Saņemties nodibināt jaunu uzņēmumu jomā, ko nesaproti, iespējams, var tad, ja iepriekš vadītas trīs bankas

Persona

Tā jokojot teic elektrisko skrejriteņu koplietošanas platformas Fiqsy vadītājs un līdzīpašnieks Māris Avotiņš. Agrāk viņš vadīja Swedbank un Expobank Čehijā, bet šobrīd ir pievērsies savam biznesam. Viņš uzskata, ka jaunuzņēmumi ir interesants biznesa virziens un būtu grēks neizmantot savas zināšanas projektu un lielu organizāciju vadībā, jo katrs startup reiz cer kļūt par lielu un globālu kompāniju. Uzņēmēju saista gan mobilitāte, ko sniedz skrejriteņi, gan koplietošanas ideja, tāpēc viņš vēlas šo biznesu attīstīt ne vien Latvijā, bet plašāk. Vairāk par ambīcijām saistībā ar Fiqsy, pieredzi finanšu sektorā un vērtējumu par šobrīd notiekošo banku jomā M. Avotiņš stāsta intervijā Dienas Biznesam.

Kā no bankām nonācāt pie elektriskajiem skrejriteņiem?

Dažreiz man šķiet, ka saņemties nodibināt jaunu uzņēmumu jomā, ko nesaproti, droši vien var tad, kad esi vadījis trīs bankas. Šķiet, ka tad pietiek izpratnes, kā to darīt. Visu cieņu cilvēkiem, kuri universitātē izdomā, ka sāks savu biznesu. Pats svarīgākais – pat ja vienreiz, otrreiz vai trešoreiz nesanāk, ir jāturpina mēģināt, jo piektajā reizē noteikti izdosies. Kurā reizē tika izgudrota lampiņa? Laikam tikai ar desmittūkstošo mēģinājumu.

Man šķiet, ka jebkuram dzīvē svarīgākais ir darīt ko tādu, kas ļauj iemācīties kaut ko jaunu. Man šobrīd ir sajūta, ka pasaulē notiek diezgan straujas inovācijas ļoti daudzās jomās, sākot no mākslīgā intelekta un beidzot ar to, ka drīz iemācīsies programmēt gēnus un dzīvosim 150 gadus.

Man bieži jautā – kāpēc tieši skrejriteņi? Kā vienmēr, daudz ko var iemācīties no saviem bērniem. Pērn puika aizvilka mani uz veikalu, ka jāapskatās un jānopērk skrejritenis. Pabraukāju un nodomāju – tā gan ir forša lieta. Dziļāk papētot, izrādījās, ka vairs nav tā, ka vari nobraukt divus trīs kilometrus, bet jau desmitus kilometru. Swedbank laikos, sēžot otrpus Daugavai, man trīs reizes dienā bija jātiek līdz centram. Šogad vasara bija karsta. Pārejot uzvalkā pāri tiltam, pēc tam droši vien nejūties gatavs runāties ar biznesa partneriem. Man šķiet, ka Rīgai vietās, kur ir problēma ar īstermiņa pārvietošanos, skrejritenis ir ideāls risinājums. Redzēju, ka tāds modelis parādās Rietumeiropas pilsētās, un domāju – ja tie spēj izdzīvot Prāgā, Parīzē un citur, kāpēc tie nevarētu būt Rīgā? Mums nav metro, kas ir daļā lielo pilsētu, mums nav tādu garantētu pārvietošanās veidu, kad precīzi zini, ka pēc desmit minūtēm būsi galā. Uz tā pamata sākām. Atradām modeli, ko gribējām izmēģināt, un soli pa solim attīstījām.

Ar skrejriteņiem viena lielā lieta ir mobilitāte, bet otra – koplietošana. Cilvēkiem ir arvien mazāka vēlme, lai viņiem viss pieder. Es vēl aizvien esmu no tās paaudzes, kam tomēr vajag visu nopirkt, bet, runājot darbā ar jaunām kolēģēm, kuras vēl studē un pa vasaru pastrādāja pie mums, redzu, ka viņām nav tādas vēlmes, ka obligāti visam jāpieder. Tā ir nozīmīga lieta, kas mainās. Un nav runa tikai par skrejriteņiem. Domāju, ka diezgan drīz piedāvājumi būs visiem – tiem, kas tirgo nekustamos īpašumus, auto utt. Tas, ka vari lietot, ir liels pluss – nav jāuztraucas, kur noliksi, kur pēc tam atradīsi, vai tik nenozags. Par to rūpējas kāds cits. Šogad laika apstākļi ir ļoti labi, bet ir bijušas dienas, kad no rīta spīd saule, bet tad divas stundas līst. Ja aizbrauc ar savu riteni vai skrejriteni, pēc tam tas jādabū atpakaļ. Kad izmanto koplietošanas skrejriteni, šī problēma atkrīt. Ir virkne tādu lietu, pat nerunājot par ekoloģisko momentu. Elektriskie pārvietošanās līdzekļi pilsētas centrā vienmēr būs izdevīgāki, baterijas pēc tam var apstrādāt, un šī tehnoloģija noteikti progresēs.

