Pieaugošais pieprasījums pēc kaņepju produktiem raisa lauksaimnieku interesi par šīs kultūras audzēšanu un arī pārstrādi. Ziemeļu kaimiņi šajā jomā Latviju pēdējo gadu laikā ir būtiski apsteiguši

Bioekonomika

To rāda Latvijas Industriālo kaņepju asociācijas (LIKA) dati. «Kaņepes senči ir audzējuši daudzus gadsimtus, un tās tika izmantotas gan pārtikā, gan apģērbu, virvju izgatavošanai, taču pagājušā gadsimta 30. gados šis augs tika «represēts», jo kaņepes tika pielīdzinātas narkotiskajai vielai – marihuānai, un tikai šajā gadsimtā teju pēc 100 gadiem šis augs lēnām atgriežas Eiropas un arī Latvijas tīrumos,» situāciju skaidro Latvijas Industriālo kaņepju asociācijas valdes priekšsēdētājs Guntis Vilnītis. Viņš savu sacīto pamato ar to, ka tieši starptautiskais pieprasījums pēc kaņepju produktiem – augļiem (riekstiņiem), eļļu, arī šķiedru – ir bijis pamats, lai Eiropas Savienības līmenī un arī tās dalībvalstī Latvijā normatīvajos aktos radītu iespēju legāli audzēt šo teju 100 gadus represijām pakļauto kultūru.

Nianses maina redzējumu

«Pēc Lauku atbalsta dienesta datiem, 2019. gadā kaņepes audzē aptuveni 950 ha platībā un par šādu darbu saņem arī platībmaksājumus, taču faktiski kopējo ar šo augu apsēto platību apmērs ir lielāks – ap 1500 ha, taču šo papildu 550–600 ha saimnieki nepretendē uz platībmaksājumiem. Taču jebkurā gadījumā šo platību īpatsvars no kopējās lauksaimniecībā izmantojamām zemēm (divi milj. ha) ir mērāms procenta tūkstošdaļu līmenī,» stāsta G. Vilnītis. Viņš atzīst, ka salīdzinājumā ar četrus piecus gadus senu pagātni pērn un šogad kaņepju lauku platība ir vairāk nekā dubultojusies. «Ja uz platībmaksājumiem pieteikto kaņepju lauku platība 2016. gadā bija ap 450 ha, tad pašreizējie 950 ha ir ļoti daudz, un pieaugums ir vairāk nekā 100% apmērā,» tā G. Vilnītis. Viņš atzīst, ka 950 ha nav lielākais platību apmērs, kādā Latvijā tikušas audzētas kaņepes, jo ir bijis sava veida bums, kad šī kultūra audzēta vairāk nekā 1500 ha platībā, taču problēmas sagādājusi iegūtās produkcijas realizācija. Jāņem vērā, ka starpkaru Latvijā kaņepes kopumā tika audzētas aptuveni 400 ha platībā, bet padomju laikos tās bija tikai kādā atsevišķā dārzā kā viens vai varbūt divi stādi, bet ne vairāk. «Šobrīd viss notiek soli pa solim, nevis lēcienveidīgi, tāpēc arī par straujām pārmaiņām un ļoti lieliem kaņepju platību pieaugumiem īsti runāt nevar, kaut arī, kā rāda Igaunijas piemērs, šādam straujam attīstības scenārijam ir pamats,» uzsver G. Vilnītis. Viņš savu sacīto pamato ar to, ka Igaunijā kaņepju platības pieaugušas līdz 11 000 ha un, visticamāk, turpinās augt, jo ziemeļu kaimiņvalstī aktīvi strādā liels šīs produkcijas iepircējs no Kanādas. «Igaunijā normatīvie akti arī ir labvēlīgi kaņepju audzēšanai, Latvijā kaņepēm labvēlīgas izmaiņas psihotropo un narkotisko vielu aprites likumā spēkā būs no 2020. gada,» norāda G. Vilnītis. Viņš atzīst, ka ļoti īpatnēja situācija ir Lietuvā. Proti, dienvidu kaimiņvalstī normatīvie akti nebūt neesot ļoti draudzīgi kaņepēm, tomēr, neraugoties uz to, šī kultūra tiekot audzēta un pat izveidota kaņepju pārstrādes rūpnīca, kuru iegādājušies ārvalstu investori. «Minētais vedina domāt par to, ka Lietuvas valsts jau tuvākajā laikā normatīvu līmenī kļūs labvēlīga kaņepju audzēšanai un pārstrādei,» tā G. Vilnītis. Viņš atgādina, ka pirms vairākiem gadiem bijusi ne tikai ideja, bet pat izstrādāts projekts ka- ņepju pārstrādes ražotnei Talsu apkaimē, taču potenciālā kredīta devēja – banka – bijusi skeptiska par projektā ietvertajām optimistiskajām ekonomiskās atdeves prognozēm, kā rezultātā tas arī palicis tikai uz papīra. «Šīs idejas realizācijai bija pat piešķirts ES struktūrfondu atbalsts, tomēr ar to bija par maz naudas, lai iecere materializētos,» uz jautājumu par to, vai šāds kaņepju pārstrādes projekts nav ticis pieteikts ES struktūrfondu atbalstam, atbild G. Vilnītis. Viņš gan pieļauj, ka laika gaitā pie šīs ražotnes idejas varētu atgriezties.

