Pārceļoties no Rīgas uz laukiem, tekstilmāksliniece Lilita Bauģe meklē iespējas sevi nodarbināt un izveido zīmolu Bauge Textil

Amatniecība

Tā pamatideja ir ar roku darbu radīt latviskus un oriģinālus aksesuārus. Produkti ir dabai draudzīgi, jo izgatavoti no vintage tekstila vai otrreiz pārstrādātiem materiāliem. Pirms tam radīts vēl viens zīmols – Knits –, ar kuru Lilita pārdod pašas adītas zeķes un cimdus no Latvijas aitu vilnas.

Izvēlas mierīgos toņus

«Tagad dzīvoju laukos, kur nav lielu iespēju atrast darbu un arī izbraukāt, piemēram, uz Liepāju. Tāpēc jāmeklē iespējas sevi nodarbināt pašai,» Lilita saka. Viņa kopā ar vīru no Rīgas pārcēlusies uz Grobiņas novada Gaviezes pagastu. Pagājušajā ziemā, gatavojoties Ziemassvētkiem, dāvanām sāka adīt zeķes un cimdus. No tā radās ideja par savu zīmolu, kam deva vārdu Knits, un adījumus viņa rada latviskus no A līdz Z. «Aita tepat, Latvijas pļavās ganījusies, vilna, kas nocirpta, tepat pārstrādāta, radīts dizains un tapis produkts, kas tālāk sāk ceļu pie pircēja,» viņa raksturo.

Tā kā Lilita ir tekstilmāksliniece, vilnu un tās īpašības pētījusi vismaz divus gadus. Saviem darbiem viņa pārsvarā izvēlas mierīgos toņus, arī tie asociējas ar latviskumu. Dzeltenos, zilos vai rozā pavedienus izmanto tikai akcentam.

Lielākās problēmas ir adījumam piemeklēt vienādu toņu dziju, jo krāsa atkarīga no tā, vai aita ir baltāka vai brūnāka. Nevar divreiz vienādi nokrāsot, un pat katrs baltais nedaudz atšķiras. Šī iemesla dēļ vienā reizē dzija jāiepērk lielākā apjomā.

Sevi novērtēt nav sarežģīti

Lilita ar smaidu piekrīt, ka katrai latviešu sievietei ir pienākums ik gadu uzadīt vismaz vienu zeķu pāri. To rāda arī pārdošanas tendences. No vietējiem zeķes iegādājušies tikai daži cilvēki, pārējais aizceļojis aiz valsts robežām – visvairāk uz Ameriku, Vāciju, jo tur novērtē roku darbu un cenas nešķiet pārāk augstas.

«Var jau būt, ka tie ir izceļojušie latvieši, kas pērk emocionālu sajūtu iespaidā,» pieļauj Lilita, atzīstot: «Manuprāt, es ļoti lēti netirgoju, varbūt arī tāpēc latvietis nepērk. Tomēr es arī neuzskatu, ka simtprocentīgi dabīgam produktam vajadzētu būt lētam.» Novērtēt savu laiku un ieguldīto darbu naudā Lilitai nav pārāk sarežģīti. To aprēķina, aplēšot, cik vēlētos saņemt par savu dienu, cik sevi uzskata par vērtīgu. «Rēķini, cik gribētu saņemt, un tad vari skatīties, vai tev maksā to, ko esi iedomājies. Ja ne, jāmeklē lētāki, citādi risinājumi, kas neaizņem tik daudz laika,» viņa skaidro principu.

Gatava dot darbu citiem

Tieši tāpēc, ka latviešu sievietēm rokdarbi aizvien nav sveši, Lilita izvēlējās radīt vilnas cimdu un zeķu līniju. Ja pieprasījums strauji pieaugtu, ar laiku varētu to pārvērst par sociālo uzņēmējdarbību, piemēram, lauku sieviņām, kurām bez pensijas nav citu ienākumu, palūdzot adīt pēc mākslinieces parauga. «Man patīk izdomāt, bet katru dienu adīt negribētu. Labprāt šo darbiņu uzticētu kādam citam,» viņa neslēpj.

Pašai sociālajā uzņēmējdarbībā jau bijusi pieredze. Viens no celmlaužiem šajā jomā – uzņēmums Lude – savulaik pārdeva Latvijā radītus lupatu deķus. Lilita tiem veidoja dizainu un iesaistījās pensionāru apmācībā, mācot tos aust. Otrkārt, zeķes un cimdi izraudzīti tāpēc, ka tās ir ikdienišķas lietas, ko ziemā vajag katram. «Var jau iet pirkt lielveikalā, bet var arī nopirkt siltus no vilnas tepat, Latvijā, adītus,» Lilita saka. Treškārt, šiem adījumiem ir augsts patēriņš, jo tie novalkājas.

Videi draudzīgi maciņi

Tā kā adījumiem ir sezonāls pieprasījums, Lilita radījusi vēl vienu zīmolu – Bauge Textile. Ar šo vārdu tagad marķē maciņus, ko var izmantot kosmētikas, rakstāmpiederumu, telefona un naudas glabāšanai. Pievienojot siksniņu, tie pārvēršas par mazu rokassomiņu.

