Esošā bezdarbnieku pabalstu sistēma Latvijā sevi ir izsmēlusi, un tai vajadzīgs kapitālais remonts, savukārt pašreizējie piedāvājumi nevienlīdzības mazināšanai to tikai vairos

Nodokļi

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Latvijas Darba devēju konfederācijas sociālo un darba lietu eksperts Pēteris Leiškalns. Viņaprāt, ir jāpārstāj dzīvot ilūzijās un stāstīt pasakas, bet jārisina problēmas, tādējādi nošaujot vairākus zaķus vienlaikus – paātrinot bezdarbnieku iesaistīšanos darbā, samazinot valsts budžeta izdevumus bezdarbnieku pabalstiem un slāpējot darbaspēka deficītu.

Kā saprast situāciju, kad darba devēji sūdzas par darbinieku trūkumu, bet 2020. gada budžeta projektā bezdarbnieku pabalstiem ir iedalīti 138 milj. eiro?

Pieprasītā summa ir pamatota ar vidējās darba samaksas pieaugumu valstī, un tādējādi tiek lēsts, ka arī bezdarbnieku pabalstos būs jāmaksā vairāk. Vērtējot no apdrošināšanas skatupunkta, viss it kā ir pareizi, tomēr, vērtējot no darba tirgus skatpunkta, situācija ir dīvaina, jo šobrīd Latvijā brīvas ir aptuveni 28 tūkst. darba vietas, bet vienlaikus valsts maksā pabalstu tūkstošiem bezdarbnieku. Viens no iemesliem noteikti ir darba roku piedāvājuma un pieprasījuma strukturālā (profesionālā) neatbilstība. Šo problēmu nu jau vairākus gadus arvien intensīvāk risina Nodarbinātības valsts aģentūra, tomēr tā var ietekmēt situāciju tikai tik tālu, cik cilvēki ir motivēti. Otra dīvainība ir strauji augošais viesstrādnieku pieprasījums, tostarp profesijās, kurās nav nepieciešama ilgstoša un sarežģīta apmācība. Turklāt, ņemot vērā, ka viesstrādniekiem ir jāmaksā vismaz vidējā alga, darba devēju piedāvātais atalgojums ir būtiski lielāks par vidējo bezdarbnieka pabalstu. Un tomēr darbinieki ir jāimportē. Minētais būtībā liek meklēt risinājumus. Protams, ir viedoklis, ka vajag vienkāršot darbaspēka importu no trešajām valstīm, piemēram, Ukrainas, vēl jo vairāk, ja minētās valsts pavalstnieki jau tik un tā strādā Latvijā, tikai noformēti kā komandējumā esošie no citas ES dalībvalsts, piemēram, Polijas. Nenoliedzami tas varētu būt ātrs risinājums akūta darbaspēka deficīta apstākļos, bet vai tiešām tas ir labākais risinājums laikā, kad tūkstošiem bezdarbnieku saņem valsts pabalstu? Trešā problēma - sezonas darbi. Protams, neviens darbspējīgais nevar visu gadu dzīvot naturālajā saimniecībā bez darba, lai aizpildītu īstermiņa darba roku pieprasījumu. Bet vai tiešām uz sezonas darbiem vieglāk ir atbraukt cilvēkiem no Ukrainas nekā no Latvijas novadiem? Manuprāt, kopumā situācija ir nepieņemama un ir vajadzīga pamatīga reforma. Tai varētu būt vairākas šķautnes, kas ļautu uz vietējo resursu rēķina mazināt darbaspēka deficītu un mazināt speciālā budžeta izdevumus, ko varētu novirzīt citiem mērķiem.

Kādi varētu būt risinājumi?

Pirmais varētu būt pensiju un bezdarba iemaksu apvienošana individualizētā pensijas/bezdarba kapitālā. Proti, pensijai un bezdarbam paredzētās sociālās apdrošināšanas iemaksas ieskaitīt personas virtuālajā kontā, kurā krājas līdzekļi personas pensijai un arī garantijām iespējamiem bezdarba gadījumiem. Rezultātā tiem cilvēkiem, kuri darba mūža laikā biežāk ir bijuši bezdarbnieki, pensija būtu nedaudz mazāka, savukārt tiem cilvēkiem, kuri darba mūža laikā šajā statusā ir bijuši pavisam reti vai nemaz - pensija būtu par labu tiesu lielāka. Būtībā šāds mehānisms stimulētu cilvēku nevis bieži un ilgi sēdēt uz bezdarbnieku pabalsta (iespējams, pat nelegāli piestrādājot un sildot ēnu ekonomiku), bet gan maksimāli ātri iekārtoties citā darbā. Un, ja arī šis stimuls būtu par mazu, tad vismaz pārējiem tas nebūtu jāsedz tādā apmērā kā līdz šim. Protams, valstī ir noteikts minimālais pensijas apmērs, kas ir sava veida drošības ventilis, ka visu pensiju nokurināt bezdarbnieku pabalstā nebūtu iespējams.

