Visā Eiropas Savienībā 80% platībmaksājumu saņem 20% lielzemnieku. Lai to mainītu, visticamāk, tiks ieviesti platībmaksājumu griesti, Latvijā tie varētu būt 300 hektāri

Lauksaimniecība

Eiropa nākamā budžeta plānošanas periodā vairāk sāks rūpēties par lauku teritorijām un to apdzīvotību. Kādu iespēju redz mazo un vidējo zemnieku pārstāvji, kur radīsies nauda un par ko vēl ES koridoros lauksaimniekiem būs nopietni jācīnās, Dienas Bizness jautāja Latvijas Zemnieku federācijas valdes priekšsēdētājai Agitai Haukai.

Dienas Bizness jau atspoguļoja Zemkopības ministrijas redzējumu uz patlaban un nākotnē sniedzamo atbalstu mazajām un vidējām zemnieku saimniecībām. Daudz kas jau tiek dots un ir pieejams. Kas īsti ir jāmaina?

Runājot par to, kas jau mazajiem un vidējiem zemniekiem ir pieejams un tiek dots, ir viena nianse. Konvertā reāli ir maz naudas. Mazie zemnieki var pretendēt uz līdzekļiem un rakstīt projektus, bet mazam skaitam atbalsts iznāk. Mēs ceram, ka nākošajā plānošanas periodā šis konverts mazajiem būs lielāks. Uzdevums ir izveidot laukos vidusslāni.

Kāds ir tiešmaksājumu sadalījums?

Eiropas kopējie skaitļi ir tādi, ka vidēji 80% naudas aiziet 20% lielo zemnieku. Mums attiecība ir vēl trakāka. 83% aiziet 17% zemnieku. Protams, ka zeme viņiem ir un viņi to apstrādā. Malači! Ir pagājuši divi plānošanas periodi Eiropas Savienībā, un lielie 14 gados ir attīstījušies.

Kādas ir praktiskās sekas laukos?

Noslāņošanās! Cilvēki jau to redz. Redz to, ka nauda aiziet visu laiku vienās kabatās. Šī aplamā naudas plūsma ir visā Eiropā, un sekas ir lauku depopulācija. Tad, kad šā gada 7. maijā Latvijā viesojās Eiropas Savienības lauksaimniecības un lauku attīstības komisārs Fils Hogans, viņš to arī uzsvēra, ka tiešmaksājumi par hektāru nav domāti uz visu atlikušo mūžu. Tā ir sabiedrības nauda. Šī nauda ir paredzēta, lai katra saimniecība laukos justos stabila. Eiropas nauda nav zemnieku alga atkarībā no hektāru skaita. Tai ir daudz komplicētāks uzdevums. Patlaban, ja ir cilvēkam 6000 hektāru, tad ir arī lepns auto, helikopters vai jahta.

Tad ir tāda pēkšņa atklāsme, ka kaut kas jāmaina?

Nekas jauns principā tas nav. Lauki ir jebkuras valsts mugurkauls. Ja laukos ir cilvēki, tad valsts attīstās, bet, ja tur nav cilvēku, tad ir visas tās runas par darbaspēka trūkumu, slēgtām skolām un transporta maršrutiem. Tādas ir sekas, un izmaiņas finansējuma sadalē ir vajadzīgas.

Lielzemnieku biznesu tas, jūsuprāt, neietekmēs?

Mēs nevēlamies jaukties lielzemnieku biznesa lietās. Vienkārši ir jādod iespēja attīstīties nākošajiem. Lielzemnieki to jau ir izdarījuši.

Latvijas Zemnieku federācija pastāv jau 30 gadu. Uzsverat, ka cīnāties arī par mazo zemnieku interesēm. Jūsu biedru rindās tādi ir?

