Darījumi Kompāniju pārņemšanas un apvienošanās (M&A) darījumu jomā lielu aktivitāti tuvākajā laikā negaida

Gatavojot uzņēmumu pārdošanai, esošajiem akcionāriem jāsāk gatavoties tai savlaicīgi – Latvijas uzņēmēju vidū bieži vien raksturīgākais klupšanas akmens ir nespēja nodot vadības grožus neatkarīgai vadības komandai, atzīst Oaklins M&A Baltics direktore Anna Aile. Vērtējot M&A tirgus situāciju, viņa atzīst, ka tajā šobrīd valda piesardzība.

Kā vērtējat M&A darījumu aktivitāti Latvijā un Baltijā šogad?

Šā gada pirmajā pusgadā Latvijā paziņoti 9 M&A darījumi, kas ir mazāk nekā pērn, kad šajā laika periodā tika noslēgti 12 darījumi. Arī, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju, darījumu skaits Latvijā šajā gadā atpaliek – Lietuvā pirmajā pusgadā noslēgti 18 darījumi, bet Igaunijā – 19.

Latvijā visvairāk darījumu notikuši būvniecības sektorā – tajā turpinās izaugsme, līdz ar to arī darījumu joma ir aktīvāka. Tie notiek arī finanšu sektorā, bet Baltijas mērogā noslēgti arī vairāki ievērības cienīgi mazumtirdzniecības nozares darījumi. Savukārt ražošanas jomā darījumu aktivitāte ir mazāka.

Ar ko saistīts darījuma skaita samazinājums?

Investoriem nozīmīgi aspekti ir ekonomiskās svārstības un nepārliecinātība par nākotnes perspektīvām. Pēdējie gadi tirgū bija pozitīvi, uzņēmumi attīstījās, un bija vērojama augšupeja. Taču politiskā situācija Lielbritānijā, tāpat ASV un Ķīnas attiecības rada lielas svārstības, un investori ir kļuvuši piesardzīgāki, ļoti izvērtē riska pakāpi, veic investīcijas drošos darījumos.

Latvijā situāciju grūtāku padara banku finansējuma pieejamība. Bankas ļoti rūpīgi izvērtē, kādus darījumus finansēt, vairāk izvēlas strādāt ar uzņēmumiem, kas jau ir to klientu vidū, ir gatavas piešķirt papildu finansējumu attīstībai. Savukārt uz M&A segmentu bankas kopumā skatās diezgan skeptiski, šiem darījumiem tiek piešķirtas augstas procentu likmes, un ir noteikti sektori, kurus bankas vispār atsakās finansēt. Tā, piemēram, strādājot pie Smiltenes piena pārdošanas darījuma, arī bija iespēja saņemt bankas finansējumu, taču kredītiestādē lēmumu pieņemšana ir lēna, naudas izcelsmes pārbaudes procedūras ir ilgas. Kavēšanās var ietekmēt darījumu, jo investori vēlas, lai tas notiktu ātrāk, līdz ar to jāmeklē alternatīvi finansējuma veidi. Ņemot vērā šo situāciju, darījumam nācās piesaistīt Igaunijas fonda naudu. Līdz ar to vērojama situācija, ka banku finansējuma pieejamība bremzē darījumu attīstību.

Tāpēc pieprasītāks kļūst dažādu fondu finansējums un attīstās fondi paši – gan mezanīna, gan citi – to piedāvātais finansējums ir dārgāks, taču investori nereti izvēlas tieši šo alternatīvu, jo piešķiršanas process notiek ātrāk un fondi arī izvērtē riskantākus sektorus nekā bankas.

Tāpat, vērtējot starptautisko investoru interesi, svārstības gan ekonomikā, gan banku sektorā ir bremzējošs faktors, kas mazina interesi ienākt mūsu tirgū.

Vai arī Eiropā vērojams darījumu skaita kritums?

Kopš 2013. gada darījumu skaita ziņā pērn bija rekordu gads – pirmajā pusgadā veikti darījumi 640 miljardu eiro vērtībā. Šā gada pirmajā pusgadā to ir daudz mazāk nekā pērn, kopējā vērtība sasniedz 400 miljardus eiro.

Vai nākotnē piedāvājums no fondu puses varētu kļūt lielāks?

Šobrīd finanšu fondiem ir daudz brīvo līdzekļu, kas tiem jāinvestē. Pēdējos pāris gadus fondi ir bijuši ļoti aktīvi, paplašinot ģeogrāfiju un skatoties uz jaunām teritorijām, kurās nav vēl investējuši. Šobrīd redzam, ka fondi nedaudz piebremzē līdzekļu izvietošanu M&A, jo tiem, atšķirībā no stratēģiskajiem investoriem, ir nepieciešama lielāka atdeve – tiem ir investīciju periods, pēc kura ir jāiziet ārā, līdz ar to fondi investē tur, kur redz iespēju pēc 5–7 gadiem saņemt šo atdevi. Tajā pašā laikā tirgū parādās dažādi alternatīvie finansētāji, kas saskata iespējas un ir gatavi sadarboties.

Stratēģiskajiem investoriem ir nedaudz vieglāk, jo tie meklē sinerģiju, kas sniegs viņu uzņēmumiem papildu vērtību. Finanšu fondiem nepieciešama ātra izaugsme. Nav daudz uzņēmumu ar potenciālu 5–7 gados dubultot vai pat trīskāršot peļņu vai apgrozījumu, tādēļ fondi ir gatavi skatīties uz jaunām vietām, jo iespējas, kas atrodas viņu tuvumā, lielākoties viņi ir jau apzinājuši.

