Uzņēmumu interese par sadarbību ar Rīgas Tehnisko universitāti pieaug, kas saistīts gan ar darba tirgus situāciju un jaunu speciālistu piesaisti, gan konkurētspējas paaugstināšanu, izstrādājot vai pilnveidojot esošos produktus

Aktuāla intervija

Tā uzskata Rīgas Tehniskās universitātes Dizaina fabrikas projektu vadītāja Liene Briede. Lai veicinātu studentu un industrijas sadarbību, rudenī RTU sāks īstenot programmu Inovāciju granti studentiem, kuras ietvaros kopā ar citām universitātēm plāno izveidot platformu idejubanka.lv, kurā jebkurš uzņēmums un organizācija varēs pieteikt savu izaicinājumu vai problēmsituāciju. Tā tiks integrēta dažādās programmās kā uzdevums vai virzīta kā studiju noslēguma darbu tēma. Universitātē tiek īstenotas dažādas programmas un aktivitātes, kas domātas uzņēmējspēju un sadarbības veicināšanai ar biznesu. Vairāk par zinātnieku sadarbību ar dažādu nozaru kompānijām L. Briede stāsta intervijā Dienas Biznesam.

Gadiem tiek runāts par to, ka vajadzīgs veidot tiltu starp zinātniekiem un uzņēmējiem. Kāda jūsu skatījumā ir šī brīža situācija?

Būtiski, ko noliekam kā atskaites punktu. Pēdējos gados, manuprāt, progress ir novērojams, kas saistīts gan ar dažādu valsts un ES atbalsta programmu īstenošanu, gan zinātniski ietilpīgu uzņēmumu attīstību. Esam novērojuši pastiprinātu uzņēmumu interesi par sadarbības iespējām ar universitāti. Viens no pēdējā laika piemēriem – uzņēmumiem tika izsludināta iespēja pieteikties informatīvajai sesijai par sadarbības iespējām ar universitāti. Mums nebija gaidu par lielu uzņēmumu interesi, uz to skatījāmies kā uz eksperimentu, testu, lai identificētu intereses līmeni. Kopā pieteicās 90 uzņēmumu, kas bija krietni vairāk, nekā gaidījām. Visiem vienā reizē nevarējām noorganizēt šo pasākumu, tādēļ tika organizēti trīs. Šo varam uztvert kā signālu, kas apstiprina interesi.

Mūsu uzdevums ir pareizi reaģēt uz to. Šobrīd ir pāragri spriest par nepieciešamajiem pakalpojumiem, kas interesē uzņēmējus, tā vairāk ir interese izzināt jau esošo piedāvājumu. Mūsu uzdevums savukārt būtu to precīzi formulēt, «iepakot» un komunicēt. Manuprāt, ir palielinājusies abpusēja uzticība universitāšu un uzņēmēju sadarbībai. Arī jaunajiem zinātniekiem un pētniekiem ir novērojama atvērtība dažādiem sadarbības modeļiem. RTU Dizaina fabrikas pārdošanas kanāls ir esošo un iepriekšējo klientu pieredze, tas līdz mums atved jaunus, interesantus projektus, kuru īstenošana vienmēr ir jauna pieredze un abpusēja mācīšanās.

Vai var teikt, ka Dizaina fabrika ir tāds kā ārpakalpojumu centrs uzņēmumiem, kur tie atnāk ar savu ideju un tā šeit tiek īstenota?

Universitātē noteikti vajadzētu vienas pieturvietas aģentūru, kas palīdzētu uzņēmumiem orientēties universitātes pakalpojumu un iespēju klāstā. Tā kā RTU Dizaina fabrika piedāvā dažādus pakalpojumus un īsteno vairākas programmas, organiski ir izveidojies, ka bieži esam pirmais kontaktpunkts. Nepieciešamības gadījumā novirzām uzņēmumu pie citām struktūrvienībām vai personām vai arī piesaistām tās, lai nodrošinātu nepieciešamo pakalpojumu.

Šobrīd Dizaina fabrikā esam identificējuši piecas mērķa grupas – sadarbību ar zinātniekiem, studentiem, lielajiem uzņēmumiem, jaunuzņēmumiem un starptautiskajām kompānijām. Lai veiksmīgāk modelētu produktu portfeli, šobrīd veicam nelielu pētījumu, lai identificētu grupu vajadzības, kāds atbalsts vajadzīgs, lai veicinātu uz iekšieni un ārpusi vērstu sadarbību un attīstītu dažādas kompetences, spējas un prasmes. Iegūto informāciju apkoposim, lai kritiski izvērtētu to, ko un kā jau piedāvājam, kas ir lieks un ar ko nepieciešams papildināt. Līdz šim sarunas bijušas pārsteidzošas, interesantas un atklātas. Mana darba grupa intervēja dažādus zinātniekus, kuriem gan ir, gan nav bijusi pieredze darbā ar RTU Dizaina fabriku.

