Pirms vairākiem gadiem raidījumu vadītājs un dabas pētnieks Māris Olte par 6000 eiro iegādājās bijušo Ērgļu dzelzceļa staciju, lai to izveidotu par vietu, ko var apmeklēt tūristi. Šodien M. Olte savu īpašumu – Ērgļu dzelzceļa staciju – sauc par savu piekto bērnu

Nekustamais īpašums

«Dzelzceļa stacijai ir bijušas izsistas rūtis, izlauztas durvis, bet tagad viss ir salikts atpakaļ, uzlabots mūsu saprašanā. Skatāmies, kas notiks tālāk,» stāsta M. Olte, kurš kopā ar sievu Inesi un četriem bērniem saimnieko bijušajā Ērgļu dzelzceļa stacijā. Viņš Ērgļu staciju savā īpašumā par 6000 eiro iegādājās 2016. gadā. «Droši vien, ka tā ir pilnīgākā pašnāvība un tas nav nekas tāds, no kā vajadzētu mācīties vai ņemt vērā. Ir veci ticējumi, sajūtas un ticība, ka šeit būs citādi nekā pēdējos 25 līdz 30 gadus. Ar šo ticību mēs būvējam šo dīvaino vietu, kuru sauc par staciju. Dīvaina, jo tā ir pa pusei pabeigta, bet varbūt, tāpat kā Rīga, nekad nebūs pabeigta,» pastāsta M.Olte.

Svilpe un karogs

Viņaprāt, stacijas ēka ir domāta pašapziņai. Ēku M.Olte atjaunojis par saviem un ģimenes līdzekļiem. Kopumā stacijas ēka ir 90 kvadrātmetru plaša, un tai nomainīts jumts, tā nosiltināta, sakārtota ūdens un kanalizācijas sistēma. «Es to sauktu par naudas līmēšanu uz sienām. Vienu reizi atnāca nekustamā īpašuma vērtētāji, un viņiem bija jānovērtē, cik Ērgļu stacijas ēka ir vērta. No ārpuses viņi apskatījās un teica – baigi forši. Ienāca iekšā un teica – kāpēc jūs to darāt, kā lai es to novērtēju? Tieši tā arī ir – iekšā ir daudz, ārā ir mazāk redzams,» atceras M.Olte. Ar LEADER sociālo projektu atbalstu arī blakus esošās ēkas piedzīvojušas uzlabojumus – uzlikts jumts, nosiltināti ēkas pamati un ielieta grīda. Atjaunotas vecās bagāžas noliktavas 56 kvadrātmetru platībā. «Tas viss kopā veido vienīgo Latvijas gala staciju, kas turpina dzīvot joprojām. Gala stacija, jo 1942. gadā tika uzspridzināts tilts un vilcienam tika liegta iespēja doties tālāk uz Madonu, Lubānu,» stāsta M.Olte. Viņš kopā ar ģimeni Ērgļu dzelzceļa staciju mēģina ietērpt, atjaunot un padarīt cilvēkiem interesantu. «Mēs pārdodam iespēju uz piedzīvojumu, ja tā varētu teikt, un pircēji apkārt dīdās, cits baltā kreklā, cits uz zirga. Mēs skatāmies un mēģinām izdzīvot. Kā viens no apsolījumiem Ērgļu sabiedrībai ir laba kafija,» stāsta M.Olte. Viņš norāda, ka cenšas stacijā ielikt jaunu un mūsdienīgu saturu, kas raisītu stāstu. «Centīsimies cilvēkus bīdīt uz stāstiem un tūrismu. Mūsdienās viss ir tik lakonisks, atrodams viena klikšķa attālumā, zūd cilvēciskā sajūta, ka pēkšņi vari uzrasties. Stacija ir šis dīvainais neloģisms, kā dažas lietas īstenot. Stacijā uz plaukta stāv svilpe, kas svilps tad, kad būs iemesls svilpt. Domāju, ka uz staciju varēs braukt, ja no ceļa varēs redzēt, ka te plīvo karogs. Tās ir vecas zīmju sistēmas, kuras cilvēki vairs nelieto,» stāsta M.Olte. Viņš labi saprot, ka šobrīd, attīstot bijušo dzelzceļa staciju, nepastāv milzīgas iespējas nopelnīt. «Cilvēki šeit atbrauks, paliks un tad sāks domāt. Domāšana palīdz cilvēkiem, sevišķi tad, ja viņi ir precējušies un ir uzradušies bērni. Viņi sāk domāt par to, kas bija tie, kas dzīvoja pirms viņiem, kas dzīvos pēc. Šis ir satikšanās punkts. Bizness vai iespēja izdzīvot, es redzu, nāk pēc tam,» pauž M.Olte.

