Privāta mācību iestāde Latvijā var būt veiksmīgs biznesa projekts

Izglītība

Tā DB atzīst četru pirmsskolu, pamatskolas un vidusskolas Patnis īpašniece Zane Ozola. Šoruden Mārupē tiks atvērts piektais bērnudārzs simts mazajiem patņiem, bet nākotnē, iespējams, tiks likti pamati arī privātajai augstskolai.

Šogad aprit 25 gadi, kopš tika atvērta pirmā sākumskola Patnis. Šajā laikā bērnudārzus absolvējuši gandrīz 1000 bērnu, 9. klasi – teju 300 skolēnu, bet 12. klasi – aptuveni 120 jauniešu.

Patņa skolās ir iekļaujoša, nevis konkurējoša pieeja, tajās mācās dažādi bērni un mērīšanās ar rezultātiem nav pieņemama, uzsver Z. Ozola, kura šobrīd aktīvi cīnās par Saimes skolu izveidošanu.

Ar kādām sajūtām gaidījāt jauno mācību gadu?

Ar ļoti labām. Esmu ļoti priecīga, ka skolai ir iespēja augt un attīstīties! Personību skola Patnis sāka savu darbību Gregora ielā pirms 25 gadiem. Tā ir mūsu galvenā mītne, kas šobrīd piedzīvo lielas pārmaiņas. Viss pirmais stāvs – 400 m2 – ir apgriezti kājām gaisā. Tur būs moderni un skaisti. Ļoti vēlējos, lai mēs tiktos tur, kur pirms mācību gada sākuma taptu arī pirmās bildes, diemžēl šīs telpas vēl ir klātas ar putekļiem. Šajās telpās K. Barona ielā skola Patnis ir salīdzinoši nesen, pirms tam tā atradās K. Valdemāra ielā. Šo citādo skolu vēlējāmies atvērt centrā, kur bērniem ir iespējams aiziet ar kājām uz visiem kultūras un mākslas objektiem. Arī telpās K. Barona ielā Patnis ir paplašinājies. Šis ir ļoti intensīvs uzņēmuma augšanas periods. Esmu gandarīta, ka mums ir iespēja veidot mūsdienīgas telpas ar jaunu dizainu – tādu, kas ir ne tikai tīkams acij, bet arī kalpo idejai.

Vai un kas jūs šobrīd satrauc visvairāk?

Mani kā uzņēmēju vienmēr ir satraukusi iespējamā krīze. Tad, kad kāds sadomājas pārāk daudz tērēties, es esmu spiesta atcerēties iepriekšējo. Mani kā pedagogu nekas īpašs neuztrauc, jo es labi zinu, ka visi jautājumi ir risināmi.

Šobrīd pilnā sparā pāri visa līmeņa mācību iestādēm veļas izglītības satura reforma. Kā jūs to vērtējat? Kā tā ir ietekmējusi Patni?

Ar valstī notiekošās izglītības satura reformas idejām strādājām jau sen. Tāpēc Patņa dzīvē nekas būtiski nemainīsies. Pieļauju, ka valsts skolas sastapsies ar problēmu, ka ne visi skolotāji gribēs strādāt pa jaunam. Taču pārmaiņām ir jānotiek. Tur, kur būs gudri vadītāji, viss arī notiks. Patņa pedagogiem vienmēr ir bijušas dažādas jaunas idejas, šobrīd visos mācību priekšmetos iespēju robežās pludinām iekšā angļu valodu. Piemēram, strādājam ar CLIL (Content and Language Integrated Learning) metodi. Kādēļ gan mums vienlaicīgi vajadzētu strādāt ar divām valodām, piesārņojot latviešu valodas telpu? Jaunā paaudze jau tāpat lieliski pārvalda angļu valodu, tajā brīvi runā, jo ir izauguši pie multenēm svešvalodā. Uzskatu, ka angļu valodas telpa paver plašākas metodiskās iespējas. Uz to ir jāfokusējas ne tikai Patnim, bet visai valstij. Diemžēl inovācijas pārāk lēni ienāk Latvijas skolās. Ja katram šo valodu būs iespējams lietot pilnvērtīgi, ieguvēji būsim mēs visi, visa sabiedrība.