Un kā viņiem izskaidrojat, ko tieši dara Dizaina fabrika?

Intervijas laikā nestāstām, ko darām. Šo sarunu mērķis ir ne tik daudz sniegt informāciju, kā iegūt maksimāli daudz informācijas. Sarunas laikā vaicājam, vai viņiem ir bijusi sadarbība ar Dizaina fabriku un, ja nav, vaicājam, vai viņi sadarbojas ar nozares uzņēmumiem, kas varētu veicināt sadarbību, kāds atbalsts būtu vajadzīgs, vai viņiem ir interese komercializēt savus pētījumu rezultātus, kas būtu nepieciešams.

Mums tā ir pirmreizējā pieredze – iziet ārpus komforta zonas, iesākt atklātu sarunu, izzināt vajadzības, to, kas šobrīd ir galvenie šķēršļi, neizdarības, un kāda palīdzība zinātniekiem ir nepieciešama.

Ja vēlamies nodrošināt uz sadarbību orientētu vidi un procesus, nevaram paļauties uz pieņēmumiem. Nepieciešama atklāta saruna no abām pusēm, esošo problēmu un stipro punktu apjaušana.

Spriežot pēc uzņēmumiem, kas paši jūs atraduši, – ko tie cer sagaidīt, ko tiem vajag?

Jaunuzņēmumi vēršas pie mums pēc palīdzības esošo vai jaunu produktu izstrādāšanai, kā arī interesējas par atbalsta instrumentiem, kurus piedāvājām EIT Climate-KIC Hub un EIT Food Hub ietvaros. Jo īpaši jaunuzņēmumu interesi ir veicinājusi LIAA īstenotā vaučeru programma, kas piešķir līdzfinansējumu priekšizpētē un produktu izstrādē.

Dažreiz uzņēmumi meklē jaunas studentu piesaistes iespējas. Tādos gadījumos savedam viņus kopā ar Studentu servisa centru, kā ietvaros strādā arī RTU Karjeras centrs.

Nesen paziņojāt par programmu Industriālais doktors. Ar ko tā atšķiras no jebkuras citas doktorantūras studiju programmas?

Aktivitāte Industriālais doktors tiek īstenota programmas Inovāciju granti studentiem ietvaros, kuras mērķis ir veicināt visu studiju līmeņu studentu uzņēmējspējas. Programmas mērķis nav uzņēmējdarbības veicināšana, kas būtu mērāms jaunu uzņēmumu skaitā, bet gan attīstīt studentu spējas uzņemties iniciatīvu, strādāt starpdisciplinārā komandā, kā arī radīt dažādu līmeņu risinājumus esošajām problēmām. Izstrādājot šo programmu un tās aktivitātes, izvērtējam, kas būtu piemērots bakalaura, maģistra un doktora līmeņa studentiem un kā veicināt to savstarpējo sadarbību. Šīs programmas ietvaros ir radītas desmit aktivitātes, un Industriālais doktors ir viena no tām.

Viens no Inovāciju granti studentiem fokusiem ir studentu iesaiste dažādu nozaru problēmsituāciju risināšanā. Parasti studenti, kuri iestājas doktorantūrā, piedāvā tēmu, balstoties uz priekšizpēti, akadēmisko zināšanu bāzi, kas tiek apstiprināta no doktora darba vadītāja puses. Parasti šī tēma nav tieši saistīta ar nozares vai konkrēta uzņēmuma interesēm. Industriālā doktora gadījumā studentam ir divas lomas – doktorants vienlaikus tiek pieņemts darbā universitātē kā pētnieks un pilnā slodzē strādā pie doktora darba izstrādes, kas šajā gadījumā ir sasaistē ar nozares vajadzību. Un te runājam nevis par vakardienas, bet gan nākotnes vajadzībām, jo doktora darbs būs gatavs pēc četriem gadiem. Tāpēc jāsaprot, ka tā rezultāts būs kaut kas tāds, kas varēs attīstīt noteiktu tautsaimniecības nozari un būs aktuāls un izmantojams pēc četriem pieciem gadiem. Nozares pārstāvis šajā procesā ir cieši iesaistīts un dod datus, informāciju un seko līdzi doktora darba izstrādei. Procesā ir skaidri definēti nodomi, lai doktora darbs būtu ne tikai rakstisks nodevums, bet arīdzan izstrādāts prototips, kas klasiskajā doktorantūras programmā nav obligāts. Mērķis ir doktora disertāciju praktiski pielietot ar potenciālu iegūtos rezultātus komercializēt. Tas daudz ko maina.