Katru reizi, kad runā par elektriskajiem skrejriteņiem, neiztiek bez argumentiem par ekoloģiju, 28 dienu dzīvesciklu, noteikumiem. Kur tam visam pa vidu ir racionālais moments?

Kad parādījās pirmās mašīnas, arī bija viedoklis, ka auto var braukt ar sešiem kilometriem stundā un pa priekšu jāiet policistam un jāvicina karogs, lai neizbiedē ne zirgus, ne cilvēkus. Tagad tas šķiet smieklīgi, bet tas bija tikai pirms simt gadiem, nevis viduslaikos. Tas ir ar jebkuru jaunu lietu. Pat nopērkot jaunu telefonu, pirmajā mirklī šķiet, ka «kaut kas nav» un vecais bija foršāks, bet, pēc diviem gadiem paņemot rokās veco, nevar saprast, kā to vispār varēja lietot.

Skaidrs, ka drošība ir svarīgākais. Pirmajā mēnesī skrej- riteņus darbinājām ar 15 km/h. Tā arī bija lielākā pretenzija no klientiem – kāpēc tie brauc tik lēni. Liela daļa no tiem, kas tos izmēģināja, brauca pirmo reizi dzīvē. Mums birojs ir Pulkveža Brieža ielā, tur daudzi nāk pēc skrejriteņiem, un varam redzēt lielu atšķirību, ja cilvēks uzkāpj pirmo reizi vai dara to gandrīz katru dienu.

Kā vienmēr – visām transporta plūsmām ir jāsadraudzējas. Kad ielās parādījās pirmie velosipēdisti, gājēji un autobraucēji uzskatīja, ka centrs pieder tikai viņiem un velosipēdiem tur nav vietas. Es esmu visās grupās – esmu kājāmgājējs, autobraucējs, velosipēdists un arī braucu ar skrejriteni. Visiem ir jāpanāk pussolītis pretī, un tad kopējais labums ir daudz lielāks nekā tad, ja kāds izdomā, ka jābrauc ar četriem kilometriem stundā. Skaidrs, ka tad, ja esi uz ietves, nedrīksti traucēt gājējus. Par to strīda nav. Stāsts vairāk ir par to, ka tikmēr, kamēr mums nav infrastruktūras, skrejriteņi un velosipēdisti, kuri baidās braukt pa ielu, brauc pa trotuāru, bet viņiem jāsaprot, ka tā ir gājēju teritorija, un jābrauc tā, lai viņus netraucētu. Protams, vienmēr būs izņēmuma gadījumi, bet kopumā esmu patīkami pārsteigts, kā cilvēki brauc.

Laikam nesenākā ziņā no policijas bija, ka šosezon bijušas 15 avārijas, kurās bijuši iesaistīti skrejriteņi. Ja rēķina, ka visās četrās koplietošanas platformās ir kādi 2000 skrejriteņu un vēl nez cik privāto, šis skaits varbūt nav nemaz tik liels.

Vienalga, vai esi kalnu slēpotājs vai autobraucējs, ir jāievēro droša distance, lai varētu nobremzēt, izvairīties no sadursmes. Tas nav atcelts nekur – pat kājām ejot, var saskrieties ar pierēm. Tāpēc es domāju, ka ir svarīgi par to runāt.

Regulējumam jābūt saprātīgam. Protams, es būtu priecīgs, ja Rīgā būtu daudz vairāk, nekā tikai 70 km veloceliņu, jo daudz prātīgāk būtu, ja visi velosipēdisti un skrejriteņi brauktu pa velojoslām. Tad nebūtu bažu par ātruma ierobežojumiem un būtu drošāk.

Šobrīd viena no lielākajām problēmām ir tikt cauri Vec- rīgai. Faktiski nav veida, kā to normāli apbraukt. Kāpēc gan neizveidot skaidri saprotamu artēriju, pa ko visi brauktu? Var skatīties arī uz to, kā pārvietojas cilvēki ratiņkrēslos, viņiem tas ir vēl sarežģītāk.

Jūsu pirmais darbs Hansabank bija riska analītiķis. Kā ar šī amata acīm skatāties uz skrejriteņu biznesu? Kas šajā biznesā ir lielākais risks?