Audzē pārtikai

Jau septiņus gadus ar kaņepju audzēšanu nodarbojas SIA Dolcetta, kura iegūtos riekstiņus pārstrādā proteīnā un eļļā – pārtikas produktos. «Kaņepes audzējam 40 ha, un pārstrādes jaudas ir pašiem savas,» stāsta izpilddirektors Uldis Šauers. Viņš norāda, ka iegūto produkciju realizē Latvijā. Pircēju vidū ir ne tikai uzņēmumi, bet arī fiziskās personas. «Ir vairāki knifi, kuri ir jāņem vērā,» uz jautājumu par kaņepju audzēšanu un pārstrādi atbild U. Šauers. Proti, kaņe- pes tiek kultas tad, kad graudaugi jau sen ir novākti – septembra otrajā pusē, tādējādi var izmantot tos pašus graudu novākšanas kombainus. «Ir specifika, un vienam pakalpojuma sniedzējam īsti nesokas ar kaņepju augļu nokulšanu, bet citam tā iet no rokas,» teic U. Šauers. Viņš kā vēl vienu svarīgu faktoru min novākto kaņepju riekstiņu nekavējošu žāvēšanu kaltēs. «Ja to nedara, tad produkts zaudē savu kvalitāti un pat iet bojā – nav izmantojams pārtikā,» tā U. Šauers. Viņš uzskata, ka veiktie grozījumi normatīvajos aktos atvieglos dzīvi kaņepju audzētājiem, vienlaikus šīs kultūras audzēšanas veicināšanai noderētu arī atbalsta pasākumu izlīdzināšana. Proti, graudkopji, sējot sertificētu sēklu, par to saņem piemaksu, bet kaņepju audzētājiem šādu iespēju Latvijā nav. Tajā pašā laikā, lai varētu legāli audzēt kaņe- pes, Latvijā drīkst izmantot tikai sertificētas sēklas, kuru cena ir 6,5 līdz 12 eiro/kg. Lai apsētu vienu hektāru, vajag vismaz 15 kg sēklas – to nosaka valdības noteikumi, lai varētu pretendēt uz platībmaksājumiem (šāda norma spēkā ir tikai kopš 2011. gada). Savukārt G. Vilnītis piemetina, ka šis faktors par sertificētajām sēklām un to izsējas daudzumu arī ir viens no tiem, kas vismaz daļai kaņepju audzētāju liedz saņemt platībmaksājumus. «Ja viens kilograms kaņepju sertificēto sēklu maksā 6,5 eiro, bet pašam zemniekam ir savas sēklas ar pašizmaksu viens eiro par kilogramu un ir labas cenas izaudzētajam, tad ekonomiski izdevīgāk ir iztikt bez platībmaksājumiem, jo lielāka būs peļņa (mazāki tēriņi pie tādām pašām realizācijas cenām),» analizē G. Vilnītis. Viņš atgādina, ka optimāli šķiedrai uz vienu hektāru vajagot nevis 25 kg bet daudz vairāk – pat līdz 50 kg sēklas.