Šāda programma Latvijā ir kaut kas jauns, bet pasaulē šādas programmas ir un ir diezgan populāras. Arī RTU zinātņu prorektors Tālis Juhna ir tādu absolvējis, arī sadarbības partneri ir minējuši savu pieredzi. Šis ir labs starta punkts, lai Latvijā ieviestu vairāk praksē balstītus pētījumus.

Ir uzņēmumi, kas ilgstoši sadarbojas ar vienu vai otru universitāti. Kas jādara, lai arī citi to sadzirdētu un tiem reāli noderētu plauktos saliktās grāmatiņas?

Es negribētu, lai uzņēmumi uztver augstskolu kā izpildītāju un studentus kā darbaspēku, kas veiks vienu vai otru uzdevumu. Svarīga ir koprade. Ne visi industriālie partneri ir gatavi mainīt pieeju, ka tie nav pasūtītāji, bet līdz- atbildīgie par rezultātu. Ir svarīgi atlasīt spēcīgākos un spējīgākos, kam ir resursi un interese un kuri ir gatavi strādāt citādāk. Es ticu, ka labās prakses piemēri rada interesi arī citos. Mums ir desmit aktivitāšu dažādiem iesaistes līmeņiem. Piemēram, varam sākt ar komplementāru darba grupu pārtikas nozarē, kas runā par nākotnes tendencēm un problemātiku, kas varētu mūs skart pēc 10 vai 15 gadiem. Idejas varam salikt «ideju bankā» un integrēt citās aktivitātēs, radot koncepcijas, risinājumus utt. Tālāk var sekot konceptuālais risinājums programmā Demola. Nākamajā fāzē seko produktu attīstības projekts, kur notiek prototipēšana beta līmenī, un galu galā tas varbūt attīstās par industriālā doktora darbu.

Rudenī plānojam izveidot platformu, kur jebkurš uzņēmums un organizācija varēs pieteikt savu problēmsituāciju. Iespējams, nākotnē tas studentiem dos idejas dažādu aktuālu jautājumu izpētei studiju darbu ietvaros.

Vai šobrīd dažādas programmas pārklāj visus iespējamos sadarbības modeļus vai arī vēl kaut kā trūkst?

Esam vadījušies pēc labākajiem starptautiskajiem un lokālajiem piemēriem. Šobrīd ir sajūta, ka mūsu programma ir tiešām piesātināta – jebkurai gaumei atradīsim kādu aktivitāti. Domājot par to, kā šobrīd pietrūkst, tā ir infrastruktūra. Tai ir milzīga nozīme, telpas ir fantastisks komunikācijas kanāls, kas veicina sadarbību. Piemēram, mums būs kopēja programma ar Latvijas Universitāti Universitāšu inkubators, kas fokusēsies uz zinātniski ietilpīgu ideju atbalstu. Tas būs mūsu Zaļo tehnoloģiju inkubatora nākamais attīstības solis – ne tikai fokusēties uz «zaļajām» tēmām, bet darboties plašāk. Šobrīd viens no jautājumiem – kur šis inkubators atradīsies. Tam jābūt tādam un tādā vietā, lai infrastruktūra būtu būtisks atbalsta punkts, kas veicina sadarbību, un nodrošinātu ikdienas darba vidi. Šobrīd universitātes to nevar nodrošināt tādā līmenī, kā tas būtu nepieciešams.

Nereti uzņēmēji baidās runāt par jaunajām idejām, jo kāds šo ģeniālo ideju nozags. Vai joprojām var manīt šādu lietu?

Tā ir individuāla pārliecība. Mūsu uzdevums nav par visām varītēm pārliecināt, ka tā nenotiek. Tam pieejam dažādi. Ja klientam tas ir svarīgi, to apliecinām ar līgumu, kur ir atrunāta konfidencialitāte. Nereti šī iemesla dēļ mums ir liegums publiski komunicēt par interesantiem sadarbības projektiem. Vēlīnākā stadijā, piemēram, jaunuzņēmuma gadījumā, kur unikalitāte slēpjas produkta dizainā vai risinājumā, šāds līgums ir tiešām vēlams. Tas rada abpusēju drošības sajūtu. Te gan nereti rodas jautājums, ko darīt ar autortiesībām, ja pievienotā vērtība tiek radīta tieši šeit. Bieži vien mēs vienkārši «uzdāvinām» autortiesības un vēl mācāmies, kā rīkoties. Kopumā intelektuālā īpašuma jautājumi šobrīd tiek risināti.

