Zinātniskās izpētes mežos 50 gadu laikā ir izaudzētas egles ar 50 centimetru diametru. Lai šāda situācija no meža īpašnieka sapņa kļūtu par realitāti, ir nepieciešami ne tikai kvalitatīvi stādi un atbilstoša audzes kopšana, bet arī izmaņas normatīvajos aktos

Mežsaimniecība

Tādi secinājumi skanēja pēc viena no Meža pētīšanas stacijas demonstrāciju objektu apmeklējuma pie Kalsnavas. Pašlaik zinātniskās izpētes meži ir nepilnu 29 000 ha platībā, kas izkaisīti pa visu Latvijas teritoriju. Meža pētīšanas stacijas direktors Mārtiņš Līdums atzina, ka zinātniskās izpētes mežos drīkst darīt to, kas aizliegts citos mežos, – būtībā pārkāpt mežsaimniecības un citu normatīvu prasības. Tieši ignorējot mežsaimniecības normatīvus un neko vairāk – 54 gadu laikā izaugušas egles ar diametru 50 līdz 56 centimetri. Būtībā pusgadsimtu vecs egļu mežs izskatās tā, it kā tam būtu 80–90 gadi. Vienlaikus tikai ļoti neliela daļa Latvijā strādājošo kokrūpnieku būtu tehnoloģiski spējīgi sazāģēt 50–56 cm diametra baļķi dēļos.

Faktoru kopums

Latvijas valsts mežzinātnes institūta Silava pētnieks Āris Jansons atzina, ka mežsaimniecībā ir vairāki svarīgi komponenti, kuriem vienam ar otru un trešo nepieciešama laba mijiedarbība, lai sasniegtu labu rezultātu. Pirmā ir selekcija, kad sēklu materiālu ievāc nevis no kura katra čiekura, bet gan tieši no tiem kokiem, kas ir vislabākie, visproduktīvākie. Pēc Ā. Jansona sacītā, Latvijā par meža selekciju var runāt jau no 1957. gada, kad tika formulēta tēze: mežā gribam tādus kokus, kuri dod vislabāko ražu, un tā rezultātā tika sākta labāko sugu eksemplāru sēklu iegūšana. «Tas ir tāpat, kā stādot ābeļdārzu, – saimnieks izvēlas stādīt nevis jebkādas ābeles, bet gan tās, kuras ražos garšīgākos un pirktākos ābolus,» skaidro Ā. Jansons. Viņš atgādina, ka kokus mežā audzē nevis tikai apkārtnes skaistumam, bet gan lai tos saimnieciski izmantotu – pārstrādātu, savukārt pārstrādātājiem visvairāk vajag koku stumbrus bez zariem. Minēto iemeslu dēļ arī ir loģiski, ka mežu īpašnieki būs ieinteresēti tieši šādu koku stādu stādīšanā. «Šodien var sacīt, ka Latvija koku selekcijas un koku stādu audzēšanas jomā ir Eiropas augšējā līmenī,» tā Ā. Jansons. Otrs svarīgs faktors ir koku augšanas apstākļi, proti, ja koki iestādīti vietā, kura bieži atrodas ūdenī (purvā) vai arī ir pilnīgs mitruma deficīts, tad iestādītā audze vairāk nīkuļos, nekā augs, bet tas atkal nav izdevīgi meža īpašniekam. Nenoliedzami, ka mežu (tāpat arī lauku un tīrumu) īpašniekus interesē, lai uz viena hektāra zemes var izaudzēt maksimāli iespējami lielāku ražu un arī to ātrāk novākt. Trešais komponents ir postītāji – meža dzīvnieki, kuriem garšo it īpaši jaunaudžu zaļums, dažādi kaitēkļi – kukaiņi un līdztekus tiem arī vējš un uguns. Pēdējo desmit gadu novērojumi liecina par pieaugošo ciklonu aktivitāti, jo īpaši, ja tie ir tad, kad zeme nav sasalusi, tad ne tikai atsevišķi koki, bet pat veselas mežaudzes tiek ne tikai nolauztas, bet pat izgāztas ar visām saknēm. «Noturība pret vēju ir saistīta ar audzes retināšanu, to skaitu – jo mazāk audze tiek retināta, jo tai ir lielāka noturība pret vēju, jo pētījumi rāda, ka pēc katras retināšanas nākamos trīs līdz piecus gadus attiecīgajā audzē esošie koki nav noturīgi pret vēju,» skaidroja Ā. Jansons. Viņaprāt, retināšanas samazinājumu var panākt, stādot mazāku daudzumu koku uz vienu hektāru. 50 gadus vecā zinātniskās izpētes mežā egļu diametrs 54–56 cm ir sasniegts, stādot tikai 1200 koku stādus uz vienu hektāru. Pašlaik Latvijas normatīvi prasa stādīt 2000 līdz 2200 egļu stādu uz hektāru. «Tas nozīmē, ka, lai ātrāk izaudzētu mežu, ir jāstāda mazāk. Tas ļautu ietaupīt mežu īpašniekiem uz stādu iegādes un stādīšanas rēķina, vai arī viņi varētu iestādīt vairāk,» secina Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks. Viņš gan uzskata, ka pirmais uzdevums būtu mainīt esošās normatīvajos aktos noteiktās prasības par minimālo stādu skaitu uz vienu hektāru un to samazināt līdz vismaz 1500 stādiem uz vienu hektāru.