Tējas lieta

«Dažāda ir valsts pārvaldes un kontrolējošo iestāžu darbinieku izpratne,» uz jautājumu, kas pašlaik ir vissvarīgākais kaņepju audzēšanai, atbild G. Vilnītis, jo kaņepes joprojām bieži tiek uztvertas tikai un vienīgi kā narkotika un līdz ar to arī ir bijusi attiecīga rīcība – stādījumu iznīcināšana. Viņš kā ilustrāciju min situāciju, ka zemnieks, kurš legāli audzē kaņepes, lai no lapām un ziedkopām gatavotu tēju, pēkšņi nesaņem atļauju to turpināt tirgot lietošanai pārtikā. «Diemžēl tās ir sekas ar 2018. gada 1. janvāri ieviestajām ES prasībām saistībā ar jaunās pārtikas (Nouvel food) regulējumu. Šobrīd kaņepju lapu un ziedkopu izmantošana pārtikā nav ne aizliegta, ne arī atļauta,» tā G. Vilnītis. Arī LIKA kā EIHA biedrs šobrīd strādā, lai pierādītu Eiropas Komisijai, ka kaņepju produkti nav jauns pārtikas produkts, bet gan jau sentēvu izmantots. «Ceram un ticam, ka mums visiem kopā izdosies panākt, ka kaņep- ju tējas netiks iekļautas jaunās pārtikas aizliegto produktu sarakstā. Šajā rūpniecības attīstības straujajā tempā un vēlmē pelnīt slēpjas apstāklis, kāpēc kaņepei kā veselību veicinošam produktam tiek radīti mākslīgi šķēršļi,» tā G. Vilnītis. Viņš atzīst, ka tieši kaņepju audzēšana tējai ir salīdzinoši jauns, bet ekonomiski izdevīgs virziens. Šogad zemnieks Rucavas pusē audzē kaņepes, stādot tās šādi, – viena kaņepe 2x2 vai pat 2x4 metros, tādējādi izaug savdabīga kaņepe – eglīte, tātad ir mazākas izmaksas un vienlaikus labi ienākumi. «Ministru kabineta noteikumi paredz, ka platībmaksājumus var saņemt tikai tad, ja sēj sertificētu sēklu un piedalās monitoringā, neaudzē tādas kaņepes, kurās psihotropo vielu THC daudzums pārsniedz 0,2. Tās, kurām THC apmērs pārsniedz minēto, audzēt visā ES ir aizliegts,» tā G. Vilnītis.

Kaņepju papīrs

Vēlme sintētiskos – ķīmiski iegūtos produktus aizstāt ar dabīgajiem, pēc G. Vilnīša domām, ir viena no lielajām kaņepju reabilitācijas un savas atbilstošās vietas ieņemšanas iespējām. «Kaņepes var tikt izmantotas kā veselību veicinošs produkts, un tas rada farmācijas nozares greizsirdību, kas ir daudzu simtu miljardu liels un spēcīgs bizness, kurā tik vienkārši piegādātāju (preparātu) nomaiņa nenotiks, un, iespējams, šī biznesa radīto šķēršļu josla kaņepēm nebūs viegla pastaiga,» tā G. Vilnītis. Viņš atgādina, ka kaņepes savulaik kā konkurējošais izejvielas produkts cietis, piemēram, no koka celulozes ražotājiem Amerikā. «Ja nekļūdos, pirmie dolāri tika drukāti uz papīra, kas radīts no kaņepju šķiedrām,» uz vēl vienu vēsturisku izmantošanas jomu norāda G. Vilnītis. Viņš atgādina, ka ir ātraudzīgās kaņepes, kurām nav vajadzīga īpaša kopšana, un pagājušā gadsimtā tās tikušas izmantotas kā izejviela papīra ražošanai, bet savas pozīcijas «dīvainas» sakritības rezultātā zaudējušas.

Rožainas perspektīvas

«Kaņepju audumi, no kuriem tika šūti apģērbi, pagaidām ir vēsture, taču lēnām kaņepes atriežas šajā jomā,» norāda G. Vilnītis. Viņš atzīst, ka Latvijā šajā jomā ir bijuši gan pētījumi, gan arī konkrēti projekti. «Senos laikos kaņepju virves bija teju vai nenolietojamas,» tā G. Vilnītis. Viņš atgādina, ka līdztekus populārajai kaņepju eļļai, riekstiņiem, ir arī kaņepju mulča, spaļi, spraukumi un kompozītmateriāli, no kuriem var ražot ļoti daudz dažādu lietu, piemēram, mēbeles, auto un interjera apdares priekšmetus – visu to, ko mēs šobrīd saņemam kā ķīmijas polimērizcelsmes priekšmetus. «Latvijā ir kompānija Hemp Eco Systems Latvia, kura nodarbojas ar kaņepju māju būvniecību, izmantojot kaņepju spaļu betonu, un tādas mājas ir ne tikai Latvijā, bet arī Skandināvijā,» norāda G. Vilnītis. Liels pieprasījums no Lielbritānijas un Apvienotajiem Arābu Emirātiem ir pēc kaņepju spaļu pakaišiem zirgaudzētavām.

«Savulaik latviešu izcelsmes uzņēmējs, ekonomists no Luksemburgas Kārlis Āboliņš aicināja kļūt par kaņepju ražotāju lielvalsti, jo no tām var ražot vairāk nekā 30 000 produktu, tostarp ne tikai minētos – eļļu, proteīnus, cilvēku un dzīvnieku uztura bagātinātājus, papīru, audumus, būvmateriālus –, bet arī degvielu, farmācijas, kosmētikas produktus,» uzsver G. Vilnītis. Viņš atzīst, ka, lai šie sapņi kļūtu par realitāti, ir vajadzīga labāka Eiropas Komisijas izpratne par šo kultūru, vienlaikus Latvijā ieviešot bioekonomikas attīstības koncepciju, kas paredz priekšrocības tieši dabas izcelsmes produktiem.