Sezonas darbiem risinājums varētu būt iespēja bezdarbniekiem noteiktu laika sprīdi strādāt šos darbus, nezaudējot bezdarbnieka statusu un garantijas. No vienas puses šādu modeli var uztvert kā kaut ko nesavienojamu. Bet no otras - ir jārēķinās, ka sezonas darbs nav pastāvīgs darbs un labāk ir dot legālu iespēju papildināt mājsaimniecības budžetu mūsu pašu iedzīvotājiem, nekā meklēt cilvēkus un vest viņus uz īstermiņa darbiem no tālām zemēm.

Iespējams, ka ir vērts izvērtēt iespēju izmantot Somijas pieredzi, kur bezdarbniekam, atsakoties no noteikta veida darba piedāvājuma, kas turklāt ne vienmēr atbildīs konkrētā bezdarbnieka specialitātei, zūd iespēja saņemt bezdarbnieka pabalstu. Tas nenozīmē, ka bez darba esošam celtniekam būtu jāsāk strādāt par IT speciālistu, bet gan to, ka bez darba esošs IT darbinieks būtu spiests iet strādāt zemākas kvalifikācijas darbu. Vēl viena iespēja ir noteikt, cik bieži cilvēks var izmantot bezdarbnieka pabalstu. Aprēķini rāda, ka pašreizējā sociālo iemaksu proporcijā darbinieks vienu pilnu bezdarba pabalstu var sakrāt astoņu gadu laikā. Tātad tie strādājošie, kuri bezdarba pabalstu nav izmantojuši desmit, divdesmit vai vairāk gadu, būtībā savu pabalsta apmēru dāvina citiem. Tomēr šis modelis varētu būt pārāk traumējošs reāla bezdarba gadījumā.

Vēl viens risinājums varētu būt, ka personas bezdarba periodā vairs neveiktu sociālās iemaksas personas pensiju kapitālā. Šobrīd situācija ir diezgan paradoksāla: valsts gadiem ilgi atsakās veikt iemaksas pensiju kapitālā par aizbildņiem (kuru saņemtā atlīdzība par pienākumu veikšanu ir tipisks sociālās apdrošināšanas objekts), par jaunajām māmiņām iemaksas tiek veiktas no nelielas summas (171 eiro), kā rezultātā viņu potenciālā pensija ievērojami samazinās. Tajā pašā laikā bezdarbnieku pensiju kapitālā iemaksas tiek veiktas no pilnas pabalsta summas. Manuprāt, bezdarba apdrošināšanas uzdevums ir palīdzēt krīzes situācijā, nevis vairot bezdarbnieka pensiju kapitālu. Minētie risinājumi nebūt nav vienīgie, bet jebkurā gadījumā problēma ir acīmredzama un tās risināšanai ir vajadzīga politiskā griba.

Kā vērtējat minimālās algas palielināšanu no pašreizējiem 430 eiro līdz 500 eiro un neapliekamā minimuma paaugstināšanu līdz 300 eiro mēnesī?

Cilvēki vēlas saņemt vairāk naudas savā makā, un viņiem nav svarīgi, vai tiek paaugstināta valstī noteiktā minimālā alga vai tiek paaugstināts ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamais minimums (pašlaik tā maksimālais apmērs ir 230 eiro, bet 2020. gadā plānotais ir 250 eiro, taču ir priekšlikums to paaugstināt līdz 300 eiro). Tajā pašā laikā šim jautājumam ir vairākas šķautnes. Vispirms ir jāatzīst, ka diferencētais neapliekamais minimums postoši ietekmē tautsaimniecību, turklāt, pretēji plaši popularizētajam mītam, tas nevis samazina nevienlīdzību, bet vairākās situācijās pat palielina to. Līdz ar to tā robežas paaugstināšana līdz 300 eiro mēnesī vēl pastiprinās postošo ietekmi.

Kā izpaužas šī postošā ietekme?