Uzticīgs Ērgļiem

Uz jautājumu, kā viņš atkal nonācis līdz Ērgļiem, M.Olte atbild: «Es esmu Māris Olte, man ir 50 gadu, un ceturto daļu dienas es pakāšu, strādājot sev par šoferi. Pēc būtības cilvēkam būtu jādara tas darbs, kuru viņš var darīt tur, kur viņš vēlas dzīvot. Tas, ka es gribu dzīvot Ērgļos, tas nevienam nav noslēpums, un to es stāstīšu līdz brīdim, kad es vairs negribēšu dzīvot Ērgļos vai būšu nomiris,» pārliecināts M.Olte. Viņš sācis domāt, kas ir tas, ko Ērgļos varētu darīt, kas ir tas, ko viņš prot un ko saprot. Rezultātā nonācis pie secinājuma, ka saprot ūdeņus, cilvēku tiekšanos dabā, daudz to redzējis un domājis. «Domāju, kā to visu sasintezēt kopā, un šis stacijas fakts man iešāvās prātā pirms trīs, četriem gadiem februārī. Google labāk zinās, jo tur visi datumi saglabājas, manā paurī nē. Sāku štukot un ieraudzīju, ka stacija ir pamesta, sajutu to kā signālu, domāju – johaidī, pagaidi, dzelzceļš ir noņemts, stacija ir tukša,» atceras M.Olte. Tam sekoja sarunas ar tā brīža stacijas saimnieku, kurš akceptēja, ka stacija ir pieejama.

Terapeitiska vieta

Pēc raidījumu vadītāja domām, Ērgļu vidē stacija ir kā vēdlodziņš un vienmēr nesusi kultūras pienesumu. «Es neesmu nekāds konkrētais, skaidrais latvietis, kuram darba grafiks uzrakstīts pusgadu uz priekšu. Dzīvoju no projekta uz projektu, pašam meklējot un rakstot. Tāpat - ejot dabā vai filmējot zivis. Zivis ir ļoti labs piemērs, vari trīs dienas sēdēt, un nekā nav, var aizbraukt un divās stundās izdarīt to, ko cits trīs dienās neizdara,» stāsta M.Olte. Viņš ir pārliecināts, ka katram cilvēkam ir vajadzīga vieta atsitienam. «Šī ģeogrāfiskā vieta, kur aiziet ceļi uz Cēsīm, Koknesi, Rīgu, ir terapeitiski, te cilvēks kļūst vesels. Blaumanis šeit rakstīja savus darbus, arī brāļi Jurjāni. Šīs vietas devīze – šeit viss ir iespējams, un visu var sākt no jauna. Par to, kāds bizness no tā, par to gan uzreiz neprasiet, bet es domāju, ka izdomāsim,» komentē M.Olte. Pēc viņa novērojumiem, cilvēki, kuriem ir apnicis Excel, meklē citus impulsus, iedvesmas avotus, un tādi laukos ir lielā daudzumā. «1936. gadā Ulmanis visā Latvijā nāca klajā ar saukli: Apceļo dzimto zemi! Šis sauklis ir aktuāls vēl šobrīd, jo mums ir jāiet vienam pie otra ciemos. Ja mēs neiesim, tad te peles varēs kapučīno taisīt, nevis cilvēki. Tas ir tik saprotami un loģiski redzams, ka šeit, laukos, to nevar ignorēt,» atzīst M.Olte. To, vai Ērgļu stacijas projektu ir iespējams pabeigt, viņš nevar pateikt. «Iespējams, līdz ar mani pabeigsies un varbūt pat bērniem iepatiksies. Šobrīd lūkoju pārprofilēties no dabas drauga Vides faktos, puiša, kas stāsta, kā noķert vairāk zivju, uz to puisi, kas saka – zivis jau nav viss, kas mums ir. Mazliet vairāk jau tajā dzīvē ir - smaržas, krāsas, pieejas, iespējas izprast, atrast,» domā dabas pētnieks.