Kā tieši notiek pedagoģiskais darbs pēc CLIL metodes?

Mācības notiek divās valodās – latviešu un angļu. Pāreja tiek veikta pakāpeniski. Piemēram, jau pagājušajā gadā pirmajā klasītē bērniem katra trešā mācību stunda bija angļu valodā. Redzējām, ka šī metode labi strādā, tāpēc šogad pirmklasniekiem jau puse no mācību priekšmetiem notiek svešvalodā. Pārējo klašu skolēniem ir sagatavots grafiks, pēc kura angļu valoda pamazām tiks pludināta mācību stundās. Protams, tam ir nepieciešams laiks, taču ar laiku, piemēram, ģeogrāfija tiks mācīta tikai angļu valodā.

Vai Patnī ir pietiekami daudz tāda kalibra pedagogu, kas spēj mācīt dažādus priekšmetus svešvalodā?

Protams, tas mums ir izaicinājums. Patnī strādā jau teju 200 darbinieku. Priekšmeti svešvalodā tiks ieviesti pakāpeniski un tajās klasēs, kurās jau pasniedz bilingvālie skolotāji. Noteikti ir jābūt kādam vilcējspēkam, Patnī tas ir direktora vietnieks, kurš atbild par inovāciju ieviešanu. Viņš ne tikai palīdz izstrādāt nepieciešamo mācību metodiku, bet piedalās mācību stundās un analizē pedagogu un skolēnu veikumu. Tāpat kā daudzas skolas, arī Patnis ir izmēģinājis vienlaicīgi divu pedagogu darbu klasē ar bērniem. Tas ļauj pedagogiem papildināt vienam otru.

Cik bērnu šajā mācību gadā sākuši skolas gaitas Patnī?

Šogad jau būs vairāk nekā 700 bērnu. Visvairāk – aptuveni 500 – sāks mācības pirmsskolā. Ik pa diviem gadiem veram vaļā jaunu bērnudārzu, kas uzreiz būtiski palielina audzēkņu skaitu un biznesa apjomu. Tāpēc SIA Patnis un partneri ir iekļuvusi arī DB un Lursoft veidotajā Gazeļu (pēc apgrozījuma visstraujāk augošo uzņēmumu) topā. Arī šogad esam atvēzējušies ne pa jokam – veram vaļā bērnudārzu Mārupē ar simts vietām, kas atradīsies netālu no tirdzniecības centra Spice.

Kā jūs pirms 25 gadiem nolēmāt mesties iekšā uzņēmējdarbībā?

Tolaik to nebūt neuztvēru kā mešanos iekšā biznesā, bet gan kā iespēju izveidot tādu skolu un pedagoģisko procesu, kādu es to biju iztēlojusies, kādam tam vajadzētu būt. Man bija 24 gadi, nesen biju beigusi augstskolu un strādāju par latviešu valodas un literatūras skolotāju 45. vidusskolā. Man bija 30 stundu slodze, strādāju melnu muti. Lai arī darbs man ļoti patika, postpadomju skolā skolotājam nebija nekādu iespēju piedāvāt jaunas idejas, kuras varētu tikt īstenotas dzīvē. Es varēju dažādi izpausties savā klasē, taču sapratu, ka viens nav karotājs. Tolaik gribēju, lai skola būtu tā vieta, uz kurieni ar prieku nāktu gan skolēni, gan skolotāji, gan bērnu vecāki. Turklāt, lai mācības nesagādā mocības. Šobrīd tiek atvērtas arvien jaunas privātskolas. Esmu par to ļoti priecīga, jo tā ir alternatīvā domāšana un izglītība. Protams, skolā galvenais nosacījums ir, lai bērns mācītos un apgūtu noteiktu zināšanu apjomu. Taču to var darīt dažādi.

