Andris Lanka – astoņu uzņēmumu, to vidū valodu skolas Valodu vēstniecība, vadītājs

ceļvedis

Vēderprieki

Visideālākajā variantā darījumu tikšanās man patīk norunāt nevis kādā konkrētā vietā, kur paredzēts sēdēt, bet doties pastaigā un bez telefoniem, lai esam tajā vietā un tajā brīdī. Psiholoģiski tas saliedē cilvēkus, jo dodamies vienā virzienā. Protams, visbiežāk cilvēki šādu aicinājumu nesaprot. Tā kā esmu liepājnieks, rīta tikšanās organizēju kafejnīcā Darbnīca, jo zinu, ka šeit pulksten 9.15 no cepeškrāsns ņem ārā kruasānus. Rīgā viesus vedam uz Restorāns 3. Man patīk, ka tur par pamatu ņemta latviešu virtuve, bet padarīta oriģināla, piemēram, ēdienkartē atrodams saldais ēdiens – melnā ķiploka mafins ar čiekuru mērci.

Vēl biznesa tikšanās organizēju pie sevis mājās vai arī lauku mājā. Uz piecām minūtēm pie friziera, un pases bildē visi var izskatīties smuki, bet, ja tie ir lieli darījumi, cilvēks jāiepazīst kārtīgi, un to var izdarīt tikai dienas gaitā. Tāpat man ir svarīgas kopīgas ģimenes ēdienreizes. Tas strādā daudz labāk nekā Maldīvu salas vai ceļojums apkārt zemeslodei.

Mūzika

Kādreiz pats biju mūziķis. Kopā ar Rolandu Ūdri deviņdesmitajos gados koncertējām uz ielām, bet, jo vecāks kļūstu, jo vairāk iemīlu klusumu. Visos astoņos uzņēmumos, ko vadām Latvijā, Lietuvā un Ukrainā, kopumā ir vairāk nekā simt darbinieku. Tas nozīmē simt ģimenes. Tā ir liela atbildība. Nevari klausīties Bon Jovi un vālēt.

Protams, ir brīži, kad mūzika ir līdzās. Mūsu mājās rullē klasiskā mūzika, jo trīs no četriem bērniem iet mūzikas skolā. Tāpēc arī ir vajadzīgi tie klusie rīti, jo zinu, ka vakarā kāds atkal spēlēs klavieres, sitīs bungas un būs kņada.

Šovasar, kā jau visi liepājnieki, bijām Prāta vētras koncertā. Apmeklējām arī islandiešu pianista un komponista Olafur Arnalds uzstāšanos Ventspilī. Sievu kādreiz gribētos aizvest uz U2, lai varam izlēkāties kā bērni sešpadsmit gados.

Dvēselei

Mums, liepājniekiem, forša ekstra ir Liepājas teātris. Mana mamma regulāri visiem pērk biļetes uz koncertiem un izrādēm, paziņojot: «Tā, es jums esmu nopirkusi biļetes, un jums ir jāiet. Es tā esmu izdomājusi, un tur neko nevar darīt!» Un tad notiek regulārie obligātie teātra apmeklējumi. Taču ir tiešām skaisti darbi, kā Polianna.

Mums vairāk nekā desmit gadu nav televīzijas, bet piektdienās, sestdienās notiek regulāri ģimenes filmu vakari. Sanākam kopā, izstrīdamies, nolemjam, ko skatīsimies. Citreiz mēs, vecāki, velkam deķi uz savu pusi, jo gribam, lai bērni noskatās kādu jēgpilnāku filmu, pie kuras jāparaud, kas balstīta uz patiesiem notikumiem un nav tikai izklaide. Man patika Roberts de Niro filmā The Intern. Pie sevis domāju: kad izaugšu tik liels kā viņš – viņš tur tēloja sešdesmitgadīgu onkuli –, gribētu būt tāds pats savā attieksmē, gudrībā, nostājā, tolerancē pret jaunajiem.

Pa retam gadās kāda filma, ko visi seši noskatāmies kinoteātrī. Aizejam, kārtīgi nododam pa bundžām ar visiem popkorniem un kolām. Bērniem mācu, ka jāsēž līdz pat titru beigām aiz cieņas pret tiem, kas to veidojuši, un lai filma nogulsnējas. Pēc tam pārrunājam redzēto.

Man grāmatplauktā...