Mūsu biedri ir ļoti dažādi. Piemēram, viena liela cūkkopības saimniecība. Vairākums ir vidēja izmēra saimniecības līdz 500 hektāriem. Te ir stāsts par to, ka gan vidējie, gan lielie zemnieki labi saprot, ka mazie ir jāatbalsta. Dažs lielais tā arī saka – kamēr dod, naudu ņemšu, bet, kad nedos, tad iztikšu. Mazie zemnieki praktiski nav nevienā organizācijā. Par viņiem ir jāiestājas kādam, un mēs to darām, jo esam vistuvāk viņu rūpēm.

Kāpēc tāda interese, ja nav jūsu biedri?

Viņi ir tie, kas laukus apdzīvo. Tās ģimenes saimniecības ir pats svarīgākais lauku apdzīvotības jomā. Tieši no turienes nāk valsts nākotne – bērni. Ja mēs paziņosim, ka vienīgais, kas mūs interesē, tas ir eksports, tad Latvija paliks tukša. Eksports jau būs, un to patiešām nodrošina lielās saimniecības. Mazie jau nav nekādi eksportētāji.

Kāds tad ir praktiskais risinājums? Ko lielzemniekiem dos mazāk, lai mazajiem būtu vairāk?

Tiešmaksājumu griesti. Tas nozīmē, ka maksā līdz noteiktam hektāru skaitam, un viss. Mēs Latvijā ieteiksim 300 hektārus. Par 301. hektāru vairs tiešmaksājumu nedod. Tāpat jau paliks citi maksājumi – par graudiem, par govīm, par zaļināšanu un citām lietām.

Runājāt ar Saeimas deputātiem un skaidrojāt savu nostāju?

Jā, vedām Tautsaimniecības komisijas deputātus pie zemniekiem. Parādījām realitāti, kāda tā ir. Es domāju, ka viņi ieraudzīja šīs sabiedrības noslāņošanās procesa sekas.

Kur nonāks šī summa, ko iegūs ar tiešmaksājumu griestiem? Kā tā būtu jāpārdala?

Naudai būtu jānonāk konvertos vidējo un mazo saimniecību attīstībai. Te ir dažādas iespējas. Tas var būt gan atbalsts nišas produktu veidošanai, gan sadarbībai ar zinātniekiem, gan kooperācijas lietām un daudz kam citam, lai panāktu vienu konkrētu mērķi – mazās saimniecības kļūst ilgtspējīgas. Nav nolūka vienkārši izdalīt naudu uz galviņām vai hektāriem.

Tiešmaksājumu griesti ir arī ES kopējais risinājums, vai arī tā ir tikai Latvijas metode?

Inese Vaidere, kura darbojas Eiropas Parlamenta budžeta komisijā, teica, ka jau spriests par šādiem tiešmaksājumu griestiem.

Vai pēc sarunām ar deputātiem ir kļuvis skaidrs, kā motivēsiet jaunu cilvēku pārcelšanos uz laukiem? Konkrēti, kas ir vajadzīgs?

Pirmā vajadzība ir dzīvoklis vai māja. Tas ir pats sākums. Zemi var nopirkt, izmantojot Altum finansējumu, bet mājokli nevar tā nopirkt. Kur tad tie jaunie cilvēki dzīvos – teltīs? Viņiem ir vajadzīga pirmā dzīvesvieta! Par jaunajām ģimenēm laukos ir jādomā pirmkārt!

Ir praktiski piemēri? Jaunatne iet uz laukiem?

Esmu LEADER projektu žūrijā. Piedalās jauni cilvēki. Tie pat nav zemnieki. Viņi vienkārši uzsāk savu lietu laukos.

Tad principā stāsts nav tikai par zemniekiem, bet patiesībā par lauku apdzīvotību, kas aptver plašāku uzņēmējdarbības veidu spektru?

Tieši tā. Citādi mēs pazaudējam kopainu un galveno mērķi, kas ir lauku apdzīvotība. Lauku teritorijām ir jābūt tikpat dzīvelīgām kā pilsētām. Tur ir jāiesaistās gan valdībai, gan pašvaldībām. Stāsts ir daudz plašāks par tiešmaksājumu pārdali.