Efektivizācijas iespēja

Ā. Jansons atzīst, ka visa veida izmaksu (arī nekustamā īpašuma nodokļa) pieaugums arvien vairāk spiež zemes īpašniekus efektivizēt zemes izmantošanu – ātrāk izaudzēt ražu ar mazākiem zaudējumiem, kas mežsaimniecībā jau minēto iemeslu dēļ esot neizbēgami. «Ja saimniekojam mežā (egļu audze aug 80 gadus) tā, kā esam darījuši līdz šim, tad izrēķinot, cik daudz zaudējam tās pašas retināšanas, iespējamo vēja postījumu, meža dzīvnieku un kaitēkļu rezultātā, iznāk, ka 100 ha audzes vietā būs palikuši vairs tikai 67 ha,» aprēķinu rāda Ā. Jansons. Viņš atzīst, ka šo zaudējumu apmēru ir iespējams samazināt. «Šajā gadījumā ir paradokss – mazāk sākumā nozīmē vairāk beigās un vēl piedevām ar mazākām izmaksām,» tā Ā. Jansons. Vairāki mežu īpašnieki ar sajūsmu uztver zinātnieku secinājumus un cer, ka tos redzēs arī lēmumu pieņēmēji – politiķi. Nenoliedzami, ka līdz šim mežsaimniecība Latvijā ir daudz stingrāk regulēta nekā Skandināvijas valstīs un pat Igaunijā. Lai arī meža īpašnieku rīcības brīvība pašlaik salīdzinājumā ar pagājušā gadsimta pēdējo desmitgadi ir ievērojami lielāka, tomēr tā joprojām ir mazāka nekā konkurentiem Skandināvijā.

Mērķi uzstādīti

A. Muižnieks atgādina, ka, sadarbojoties meža nozares organizācijām, tika izstrādāti priekšlikumi meža nozares stratēģijai laika periodam pēc 2020. gada. Tā ietver īsāka termiņa (līdz 2030. gadam) un vidēja termiņa (līdz 2050. gadam) meža nozares attīstības vīziju. Tā paredz līdz 2050. gadam palielināt Latvijas mežu ražību par 25%. «Mēs varam mežu audzēt daudz labāk un produktīvāk, zinātnieku aplēses rāda, ka līdz 2050. gadam varam meža ražību palielināt ne tikai par 25%, bet pat vairāk, ja ir ne tikai izcila ģenētiskā stāvu kvalitāte, bet arī mežs ir labi kopts u.tml.,» skaidroja A. Muižnieks. Viņš arī atzina – lai šo mērķi sasniegtu, ir vajadzīga privātmežu īpašnieku ieinteresētība, lai stādītu kvalitatīvus stādus, koptu iestādīto. «Tas ir komplekss risinājums – samazināt obligāti iestādāmo koku daudzumu uz vienu hektāru, atļaut audzi nocirst ātrāk pēc caurmēra, kāds ir, piemēram, ziemeļu kaimiņvalstī Igaunijā, kur vidējā klimatiskā temperatūra ir zemāka nekā Latvijā, vienlaikus izvirzot prasību par obligātu izcirstā atjaunošanu tikai un vienīgi ar kvalitatīvu stādāmo materiālu,» iesaka A. Muižnieks. Viņš atzīst, ka šāds risinājums ļauj nošaut divus zaķus vienlaikus – samazināt mežu īpašnieku izmaksas un vienlaikus ātrāk izaudzēt un līdz ar to ātrāk saņemt samaksu par izaudzēto.

Savukārt Ā. Jansons norādīja uz vēl kādu faktu, ka izcirtumi daudziem nepatīk, taču tie parasti ir redzami tikai divus līdz piecus gadus, jo pēc tam, pat lielākoties neko nedarot, tie vienkārši aizaug. Ja palūkojamies uz tām vietām, kuras skāra 1967. gada vējgāzes, tad šodien tās ne ar ko neatšķiras no tām audzēm, kuras tika nocirstas un tajā vietā iestādīts jauns mežs – ir gan bioloģiskā daudzveidība, gan putni, gan kukaiņi un arī dzīvnieki, un arī tie stāsti par to, ka izcirtums ir tuksnesis, neatbilst patiesībai. «Informācijas par būtisku negatīvu ietekmi ilgtermiņā uz bioloģisko daudzveidību nav, kaut arī, protams, tāda ir īstermiņā, bet cilvēkiem visvairāk jau nepatīk ainavas izskats,» tā Ā. Jansons.