Lielākais risks ir tas, ka cilvēki vienkārši negribēs braukt ar skrejriteņiem. Nepamēģinot, nekad nevar uzzināt. Ir viedoklis, ka tie jau ir tikai bērniem. Taču tagad bieži var redzēt sievietes skaistās kleitās un vīriešus uzvalkos, braucot ar skrejriteņiem. Pāris reižu ir jāredz, un tad saprot, ka var arī tā. Tāpēc pašā sākumā runājām ar kompānijām, lai viņu darbiniekiem varētu piedāvāt iespēju braukt.

Tapšanas stadijā ir noteikumi par elektroskūteru lietošanu. Kādiem tiem vajadzētu būt? Kāds būtu ideālais variants – cik ātri drīkst braukt, pa kurieni?

Galvenais, izstrādājot noteikumus, ir ņemt vērā esošo situāciju, kāda ir mūsu infrastruktūra. Pēc būtības skrejritenis ir pielīdzināms velosipēdam. Nav jau nekāda raķešu zinātne izgudrot, kā to vajadzētu lietot. Droši vien liela daļa noteikumu būs tādi kā velosipēdiem.

Viens jautājums ir par to, kur braukt, otrs – kur atstāt. Mēs vienmēr sakām, ka skrejriteņus vislabāk nolikt blakus velonovietnēm, bet ne tieši tajās. Tie nav jāpieslēdz, tāpēc nevajag lieki aizņemt vietu. Un liela daļa cilvēku tā arī dara. Tā kā katru vakaru savācam un no rīta izliekam skrejriteņus, varam vismaz no rīta paši kontrolēt to, kā viss izskatās. Ilgtermiņā droši vien pareizi būtu izvietot daudz stāvvietu, kur varētu likt skrejriteņus, un lai tās nebūtu tik lielā attālumā cita no citas kā tagad, bet gan katrā kvartālā, kur vienas mašīnas stāvvietu eleganti aizstātu ar skrejriteņu stāvvietu. Man šķiet, ka no pilsētas perspektīvas vērtīgi ir tas, ka skrejritenis ir mazs. Viena mašīna aizņem tik daudz vietas, kur mierīgi varētu nolikt desmit skrejriteņus. Ja pilsēta būtu pilna ar stāvvietām, ar cenošanu mēs kā liels operators varētu stimulēt cilvēkus skrejriteņus atstāt tur, kur mēs tos gribētu redzēt, nevis kaut kur aizliedzot tos novietot. Līdzīgi kā ar iepirkumu ratiņiem lielveikalā – ja iepriekš tajos ievietoti 20 centi, cilvēki tos aizved nolikt īstajā vietā.

Visi mēģina saprast, kā regulēt satiksmi. Nav nevienas pilsētas pasaulē, kura būtu vispār atteikusies no skrejriteņiem. Piemēram, presē bieži piemin Parīzi un to, ka tur aizliegti skrejriteņi. Kurš ir bijis Parīzes centrā? Tur ar kājām nevar paiet, kur nu vēl ar skrejriteni! Parīzē tiešām ir tā, ka baidies atlaist bērna roku, jo ir risks viņu pēc tam neatrast pūlī. Rīgā īpaši daudz tādu vietu nav. Ja tā godīgi, ja varētu apbraukt Vecrīgu, Kaļķu ielas segmentu es arī labprāt slēgtu, jo te dažreiz ar kājām nevar iziet. Ir jābūt racionālai pieejai, izvērtējot situāciju. Ja ir ielas ar lielu cilvēku blīvumu, tur neļauj braukt ne ar riteņiem, ne ar ko citu. Viss ir atkarīgs no tā, cik intensīva ir cilvēku satiksme.

Kā jums izskatās koplietošanas un dalīšanās ekonomikas nākotne?

Par to esmu pozitīvi noskaņots. Katru skrejriteni dienā izmanto vidēji pieci līdz desmit cilvēki. Ja katrs no viņiem gribētu savu, vajadzētu vēl desmitreiz vairāk skrejriteņu, turklāt pilsētā vietas ir tik, cik ir. Tos visu laiku izmanto, tie ir kustībā, tāpēc nav vajadzīgs tik daudz stāvvietu. Ja šāds modelis intensīvi strādātu pilsētas centrā ar automašīnām, tas ievērojami to atslogotu.

Man kā vecāka gadagājuma cilvēkam šķiet, ka lietas ir jāpērk, bet vienlaikus es saprotu, cik tas ir bezjēdzīgi – nopērc savu skrejriteni, izbrauc piecas reizes gadā, pēc trim gadiem tāpat to izmet, jo ir jaunas tehnoloģijas un neesi paspējis to nolietot. Koplietošanas skrejriteņus intensīvi lieto, tāpēc nav īsti nozīmes tam, vai skrejriteņa dzīvescikls koplietošanā ir mēnesis vai pieci.