Kur smēlāties skolas atvēršanai nepieciešamās zināšanas un ņēmāt finanšu līdzekļus?

Naudas mums nebija. Nemaz. Tolaik reti kuram bija nauda, tikai bandītiem vai izsitējiem. Patnis arī reketu ir piedzīvojis. Mēs izgājām visu to attīstības ciklu, ko ikviens uzņēmums, kurš sāka strādāt 90. gados. Sākums bija tāds – bija ideja, bet nebija naudas. Staigājām pa bankām un lūdzāmies. Vācijas–Latvijas banka mums iedeva 1000 latu, Saules banka – 400 latu. 1400 latu bija mūsu starta kapitāls. Strādājot skolā par skolotāju, mana alga bija 47 lati mēnesī. Toreiz biju nolēmusi, ka Patnī skolotājs saņems 70 latus. Ļoti svarīgi dzīvē ir atrast pareizos partnerus. Veidojot Patni, sastapu savu vīru. Viņš bija jurists, pie kura aizgāju, lai nodibinātu SIA. Mēs saskatījāmies un tagad visus šos gadus esam laimīgi kopā. Meklējām telpas, kurās atvērt skolu. Tās atradās Gregora ielā, blakus manas draudzenes privātmājai, kuras mamma ar ģimeni tika izsūtīta un māja, protams, atņemta. 90. gados viņa sāka šo māju atgūt. Tā kā tā bija pilna ar svešiem cilvēkiem, viņa drīkstēja kopt tikai dārzu. Pirmo reizi, kad braucu ar 2. tramvaju uz Gregora ielu, domāju – ak, šausmas, cik tas ir tālu! Man kā Rīgas centra meitenei šis rajons šķita esam pilnīga čuhņa. Taču šajā čuhņā, tieši blakus draudzenes mājai, bija padomju bērnudārza ēka. Tie bija laiki, kad bērnudārzi bija aizslēgti un stāvēja tukši, jo jaunās māmiņas vēlējās savus bērnus audzināt mājās. Tā bija pretreakcija padomju laika domāšanai, ka visiem bērniem obligāti ir jāiet bērnudārzos. Tagad, atskatoties uz privatizācijas procesu, daudzi to nicīgi dēvē par prihvatizāciju, taču mums tā bija veiksme, jo izdevās noslēgt līgumu ar Rīgas Apgaismes tehnikas rūpnīcu, kam piederēja šī pirmsskolas iestāde, bet vēlāk privatizācijas procesā varējām iegūt ēku par vienu latu. Protams, mums bija visnotaļ stingri privatizācijas noteikumi, kas paredzēja, ka šajā ēkā daudzus gadus ir jāstrādā mācību iestādei. Līgums, ko mans jurists – mans vīrs – noslēdza ar šo rūpnīcu, bija ļoti gudrs – visi ieguldījumi, kurus veicām skolā, dzēsās no nomas maksas, kā rezultātā par telpu nomu nesamaksājām nevienu pašu latu. Domāju, ka šis vecā kaluma padomju rūpnīcas direktors mūs neņēma nopietni. Kādu laiku bērnudārza ēkā vēl atradās šīs rūpnīcas veikals, kurā strādāja bijusī bērnudārza vadītāja. Tā kā viņa nevarēja pārdzīvot, ka viņas ēra ir beigusies, ka ir atnākuši jauni skuķi un saimnieko viņas bijušajā teritorijā, viņa pret mums briesmīgi izturējās.

Jūs sākāt biznesu bez jebkādas pieredzes un zināšanām uzņēmējdarbības vadībā. Savulaik pat esat izteikusies, ka biznesam jau nemaz nav nepieciešama atbilstoša izglītība. Tagad, kad Patņa mācību iestāžu saimniecība ir būtiski palielinājusies, vai jūsu domas ir mainījušās?