Ja reiz pieminat pašvaldību iesaisti, tad kāds ir jūsu vērtējums par iecerēto administratīvi teritoriālo reformu?

Esam norūpējušies. Kā zemnieki saka, zeme jau nepazudīs, bet par cilvēkiem tā gluži nevar teikt. Pastāv varbūtība, ka būs krietni tālāk jābrauc līdz centram, līdz pakalpojumam, kas vajadzīgs. Zemniekiem tas nav tik kritiski. Viņiem jau šobrīd ir mašīnas, un viņi brauc, kur vajadzīgs. Runa ir par tiem iedzīvotājiem, kuriem nav savu transportlīdzekļu. Vēl pirms pašvaldību reformas notiek sabiedriskā transporta iepirkums, kas var radīt interesantas situācijas, kad izveidosies jaunās pašvaldību teritorijas. Daudzviet iedzīvotāji nevēlas pašvaldību apvienošanu, tomēr, ja pareizi saprotu, iedzīvotāju viedokli patlaban neņems vērā. Var iznākt līdzīgi, kā bija pēc novadu reformas. Apvienoja vairākus pagastus, viens kļuva par centru, bet citi atpalika. Bažījamies, ka tagad tas nenotiek ar visām lauku teritorijām.

Saredzat risinājumu? Kas var situāciju glābt?

Spēcīgs pašvaldības vadītājs, kuram rūpēs visa teritorija kopumā – kā centrs, tā nomales. Līdzīgi tas ir ar kooperāciju laukos. Ja ir labs un atbildīgs vadītājs, tad kooperatīvs aiziet.

Pašreiz pašvaldības dod iespējas mazajiem?

Visā Latvijā pašvaldībās notiek mazo uzņēmēju konkursi, kur kaut kāda neliela naudiņa tiek piešķirta. Šie nelielie uzņēmumi, kas uzsāk darbību lauku teritorijās, ir šī lauku dzīvība. Tie vienlaikus ir aktīvi cilvēki, kuri piedalās pagastu kultūras dzīvē. Šos mazos uzņēmējdarbības atbalsta konkursus vajadzētu saglabāt arī turpmāk.

Dienas Bizness jau rakstīja par dažādām nodokļu atlaidēm zemniekiem, kas jau tiek piemērotas. Jūsuprāt, kādā jomā vēl iespējami un vajadzīgi nodokļu atvieglojumi?

Runa varētu būt par nekustamā īpašuma nodokli vai zemes nodokli. Doma ir, ka nodokļus varētu neiekasēt no saimniecībām, kuru lielums nepārsniedz 20 vai 50 hektārus. LZF pastāvēs uz nodokļu atlaidi saimniecībām līdz 50 hektāriem. Es domāju, ka šāda atlaide jāpiemēro tikai ražojošām saimniecībām.

Otrs ļoti konkrēts stāsts ir par sezonas strādniekiem. Šobrīd VID šādu iespēju dod tikai augļu un ogu audzētājiem. Sistēma ir vienkārša un parocīga, tādēļ to varētu piemērot arī citās lauksaimniecības nozarēs. Mazajās saimniecībās tas būtu ļoti aktuāli, jo tās nevar nodrošināt pastāvīgu darbu.

Tad ir lietas, kas šobrīd notiek un būtu atbalstāmas plašāk?

