Lapsu mājas siera radītājiem Ivetai un Jānim Lapsām sapnis ir atvērt savu siera ražotni, kurā pieņemt darbā cilvēkus ar īpašām vajadzībām

Pārtikas ražošana

Šobrīd viņi gatavo paši un piedāvā gan sāļus, gan saldus mājas sierus. Aizsākums siera darināšanai bijis jau pirms aptuveni desmit gadiem, kad Iveta kāda žurnāla lappusēs pamanījusi svaigā siera recepti – tolaik bija periods, kad aizvien biežāk cilvēki sāka gatavot svaigos sierus ar citronu, etiķi un citām piedevām.

«Pamanīju recepti un domāju – jāpamēģina. Sanāca ļoti gards siers, jo tā bija kādas vecmāmiņas recepte. Iedevu pagaršot māsai, kurai ļoti garšo svaigie sieri, un viņa bija pārsteigta, cik garšīgs siers man izdevies. Pamazām recepti pilnveidoju pēc savas gaumes. Vairākus gadus ar vīru to gatavojām, devām garšot draugiem, paziņām, līdz secinājām, ka pieprasījums ir tik liels, ka jāreģistrējas oficiāli un jāsāk tirgot savu produkciju gadatirgos,» atminas Iveta. Sagatavošanās posms bijis diezgan ilgs, jo PVD prasības ir diezgan striktas, taču pērnā gada jūnijā viņi reģistrējušies oficiālai darbībai. Tā kā ražošana notiek mājās, saskaņā ar PVD prasībām bija jāatdala telpas, kurās notiek ražošana, no dzīvojamās telpas u.c.

Tā kā Lapsu mājas siera gatavotājiem nebija pieredzes tirdzniecībā, sākotnēji bijis grūti izgatavot atbilstošu daudzumu siera, lai tirdziņos uzreiz nepietrūktu vai nepaliktu pāri liels daudzums produkcijas. «Pirmo reizi Lapsu mājas siers tika piedāvāts gadatirgū pērnā gada Jāņos, un trīs stundās šo sieru izpirka. Nākamajā reizē, dodoties uz tirdziņu, ņēmām vērā iepriekšējo pieredzi un izgatavojām daudz siera, taču atkal bija pārsteigums, jo tajā reizē pirka mazāk, un sākotnēji pat nezinājām, ko darīt ar pāri palikušo sieru,» atminas Jānis.

Liela dažādība

Šobrīd kopumā pieejamas 17 Lapsu mājas siera šķirnes – ķimeņu, ar ķiploku, amoliņu, ar dillēm, žāvētiem augļiem, kanēli, melno ķimeņu u.c. Taču pircēju vidū iecienītākais ir siers ar ķiploku garšu. Parasti uz tirdziņiem tiek vestas 8–10 siera šķirnes, bet, ja pircējam interesē siers ar citām piedevām, to iespējams pasūtīt individuāli. «Cilvēki ir dažādi, tādēļ izgatavojam pēc pasūtījuma visu, kas vien ienāk prātā,» saka Jānis. Iveta piebilst, ka, sieru gatavojot, viņi cenšas nepievienot daudz sāls – lielākā daļa cilvēku priecājas, ka tā nav par daudz, protams, ir cilvēki, kam vajag sāļāku produktu – viņiem to izgatavo pēc pasūtījuma.

Sieram derīguma termiņš ir aptuveni divas nedēļas, bet oficiāli – piecas dienas, lai būtu droši, ka pircējs saņems svaigu produktu. «Mēs katru rituli vārām atsevišķi, tādējādi katrs produkts ir ar rokām veidots,» saka Iveta, piebilstot, ka to var ēst dažādi – sieru var cept, tas nekūst, tāpat var sildīt mikroviļņu krāsnī – tad tas ir kā tikko no marles iztīts.

Realizē tirdziņos

Runājot par cenām, pagaidām ražotāji tās paaugstināt negrasās. «Kamēr piegādātājs cenu nav mainījis, arī mēs neplānojam to mainīt. Arī sākumā, kad pieauga izmaksas, turējāmies pie noteiktās cenas, kaut arī mums samazinājās ienākuma procents. 700 g siera ritulis maksā 7 eiro, bet puse – 4 eiro. Lielākā daļa iegādājas veselu rituli, vecāki cilvēki pērk ceturtdaļu, jo vairāk nevar atļauties. Ir cilvēki, kas tirdziņā nopērk mazu gabaliņu, taču pēc brīža nāk vēlreiz, jo tas ātri apēsts,» viņi novērojuši.