Grots, Blaumanis un Jurjāni

Bijušās Ērgļu stacijas telpās viņš vēlas atrast vietu arī vietējiem produktiem, lai Ērgļos dzīvojošie var būt lepni par to. «Bieži vien mūsu jēdzīgās lietas izslīd no rokām, un mēs nemaz nevaram pārliecināties, ka tas bija forši. Aizbrauc prom buntīte ar priecīgiem cilvēkiem, viņi pasaka paldies, bet nemaz nezini, ko viņi īsti domāja.

Ja būs labs kazas siers, tad to varēs te atrast, un es nesākšu to tirgot ar uzcenojumu. Tas ir foršais lauku variants, ka neesi starpnieks. Tas nav tikai tūrisms, tas ir vairāk par cilvēku satikšanos. Dzīve jau ir par satikšanos. Es zinu, kuram ir sarkanākās zemenes, kurš cep vislabāko kūku, kuram ir vislabākā pirts. Vienmēr ir 4 līdz 5 blakus iesaistīti pakalpojumu sniedzēji. Tas ir veids, kā laukos tūrisms varētu attīstīties,» pārliecināts M.Olte.

Pēc viņa domām, cilvēkus nevar mācīt, stāstīt vai pārliecināt par to, ka, iespējams, vajag pārcelties uz reģioniem. Viņaprāt, tie, kas vēlēsies atrast vietu, ātrāk vai vēlāk to atradīs. «Šeit dzīvot ir daudz īstāk, šeit ir vairāk impulsu, neticamu iespēju, pilsētā tādu ir mazāk,» domā Olte. Pēc viņa domām, labāk ir mazāk iedzīvotāju nekā par daudz. «Šādi ir jādzīvo, te pūš vējš, var pačurāt zālītē, neviens te virsū nebāžas, vakarā varu skandināt, kādu mūziku vēlos. Dažreiz esam šeit dejojuši tango, citreiz esam runājuši par Ērgļu vēsturi,» stāsta M.Olte. Viņš uzskata, ka cilvēkiem laime nerodas no pārējo cilvēku daudzuma, bet no iespējām, un tās mūsdienās ir aizvien plašākas. « Vienīgā atšķirība, ka pilsētā ir lielāka kultūras koncentrācija. Kādreiz te bija Grots, Blaumanis un Jurjāni, un mēs arī te uztaisīsim kultūras koncentrāciju. Domāju, ka šeit ir potenciāls. Es droši saku, ka man te patīk. Bērniem ir vīgriezes, pa peļķēm lēkāšana, kaķis, kurš kakā smilšukastē,» pajoko M.Olte.

Pietrūkst ērgļu lidojuma

Tuvākie plāni ir blakus bijušajai Ērgļu dzelzceļa stacijai izveidot tūrisma informācijas centru, kā arī elektroauto uzlādes staciju. Pēc M.Oltes domām, Ērgļiem ir nākotne, un viņš cer, ka pēc diviem līdz četriem gadiem varēs darboties tikai Ērgļu dzelzceļa stacijā. Uz jautājumu, vai viņš plāno iegādāties vēl kādu staciju, M.Olte atbild: «Nekad mūžā neiegādātos vēl vienu staciju, jo šī ir manējā. Stacijas ir tāpat kā zirgi vai mājas. Mēs katrs pieķeramies vietām un lietām. Man stacija liekas normāls izteiksmes līdzeklis. Kā instruments, ar kuru spēlēt. Mēs rādām cilvēkiem, ka arī tā var darīt. Es iekšēji ironizēju par biznesu – kur te bizness? Laimīgs jau tas cilvēks, kurš saprot, ka viņam pietiek. Man ir aizdomas, ka, lai pietiktu, pietiks ar attīstītu šāda veida vietu,» domā Olte. Kā vēl pietrūkst Ērgļiem? «Ērgļos pietrūkst ērgļu, lidojuma, viegluma, mēroga, bet tas ir visā Latvijā. Mums visu laiku stāsta, ka naudas nepietiek, kaut gan nauda ir domāta, lai cilvēkus motivētu kaut ko darīt, nevis domāt, cik lielā mērā tās nepietiek,» pārliecināts M.Olte.