Nē. Biznesa izglītība ir kaut kas līdzīgs sociālajām zinībām skolā. Es piederu pie tiem pedagogiem, kuri uzskata, ka sociālās zinības kā atsevišķs priekšmets ir pilnīgi liekas. Tās ir prasmes, kuras var ievīt jebkurā mācību priekšmetā. Tas pats ir ar biznesa izglītību – ja cilvēkā pašā nav uzņēmējdarbības gēna, tad tur nekas labs nesanāks. Man tāds ir. Tieši tāpēc esmu biznesā, nevis, piemēram, politikā, kur šobrīd ir iesaistījies mans vīrs. Manā ģimenē nav bijis neviens klasisks uzņēmējs, bet dažnedažādi vadītāji un priekšnieki gan. (Smejas.) Kad studēju doktorantūrā, apguvu privāto skolu struktūras attīstību, pētīju, kas notiek citās valstīs, kā privātskolas integrējas valsts izglītības sistēmā. Protams, liela nozīme ir skolu vadības jautājumiem, tāpēc, attīstoties biznesam, man ir ļoti daudz jādomā par struktūru.

Vai privāta mācību iestāde Latvijā var būt veiksmīgs biznesa projekts?

Protams! SIA Patnis un partneri un SIA Patnis jau tuvojas trīs miljonu eiro lielam apgrozījumam. Es par šādiem rādītājiem nekad nebiju sapņojusi. Mēs esam pārdzīvojuši dažādas krīzes un šobrīd spējam attīstīties bez kredītiem. Pirmo kredītu ņēmām sporta zāles celtniecībai. Tas tika piešķirts tikai sievietēm, kuras darbojas biznesā. Protams, bez tā mēs nebūtu varējuši attīstīties. Pēc tam ilgu laiku visa Latvija dzīvoja kredītu bumā, arī mēs milzu naudu ieguldījām skolā, divas reizes palielinot ēkas platību. Kad pienāca krīze, bankas izturējās pret kredītņēmējiem ļauni, jo īpašumu vērtība strauji kritās un vairs nesedza aizņēmumus, daudzi tika izputināti, bet mēs izturējām, tas bija ļoti grūts laiks. Un es nolēmu, ka kredītu nekad mūžā vairs neņemšu. Šobrīd uzņēmums attīstās tikai no saviem uzkrājumiem. Es saprotu, ka no biznesa teorijas viedokļa tas nav pareizi. Krīzes ir labas tāpēc, ka spiež pārvērtēt daudzas lietas. Mēs kardināli izmainījām uzņēmuma struktūru, biju spiesta pieņemt nepopulārus lēmumus, teju jānocērt sava labā roka. Domāju, ka atkopšanās pēc krīzes būs daudzi mokoši gadi, bet mums tie izrādījās tikai pāris gadu. Ļoti svarīgs ir pašvaldības atbalsts bērnudārzu darbībai, jo bez tā nav iespējams attīstīt šo uzņēmējdarbību, tāpēc ka vecāki Latvijā nav tik turīgi un nevar paši nosegt visu maksu. Šobrīd ir piedāvājumi no dažādiem attīstītājiem, taču es bremzēju, jo nav pilnībā skaidra līdzfinansēšanas sistēma. Tā nav īsti godīga attieksme pret uzņēmējiem, kā arī pret bērniem un viņu vecākiem. Nav stabilitātes, nepārtraukti kaut kas tiek mainīts. Līdzfinansējumam ir jābūt adekvātam un stabilam, šobrīd tas ir nepietiekams. Ja būtu skaidrs, ka daudzus gadus nekas netiks mainīts, un finansējums būtu pietiekams, mēs rindas pēc vietām bērnudārzos ātri vien likvidētu. Ne tikai Patnis ir privātskolu biznesa veiksmes stāsts. Augstskolas noteikti ir ienesīgākas par bērnudārziem vai skolām.

Vai arī Patnis nevēlas veidot privātu augstskolu?

Jā, tādi plāni mums ir, bet pagaidām par tiem ir pāragri runāt.

Kā zināms, gan augstskolām, gan valsts ģimnāzijām un vidusskolām tiek veidoti dažādi TOP un reitingi? Vai tādi ir arī privātskolām?

