Būtu pārdroši apgalvot, ka kādai industrijai nav cerību būt ilgtspējīgai, un meklēt videi draudzīgākas alternatīvas

Tendences

Tā uzskata Latvijas Mākslas akadēmijas Funkcionālā dizaina katedras vadītāja un studiju kursa Iepakojuma dizains pasniedzēja un aģentūras Foreign Embassy līdzdibinātāja Maija Rozenfelde. Viņas savulaik izstrādātā pistāciju kārbiņa Mighty Nuts ir ieguvusi prestižo Red Dot Design Award 2014 iepakojuma dizaina kategorijā.

Pēdējos gados saasinās izpratne par vides jautājumiem, jo arvien redzamāka ir atkritumu postošā daba. Liela daļa no problēmas ir iepakojums, tāpēc nozares profesionāļi meklē risinājumus, lai iepakojums kļūtu videi draudzīgāks, būtu jāizmanto mazāk vai bez tā vispār varētu iztikt. Vairāk par to, kā mainās sabiedrības un ražotāju izpratne par iepakojumu, M. Rozenfelde stāsta intervijā Dienas Biznesam.

Kas šodien ir labs iepakojums?

Droši vien nekas pārāk daudz nav mainījies un pamatā tam jāizpilda galvenās funkcijas. Taču ražotājiem, dizaineriem un visiem, kuri par to ir atbildīgi, būtu vairāk jādomā, kā iepakojumam pievienot papildu vērību vai kā radīt to mazāk. Ja skatāmies uz realitāti un pēdējā laika pētījumiem par mikroplastmasas esamību mūsu ķermeņos, tie parāda, ka mēs katrs nedēļā apēdam tik daudz plastmasas, cik sver viena kredītkarte. Šajā steidzīgajā laikmetā mēs gribam ērtību kaut ko paķert, apēst vai izdzert un izmest, bet tajā pašā laikā noteikti negribam turpināt piesārņot vidi, bet tas diemžēl notiek. Jādomā, kā risināt šo problēmu, ka daļai iepakojuma ir ārkārtīgi īsa dzīve.

Nereti dzirdēts, ka jaunie materiāli ir ne vien dārgi, bet arī pagaidām vēl «nenobrieduši» un ir neizturīgi, to dzīvescikls ir pārāk īss. Vai kāds no jaunajiem materiāliem sevi jau ir pierādījis?

Pagājušā gada Londonas Dizaina nedēļā man bija iespēja būt radošajā darbnīcā, kur tieši tika diskutēts par alternatīvajiem materiāliem, kas paši izšķīst un kam varbūt ir nedaudz īsāka dzīve, kuras laikā tie spēj pasargāt produktus. To klāsts jau ir diezgan plašs, bet Latvijā par tiem vēl tiek runāts salīdzinoši maz un ir ierobežota pieejamība. Pasaulē jau ir ēdamie salmiņi, dažādi bioplastmasas, kura pati sadalās dabā, veidi, bet to pieejamība Latvijā ir problemātiska.

Viena no lielajām aktualitātēm ir saistīta ar pārtikas iepakojumu, otra ir e-komercijas popularitātes izraisītā pārvadāšanas iepakojuma problēma. Loģistikā izmantojamā iepakojuma jautājumi ir diezgan sāpīgi gan no pieejamības, gan piedāvājuma puses. Reizēm tas ir pat absurdi, un ir uzņēmumi, kas piedāvā iepakot preci ilgtspējīgā materiālā, bet ražotājam šī prece iepakotājam vispirms ir jānogādā. Kā gan to izdarīt? Visdrīzāk, Mākslas akadēmijā mēs šos jautājumus neatrisināsim, jo neesam tik tehniski un orientēti uz materiāliem, bet būtu labi, ka sanāktu kopā dažādu nozaru speciālisti, lai nonāktu pie kaut kādiem risinājumiem.

Kas ir jūsu mīļākais iepakojuma veids?

Banāns. Mans mīļākais iepakojums arvien vairāk ir tas, ko turpina izmantot pēc tam vai kā ar laiku vairs nav, – izdara savu darbu un beidz traucēt dabai.

Interesants iepakojuma veids parādījās pagājušā gada Londonas maratonā – ūdens bumbiņas, kas izkūst mutē. Kādas ir jūsu domas par šāda veida iepakojumu?

Lieliski, vienīgi jādomā par higiēnas aspektu. Manuprāt, nākotnē tas būtu labs iepakojums – izpilda savu funkciju un izzūd.

Un kādi iepakojumi jūs kaitina?

Iepakojums, kas izbeidzas dažās sekundēs. Piemēram, augļu biezeņu sūcampakas, ko izlieto varbūt 40 sekundēs, un pēc tam produkta vairs nav. Šis iepakojuma veids ir ļoti ērts, bet katru reizi, kad to nopērku, es aizdomājos par tā īso dzīvi manās rokās. Protams, tas dzīvo dzīvi pirms tam, lai nonāktu pie patērētāja, kurš var uzticēties, ka saturs ir drošs.

