Diferencētais neapliekamais minimums, kas ieviests ar mērķi mazināt sociālo nevienlīdzību, savu mērķi nesasniedz, bet starp mājsaimniecībām ar un bez bērniem to pat palielina, turklāt ļoti negatīvi ietekmē ekonomikas attīstību, tāpēc tas ir jāatceļ un jāatgriežas pie fiksētā neapliekamā minimuma

Nodokļi

Šādu ideju aizstāv Latvijas Darba devēju konfederācija. Fiskāli neitrāls  neapliekamā minimuma apmērs  šobrīd var būt 100 eiro (pašlaik no nulles eiro līdz 230 eiro mēnesī) apmērā mēnesī, savukārt par  katru apgādībā esošu bērnu nepieciešams piemērot neapliekamo minimumu 300 eiro (pašlaik 230 eiro mēnesī) apmērā. Ar šādu risinājumu būtu iespējams reāli mazināt ienākumu nevienlīdzību un novērst pašlaik izplatīto situāciju, kad valsts ar šo instrumentu sniedz lielu pretimnākšanu cilvēkiem ar pilnu darbspēju, kuri saņem nelielu legālo algu un uztur tikai sevi vienu pašu. Pēc vairāku DB aptaujāto domām, neapliekamā minimuma apmēru un arī tā piemērošanas kārtību var mainīt jau no 2020. gada, ja vien politiķiem būšot atbilstoša vēlme, vienlaikus tomēr vajagot veikt analīzi, kas pamatota ar cipariem par šāda pasākuma ietekmi ne tikai uz attiecīgo cilvēku maciņiem, valsts budžetu, bet arī uz nodarbināto skaitu, produktivitāti, inflāciju. DB jau vēstīja, ka progresīvo neapliekamo minimumu Latvijā ieviesa no 2016. gada, bet no 2018. gada šī sistēma piedzīvoja kapitālo remontu, kas to sarežģīja.

Negatīvs rezultāts

«Diferencētais neapliekamais minimums (DNM) postoši ietekmē tautsaimniecību, turklāt, pretēji plaši popularizētajam mītam, tas nevis samazina nevienlīdzību, bet vairākās situācijās pat palielina to. Līdz ar to tā robežas paaugstināšana līdz 300 eiro mēnesī vēl pastiprinās tā postošo ietekmi,» vērtē Latvijas Darba devēju konfederācijas sociālo lietu eksperts Pēteris Leiškalns. Viņš savu sacīto pamato ar to, ka DNM vislielākās priekšrocības dod personām, kurām nav objektīvu nabadzības risku, tas ir, personām ar pilnu darbspēju, kurām nav apgādājamo un kuras legāli saņem nelielu atalgojumu. Savukārt objektīvi nabadzības riski ir mājsaimniecībām, kurās ir personas ar ierobežotu darbspēju, un mājsaimniecībām, kurās ir apgādājamās personas – bērni, it īpaši, ja apgādājamo personu skaits pārsniedz apgādnieku skaitu. DNM no sociālā skatpunkta ir valsts intervence, kas visvairāk atbalsta strādājošos bez apgādājamajiem, kuri, esot bez darbspēju ierobežojumiem, legāli saņem nelielu atalgojumu. Šobrīd šī atbalsta veida maksimums ir 46 eiro. «Piemēram, salīdzinām divus strādājošos: vienam alga ir 440 eiro, otram - 740 eiro. Kura ienākumus valstij ar nodokļu palīdzību vajadzētu samazināt? Pavirši skatoties – viss ir skaidrs. 730 eiro ir vairāk nekā 440 eiro, tātad – pa to arī bliežam. Un mūsu DNM ar to lieliski tiek galā: pirmajam neapliek maksimumu - 230 eiro (ieguvums – 46 eiro), otrajam neapliek aptuveni 100 eiro (ieguvums aptuveni 20 eiro). Viss it kā skaisti, bet, pavērtējot mājsaimniecības līmeni, izrādās, ka pirmais uztur tikai sevi vienu pašu, savukārt otrajam apgādībā ir divi bērni. Tātad DNM starp šo strādājošo mājsaimniecībām nevienlīdzību ir nevis samazinājis, bet palielinājis,» stāsta P. Leiškalns. Viņaprāt,  situācija, kad, piemēram, vecpuisis bez bērniem un bez darbaspēju ierobežojuma, saņemot 500 eiro, dzīvo labāk un sev var atļauties vairāk nekā 1000 eiro bruto algu saņemošā māmiņa ar diviem bērniem, ir kliedzoša netaisnība. Būtībā diferencētais neapliekamais minimums rada situāciju, kad, lai personai, kurai nav apgādājamo, izmaksātu pirmos 352 eiro (atbilst minimālajai bruto algai), darba devējam nodokļos ir jāsamaksā 185 eiro. Savukārt par nākamajiem neto algas 352 eiro darba devējam nodokļos ir jāsamaksā 341 eiro.

