jāmāk šo materiālu uzklāt, jo, ja tas būs pārāk biezā slānī, zelts būs matēts, bet, ja pārāk plānā, tad arī nebūs laba rezultāta. Man tiešām tos gribas saukt par maziem mākslas darbiem. Katru krūzīti esmu izlolojusi, apčubinājusi, katra ir unikāla. Priecājos par savu darbu, un katru reizi, atverot pēdējā dedzinājuma krāsni, sirds gavilē. Tie ir mazie keramiķu svētki. Ceru, ka šī sajūta nekad nepazudīs,» teic Katrīna. Viņa izgatavo arī lielākus un mazākus šķīvjus un vāzes, bet tie lielākoties top pēc individuāla pasūtījuma. Tos ir fiziski grūtāk ražot, jo tiem ir lielas, smagas formas, tiem ir arī augstāka cena, jo, pirmkārt, ir lielāks iztērētā materiāla daudzums, un, otrkārt, uz viena plaukta krāsnī var apdedzināt tikai vienu lielo šķīvi vai četras lielas vāzes. Vienā reizē krāsnī var apdedzināt 50 krūzīšu vai tikai piecpadsmit šķīvjus. Lieli trauki uzreiz ir laikietilpīgāki un dārgāki. Katrīna strādā arī ar citiem materiāliem, piemēram, ar akmens masu. «Ražojot krūzes, dažreiz šķiet, ka strādāju kā konveijerā – ieleju, izleju, ieleju, izleju. Kad ir individuāli pasūtījumi, atgriežos pie radošā darba, kas katram māksliniekam ir vajadzīgs, lai pabarotu dvēseli,» viņa teic.

Ārpus Rīgas – sirsnīgāk

Katrīna savu produkciju tirgo internetā, suvenīru veikalos un tirdziņos. «Sociālie tīkli ir fantastiska reklamēšanās vieta, kas jāizmanto, kamēr vien ir tāda iespēja. Tas ir vienkāršākais un lētākais veids, kā sasniegt lielu publiku. Taču braucu arī uz tirdziņiem, jo man patīk tiešais kontakts un enerģijas mijiedarbība ar klientiem. Tā uzmundrina un dod lielu gandarījumu. Domāju, ka nevarētu tikai strādāt darbnīcā un pārdot internetā, nesatiekot savus klientus klātienē. Tas dod spēku un motivāciju rosīties tālāk,» viņa teic.

Katrīna spriež, ka pirms pieciem gadiem bija daudz mazāk tirdziņu. Laika gaitā viņa ir sapratusi, uz kuriem ir vērts braukt. Keramiķe visbiežāk piedalās Rīgas Dizaina tirgū, Kalnciema kvartāla tirdziņā un vasaras periodā dažādos pilsētu svētku amatnieku tirdziņos. Tāpat viņai ļoti patīk Straupes zirgu pastā. «Es esmu cilvēks ar laukiem dvēselē, tāpēc man vislabāk patīk tirdziņi ārpus Rīgas. Galvaspilsētā visa kā ir daudz, mums ir pārsātinājums, un šķiet, ka cilvēkus ir grūtāk pārsteigt, bet ārpus Rīgas var sastapt lielāku vienkāršību un līdz ar to biežāk redzēt «mirdzošas acis». Piemēram, pierobežas tirgū Apē pērnruden cilvēki bija stāvā sajūsmā,» saka Katrīna. Vaicāta par pirktspēju ārpus Rīgas, viņa teic, ka nevarot par to sūdzēties. Uzņēmēja ir domājusi par eksportu, bet pagaidām pietiekot ar vietējo tirgu.

Keramiķu skaits vairojas

Kad Katrīna sāka darboties, bija laiks, kad cilvēki arvien vairāk sāka interesēties par vietējiem māksliniekiem, ar rokām izgatavotām lietām. Piecu gadu laikā notikusi ievērojama attīstība un ir radies pieprasījums. «Cilvēki ir sapratuši, kas ir kvalitāte un kas ir vērtīgāks, tāpēc ir ražotāji, kas piedāvā prasībām atbilstošas lietas. Tagad keramiķu ir vairāk nekā agrāk, bet es neteiktu, ka konkurence būtu liela. Katram ir savs klientu loks, jo cilvēkiem ir dažāda gaume. Līdz ar to pagaidām nejūtu, ka keramiķu, kas taisa glītas porcelāna lietas, būtu par daudz – katram ir sava dizaina niša, un mūsu ceļi nekrustojas. Man patīk, ka ir veselīga konkurence, jo, kad esi viens, ir nedaudz garlaicīgi. Kad staigāju pa tirdziņiem, ir milzīgs prieks par to, cik kvalitatīvs ir piedāvājums. Tas ir apbrīnojami! Cik esmu braukusi pa Eiropu, neesmu redzējusi tik labu līmeni. Protams, neesmu bijusi visur, bet līdz šim neesmu redzējusi vienkopus tik daudz un kvalitatīvu mākslinieku un amatnieku,» vērtē Katrīna.