Nodokļiem piemīt ne tikai fiskālā, bet arī regulējošā funkcija, ar kuras palīdzību valsts virza procesus vēlamajā virzienā. Ja kāda parādība sabiedrībai nav vēlama, tad tai piemēro lielākas nodokļa likmes. Savukārt, lai veicinātu sabiedrībai vēlamu parādību pieaugumu, tām nodokļu slogs tiek samazināts. Saskaņā ar šobrīd spēkā esošo darba nodokļu sistēmu, kas ietver sevī tādu anomāliju kā diferencētais neapliekamais minimums (DNM), lai personai, kurai nav apgādājamo, izmaksātu pirmos 352 eiro (atbilst minimālajai bruto algai), darba devējam nodokļos ir jāsamaksā 185 eiro. Savukārt par nākamajiem neto algas 352 eiro darba devējam nodokļos ir jāsamaksā 341 eiro. Ar šo valsts nepārprotami ir pateikusi: ja tu legāli maksāsi mazas algas, mēs ar nodokļu politiku tevi atbalstīsim, savukārt, ja tu legāli maksāsi normālas vai lielas algas, mēs ar nodokļu politiku tevi izģērbsim! Skatot klasisko burkāna un pātagas vadības modeli, ir tā, ka burkāns ir piekarināts ēzelim pie astes un viņš cenšas griezt galvu atpakaļ, savukārt VID un citas bargās iestādes ar pātagu cenšas panākt, lai ēzelis iet uz priekšu. Rezultāts nav iepriecinošs – 2018.gadā ēnu ekonomika pieauga par vienu procentpunktu.

Kopumā šāds darba nodokļu modelis veicina zemas pievienotās vērtības (lētā darbaspēka) ekonomikas saglabāšanos, kavē tautsaimniecības pāreju uz augstākas pievienotās vērtības un augstāka atalgojuma ekonomiku. Dodot priekšrocības aplokšņu algu maksātājiem, tas kropļo konkurenci un apdraud legāli nodokļus maksājošo uzņēmumu spēju konkurēt. Apstākļos, kad valstī ēnu ekonomika sasniedz 24%, saglabāt DNM nozīmē mākslīgi uzturēt zemo algu ekonomiku un legālos nodokļu maksātājus pakļaut vēl negodīgākai konkurencei. Savukārt, ja tiks īstenota iecere paaugstināt DNM robežu līdz 300 eiro, tad zemo un aplokšņu algu maksātāju priekšrocības kļūs vēl būtiskākas.

Kāda būs diferencētā neapliekamā minimuma robežu paplašināšanas ietekme?

DNM ir absolūti neefektīvs līdzeklis nevienlīdzības mazināšanai, jo vislielākās priekšrocības dod personām, kurām nav objektīvu nabadzības risku, tas ir, personām ar pilnu darbspēju, kurām nav apgādājamo un kuras saņem nelielu atalgojumu. Savukārt objektīvi nabadzības riski ir mājsaimniecībām, kurās ir personas ar ierobežotu darbspēju, un mājsaimniecībām, kurās ir apgādājamās personas – bērni, it īpaši, ja apgādājamo personu skaits pārsniedz apgādnieku skaitu. DNM idejas autori nav nodalījuši vairākus atšķirīgus jēdzienus - atalgojuma dažādību un atalgojuma nevienlīdzību no sociālās nevienlīdzības. Atalgojuma dažādība un atalgojuma nevienlīdzība nav tas pats kas sociālā nevienlīdzība. Atalgojums ir atlīdzība par noteikta apjoma darbu, ņemot vērā darba intensitāti, darbam nepieciešamo kvalifikāciju un ar darba pienākumiem saistīto atbildības līmeni.

Atalgojuma nevienlīdzība ir tad, kad par vienādu darbu maksā atšķirīgu atalgojumu pēc pazīmes, kas nav tieši saistāma ar darbu, piemēram, dzimums, vecums, etniskā piederība u.c. Savukārt sociālā nevienlīdzība tiek vērtēta pēc ienākuma uz mājsaimniecības (ekvivalento) locekli pēc nodokļiem un sociālajiem pārcēlumiem. Visbūtiskāk šo sistēmu ietekmē strādājošo un apgādājamo personu skaita attiecība. Atalgojums šajā sistēmā ir tikai viens no ienākumu avotiem, kas tiek sadalīts vai nu uz vienu personu (strādājošais bez apgādājamajiem), vai arī uz vairākām personām (piemēram, viena vecāka vai daudzbērnu ģimene u.c.).

No sociālā skatpunkta vienīgie nodokļu instrumenti, kas mazina nevienlīdzību, ir atvieglojumi īpašām sociālajām grupām: atvieglojums par apgādībā esošām personām (AAP), kā arī invalīdiem un daļēji arī pensionāriem paredzētais neapliekamais minimums.

DNM no sociālā skatpunkta ir valsts intervence, kas visvairāk atbalsta strādājošos bez apgādājamajiem, kuri, esot bez darbspēju ierobežojumiem, legāli saņem nelielu atalgojumu. Šobrīd šī atbalsta veida maksimums ir 46 euro. Būtiski, ka šis atbalsts netiek piešķirts pēc ienākumu nevienlīdzības kritērija - ienākuma līmenis uz mājsaimniecības [ekvivalento] locekli, bet gan pēc kritērija – pietiekami zems legāli uzrādītais atalgojums.