Precīzāk būtu mērīt nobrauktos kilometrus.

Vai minūtes. Par ko gan ir strīds, ja ar koplietošanas skrej- riteņiem nobrauc pāris tūkstošus kilometru? Neviens ar savu privāto piecu gadu laikā tik daudz nenobrauc. Tāpēc man šķiet, – lai arī kā uz to skatītos, koplietošana noteikti ir efektīvāka resursu izmantošana.

Neesmu laikam redzējusi, ar ko jūs savus skrejriteņus no rītiem izvadājat pa pilsētu, bet, redzot, kā no CityBee busiņa izkrauj Bolt skrejriteņus, šķiet, ka tas ir ideāls dalīšanās ekonomikas piemērs.

Te jau ir tā ideja – nemēģini visu dabūt sev, bet izmanto tos, kas pakalpojumu var piegādāt. Ja viens izīrē busiņus, kāpēc to neizmantot? Tas ir labākais piemērs, kā šī jaunā ekonomika varētu attīstīties. Savos laikos katrai lielākai kompānijai bija sava apsardzes firma un šoferis, bet vienā brīdī tās saprata, ka tas ir galīgi neefektīvi.

Kā ar laiku varētu attīstīties pārvietošanās kā tāda?

Lai pārvietotos tūkstošiem kilometru attālumā, neviens droši vien neizdomās neko citu kā lidmašīnu. Pārvietojoties pilsētas iekšienē, arvien vairāk ir jautājums, kā to integrēt ķēdītē. Gada sākumā viena no lielajām ASV kompānijām veica pētījumu un atklājās, ka ap 40% skrej- riteņu lietotāju tos bija izmantojuši, lai nonāktu līdz sabiedriskā transporta pieturai. Protams, ir daudz loģistikas izaicinājumu, ja visi no rīta brauc vienā virzienā un vakarā otrā, bet, laikam ejot, tas noteikti atrisināsies.

Neviens negrib ar privāto mašīnu braukt centrā – tas nav ne ērti, ne ātri, ne lēti, ne labi. Arvien vairāk visi risinājumi apaugs ar to, kā pārvietoties no punkta A uz punktu B, kā noorganizēt skrejriteni pēc trim pieturām ērtai paņemšanai.

Skaidrs, ka, atslogojot centru no privātām mašīnām, parādītos arvien vairāk vietas, kur cilvēkiem dzīvot. Droši vien gaidāmas daudzas izmaiņas. Svarīgi, lai viss notiek pareizā virzienā soli pa solim, nevis ar revolūciju no rītdienas, jo tad ir diezgan liela pretestība. Jāiet soli pa solim, galvenais – vienā virzienā pa kāpnēm uz augšu.

Šis taču jums nav pirmais savs bizness? Jums ir arī investīciju kompānija Avots investīcijas?

Jā, tā ir mana investīciju kompānija, no kuras veicu ieguldījumus dažādās lietās. Viena no manām kompānijām ir Ātrā finanšu palīdzība Avots, kas nodarbojas ar īstermiņa kreditēšanu, tā nav īpaši liela. Pēc tam, kad 20 gadus esi nostrādājis bankā, uzreiz ļoti tālu nevar aiziet no finansēm. Man ir vēl dažas interesantas idejas, kur investēt, bet pagaidām par to vēl nestāstu.

Kā izvēlaties, kuros projektos investēt? Fiqsy gadījumā šī ir gan jūsu paša ideja, gan izpildījums?

Vairākas investīcijas ir vienkāršas, teiksim, esmu ieguldījis kapitālā vai aizdevis uzņēmuma attīstībai. Fiqsy ir tāds projekts, kur esmu ieguldījis un lielākā daļa kapitāla pieder man, bet ir vēl vairāki partneri, kas arī ir investējuši savu naudu. Mana filozofija šajā laikā ir tāda, ka ir svarīgi, ar ko strādā kopā, lai ir zināšanas no dažādām jomām, jo, tikai saliekot tās kopā, var sanākt kaut kas prātīgs. No vienas puses, varētu šo darīt viens, bet, no otras puses, ja projektu gribam mērogot un iet uz citām valstīm, ir svarīgi, ka ir kāds, ar ko apspriesties par stratēģiju, pieņemt lēmumus.

Kādas ir šī projekta ambīcijas?

Līdz šī gada beigām mums būs 750 līdz 800 skrejriteņu un vēl gribam divās trijās pilsētās šo ideju notestēt.

Ārpus Latvijas vai tepat?

Viena divas varētu būt Latvijā, un viena divas – ārpusē. Kad tas notiks, tad varēs pateikt precīzāk, līdz tam tas ir tikai plāns.