Nē, tādu nav. Esmu reitingu pretiniece, jo Patņa filozofija ir iekļaujoša, kas nozīmē, ka strādājam ar dažādiem bērniem. Neuzņemam bērnus pēc izlases principa, tāpēc nevaram konkurēt ar citām skolām. Modernā domāšana, kas ir iekļauta arī jaunajā izglītības saturā, paredz, ka bērnam izaugsmes procesā ir jāmērās tikai pašam ar sevi. Ja viņš uz skolu ir atnācis pavisam švaks un vājiņš, piemēram, neprot ielikt komatu pirms palīgteikuma, kas sākas ar «ka», tad es ar šo bērnu strādāju tik ilgi, kamēr viņš to māk. Tā būs viņa izaugsme. Bērni ir ļoti dažādi, un mērīšanās mums nav pieņemama, no tās norobežojamies.

Vai pastāv kādi privātskolu reputācijas reitingi? Kāpēc vecāki izvēlas savus bērnus sūtīt uz Patni, nevis uz kādu citu skolu vai bērnudārzu?

Tādi parasti tiek veidoti uzņēmumiem. Tādos neesam startējuši. Bērnudārzi ir diezgan labi iekļāvušies izglītības sistēmā, un vecāki vairs īpaši nešķiro, vai tā ir valsts vai privāta mācību iestāde. Ja būtu vienlīdzīgs finansējums, tad vispār nebūtu nekādas atšķirības – tā, kā tas, piemēram, ir Skandināvijā. Laižot bērnus mūsu skolā, vecāki parasti izvēlas mūsu pedagoģisko pieeju. Vienmēr esam postulējuši, ka Patnis ir maza skola ar ģimenisku pieeju, čubinām katru bērnu, neuztraucamies par siltumnīcas efektu, kuru mums dažkārt mēdz pārmest. Strādājam tām ģimenēm, kurām šāda pieeja patīk. Mums ir bijuši arī tādi bērni, kuri vidusskolas posmā ir atnākuši no lielām, smalkām, izredzēto skolām un pateikuši, ka viņi nevēlas, lai viņus sūta uz dažādām olimpiādēm, ka viņi skolā vēlas vienkārši mācīties atbilstoši savam līmenim. Mēs šādu iespēju piedāvājam, liekam bērnu mierā un nesūtām uz olimpiādēm, ja viņš to nevēlas. Pie mums mācās arī daudzi bērni ar izcilām sekmēm. Teju katru gadu 12. klases beidzēji no Ministru prezidenta saņem kādu diplomu. Ir arī tādi bērni, par kuriem mēs lūdzam Dievu, lai viņi matemātikas eksāmenā pārkāpj 5% slieksni.

Kā bērni ir mainījušies šajos 25 gados?

Manuprāt, būtiski nekas īpaši nav mainījies. Bērni mēdz būt dažādi – skaļi vai klusi, mīļi vai nejauki, gudri un ne tik gudri. Ir jūtamas tās atšķirības, kuras par mileniāļu (tūkstošgades) paaudzi ir definējuši zinātnieki, proti, ka nav tik noturīga uzmanība, bieži jāmaina darbības, draudzības un attiecības dzīvo digitālajā vidē. Skolās arvien vairāk ir hiperaktīvu bērnu. Tās ir fizioloģiskas pārvērtības, piemēram, izmaiņas pieres daivā, kas, šķiet, ir jau medicīniski pierādītas. Skolas ir spiestas mainīties, kļūt atvērtākas un tolerantākas. Jau 1995. gadā atvērām klasi, kurā puse bērnu bija ar kādu fizisku invaliditāti, vēlējāmies integrēt šādus bērnus – tagad viņus sauc par bērniem ar īpašām vajadzībām. Bija daudz neticīgo, kuri uzskatīja, ka tas nav vajadzīgs, vai domāja, ka mums tas ir izdevīgi, jo kāds par to kaut ko maksā. Nē, mums bija ideja, un mēs spējām pierādīt, ka tā strādā. Jāpiebilst, ka bērni ar īpašām vajadzībām ir arī kreiļi, bērni no šķirtām vai bilingvālām ģimenēm u.c.