Iespējams, pārtika tajā ir drošāka par to augļu kokteili, ko cilvēks no rīta ir pagatavojis un kas visu dienu pavadījis somā istabas temperatūrā.

Noteikti. Te vienmēr ir jautājums par kompromisu. Katra produkta īpašības ir citādākas, galvenais, lai dizainers un ražotājs par to domā un meklē kaut vai mazas izmaiņas. Ne jau uzreiz jāveic revolūcija. Labāk, lai katrs veic mazas izmaiņas, un tās kopumā radīs pozitīvu iespaidu.

Kuri produkti var iztikt bez vai ar vienkāršāku iepakojumu un kuros gadījumos iepakojumam ir izšķiroša nozīme? Kur nevar iztikt bez iepakojuma?

Daudz kas atkarīgs no produkta īpašībām. Pilnīgi noteikti nebūs nekāda traģēdija, ja auzu pārslas būs papīra paciņā. Tas ir viens no produktiem, ko arī var iegādāties beztaras veikalā, kas ir brīnišķīgi, bet tajā pašā laikā pircējam jāuzņemas atbildība, vai viņa maisiņā būs vai nebūs kāds mats iekšā. Ir kosmētikas produkti un sadzīves ķīmijas preces, kuru gadījumā būtu absolūti lieliski, ja tiktu domāts par to, lai pircējs vienreiz nopirktu kārtīgu pudeli un pēc tam to uzpildītu no vienkāršāka lielā iepakojuma vai dotos iepirkties uz beztaras veikalu.

Jautājums ir arī par to, ar ko ražotājiem jāsaskaras, lai vispār nodrošinātu savu produktu beztaras veikalā. Cik esmu dzirdējusi, tas no biznesa viedokļa ir salīdzinoši neefektīvi. Taču pieprasījums veido piedāvājumu – ja būtu lielāks pieprasījums, iespējams, rastos arī vairāk biznesa.

Vai ir kādas valstis, kas diktē modi iepakojuma dizainā vai materiālos?

Ir valstis, kur materiāli ir pieejamāki, un tādas, kur jaunie risinājumi ir mazāk pieejami. Piemēram, aizbraucot uz Londonas iepakojuma inovāciju pasākumu, ir sajūta, ka viss ir pieejams un viss ir iespējams.

Vizuālajā ziņā modes tendences ir ļoti dažādas. Piemēram, ja paskatāmies uz Baltijas valstīm, var just atšķirību starp Igaunijas, Latvijas un Lietuvas produktiem. Igaunija noteikti ir drosmīgāka iepakojuma dizainā caur vizuālo stāstu. Tā nav drosme izmantot liekas krāsas un skaļumu, bet drosme veikt komunikāciju ar citiem paņēmieniem. Mēs esam kaut kur pa vidu. Es gribētu arī mūsu ražotājus iedvesmot uz radošākiem un drosmīgākiem iepakojuma risinājumiem.

Vai ir kādi materiāli, kas iepakojumā ir noiets etaps un vairs nav ne moderni, ne ilgtspējīgi un no kā pēc iespējas atsakās? Prātā nāk plastmasas salmiņi, kas burtiski izzuda vienā dienā un pat ātrajā ēdināšanā tiek izsniegti tikai tad, ja pajautā.

Ceru, ka ar Eiropas Savienības ierobežojumiem nonāksim pie tā, ka plastmasas maisiņi un vienreiz lietojamie plastmasas trauki būs aizliegti. Cerams, ka tas ir tikai laika jautājums.

Kas jūsu skatījumā ir iepakojuma pievienotā vērtība bez pamatuzdevuma aizsargāt produktu no apkārtējās vides, nodrošināt patērētājam drošu produktu?

Tā ir iespēja radīt papildu funkciju vai uztaisīt iepakojumu tik labu, ka cilvēks to gluži vienkārši negrib mest ārā un turpina izmantot. Piemēram, daži kosmētikas un apģērbu ražotāji savus produktus liek auduma maisiņos, un cilvēki tos turpina izmantot, lai ietu uz veikalu iepirkties. Tas nav nekāds jaunums, par to daudz runā, bet jautājums ir par to, cik bieži tas tiek darīts.

Vēl varam runāt arī par emocionālo pievienoto vērību, kas varbūt videi neko daudz nesniedz, bet var likt cilvēkam aizdomāties, radīt pozitīvu piedzīvojumu gluži vai tāpat kā teātra izrāde. Iepakojumu ir iespējams izmantot kā mediju. Dažiem tas izdodas, bet ne pietiekami bieži. Dizaineram ir svarīga augsta empātija, lai saprastu tēmas, kas produkta auditorijai ir svarīgas. Populārs piemērs ir šķidro ziepju pudelītes, uz kurām rakstīts pamudinājums aizgriezt krānu, kamēr ziepē rokas. Tas parāda, kas zīmolam ir svarīgs, un veido zīmola vērtību, kā rezultātā beigās visi ir ieguvēji.