Kā ar ziemu – cik jūs skar sezonalitāte?

Līdz ziemai vēl ir trīs četri mēneši. Kad būs sniegs un sasnigušas ietves, neliksim ārā skrejriteņus. Mums ir diezgan vienkārši – iespēju braukt varam apturēt divu minūšu laikā, visus skrejriteņus centralizēti atslēdzot un pēc tam stundas laikā savācot. Ja būs vienkārši auksts, bet nebūs nokrišņu, mēģināsim strādāt, lai redzētu, kā tas darbojas. Varbūt vienīgi ar mazāku apjomu. Mums ir daudz regulāro klientu, un gribam pārliecināties, vai tiešām ziemā viņi arī grib braukt, jo viena lieta ir tad, kad viņi saka, ka to darīs, bet otra – vai tiešām tā rīkojas. Šī gada janvārī vienreiz mīnus četros grādos bez cimdiem 40 minūtes pabraukāju un pēc tam biju tā pārsalis, ka otru reizi vairs negribējās. Nākamreiz biju gudrāks, uzvilku cimdus, un viss bija super!

Kādu laiku pēc darba Swedbank par jums nekas daudz nebija dzirdams. Ko darījāt šajā laikā starp banku un Fiqsy? Vairākus gadus strādājāt Expobank un pēc tam vadījāt šīs bankas struktūrvienību Čehijā?

Tajā laikā tas bija interesants projekts. Expobank nopirka vienu Čehijas banku ar aktīviem līdz miljardam eiro, un lielais izaicinājums bija tas, ka banka bija pārdošanā piecus sešus gadus, visi bija demotivēti un vajadzēja operatīvi veikt iekšējo izvērtēšanu, kas ir pelnošs un kas nav, atrast jaunu vadības komandu. Savā ziņā tas bija pārmaiņu vadības projekts. Bija dažādas interesantas lietas, piemēram, secināju, ka 80% no visiem darbiniekiem runā tikai čehu valodā un nevar sazināties nevienā citā valodā, jo nerunā ne angliski, ne krieviski. Trijos gados iemācījos čehu valodu, noliku pat eksāmenu B1 līmenī. Bija daži tiešie padotie, ar ko vadīju iknedēļas sanāksmes čehu valodā, bet, kad vajadzēja pateikt kaut ko tiešām svarīgu, pārgājām uz angļu valodu.

Reorganizēt banku, bija liels izaicinājums, jo bija daudz vācu klientu, vajadzēja ar tiem tikties un pastāstīt, kas esam un ko darīsim. Nācās tikties ar regulatoriem, pat visa finanšu un banku sektora arodbiedrības pārstāvjiem.

Tur biznesa vidē nevienu nepazinu, viss bija jauns. Vislielākais izaicinājums bija atrast vadošos darbiniekus nezināmā tirgū – kā viņus motivēt un pārliecināt, ka stratēģija ir jāizstrādā un jārealizē kopā. Čehijas gadījumā viens pats nevari iznest visu vezumu, ja vien nav gudras, motivētas un zinošas komandas. Viena lieta ir ko tādu darīt vietējā tirgū, kur lielu daļu cilvēku pazīsti, bet tur bija jāpaļaujas uz cilvēkiem, ko pazinu tikai dažas dienas vai mēnešus.

Kas jūs tur pārsteidza?

Kad kaut ko teiksi, čehi nekad neticēs no pirmās reizes. Pie mums cilvēki ir daudz uzticīgāki, lētticīgāki. Tam ir gan pozitīvā, gan negatīvā pieskaņa. Čehijā piecas reizes tevi nočekos un noticēs tikai pēc tam, kad sapratīs, ka tā tas tiešām arī ir. Tāpēc bija ļoti būtiski, lai ziņas, ko komunicēju, nemainās, citādi nav iespējams dabūt kontaktu ar kolēģiem.

Kad kāda iestāde tiek nopirkta, nevar iet un teikt, ka darbinieki neko nesaprot un jaunais vadītājs ir visgudrākais. Ir jāpasaka, ka viņi ir ļoti labi, bet ātri jāsaprot, kuri neuzrāda rezultātu, un no tiem ātri vajag tikt vaļā. Ir liela māksla ātri saprast – cilvēks tikai runā vai arī tiešām saprot, vai strādā organizācijai vai arī sen jau strādā kādam citam. Tā ir māksla, melu detektors nepalīdzēs.

Ja skatās uz finanšu un banku sektoru – kā tas Čehijā atšķiras?

Tobrīd man likās, ka Latvijā liela daļa pakalpojumu bija mazliet augstāk attīstīti. Tur bija paradoksāla lieta – vēl 2014. gadā visi maksāja par konta esamību. Neviens nevarēja saprast, kas to ieviesis, un neviena banka nevēlējās no tā atteikties.

