Izstrādātos purvus var izmantot ne tikai ogu, bet arī citu kultūru audzēšanai, kuras var lietot kā izejvielu būvmateriālu, dzīvnieku barības ražošanai, kā arī enerģētikā, tā vairojot to īpašnieku ienākumus

Purvu apsaimniekošana

Sākotnēji šādas idejas šķiet «paņemtas» no zinātniskās fantastikas, tomēr bioekonomikas kontekstā – uz savas zemes izaudzēt izejvielas, ne tikai pārtiku cilvēkiem un dzīvniekiem, bet arī būvmateriālu ražošanai, enerģētikai, medicīnai un farmācijai, samazinot fosilo izejvielu izmantošanu un arī siltumnīcu gāzu emisiju apmērus, dod savu nelielu artavu klimata pārmaiņu kontekstā.

Ezeru un purvu izpētes centra valdes locekle Ilze Ozola atzīst, ka tādās valstīs kā Vācija un Nīderlande izstrādātajos purvos tiek stādītas dažādas kultūras un pētīta gan to ietekme uz CO2 emisijām, gan rēķināti ekonomiskie labumi un arī izmaksas. «Vācijā ir izveidota speciāla federālā programma – EUKI (Eiropas klimata iniciatīva), kuras ietvaros sadarbībā ar Greifsvaldes purvu centru, Igaunijas Dabas fondu un Lietuvas Dabas fondu arī tiek veikts projekts EUKI – Paludiculture in the Baltics (Paludikultūru audzēšana Baltijas valstīs), kura mērķis ir ne tikai zināšanu pārnese, bet arī paludikultūras audzēšanas plānu izstrāde» stāsta I. Ozola. Viņa norāda, ka paludikultūru (mitrās, kūdrainās augsnēs augošu un purvam raksturīgu augu) audzēšana Latvijā vēl tikai sper pirmos soļus. Nenoliedzami, katra jauna ideja purvu īpašniekiem, apsaimniekotājiem rada jaunas iespējas gūt papildu ienākumus, tomēr šajā paludikultūru audzēšanā joprojām ir daudz nezināmā. Viens no būtiskākajiem jautājumiem ir šo kultūru audzēšanas izmaksas, iegūtās ražas novākšana un arīdzan to potenciālie pircēji. Paludikultūras var audzēt augstā tipa kūdrā – sfagnu sūnas (kūdrai), rasenes, savukārt zemajos purvos – niedres, vilkvālītes, grīšļus, miežabrāli, medicīnā izmantojamus augus, kā arī kārklus un melnalkšņus.

Pirmie eksperimenti

«Vācijā sfagnu sūnu stādīšanā ir aptuveni 20 gadu pieredze, bet Latvijā pirmais eksperiments pie Mālpils bija tikai pirms sešiem gadiem, kam sekoja SIA Latflora, tad Dabas aizsardzības pārvaldes un SIA Klasmann-Deilmann Latvia mēģinājumi,» stāsta I. Ozola. Pirmajiem eksperimentiem ir sava specifika, jo trūkst zināšanu, izpratnes un tāpēc tie ne vienmēr var sasniegt sākotnējo mērķi. SIA Klasmann-Deilmann Latvia pērn oktobra nogalē iestādīja 0,35 ha sfagnu sūnu izstrādātā kūdras purvā. «Tas ir tikai un vienīgi eksperiments, kura mērķis ir pētniecība, tas būs sava veida demonstrāciju objekts,» skaidro SIA Klasmann-Deilmann Latvia izpilddirektors Andis Gredzens. Latvijā sfagnu sūnu audzēšana noteikti izmaksā lētāk nekā Vācijā, taču tik un tā ir ievērojamas izmaksas. «Ir vajadzīga infrastruktūra – ūdens dīķis, ūdens apgādes kanāli, arī pati stādīšana nebūt nav lēta, turklāt jāņem vērā, ka sfagnu sūnu stādi netika pirkti,» uz jautājumu par izmaksu posteņiem atbild A. Gredzens. Pašlaik, deviņu mēnešus pēc sfagnu iestādīšanas, nav vērts prognozēt nākotni un iespējamos attīstības scenārijus, viņš piebilst.