Sadarbību ar PVD Lapsu mājas siera ražotāji vērtē pozitīvi. «Sākotnēji aizgājām, uzrakstījām iesniegumu darbībai, un pēc pāris nedēļām dienesta pārstāvji atnāca pārbaudīt mūsu ražotni. Pirmajā reizē speciālisti pateica, kā trūkst, deva laiku, lai novērstu trūkumus, nekādus sodus nepiemēroja, tāpat paskaidroja, kas nepieciešams, ko labāk izdarīt. Pēc aptuveni trīs mēnešiem speciālisti atkārtoti atbrauca pārbaudīt, kā veicas ar ražotnes iekārtošanu,» pieredzē dalās Jānis. Lielākais izaicinājums ir atbilstoša aukstuma nodrošināšana produktiem karstā laikā, taču šo jautājumu uzņēmēji vienmēr atrisina, problēmu nav bijis. Viņi atzīst, ka sākotnēji viss šķiet sarežģīti un dažbrīd iezogas domas, kam tas viss ir vajadzīgs, taču ar laiku ieiet režīmā un tas jau kļūst par ikdienas darbu – sekot līdzi termiņam, veidot atbilstošas etiķetes u.c.

Aktīvākais periods ir vasara, kad ir tirdziņi, tad gulēt nereti diennaktī sanāk vien dažas stundas. Ziemā Lapsu mājas sieru var atrast tirdzniecības centros. «Daudz kas ir piedzīvots un uzzināts, piemēram, ka tirdzniecībai decembrī jāpiesaka vieta jau septembrī, tāpat, ja esi rezervējis vietu, bet nevari ierasties, tāpat par to ir jāmaksā. Tās it kā ir sīkas nianses, bet, kamēr nepiedzīvo pats, tikmēr tās nezini,» atzīst Iveta.

Ar darbiniekiem – sarežģīti

Lapsām ir savs sapnis, un viņi pauž cerību, ka nākotnē tas piepildīsies, – atvērt savu siera ražotni un pieņemt darbā cilvēkus ar īpašām vajadzībām. «Šos cilvēkus parasti sabiedrība atstumj, tādēļ ceram, ka mums šie plāni izdosies,» saka Iveta. Arī tagad palīgs siera ražošanā noderētu, taču ar darbinieku atrašanu nav tik viegli. «Ja darbā pieņemtu pārdevēju, paši varētu saražot vairāk, taču ne vienmēr uz cilvēkiem var paļauties. Mūsdienās ir grūti atrast labu darbinieku, pat ja viņam sola labu samaksu,» viņa piebilst. «Iepriekšējos gados nodarbojāmies ar daiļdārzniecību, bija grūti atrast darbinieku, kuru varētu ar drošu sirdi laist klienta dārzā. Parasti nākamajā dienā viņam sāpēja galva, mugura, nevarēja ierasties, nebija iespējams sazvanīt vai citi iemesli. Esam audzējuši kartupeļus, taču arī šajā jomā gāja ne visai veiksmīgi – laikam zemnieki no mums nesanāks, bet vismaz pamēģinājām,» saka Iveta.

No konkurences Lapsas nebaidās. «Uzskatām, ka mums ir garšīgākais siers, protams, to pašu par savu produkciju saka arī konkurenti. Tomēr es priecājos par katru konkurentu pārdoto siera kilogramu, jo būtu muļķīgi kaut ko skaust, tas ir arī viņu darbs un maize. Ja viņš spēj saražot tik garšīgu sieru, ka to pērk vairāk nekā mūsējo, tas nozīmē, ka slikti strādājam. Tā ir mūsu latiņa, un vienmēr to turam. Patlaban ar rādītājiem esam apmierināti, vienīgi vēlētos, lai varētu saražot vairāk siera,» saka Iveta. «Diena vienmēr ir par īsu, un arī nedēļa ir par īsu, lai izdarītu visu, kas plānots,» piebilst Jānis. Viņi vēlētos, lai, aizbraucot uz tirdziņiem, varētu pārdot vairāk siera, taču nepietiek laika izgatavot tik daudz, cik nepieciešams.

Lapsas siera ražošanā mēģinājuši nolīgt palīgu, taču ne visai veiksmīgi. «Meklējām vai nu kādu, kas pēc siera gatavošanas no rīta palīdz nomazgāt traukus vai izņem bērnus no skolas, lai paši tiekam uz tirdziņiem. Izvēle bija viena – bērnus daudzas sievietes piekrita izņemt, taču mazgāšanas darbus neviena negribēja uzņemties. Ne vienmēr samaksai ir nozīme – var maksāt, cik grib, bet atbildības nebūs,» nopūšas Iveta.