Runājot par agrīnas stadijas ideju zagšanu, parasti studentiem saku – ja kāds domā, ka ideja ir unikāla vai zagšanas vērta, viņš, visticamāk, kļūdās, jo jebkura iecere idejas līmenī nav zogama. Tā kļūst konkurētspējīga tikai kopā ar cilvēku – tās autoru. Jebkurš cits to realizēs pavisam citādāk. Tāpēc neviena ideja pēc būtības nav nokopējama. Un, ja ir nokopējama, tad tā ir nokopējama un viss. Konkurencei tirgū ir jābūt, jo tā gatavo tirgu idejas realizācijai. Nevar vienkārši no zila gaisa kaut ko sākt – tas ir grūti, dārgi un ilgi. Arī runājot par t.s. vienradžiem jeb miljards dolāru vērtām kompānijām, – tās nekad nav bijušas pirmās konkrētās idejas attīstītājas. Pirms tam vienmēr ir bijuši simtiem mēģinājumu un neveiksmes stāstu, bet vienam ir izdevies «izšaut». Piemēram, Google nebija pirmais interneta meklētājs, bet tas tagad ir pats zināmākais. Vai kāds atceras, ka pirmais meklētājs tapa Zviedrijā? Neviens pat neatceras, kā to sauca.

Vienam izdevās ideju īstenot pareizajā «mērcē» un kustēties ātrāk par citiem.

Jā, te ir stāsts par ātrumu. Ja cilvēks tērē laiku, domājot, ka viņa ideju kāds nozags, viņš jau pašā startā ir lēnāks, nekā vajadzētu. Nevar skriet sprintu, pirms tam domājot: «Man izdosies vai neizdosies noskriet pirmajam? Ai, ja es nebūšu pirmais, tad neskriešu vispār.» Ātrākie skrējēji nevis vienkārši diskutē par piedalīšanos vai nepiedalīšanos, bet gan skrien, cik ātri vien var. Ja nebiji pirmais, tad nebiji. Ej, trenējies vēl un startē atkal. Valstiskā līmenī ir jādod instrumenti, lai studenti un uzņēmēji varētu būt maksimāli ātri, tostarp arī ātri kļūdīties. Šī ir brīnišķīga jaunuzņēmumu pasaules dogma – ātri izgāzies, mācies no tā un dari vēl.

Cik liela loma šajā sistēmā ir studentu biznesa inkubatoriem?

Inkubatoriem ir būtiska loma, jo tie ir vieni no strukturētiem atbalsta instrumentiem agrīnai stadijai. No pieredzes esam sapratuši, ka studentus vajag iedrošināt, ka šī ir droša vide – viņu universitāte, kur var izmēģināt uzņēmēja lomu. Mūsu mērķis ir attīstīt studentu uzņēmējspējas. Un, ja viņiem ir ne tikai uzņēmējspējas, bet arī uzņēmēja gars, studenti sevi var realizēt šajā lomā. Ja nevēlas, ir citi attīstības ceļi, bet mēs esam nodrošinājuši iespēju pamēģināt. Tas man šķiet ļoti būtiski.

Inkubatoriem ir milzīga loma, jo programmas īstenošanas laikā var tikt dibināti uzņēmumi – SIA, kas ir rezultatīvi izmērāmi rādītāji. Es gan gribētu atturēties no uzstādījuma, ka «jāražo» viens SIA pēc otra. Tas neko nenozīmē – mēs katrs itin vienkārši varam nodibināt uzņēmumu. Manuprāt, mērīt tikai to skaitu nav korekti. Vajadzētu mērīt citus kritērijus. Es sava doktora darba ietvaros strādāju pie rīka, kas varētu mērīt spēju attīstību un to ietekmi uz uzņēmējdarbības veiktspējas rādītājiem. Nodibināto uzņēmumu skaits, nodokļu pienesums un dažādi citi ekonomiskie rādītāji ir klasisks uzņēmējdarbības atbalsta programmu vērtējums. Taču, būsim godīgi, nav zināms, ka inkubators bija tieši tas atbalsta instruments, kāpēc uzņēmums piesaistīja miljonu. Bet var nomērīt, ar kādām spējām dalībnieks sāka dalību programmā un kā to beidza. Rādītāja indeksēšana un izteikšana parādītu inkubatora veiktspēju. Līdzīgi darba devējs investē savos darbiniekos, kuri laika gaitā kļūst vērtīgāki, rada lielāku pievienoto vērtību, ko ir grūti aprēķināt. Ja nonākšu pie šī modeļa, kas ļaus veikt šādus aprēķinus, es būšu laimīga. Man ir iespēja inkubatoru programmas ietvaros notestēt, kā mainās studentu uzņēmējspējas.