Kā ir mainījušās vecāku prasības un gaidas no privātskolas? Vai nav tā, ka viņi uzskata, – ja reiz par izglītību maksā naudu, tad ir jāsaņem kāds konkrēts produkts?

Jā, ir daži vecāki, kuri ir uzcirtuši dūri galdā un pateikuši – par ko tad es te maksāju? Tad es viņiem atbildu, ka mēs strādājam pēc pašiem augstākajiem profesionālajiem standartiem un vislabākās sirdsapziņas, ka Latvijā ir vēl daudz citu skolu, kuras var izvēlēties, ja šajā kas neapmierina. Dažreiz nākas izjust neadekvātu spiedienu no vecākiem, taču nekad nebūsim pērkami. To esam definējuši ļoti skaidri, mūsu komandā visos laikos ir strādājuši augstākās raudzes profesionāļi. Esmu izbraukājusi pusi pasaules, redzējusi skolas, mācību stundas un piedalījusies konferencēs. Patnī es cenšos ielikt to labāko, ko zinu. Mūs izvēlas tās ģimenes, kuras vēlas sadarboties un akceptē mūsu mācību metodes.

Kādas tās būtu?

Tā ir ģimeniskā pieeja. Darbs maksimāli ar katru bērnu, cik nu vien spējam. Cilvēki bieži vien jauc individuālu un individualizētu pieeju. Patnī ir individualizēta pieeja. Piemēram, mācību stundā sēž desmit bērnu, trijiem ir jāiemācās likt komatu pirms «ka», četriem ir jāiemācās divdabja teiciens, vēl pāris ir hiperaktīvi, kuriem ik pa piecām minūtēm ir jāaiziet apskriet apkārt skolai. Skolotājs nevis stāv pie tāfeles un visiem reizē stāsta par divdabja teicienu, bet diferencē savu uzmanību. Tāpēc viņam ir jābūt ļoti elastīgam. Ja viņš to nevar, viņam ir ļoti grūti mūsdienās strādāt par pedagogu. Es ļoti aktīvi piedalos dažādās sabiedriskās organizācijās, bija laiks, kad darbojos biedrības Līdere valdē, jau četrus gadus vadu Neatkarīgo izglītības biedrību, kurā risinām valstiski nozīmīgus pedagoģiskus jautājumus. Viens no tiem ir skolu tīkla sakārtošana. Jau desmit gadus es paužu viedokli, ka mazās skolas nevajag slēgt, gluži vienkārši vajag citādāk strādāt. Cilvēki nespēj šo ideju pieņemt. Tāpat arī ideju par Saimes skolām, kas būtu paredzētas bērniem no 1. līdz 6. klasei. Ja skolā ir, piemēram, 30 bērnu, tajā strādā divi skolotāji. Vairāk nevajag, taču viņiem ir jābūt augstākās raudzes – ļoti elastīgiem un jāspēj pārzināt visi mācību priekšmeti. Protams, ir pedagogi, kas to spēj, bet ir arī tādi, kas to nespēj. Ja pie varas ir tas, kurš nespēj strādāt integrēti, viņš nespēj ieklausīties citos un nekas arī nemainīsies. Mums izdevās šo ideju par Saimes skolām aiznest līdz izglītības un zinātnes ministrei Ilgai Šuplinskai, es ļoti ceru, ka to izdosies arī iedzīvināt! Patnī ir divi lieliski skolotāji – vīrs un sieva, kuri vēlējās Latgales pierobežā – Upītēs – izveidot skolu, kas strādātu pēc šāda principa, taču pašvaldība viņiem neļāva to darīt. Rezultātā skola Upītēs tika aizvērta un bērniem jāmēro ceļš uz blakus esošo ciemu skolām. Tā sāls ir tajā, ka šādiem cilvēkiem ir jādod iespēja veidot savu uzņēmumu, un naudai ir jāseko bērnam arī no pašvaldības, ne tikai no valsts, kas šobrīd maksā algas pedagogiem. Pašvaldības nespēj un negrib izkāpt no tradicionālā domāšanas «šķīvīša», bet neļauj to darīt tiem, kas to prastu. Es par šo ideju turpināšu cīnīties. Ir tādi, kas man pārmet, ka es šādā veidā vēlos nopelnīt. Kāda gan man tur peļņa varētu būt, atverot skolu 30 bērniem kaut kur dziļi laukos? (Smejas.)