Par kādām summām bija runa? Cik liela bija maksa par kontu privātpersonai?

Tajā laikā tas sāka dinamiski mainīties, bet summa nebija maza, tie bija kādi pieci vai desmit eiro mēnesī tikai par to, ka cilvēkam ir bankas konts. Tagad tas, protams, ir mainījies. Citādi viss bija ļoti līdzīgi. Tajā laikā, kad es tur biju, uzlabojām internetbanku, piesaistījām vienu Igaunijas kompāniju, un rezultāts bija ļoti labs. Vēl tagad šad tad izmantoju viņu internetbanku un domāju, ka vēl tagad tā ir labāka, nekā virkne Latvijas internetbanku, kuras kļuvušas pārāk sarežģītas.

Jā, es tieši pavisam nesen izmantoju vienas bankas jauno aplikāciju, lai pieprasītu naudu no kolēģes par kino biļetēm. Vispirms nevarēju atrast īsto pogu, jo jaunajā aplikācijā tas viss izskatās citādāk, un pēc tam viņai nekādi neizdevās man pārskaitīt naudu, jo aplikācija vienkārši «negāja» un beigās skaitīja no internetbankas datorā.

Droši vien mani šī brīža kolēģi lādējās par to pašu, jo nevarēja atrast, kā pārskaitīt naudu. Mans viedoklis ir tāds: ja šī institūcija uzklausītu klientu sūdzības, visticamāk, nākamajā atjauninājumā to izmainītu. Sākumā var sanākt visādi, bet ir svarīgi, kā pēc tam uzklausi atsauksmes.

No banku un finanšu sektora nācis, jūs droši vien joprojām sekojat līdzi tam, kas notiek Latvijā.

Jā, lasu avīzēs. (Smejas.)

Jūsuprāt, kas pēdējos gados noticis banku jomā Latvijā? Pēdējie notikumi bijuši bēdīgi vai likumsakarīgi?

Tagad bankām un uzraugiem ir supersvarīgi atgūt iekšējo un ārējo reputāciju, lai sistēma ir sakārtota un pēc pieciem mēnešiem atkal nebūtu jaunu piedzīvojumu. Man šķiet, – lai to izdarītu, nāksies pieņemt vēl pāris sāpīgu lēmumu, jo sistēma pati nesakārtosies. Ir ļoti svarīgi tagad iziet šim etapam, lai pēc tam bankas varētu strādāt uzņēmējiem un cilvēkiem, jo tāda situācija nevar būt kā tagad, kad lielai daļai cilvēku vispār vairs nav konta Latvijā un viņi to atver Revolut vai citās nezināmās bankās, kas pat nav bankas, bet gan maksājumu kompānijas. Ir uzņēmumi, kas pārceļ savus kontus ārpus Latvijas – tas man vispār šķiet kaut kas neiedomājams. Šobrīd situācija ir dramatiska un nevar lēnām soli pa solim iet uz priekšu. Sakārtošanās procesam vairāk vai mazāk jābūt kā projektam – noteiktam periodam, kurā viss tiek izdarīts. Lai nav tā, ka tas ir bezgalīgs uzlabošanās process.

Es savā ziņā esmu pozitīvi noskaņots, ka tas tuvākajā laikā tiks izdarīts. Ir svarīgi, lai vietējais finanšu sektors apkalpo vietējos uzņēmumus un privātpersonas. Ja aizietu pie kādas no bankām un pamēģinātu dabūt kaut ko, kas nav standarta hipotēka vai patēriņa kredīts, droši vien ar viņu pat negribētu sākt runāt, jo bankas speciālistam būtu jāiet apspriesties vēl ar pieciem citiem kolēģiem. Tā nav normāla situācija. Tagad sanāk tā, ka problēma ar reputāciju un Pazīsti savu klientu procedūrām ir pārvēlusies uz pilnīgi citu problēmu.

Uzņēmumi un cilvēki netiek pie naudas.

Jā. Nav normāli, ka tie, kam ir jauni projekti, visticamāk, pat neiet runāt ar banku, bet gan mēģina atrast citus veidus. Arī bankām tas ilgtermiņā nav normāli, jo tās arvien attālinās no reālā biznesa. Nav jau liela māksla finansēt Latvenergo. Cita lieta ir spēt radīt uzņēmumus, kuri varētu izaugt līdz Latvenergo līmenim. Domāju, ka tā ir banku misija, ko tās ir mazliet aizmirsušas, cīnoties ar citām lietām, kas, protams, ir ļoti svarīgas.