Kā mainās ražotāju attieksme pret iepakojumu?

Es cenšos strādāt ar klientiem, kam rūp šie jautājumi, par ko runājam. Gribu pieminēt Balticovo – uzņēmuma bioloģisko olu un brīvos apstākļos turētu vistu olu iepakojums sakrita ar manu filozofiju. Vienmēr ir jauki, ka lielie ražotāji, kam jānodrošina arī apjoms zemākajā cenu kategorijā, domā par ilgtspēju. Balticovo ir viens no labajiem piemēriem, kur var redzēt, ka uzņēmums tiešām domā par to.

Šobrīd strādāju ar jaunuzņēmumu Babbit, kas Latviju pārstāvēja konkursā Creative Business Cup un kam ir būtisks iepakojums un jautājums, kā iepakot un pasargāt dārgu iekārtu, kā to komunicēt, turklāt tā, lai tas būtu ekonomiski izdevīgi. Skaidrs, ka lielie ražotāji var vairāk atļauties ieguldīt iepakojumā, bet jaunie uzņēmēji ir tie, kas visvairāk domā par šīm lietām un rada lielāko inovāciju.

Uzņēmumu domāšana mainās, tie saprot, ka iepakojums ir zīmola pievienotā vērtība. Aktuālas ir diskusijas par to, ko var darīt citādāk, par izmēriem. Piemēram, kosmētikas industrijā runājam par iespējamību piedāvāt produktus lielākos tilpumos, lai preces un līdz ar to iepakojumu varētu pirkt retāk. Domāšana mainās uz pozitīvo pusi, bet bieži vien tā «iesprūst» ekonomiskajā pamatojumā.

Tajā pašā laikā iepakojums ir «dzīva nauda», kas ātri vien nonāk atkritumos.

Ir jādomā alternatīvi risinājumi caur beziepakojuma veikaliem vai depozīta sistēmu, par ko ir jautājums, kāpēc mums tās joprojām nav. Vēl viena no aktualitātēm ir saistīta ar to, kā izstāstīt zīmola vērtības ar citiem līdzekļiem un komunikācijas veidiem, digitāliem rīkiem, lai beigās nonāktu pie mazāka iepakojuma daudzuma.

Uzņēmēji konkurē savā starpā, un iepakojums ir komunikācijas līdzeklis, kas palīdz pārdot. Varbūt vienkāršāks iepakojums sabojā pārdošanas rādītājus? Kā sabiedrība pieņem, ka iepakojums mainās?

Tas atkarīgs no dažādām auditorijas grupām. Noteikti ir sabiedrības daļa, kas ir ļoti pretimnākoša, labprāt veic šīs mazās izmaiņas savā ikdienā, lai ietu līdzi laikam. Protams, bioplastmasas atkritumu maiss biežāk jānes uz miskasti, jo citādi tas var vienkārši izjukt. Jautājums ir par to, cik gatavi ir cilvēki upurēt savas ērtības, lai ietu līdzi laikam. Ir arī citas sabiedrības grupas, un būs jāpaiet vēl krietnam laikam, lai būtu patiess pieprasījums no patērētāja puses.

Kas notiek, kad uzņēmums vēršas pie aģentūras ar vēlmi pēc iepakojuma? Kā nonākat pie rezultāta?

Tas atkarīgs no katra individuālā projekta un apjoma. Vispirms ir jāsaprot, kas ir šī uzņēmuma un zīmola mērķi, auditorija, kā ar to strādāt. Ir situācijas, kur jau viss par materiālu ir izdomāts un ir runa tikai par grafisko dizainu. Tajos brīžos ir grūtāk ietekmēt lēmumus par ilgtspēju. Tāpēc labāk, ja klients atnāk bez nekā un kopā varam nonākt pie risinājuma. Process var ilgt no pāris mēnešiem līdz pāris gadiem.

Divi gadi skan ilgi.

Tas ir relatīvi. Divi gadi nav nekas traģisks, ja pēc tam iepakojums kalpos 10 līdz 15 gadus. Ja ir mērķis vienreiz izdarīt kaut ko pamatīgi un labi, divi mēneši varētu būt pārāk sasteigti.

Vai ir nozares, kurās nav lielas iespējas ko mainīt saistībā ar augstiem drošības standartiem, piemēram, jau pieminētā pārtika vai medicīnas preces?

Es negribētu apgalvot, ka ir kāda industrija, kur iepakojums nevarētu būt diskusiju objekts, jo tieši pie ierobežojumiem var rasties radoši risinājumi. Pārtikā ir ļoti daudz aspektu, un varbūt vienkārši ir iespējamas citas pārdošanas formas. Te nonākam pie pakalpojuma dizaina jautājuma. Mūsdienu lielveikalu princips nav nemaz tik sens, un tikpat labi var apšaubīt, vai tas ir labākais variants. Būtu pārdroši apgalvot, ka kādai industrijai nav cerību būt ilgtspējīgai.