Cits modelis

P.Leiškalns uzskata, ka ģimenēm ar bērniem labākais modelis būtu fiksētais neapliekamais minimums katram vecākam, bet par katru apgādībā esošu bērnu tas būtu 2,5 vai pat 3 reizes lielāks. «Lai fiskāli neitrāli aizvietotu DNM, fiksētais neapliekamais minimums var būt 100 eiro liels. Tādējādi mazinātos nevienlīdzības plaisa starp mājsaimniecībām ar un bez bērniem, turklāt šāds modelis novērstu nesamērīgo valsts atbalstu aplokšņu algu maksātājiem un mazinātu negodīgās konkurences slogu legālajiem nodokļu maksātājiem. Turklāt darba ņēmējiem un darba devējiem vairs nebūtu jāveic sarežģītas nodokļu administrēšanas procedūras vai jākļūst par iedzīvotāju ienākuma nodokļa parādniekiem, kā tas notika šogad, kad šādu cilvēku skaits pārsniedza vairāk nekā 160 000,» stāsta P. Leiškalns. Viņaprāt, tas nav vajadzīgs ne pašam cilvēkam, nedz arī valstij. «Savukārt, lai mazinātu sociālo nevienlīdzību un atbalstītu ģimenes ar bērniem, strādājošiem vecākiem neapliekamo minimumu varētu palielināt līdz 300 eiro mēnesī, un tādējādi ieguvums par katru bērnu būtu jau 60 eiro pašreizējo 46 eiro vietā,» tā P. Leiškalns.

Ideju atbalsta

«Atbalstu šādu neapliekamā minimuma reformu, jo pašlaik tas ir vienīgais priekšlikums, kas palīdz ģimenēm ar bērniem,» vērtē demogrāfs Ilmārs Mežs. Viņš atzīst, ka citi priekšlikumi, kuri ļauj mazo algu saņēmējiem, kuriem nav bērnu, paturēt savā makā vairāk naudas, nepalīdz tiem, kuriem ir bērni. Vienlaikus I. Mežs norāda, ka daudziem cilvēkiem ar bērniem algas nav tik lielas, lai viņi varētu pilnībā izmantot neapliekamā minimuma iespējas un ieguvumu ieraudzīt savā maciņā. «Ar rūgtumu jāsecina, ka nav modelēts, kā priekšlikumi, kurus izstrādāja pašreizējā valdošās koalīcijas partijas, palīdz ģimenēm ar bērniem – mazina nabadzību, kur tai ir vislielākais risks, tāpēc arī ir apsveicama ideja par neapliekamā minimuma reformu,» tā I. Mežs.

Būtiska saikne

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Egils Baldzēns uzskata, ka, paaugstinot ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamo minimumu, ir nepieciešams paaugstināt arī minimālo algu. Proti, jau pašlaik daļa strādājošo nevar pilnībā izmantot neapliekamā minimuma doto labumu par apgādībā esošiem bērniem, tāpēc minimālās algas palielināšana šādu situāciju kaut vai daļēji uzlabotu vai pat cilvēkam ļautu makā ieraudzīt neapliekamā minimuma reālo efektu – naudu. «Bažas par to, ka, paaugstinot minimālo algu, tas graujoši varētu ietekmēt konkurētspēju vai nodarbināto jeb strādājošo skaitu, kuri strādā nepilnu darba laika pieaugumu, nav pamatotas, jo tikai 3,2% no privātā sektorā strādājošajiem saņem minimālo algu un 16,4% ir tādu, kuriem mēneša alga ir mazāka par valstī noteikto minimālo algu, kaut arī nav zināms, vai šie cilvēki strādā tikai dažas stundas dienā vai arī visas astoņas stundas,» norāda E. Baldzēns. Viņš atzīst, ka minimālās algas palielināšana nereti tiek apvīta ar dažādiem mītiem – par lielāku cilvēku skaitu, kuriem tiek maksāts mazāk nekā minimālā alga, mazāk darbinieku, u.tml. «Dati šos mītus neapstiprina,» tā E. Baldzēns. Viņš norāda, ka savulaik diferencētais neapliekamais minimums bijis sava veida kompromiss, lai mazākus ienākumus saņemošajam cilvēkam atdotu krīzes laikā zaudēto. «Atbalstām diskusiju par neapliekamā minimuma un minimālās algas paaugstināšanu, kaut arī var strīdēties par šo parametru griestiem,» secina E. Baldzēns.