Man sirdij tuva tēma ir jaunuzņēmumi un mazais bizness. Pēckrīzes laikā, kad bankas bija piebremzējušas kreditēšanu, to vietā rīkojās riska kapitāls, nereti finansējot uzņēmumus, kam šāda veida nauda ir absolūti nepiemērota, kā rezultātā dažu no uzņēmumiem vairs nav. Signāli, ka bankas atkal uzņēmumus kreditē mazāk, mazliet biedē.

Katra banka individuāli rīkojas sava biznesa stratēģijas kontekstā. Tajā pašā laikā valstij ir daudz instrumentu, kā uzņēmumu uzvedību attīstīt vienā vai otrā virzienā. Nesaku, ka bankām jākļūst par riska kapitālistiem, tā ir pavisam cita joma, bet, ja tās nestrādās ar mazajiem uzņēmumiem, pēc 10–15 gadiem tām nebūs, ko finansēt. Tikai nekustamos īpašumus un valsts uzņēmumus? Tur nekāds īpašs intelekts nebūs vajadzīgs, tas ir ļoti vienkāršs bizness. Neesmu zaudējis cerību, ka tad, ja šī brīža situāciju pilnībā atrisina viena līdz divu gadu laikā, nākamajos soļos var virzīties uz tādiem pakalpojumiem, ko cilvēki tiešām izmanto. Varbūt vienā dienā tā arī būs, ka telefonā būs globālas kompānijas aplikācija, ko izmantos visā pasaulē, un vietējās finanšu instances vispār nebūs vajadzīgas. Es gan tam līdz galam neticu, bet nevar zināt, kā viss attīstās.

Negribat atgriezties finanšu jomā?

Es uz jebkādiem projektiem skatos, lai man pašam ir interesanti, lai varu kaut ko iemācīties. Tikai pamēģinot, var saprast, vai tas dod kādu labumu klientiem. Neko nevar izslēgt. Šobrīd man ir ļoti interesants projekts, ko var attīstīt ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē.

Varbūt kāds skeptiskāks cilvēks varētu padomāt, ka cilvēkam ar tik lielu pieredzi banku jomā mešanās skrejriteņu biznesā ir bērnu spēlīte. Nav kas tāds dzirdēts?

Galvenokārt no žurnālistiem. Vienalga, vai tev ir 2000, 100 vai 10 darbinieku, tāpat principā strādā tieši ar pieciem līdz septiņiem. Skaidrs, ka tad, kad ir startup, pašam ar savām rokām daudz kas jāizdara, lai saprastu, kā viss darbojas. Kad tas ieskrienas un ir 50 darbinieku, lielākais izaicinājums cilvēkiem, kuri nekad nav bijuši tādā organizācijā, ir tas, ka diezgan būtiski mainās darbs. Visas likmes ir pret tiem, kuri 20 gadu vecumā sāk biznesu un pēc pieciem gadiem viņiem ir tūkstoš cilvēku komanda – viens «izšauj», bet desmit tūkstoši nespēj pacelties nākamajā līmenī. Ja esi bijis lielā organizācijā un vadījis to, zini, kā organizēt šādus procesus. Tā man šķiet liela priekšrocība. Maza startup sākuma fāzē tas viss «fans» ir no tā, ka vari notestēt ideju un eksperimentēt. Startup perspektīva ir seši mēneši līdz trīs gadi. Lielā uzņēmumā ir piecu gadu budžets un, ja novirzies no tā, uzreiz jādomā, kā paskaidrot. Jaunuzņēmumā vari būt diezgan dinamisks. Tas ir milzīgs pluss.

Ja komandā ir 2000 cilvēku, veikt izmaiņas ir gandrīz bezcerīgi. Protams, var uzģenerēt krīzi, tad viss kļūst mazliet vienkāršāk, bet normālā situācijā izmaiņas ir ļoti lēnas. Tieši tāpēc pirms desmit gadiem lielās kompānijas pirka 80% veiksmīgo startup, bet tagad jau 98%, jo lielas kompānijas ir atmetušas ideju inovēt. Tā vietā tās attīsta kompetenci, kā atrast veiksmīgos startup, ko par bargu naudu nopirkt.

Lai mūsdienās kļūtu par simt miljonu kompāniju, nav tik svarīgi, vai esi te vai kur citur. Mūsdienās var ātri augt, ja ir pieejams globālais tirgus un ir koncepcija, kas strādā.

Jūsu gadījumā šķērslis ir tas, ka jums ir dzelži, kas jāapkalpo.