Pat, ja būtu tāda situācija, ka nauda sekotu skolēnam gan no valsts, gan pašvaldības, un ministre ideju par Saimes skolām akceptētu, kur mēs ņemtu skolotājus? Šajā mācību gadā trūkst 500 pedagogu, turklāt šajās Saimes skolās vajadzētu īpaši talantīgus mācībspēkus.

Ja cilvēks ir pedagogs, kuram ir vēlme veidot šādu skolu, ja viņš to ir gatavs darīt pat dziļos laukos un uzņemties šādu risku, kāpēc viņam nedot naudu? Pedagogu trūkums ir komplekss jautājums – tā ir gan mācībspēku novecošanās, gan zemais atalgojums, bet pie tā lielā mērā ir vainojami arī plašsaziņas līdzekļi. Ne jau visur ir tās zemās algas, Rīgas skolās, un ne tikai, tās ir visnotaļ labas. Skolotāji jūtas nepatiesi aizvainoti, ka viņus uzskata par kaut kādiem nabadziņiem. Mazās algas ir tajās skolās, kurās ir nepamatoti liels skolotāju skaits. Tā kā tādu ir daudz, tiek radīts un kultivēts nepatiess priekšstats un nelabvēlīgs fons. Tāpēc, piemēram, pērn visu gadu Neatkarīgās izglītības biedrība veidoja publikācijas ar mērķi celt skolotāja profesijas prestižu. Bija 200 dažādu publikāciju, un atdevi mēs mērījām, veicot mediju monitoringu. Mums izdevās panākt, ka pozitīvas publikācijas par pedagoga profesiju paaugstinās no 13 līdz 25%. Manuprāt, skolotāju vairāk trūkst ideoloģiski, nevis fiziski, kaut kas ir jāmaina domāšanā.

Vai un kā jūs sekojat Patņa absolventu turpmākajām dzīves gaitām?

Jā, ar viņiem iespēju robežās cenšamies uzturēt pēc iespējas ciešāku saikni. Pirmo Patņa absolventu bērni jau nāk mūsu bērnudārzā. Arī daudzi tie, kuri no skolas ir aizgājuši pēc 6. vai 9. klases, sevi uzskata par patņiem. Pie mums mācās viņu jaunākie brāļi un māsas. Divas 9. klases absolventes savas vecmeitu ballītes ir rīkojušas Patņa virtuvē vai sporta zālē. (Smejas.) Populārās jauniešu grupas Sudden Lights ģitārists Kārlis Vārtiņš arī ir mūsējais. Varētu teikt, ka šī grupa ir izaugusi pie mums, jo sākotnēji mēģināja mūsu skolas telpās. Tagad arī Patnim ir sava mūzikas skola.

Kādu jūs redzat nākotnes skolu?

Atbildēšu nedaudz provokatīvi – skola atgriezīsies atpakaļ pie savām saknēm. Tie, kuri gribēs būt izcilnieki, inovatori, atkal sāks kārtīgi un pamatīgi lasīt, iedziļinoties tekstā. Savukārt skolas vide būs ļoti atvērta, gaiša un mierpilna.

Bez mājasdarbiem?

Jā, jo mājasdarbi nav mūsdienīga pieeja.

Ja reiz skola, jūsuprāt, atgriezīsies pie saknēm, tad jau arī pie mājasdarbiem?

Tie varētu būt, taču ne kā obligāta mācību sastāvdaļa.