Nav gluži tā, ka esam purvā pilnīgi. Mūsu situācija salīdzinoši ar kaimiņiem nemaz nav tik slikta. Igauņi jau šobrīd brauc uz mūsu nakts tirgu pirkt dārzeņus, jo viņiem ir palikušas tikai lielsaimniecības. Tās labās lietas, kas ir ļāvušas mūsu nelielajām saimniecībām izdzīvot, ir jāturpina un jāpaplašina. Konvertā vajag vairāk naudas, un tiešmaksājumu griesti ir iespējamais naudas pārdales veids. Protams, ka līdzīgi kā vecās Eiropas valstis, nevienu centu negrib zaudēt arī lielie zemnieki. Tādēļ sabiedrībai ir jāizsaka kopējs viedoklis – kādus tad mēs šos laukus gribam redzēt. Vai visa Latvija beigās ir daži zemnieki, kuri daudz eksportē, vai ir arī tādi, kuri ražo pārtiku vietējam tirgum, un mēs paši sevi spējam nodrošināt. Mums pagaidām vēl ir gan mazie, gan vidējie, gan lielie zemnieki, un ir ko saglābt. Igaunijā tā vairs nav.

Ir mums Latvijā novadi, kur atsevišķos ciemos vairs latviski nerunā. Rucavas novada Papē un Nidā latviešu valodu nedzirdēt. Zeme ir pārdota, iedzīvotāji aizgājuši, bet teritorija nav tukša.

Tas viss ir saistīts. Manuprāt, ja šī noslāņošanās turpināsies, cilvēki aizvien vairāk būs aizvainoti. Viņi vietējā tirgū zemi nepārdos, pārdos ārzemniekiem. Cilvēki tā dara no aizvainojuma, jo ne jau no labas dzīves zemi pārdod. Sistēma ir tāda, un rezultāts atbilstošs. Tādēļ sistēma ir jāmaina, kamēr mums vēl ir, kā dēļ to darīt, kamēr vēl ir mazās saimniecības.

Kas, jūsuprāt, sistēmā būtu maināms konceptuāli?

Jāpārskata būtu nodokļu sistēma mazajai un vidējai uzņēmējdarbībai laukos. Padarīt to vienkāršu un pārskatāmu. Nelaime ir apstāklī, ka mazajam uzņēmējam vai zemniekam laukos ir jābūt tik kompetentam un gudram kā lielam uzņēmumam ar savu grāmatvedību un finanšu nodaļu. Visas šīs PVD un VID prasības ir jāpārzina, bet, ja kaut ko aizmirsti, tad seko sankcijas. Cilvēks pats apstrādā zemi, pats tirgo produktu, pats uzrauga kvalitāti, un visu pārējo dara viens vai divi cilvēki. Ar to ir jārēķinās. Prasībām ir jābūt vienkāršotām. Tas pats cilvēks vēl skolo trīs un vairāk bērnus, un to neviens vērā neņem. To vajadzētu ņemt vērā, ka mazās saimniecības ir tautas nākotne. Ir smalki izrēķināta hektāra atdeve, un šajā jomā mazais zemnieks valstij ir neizdevīgs, bet neviens jau neskaita bērnus. Viņu šajā matemātikā nav, un rezultātā mēs slēdzam skolas. Pati esmu trīs bērnu mamma un atceros laiku, kad viņi auga. Tur nevarēja būt runa par papildu zemes iegādi. Bija jāskolo bērni. Tā jau šī noslāņošanās ir izveidojusies. Kāds ir varējis veltīt visu laiku zemes pirkšanai, kāds pratis gan zemi pirkt, gan bērnus skolot, bet daudzi ir varējuši tikai bērnus izskolot, un tas ir daudz. Šie bērni taču būs tie, kuri maksās mums pensijas. Neviens cits.

Nešķirojot zemniekus lielos un mazos, vēl aizvien taču pastāv tiešmaksājumu atšķirība starp vecajām Eiropas valstīm un Latviju. Ir cerības izkarot vienlīdzīgus noteikumus?

Šobrīd ir jācīnās par to, lai mums nesamazina esošo finansējumu, jo lielās valstis nevēlas pārdalīt savu naudu. Mēs esam iegājuši ar tādu līgumu Eiropas Savienībā uz to brīdi, un tādi vēl aizvien ir noteikumi. No otras puses, par savām tiesībām ir jācīnās, un to mēs arī darīsim.