Darbu radīšanai Lilita izmato dabīgās šķiedras materiālus, kokvilnas, linu un vilnas audumus. Latvijā ražotu audumu nopirkt nevar, tāpēc ideju par pilnībā latvisku produktu nebija iespējams realizēt. Radās doma pievienoto vērtību radīt, materiālus izmantojot otrreiz. «Ņemot vērā, ka tekstilindustrija ir ļoti nežēlīga, gribējās gatavot dabai draudzīgu produktu,» viņa pamato. «Katru gadu vismaz sešdesmit procentu saražoto tekstilizstrādājumu tiek izmesti mēslainē.» Lilita iepērk, piemēram, lietotus galdautus, kam ir kāds traips, vai apģērbus, kas vairs nav trendīgi, tāpēc cilvēki tos met ārā, lai gan materiāls pēc būtības ir labs.

Atlasītos audumus pati krāso dabīgās krāsvielās – mežā salasītās mellenēs, sīpolu mizās vai citos novārījumos. «Var paņemt un krāsot ar jebkuru zāli. Noražos tomāti, krāsošu tomātu lakstos, burkānu lakstos vai biešu lapās. Var iemērkt tējā, kafijā vai aroniju sulā. Izejot no situācijas, kas man ir pa rokai, to paņemu,» Lilita stāsta. Tālāk tos apdrukā, izmantojot sietspiedes un block-print tehniku, ar mākslinieces radītiem attēliem. Viens no maciņu dizainiem ir ar bitītes zīmējumu. «Tas nav tāpat vien. Bite ir dzīvības simbols. Nebūs bišu – cilvēkiem nebūs, ko ēst, nebūs nekā,» viņa turpina iesākto ekoloģijas tēmu. Katrs maks ir unikāls, jo audumu krāsošanas un apdrukas tehnika neļauj radīt divus pilnīgi vienādus izstrādājumus.

Ideja ir pavisam svaiga, un Lilita atzīst, ka sākumam izvēlējusies nelielu aksesuāru, lai gadījumā, ja viss tomēr neveiksies tik labi, kā cerēts, zaudējumi kā jaunai uzņēmējai nebūtu pārāk lieli. Taču, ja viss izdosies labi, viņa ir gatava meklēt palīgus arī šuvēju aprindās.

Nākotnei ideju daudz

Savu saimniecisko darbību Lilita izvēlējusies reģistrēt kā pašnodarbinātā. Jautāta, cik viegli vai grūti sakārtot juridiskās lietas, viņa neslēpj: «Man kā māksliniecei tas ir ārkārtīgi grūti. Tā nav mana pasaule.» Viss ir jauns, jāiemācās, bet nav arī nekas neiespējams. Par laimi, palīdz arī vīrs, kurš savukārt ir matemātiski domājošs. Produkciju Lilita realizē sociālajos tīklos, kā Facebook, un rokdarbieku interneta veikalā Etsy, kā arī savā mājaslapā baugetextile.com. Bieži amatnieki norāda, ka tas prasa daudz darba. Lilita atzīst, ka tā tas tiešām ir, un šī sadaļa patīk vismazāk: «Neesmu interneta cilvēks. Man nepatīk sēdēt dienām ilgi Instagramā un citos sociālajos tīklos. Es tajā laikā varu darīt kaut ko citu un tur esmu tikai tādēļ, lai realizētu savu produkciju.» Tā kā tas aizņem gana daudz laika, būtībā vajadzētu algot cilvēku, kas ar to nodarbojas.

«Plāni man ir lieli. Izdomāt varu visu ko. Visu laiku sevi jāpiebremzē, lai pārāk neskrietu uz priekšu. Ideju ir daudz – es taču dzīvoju pie meža, man tur kosmoss ir vaļā,» smejas Lilita. «Paši laucinieki jau nenovērtē, no kā mūk. Viņiem īstenībā ir tāda bagātība apkārt, par ko rīdzinieki maksā lielu naudu.»

Strādāt var attālināti

Lilita dzimusi un augusi Saldū, beigusi Liepājas Lietišķās vidusskolas Tekstilmākslas un rokdarbu nodaļu. Gadus septiņus pastrādājusi interjera un tekstildizaina jomā, secināja, ka vēlas paplašināt redzesloku, un sāka studēt Mākslas akadēmijā. Dzīvoja un strādāja Rīgā, līdz vienā dienā vīrs rosināja – jāpārceļas uz laukiem. Viņa piekrita. «Jā, no vienas puses, Rīga ir forša. No otras puses, jaunai ģimenei, bērniem nemaz nav tas pats labākais,» saka Lilita. «Kādu brīdi esi iztrakojies un tad saproti, ka vajag kaut ko citu. Rīga ir vajadzīga, ja vajadzīgs visu laiku burzīties. Lai kaut ko radītu un darītu, tā nav vajadzīga, daudz ko var darīt attālināti.»

Tā kā Liepājas pusē dzīvo vīramāte, ģimene pārcēlās uz Gaviezes pagastu. No daudz kā ierasta nācās atteikties. Vecajai mājai, kas bija ģimenes īpašumā, bija nepieciešams remonts. Nebija ne siltā ūdens, ne centrālapkures – par visu jādomā pašam. Mākslinieku sabiedrības Lilitai nepietrūkst. Jebkurā brīdī var pie viņiem nokļūt – trīs stundu brauciens nav nekas pārdabisks. «Un arī Liepājā tagad dzīvo ļoti daudz radošu personību. Daudzi atgriežas vai pārceļas. Kā izrādās, arī daži mani skolasbiedri, kas kādreiz dzīvoja Rīgā, šeit meklē klusumu un mieru,» stāsta Lilita. «Jo ilgāk dzīvoju laukos, jo vairāk saprotu, cik tas ir jauki. Izej no rīta ārā, ir klusums, svaigs gaiss – laime.»