Latvijā pērn 11 uzņēmumi vidēji mēnesī uz vienu darbinieku valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksās maksājuši vairāk nekā 3000 eiro

Nodokļi

To rāda SIA Lursoft pētījums pēc Valsts ieņēmumu dienesta datiem. Interesanti, ka lielākās valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksas uz vienu darbinieku lielākoties maksājuši uzņēmumi, kuru darbinieku skaits ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāms – viens līdz pieci. Tajā pašā laikā ir arī sava veida izņēmumi, piemēram, SIA Uralkali Trading, kuram pērn norādītais darbinieku skaits ir 33 un vidēji uz vienu darbinieku ik mēnesi samaksāti 5.97 tūkst. eiro. Vēl vairāk darbinieku – 50 – norādīts SIA Forticom, kas vidēji katram strādājošajam valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksas samaksājis 2,65 tūkst. eiro apmērā. Arī SIA Tradintek nodarbinājis 21 darbinieku un vidēji katram strādājošajam valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksas samaksājis 3,07 tūkst. eiro. Nenoliedzami, ka līdz šim vairāk ir pamanīti tieši tie uzņēmumi, kuri valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksās ik gadu samaksā daudzus miljonus eiro, bet ēnā palikuši tie, kuri vidēji uz vienu darbinieku samaksā ievērojamas summas.

Dati pārsteidz

«Šie pētījuma dati patīkami pārsteidz, jo algas apmēri, no kuriem iemaksas veiktas, ievērojami pārsniedz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu (VSAOI) maksimālo apmēru, kas 2018. gadā bija – 55 000 eiro,» pārsteigumu neslēpj LDDK sociālo un darba lietu eksperts Pēteris Leiškalns. Viņš atzīst - Lursoft pētījuma dati iepriecina. «Vispirms – pozitīvi, ka ir tādi uzņēmumi, kuri vidēji ik mēnesi par katru darbinieku VSAOI samaksā 2000 eiro un vairāk. Tas nozīmē, ka oficiāli tiek maksātas ļoti solīdas algas (bruto 5500 euro) un tiek dots būtisks pienesums gan sociālās apdrošināšanas budžetam, gan valsts budžetam. Gribu cerēt, ka perspektīvā ik gadu šādu uzņēmumu skaits tikai pieaugs,» tā P. Leiškalns. Vienlaikus viņš atzīst, ka tādā apmērā valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksas veikuši uzņēmumi ar salīdzinoši mazu darbinieku skaitu – viens līdz divi. «Tie noteikti ir ļoti augstas raudzes speciālisti, kuri bez atbilstīgas oficiālās algas vienkārši dosies strādāt uz jebkuru pasaules valsti. Pieļauju, ka daļa šo darbinieku vienlaikus ir uzņēmumu īpašnieki, tomēr, ņemot vērā solidaritātes nodokļa fenomenu (sasniedzot VSAOI griestus, iemaksas vairs netiek novirzītas personas sociālajai apdrošināšanai, bet ieplūst valsts kasē solidaritātes nodokļa veidā), kā arī to, ka īpašniekiem ir iespēja nopelnīto naudu izņemt peļņas formā, šis variants ir mazāk ticams,» analizē P. Leiškalns. Viņu nepārsteidz fakts, ka lielāko valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu uz vienu strādājošo maksātāju vidū tikai dažiem nodarbināto skaits pārsniedz 20. «Ja ir daudz darbinieku ar lielu atalgojumu, kas tiek maksāts oficiāli, tad tas nozīmē lielas – miljonos mērāmas – kopējās uzņēmuma obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas. Lai to nodrošinātu, ir nepieciešams augsts pievienotās vērtības līmenis uz katru darbinieku, kas liela uzņēmuma gadījumā nav vienkārši,» uz jautājumu, kāpēc lielo iemaksu veicēju vidū ir tik mazs vidējais strādājošo skaits, atbild P. Leiškalns. Viņaprāt, sumināmi ir visi – gan tie uzņēmumi, kuri VSAOI samaksā daudzus miljonus eiro, gan tie, kuri par saviem darbiniekiem ik mēnesi samaksā vairākus tūkstošus eiro. «Manuprāt, šodienas situācijā, kad valsts ar nodokļu politiku veicina lētā darbaspēka un zemas pievienotās vērtības ekonomiku un ar diferencēto neapliekamo minimumu burtiski provocē uzņēmējus maksāt daļu algas aploksnē, pat 350 –500 eiro liela valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksa par katru darbinieku ir cienījams rādītājs, jo tas nozīmē, ka darbinieka bruto alga sasniedz vidējo oficiāli uzrādīto algu valstī vai pārsniedz to,» tā P. Leiškalns. Viņš atzīst - VSAOI ir būtiskākā darba nodokļu izmaksu sastāvdaļa, taču tā ir jāuztver kā «spilvens», kas amortizē darbinieka labklājības kritumu bezdarba, invaliditātes, slimības gadījumos un arīdzan nodrošina vecuma pensiju. Vienīgi jānorāda, ka pašiem lielākajiem iemaksu veicējiem sociālās garantijas neatbilst samaksātajiem nodokļiem, jo daļa viņu samaksāto sociālās apdrošināšanas iemaksu pārtop solidaritātes nodoklī.

Darbinieku skaita faktors

«Tas, ka ir uzņēmumi, kuri maksā ļoti iespaidīgas VSAOI par katru darbinieku, ir apsveicami, taču būtiskākais ir strādājošo skaits. Tāpēc ieteiktu vērtēt, piemērojot papildu kritēriju – darbinieku skaits, kas nav mazāks par 20,» norāda Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss. Viņš atzīst, ka, mainot šo vienu parametru, veidojas pavisam citāda aina ar vienu izņēmumu, jo līderis joprojām ir SIA Uralkali Trading. «Šī saraksta virsotnē ražotāju nav. Tā līderi ir no datorprogrammēšanas, vairumtirdzniecības (oficiālie ražotāju pārstāvji), reklāmas un finanšu sektora, kā arī holdingkompānijas,» tā K. Klauss. Viņaprāt, pirmos klasiskās apstrādes rūpniecības pārstāvjus var meklēt tikai ap 100. pozīciju, bet meža nozares pirmais pārstāvis ir 181. pozīcijā. Šodienas apstākļos uzņēmumi koncentrējas savam pamatbiznesam, atsakoties no iekšējiem specifisku pakalpojumu veicējiem, kuri pilnībā netiek noslogoti, taču tad, kad nepieciešams, attiecīgos pakalpojumus pērk no to sniedzējiem. Vienlaikus tādējādi ir izveidojušies uzņēmumi, kuros koncentrējas dārgi speciālisti – specializēti juridisko un cita veida pakalpojumu sniedzēji. «Tas ir loģiski, ka šajos specializētajos uzņēmumos ir augstāks algu līmenis nekā klasiskajā ražošanā,» norāda K. Klauss.