Ja paceļ neapliekamā minimuma augšējo robežu līdz 300 eiro mēnesī, tas nozīmē, ka cilvēkiem ar pilnu darbspēju bez apgādībā esošām personām pēc kritērija zems atalgojums (nejaukt ar jēdzienu zemi ienākumi sociālajā izpratnē) faktiski sniegs atbalstu 60 eiro mēnesī. Jānorāda, ka šis atbalsts tiek sniegts kā papildinājums nopelnītajam atalgojumam, kas minimālās algas gadījumā bez neapliekamā minimuma būtu 306 eiro. Kopā ar neapliekamā minimuma sniegto atbalstu šogad tie ir 352 eiro. Ieceres īstenošanas gadījumā nākamgad tie būtu 366 eiro.

Piemēram, ja salīdzinām divus strādājošos: vienam alga ir 440 eiro, otram - 740 eiro. Kura ienākumus valstij ar nodokļu palīdzību vajadzētu samazināt? Pavirši skatoties, viss ir skaidrs. 730 eiro ir vairāk nekā 440 eiro, tātad – pa to arī bliežam. Un mūsu DNM ar to lieliski tiek galā: pirmajam neapliek maksimumu - 230 eiro (ieguvums – 46 eiro), otrajam neapliek aptuveni 100 eiro (ieguvums aptuveni 20 eiro). Viss it kā skaisti, bet, pavērtējot mājsaimniecības līmenī, izrādās, ka pirmais uztur tikai sevi vienu pašu, savukārt otrajam apgādībā ir divi bērni. Tātad pie ceteris paribus (vērtējot tikai šo faktoru), jākonstatē, ka pats DNM starp šo strādājošo mājsaimniecībām nevienlīdzību ir nevis samazinājis, bet palielinājis. Daudz nepatīkamāka šķautne izgaismojas, ja salīdzinām mūsu piemēra pirmo varoni ar personu, kurai ir 1.grupas invaliditāte. Vispirms mums vajadzētu atbildēt uz jautājumu, vai abām šīm personām ir līdzīgas iespējas pašām parūpēties par savu finansiālo situāciju. Ja pirmā persona ir bez apgādājamajiem un bez darbspēju ierobežojumiem, bet tomēr saņem nelielu atalgojumu, tad atbilde, visdrīzāk, ir negatīva. Savukārt otrās personas spēja konkurēt darba tirgū ir ļoti nopietni ierobežota. Kādi tad ir šo personu ienākumi? Pirmajai personai minimālās algas gadījumā bez neapliekamā minimuma būtu 306 eiro, bet kopā ar neapliekamā minimuma sniegto atbalstu šogad tie ir 352 eiro. Sociālā nodrošinājuma pabalsts personai ar 1.grupas invaliditāti ir 128 eiro mēnesī (atsevišķos gadījumos ir iespējams saņemt arī kopšanas pabalstu, bet tam ir cita funkcija, tādēļ to nevar uzskatīt par uzturlīdzekļiem). Tātad 128 pret 352 eiro. No šī aspekta DNM veidā sniegtais 46 eiro atbalsts personai ar pilnu darbspēju un bez apgādājamajiem, tajā pašā laikā, kad persona ar invaliditāti saņem tikai 128 eiro, neizskatās labi. Vismaz no sociāli atbildīgas valsts skatpunkta. Ļoti nejauki šī šķautne izskatās arī tad, ja salīdzinām šo 46 eiro atbalstu ar minimālās pensijas apmēru. Kā zināms, minimālā pensija, ja stāžs ir bijis no 21 līdz 30 gadiem, ir 83 eiro. Un ļoti daudziem pensionāriem tāda tā ir nevis tādēļ, ka paši būtu maz strādājuši, bet gan kā īpatnēji noteiktā pensijas sākumkapitāla algoritma rezultāts.

Piesardzīgu dara arī Labklājības ministrijai un Tieslietu ministrijai budžeta sakarā plānotais uzdevums izstrādāt grozījumus normatīvajos aktos, paredzot, ka izdevumi, kas ir tieši saistīti ar minimālo algu, ar 2020.gada 1.janvāri netiek piesaistīti minimālās algas apmēram. Tas nozīmē, ka valdība jau šobrīd plāno vairākas sociālās garantijas, kas ir atvasinātas no minimālās algas apmēra, atstāt iepriekšējā līmenī. Piemēram, šobrīd no minimālās algas apmēra ir atvasināts minimālais uzturlīdzekļu apmērs bērniem. Šāds algoritms nodrošina, ka, pieaugot vidējai algai valstī un sekojoši arī  minimālajai algai, pieaug arī bērnu minimālais uzturlīdzekļu apmērs. Atsaistot to no minimālās algas apmēra un atstājot to iepriekšējā līmenī, vēl vairāk pieaugtu nevienlīdzība starp strādājošajiem bez apgādājamajiem un mazāk aizsargātu sociālu grupu -  bērniem.