Tiesa, bet tajā pašā laikā mums ir vairāki desmiti tūkstošu klientu un tikai mūsu iztēle ierobežo to, ko tālāk varam būvēt uz šīs kompānijas pamata. Skaidrs, ka skrejriteņi un mobilitāte ir interesanta tēma un tā var turpināties, bet šis ir tikai viens no pirmajiem soļiem, un es galīgi neesmu skeptiski noskaņots. Protams, no žurnālistu perspektīvas daudz labāk izskatās trīs miljardu aktīvi un 2000 darbinieku, bet jautājums ir par to, kura kompānija būs veiksmīga pēc desmit gadiem. Ja atnāks kāds cits ar jaunu biznesa modeli, banku bizness var izkūpēt divu dienu laikā.

Ko domājat par mobilajām bankām, t.s izaicinātājbankām, kas pastāv kā aplikācija vien? Ticat, neticat? Lietojat?

Ja godīgi, ne īpaši lietoju. Savus uzkrājumus turpināšu glabāt klasiskajās bankās, tomēr gan privātpersonas, gan arī uzņēmumi ikdienas operācijās varētu arvien vairāk pāriet uz mobilajām bankām. Lai šodien veiktu nelielu maksājumu piegādātājam Honkongā, bankas komisija ir, kā 90. gadu sākumā, skaitot pa Eiropu. Šie risinājumi to piedāvā ievērojami ērtāk un lētāk.

Ja konkrētajā valstī ir kultūra, ka maksājumi jādala, šādas aplikācijas ir super. Piemēram, Čehijā restorānā katrs maksā par sevi, un maniem čehu draugiem, atbraucot ciemos uz Latviju, bija pārsteigums, ka pie mums, lai sadalītu rēķinu, tas jāpiesaka sākumā.

Aplikācijām burvība ir to lietošanas ērtība. Teorētiski arī bankas to varētu izdarīt, bet nedara, jo tām ir daudzas citas lietas, par ko uztraukties. Tās par šo domā, bet tā nav prioritāte. Startup atšķiras arī ar to, ka tiem ir patiesi uz klientu orientēts piegājiens. Skrejriteņu biznesā mēs pat uz sienas esam uzrakstījuši «Klientam vienmēr taisnība». Ja klients tā saka un pat, ja redzam, ka viņš mānās, uzskatām, ka viņam ir taisnība.

Ja nu nākamreiz viņš darīs tāpat?

Nu, labi – darīs tāpat. Taču tādu klientu nav daudz. Tajā pašā laikā, ja no desmit klientiem pieciem kaut kas tiešām ir problēma un mēs to atrisinām, pozitīvais efekts ir daudz lielāks nekā zaudējumi no pieciem, kas mēģina mānīties. Bankā mūsdienās nevar tā uzvesties. Startup šī domāšana ir tāpēc, ka tiem nav šīs pieredzes bagāžas un viņi vēl aizvien uzskata, ka klientam taisnība. To var just, kad runā ar klientu kā ar draugu, kurš nonācis problēmās, vai vienkārši kā robots seko jautājumiem no shēmas.

Interesanti, ka divreiz esat mācījies biznesa skolā Insead. Pirmā reize bija vēl Hansabankas laikā, bet otra – pēc Čehijas?

Insead ir viena no TOP biznesa skolām. Ja to var atļauties, tā ir ļoti interesanta pieredze. Ideja ir savākt vadītājus no dažādām valstīm un nozarēm. Ja programmā ir 50 cilvēku, tikai viens vai divi būs no finanšu jomas, arī no lielajām valstīm nebūs vairāk par diviem cilvēkiem.

Tas bija mans noslēguma punkts Čehijas projektā. Gribēju papildu grūdienu, plašāku bildi. Šīs programmas mīnuss cilvēkiem vadošos amatos ir tas, ka tā motivē kaut ko mainīt un parasti tas nozīmē aiziet no lielām organizācijām. Tās bija četras nedēļas, kuru laikā saprast, ko tālāk gribi – doties uz lielu organizāciju vai strādāt jaun- uzņēmumā. Man šķiet, ka startup būšana ir interesanta lieta. Kādreiz arī pie mums jābūt cerībai, ka izveidojas lieli uzņēmumi, ne tikai nekustamā īpašuma jomā. Man nav ne fizikas, ne ķīmijas pieredzes, bet es protu projektu sastrukturēt un palaist. Tādas iemaņas man ir. Būtu grēks šādu iespēju neizmantot.

Ko darījāt, atgriežoties no Čehijas?

Lai atrastu vienu projektu, kur investēt, jāizpēta diezgan daudzi. Skatījos uz visādiem projektiem, pāris finansēju, bet neviens nebija tāds, ka likās – tas noteikti jāmēģina.

Šis ir?

Noteikti. Šis ir gana interesants gan no tehnoloģiskās puses, gan ir īstajā laikā. Veiksmīgi realizējot, tas var radīt ilgtermiņa izmaiņas mūsu uzvedībā. Tas ir ļoti interesanti. Sanāks vai nesanāks – to rādīs tikai laiks.