I. Ozola norāda, ka Vācijā sfagnus izmanto kūdras substrātos. «Viens kubikmetrs sfagnu maksā 100 eiro, bet kūdras – ap 25 eiro,» viņa skaidro starpību. Savukārt A. Gredzens teic, ka būtiskākais jautājums slēpjas pircēju motivācijā, kāpēc pirkt dārgāko, nevis lētāko. «Pašlaik šādu cenu šķēru apstākļos visbūtiskākais jautājums ir par potenciālo pircēju loku,» tā viņš, atzīstot, ka šo cenu starpību var mainīt gan nacionālo valstu (arī Latvijas), gan arī ES normatīvu prasības. Jāņem gan vērā, ka ES viena no nākamā ES daudzgadu budžeta 2021.–2027. g. prioritātēm būs klimata pārmaiņu mazināšana. «Sfagni ir galvenā kūdras sastāvdaļa, līdz ar to audzēt sfagnus nozīmē audzēt kūdru,» uzsver I. Ozola. Viņa skaidro, ka Latvijā dabīgā veidā kūdra ik gadu pieaug vienu līdz divus milimetrus. Tā kā tās pašreizējie ieguves apjomi ir mazāki par dabisko pieaugumu, Latvijā kūdras daudzums pieaug.

Medicīnas izejviela

Rasenes aug dabiskos purvos, taču tās var audzēt arī izstrādātajos purvos. «Būtībā tā ir medicīnas izejviela – augs, kura sastāvdaļas var atrast ne tikai homeopātiskajos preparātos, bet arī klepus sīrupos,» skaidro I. Ozola. Viņa kā piemēru rāda Somiju, kur ik gadu iegūst 100 kg sausu raseņu. «Somi to dara, tikai īpaši nereklamē un gūst prāvus ienākumus,» stāsta I. Ozola. Arī Latvijā tāpat kā Vācijā varētu izveidot speciālas raseņu plantācijas un augu ekstraktu izmantot farmācijā.

Biomasa – enerģētikai

Ezeru un purvu izpētes centra informācija rāda, ka Vācijā, Beļģijā kā kurināmais tiek izmantoti izaudzētie grīšļi un miežabrālis. «Grīšļi kā biomasas kurināmais vairs nav zinātniskā fantastika, to rāda vairāki piemēri, kur nelielas apdzīvotas vietas katlumājās kā kurināmais tiek izmantota tuvējos laukos izaudzēta grīšļu biomasa, bet Latvijā pagaidām tā nav,» tā I. Ozola.

Latvijā pazīstamāks paludikultūras pārstāvis, ko savulaik izmantoja enerģētikā, ir miežabrālis. «Latvijā sauvulaik tika ražotas miežabrāļa un kokskaidu granulas. Pašlaik SIA Zelta zeme apsver iespēju izstrādātajos kūdras laukos audzēt miežabrāli un no iegūtās biomasas kopā ar kūdru vai bez tās ražot granulas,» stāsta I. Ozola.

Miežabrālis ir izmantojams arī kā lopbarība, jo tajā ir daudz šķiedrvielu, kas īpaši aktuāli ir zirgkopjiem. «Miežabrālis var tikt izmantots arī kā pakaiši lopu fermās, bet jāmaina klientu attieksme pret tā tumšo krāsu – tā tiek asociēta ar sliktu kvalitāti, bet tas neatbilst patiesībai,» uz jautājumu, kur vēl varētu izmantot miežabrāli, atbild I. Ozola. Interesanti, ka Nīderlandē uz reiz nosusinātiem purviem, kuros tagad atjaunots ūdens līmenis, savaļā audzē bifeļus, kuru gaļa ir ļoti iecienīta un dārga. «Miežabrāļa biomasu var izmantot arī kā iziejvielu būvmateriālu ražošanai,» piemetina I. Ozola.

Latvijā ar būvmateriāliem saprot ne tikai koksnes, bet arī smilts un betona izstrādājumus, savukārt citās valstis tās ir arī niedres, vilkvālītes. «Nīderlandē no niedrēm, miežabrāļa un vilkvālītēm tiek ražoti sienu paneļu bloki,» stāsta I. Ozola.

Vilkvālīšu fenomens

Vilkvālīšu biomasu var izmantot siltumizolācijas materiālu ražošanai, un arī Latvijā ir uzņēmumi, kuri pauž ieinteresētību izmēģināt šo produktu,» uzsver I. Ozola. Viņa norāda, ka trīs stāvu mājas nosiltināšanai nepieciešams aptuveni 15 tonnu sausas masas. Šādu daudzumu var izaudzēt viena hektāra lielā platībā. Interesanti, ka vilkvālīte neuzsūc mitrumu un savulaik glābšanas vestes tika pildītas ar vilkvālīšu sēklām, jo tās var atrasties lietū, sniegā, ūdenī, bet neuzsūc mitrumu vairāk par 15–20%. Vilkvālīte arī attīra piesārņotus ūdeņus. «Pētījumi rāda, ka viens hektārs vilkvālīšu absorbē 12–15 tonnas CO2, turklāt šīs plantācijas ir nozīmīga vieta meža dzīvniekiem,» uz jautājumu par ietekmi uz vidi atbild I. Ozola.