Man ļoti patīk dienu iesākt, palasot Salamana pamācības. Tā ir viena no Bībeles 66 grāmatām. Tur ir fantastiska vairāku tūkstošu gadu sena gudrība ielikta. Tik daudz biznesa padomu! Un tad dienai pavēršas noteikts rakurss – šī lieta jāņem vērā, jānospodrina tā pusīte!

Visticamāk, esmu viens no lielākajiem biznesa grāmatu kolekcionāriem Latvijā. Vienu dienu kritiski pārskatīju savu grāmatplauktu. Tikai sešas septiņas reāli mainījušas manu dzīves kursu. Viena no tādām ir maza angļu-latviešu valodas vārdnīciņa. 90. gados staigāju un šķirstīju. Mācījos jaunos vārdiņus. Kā vecos laikos, vāki bija ar papīru apvilkti, lai nenolietojas. Kad iemācījos valodu, tas pavēra pavisam citas iespējas. Protams, vidusskolas laikā arī Deila Kārnegija How to Win Friends and Influence People; profesionālajā dzīvē divas grāmatas man bijušas kā pagrieziena punkti. Viena ir Džima Kolinsa Good to Great, otra – Denijas Džonsones grāmata par nākamās paaudzes audzināšanu, kas iztulkota latviešu valodā. Tā stāsta to, kā iemācīt tiem eņģeļiem – mūsu bērniem – lidot.

Brīvajā laikā

Taču, paanalizējot mūsu laiku, varu teikt, ka ļoti daudz veltām tam, lai būvētu attiecības. Pie mums ļoti bieži brauc ciemiņi, esošie un topošie sadarbības partneri. Arī bērniem audzinām, ka viņu draugi var nākt pie mums mājās. Organizējam galda futbola čempionātus, galda spēļu turnīrus. Tagad nopirkām novusu, trenēsimies.

Mēs, uzņēmēji, bieži vien varam ieskrieties savā lidojumā un aizlidot par tālu, par augstu, bet ir svarīgi atcerēties parūpēties par galveno enkuru savā dzīvē – otru pusi. Tāpēc ar sievu cenšamies atvēlēt sev laiku divatā. Citreiz izejam pastaigā, citreiz aizbraucam uz restorānu, citreiz gribas skatīties, kā saulīte riet, tad aizbraucam uz jūrmalu un sēžam kāpās.

Vēlos aizbraukt uz...

Šobrīd jau organizējam konferences visā pasaulē, vairākas reizes gadā jābūt gan Kanādā, gan Austrālijā, gan Jaunzēlandē, Amerikā, tāpat Eiropā. Tādēļ bieži vien pārbrauc mājās un negribi vairs redzēt nevienu lidmašīnu. Latvijas vasara nevar pārspēt ne Spāniju, ne Havaju salas – mēs tur esam bijuši, zinām, par ko runājam. Jūnijā, jūlijā, augustā šī ir visforšākā vieta, kur būt. Arī rudens šeit ir fantastisks. Katrā gadalaikā var atrast kaut ko foršu, bet, ja var braukāt, tad tikai drūmā ziemas laikā, jo mūsu ģimenei patīk sliktāks laiks.

Oktobra vidū, beigās gribētu ar jaunāko meitiņu – viņai ir 14 gadu un mācās itāļu valodu – aizbraukt uz Itāliju nedēļu garā ceļojumā. Tur mums ir sadarbības partneri, viņi parasti parāda vietas, kur tūristi neiet vai ko nezina. Domājam aizbraukt uz Modēnu, kur tajā laikā ievāc un vāra balzamiko sīrupu. Man ir viens hobijs – cenšos tecināt bērzu sulas sīrupu. Gribētu paskatīties to procesu – ko viņi dara, lai sanāktu balzamiko etiķis. Florencē varētu paņemt apmācību stundu, lai vietējie pavāri mums pamāca gatavot itāļu ēdienus, vēl arī pastaigāt pa Toskānu, vīna dārziem.

Mēs nekad kā ģimene neesam slēpojuši. Ir mazs sapnītis, cerība šoziem to izdarīt. Varētu aizbraukt uz Zviedriju pie sadarbības partneres, kam ir liela māja netālu no slēpošanas trases.

Domugrauds

Nekad nevar zināt to, kas būs rīt, bet to labo, ko var paveikt šodien, vajag iet un padarīt.