Viens vilkvālīšu stāds maksā 0,5 eiro, taču vienā vilkvālītē ir aptuveni 400 tūkst. sēklu, kuras izsēj, sajaucot ar smiltīm. Iecerēts, ka šoruden SIA Klasmann-Deilmann Latvia vienā no attālākajiem apsaimniekojamajiem purviem mēģinās ieaudzēt vilkvālītes, kas ļautu iegūt biomasu tālākiem eksperimentiem būvniecībā. «Tas būs tālāk no aktīvajiem kūdras ieguves laukiem, jo kūdrā nedrīkst būt vilkvālīšu sēklas,» uz jautājumu, kur šāds eksperimentālais lauks būs, atbild A. Gredzens. Vilkvālīšu sēšana būs eksperiments, un pagaidām par nopietnu audzēšanu nav runas, kamēr ekonomiskais izdevīgums ir teorētisks, nevis matemātisks aprēķins.

I. Ozolas sākotnējie aprēķini liecina, ka, izvēloties labu audzēšanas vietu, vilkvālīšu biomasas kubikmetra cena varētu būt līdzīga ekovates cenai. Vilkvālītes putekšņus var izmantot siltumnīcās, piebarojot kukaiņus, kas nogalina kaitēkļus. Vācijas pētnieku dati liecina, ka no diviem ha vilkvālīšu var iegūt 10 kilogramus putekšņu, kur viena kilograma cena ir 200 eiro, turklāt to ievākšana daudz laika neprasa. «Vilkvālītes saknes var izmantot kulinārijā, tās var izmantot kā piedevu dažādās putrās,» uzskaita I. Ozola. Vilkvālītes arī labi ēd mājlopi. «No viena hektāra var ievākt pat 22 tonnas vilkvālīšu,» uz jautājumu, cik daudz var iegūt masas, atbild I. Ozola. Vilkvālītes izsējas pašas, tāpēc arī šādu lauku ierīkošanas izmaksas var būt pat nulle un tikpat labi 120 tūkst. eiro par vienu hektāru (ES struktūrfondu programmas dati).

Tehnika un infrastruktūra

A. Gredzens norāda, ka viena lieta ir eksperimentāla paludikultūru audzēšana, bet pavisam kas cits – industriāla darbība. «Ir vajadzīga novākšanas tehnika (jautājums, vai tā var strādāt slapjā laikā), kādas Latvijā nav, un nav arī aplēšu, cik tāda maksā. Turklāt, ja audzē konkrētam mērķim konkrētu kultūru, ražas novākšanai jānotiek konkrētā laikā, nevis, kad «sanāk». Ir jāsaprot, vai vajadzīga iegūtās biomasas mākslīga žāvēšana, cik tā maksā, kas to veic un vai pārstrādātāji (patērētāji) to gatavi pirkt industriālos apmēros. Ja šie industriālie patērētāji ir tepat netālu Latvijā, tas būs viens stāsts, ja tie ir kaut kur citā Eiropas valstī, būs jautājums par transportēšanas izmaksām,» akcentē A. Gredzens. Uz šiem jautājumiem ir vajadzīgas atbildes, taču tie nenozīmē paludikultūru audzēšanas noliegumu. I. Ozola norāda, ka mērķi sasniedz tikai tas, kurš iet, – jautājumi ir vietā, bet uz tiem var mēģināt atbildēt, tikai darot.

Lielā platībā

Ezeru un purvu izpētes centrs ir izstrādājis karti, kur Latvijā varētu tikt audzētas paludikultūras – aptuveni 200 tūkst. ha. Šī platība ietver arī kūdrainās augsnes laiksaimniecības zemēs, kuras lielākoties ir aizaugušas un rada lielas emisijas. To daudzumu var ievērojami samazināt, audzējot paludikultūras. Šādi izmantota zeme ļautu tās īpašniekam gūt papildu ienākumus un risinātu lauksaimniecības sektorā milztošo emisiju samazināšanas jautājumu. Tāpat paludikultūru ieviešana ļautu par degradētām teritorijām un apgrūtinājumu uzskatītajiem izstrādātajiem purviem turpināt būt daļai no ekonomikas un saglabāt nozīmīgu lomu dabā. Jautājums ir tikai par laiku, kad tas varētu notikt, jo nenoliedzami, ka no eksperimentālās audzēšanas līdz industriālajai būs vajadzīgs laiks, kaut arī šo termiņu var saīsināt potenciālo produktu (izejvielu) pircēju atrašana un ekonomiski izdevīga piedāvājuma izteikšana,» vērtē I. Ozola. Viņa pieļauj, ka bioekonomikas kontekstā konkurence, ko labāk audzēt uz katra zemes hektāra, tikai pieaugs.