Kuras nozares fondi šobrīd uzskata par perspektīvām ar šādu izaugsmes potenciālu?

Viens no tiem ir farmācijas un medicīnas sektors. Runājot ar fondu pārstāvjiem, redzam, ka to interese par šo nozari ir vislielākā, jo vērojama strauja izaugsme, notiek konsolidācija, veidojas lielāki tīkli. Turklāt Latvijā, salīdzinot ar citām Baltijas valstīm, farmācijas un veselības aprūpes sektors ir visvairāk sadrumstalots, šeit strādā daudzi maza izmēra vietējie uzņēmumi. Apvienošanās ceļā šie uzņēmumi varētu uzlabot finanšu rādītājus un, piesaistot starptautisku finansējumu, varētu papildināt savu piedāvāto pakalpojumu klāstu.

Savukārt mazumtirdzniecībā notiek pāreja uz interneta tirdzniecību, un nākotnē arī šis sektors varētu būt potenciāls izaugsmei, jo daudzi uzņēmumi skatās uz iespēju paplašināt pārdošanu internetā.

Kāds ir uzņēmumu finansiālais stāvoklis, gatavojoties darījumiem?

Pēdējie gadi bijuši diezgan labi, kas arī ir iemesls, kādēļ daudzi uzņēmumi sāk apsvērt pārdošanas procesa sākšanu, jo redz, ka tiem ir iespējas augt. Dažos gadījumos gan uzņēmēju vidū ir pārāk liels optimisms, viņi vēlas aizņemties, tādēļ varbūt ir labi, ka bankas ir piesardzīgākas. Vēl šobrīd strādājam ar uzņēmumiem, kuri pirms iepriekšējās krīzes aizņēmās un aizvien cīnās ar aizņēmumu nastu – tas ļoti ierobežo iespējas attīstīties.

Kāds ir investoram pievilcīgs uzņēmums?

Uzņēmumiem noteikti aktīvi vajadzētu fokusēties uz eksporta tirgu. Parasti, iepazīstinot šādu uzņēmumu ar globāli strādājošiem investoriem, stāstām, ka tā ir starptautiska kompānija, kas ir bāzēta Latvijā, nevis vietējais uzņēmums. Jo mazāka ir vietējā tirgus daļa, jo investori ir atvērtāki ieguldījumiem, jo labāk saprot, ka uzņēmums nav tik ļoti atkarīgs no vietējā pieprasījuma, kas ir salīdzinoši neliels.

Vai uzņēmumi iegulda arī pašu līdzekļus vai skatās uz ārējā finansējuma piesaisti?

Tendence ir ieguldīt pēc iespējas mazāk pašu līdzekļu. Bieži vien finansētāji prasa, lai uzņēmums ieguldītu kādu daļu pašu līdzekļu, bet šādos gadījumos notiek darījumu strukturēšana, aizņemoties no dažādiem finansētājiem – bankas, fonda, mezanīna fonda, obligācijām, un galu galā sanāk, ka nepieciešams mazs apjoms pašu līdzekļu, jo gadījumā, kad banka prasa pašu līdzekļus, tad uzņēmums atrod finansējumu no malas, protams, neliela daļa tiek ieguldīta arī no saviem līdzekļiem. Tādēļ iesakām pārrunas veikt ne tikai ar bankām, bet arī ar alternatīvajiem finansētājiem, lai nodrošinātu visu nepieciešamo finansējuma apjomu, ko banka ne vienmēr var sniegt.

Kuru izmēru uzņēmumi darījumu tirgū ir aktīvākie?

Vairāk ir vidēja izmēra uzņēmumu, kam riska pakāpe ir pārāk augsta un kuros nav jāiegulda pārāk lieli līdzekļi – darījumi robežās līdz 100 miljoniem eiro. Tāpat daudz ir darījumu zem 10 miljoniem eiro. Savukārt lielo darījumu ir maz.

Oaklins nesen organizēja Smiltenes piena pārdošanu – vai investorus piesaistīt bija vienkārši, kāda bija atsaucība?

Process bija interesants, jo tas ir Latvijas uzņēmums ar vietējā tirgū atpazīstamu zīmolu, kura noiets bija Latvijā. Uzņēmuma priekšrocība bija tā, ka akcionāriem nebija papildu finanšu saistību. Lielākie akcionāri pēdējos gados bija ieguldījuši lielas pūles, lai uzņēmums būtu gatavs pārdošanai, un jau vairākus gadus pie viņiem nāca interesenti, kas vēlējās uzņēmumu iegādāties. Akcionāri jau pirms vairākiem gadiem nodrošināja to, ka kompāniju vada spēcīga un neatkarīga vadības komanda, kas var strādāt bez tiešas akcionāru iesaistes tās darbībā, akcionāriem vairāk dodot stratēģisku redzējumu. Uzņēmumā bija sakārtoti visi procesi, un tas deva investoriem pārliecību, ka tas arī pēc darījuma notikšanas nesabruks. Kopumā apzinājām ap 200 investoru, jo vienmēr cenšamies izskatīt visas iespējas. Uz uzņēmumu brauca Rietumeiropas – Francijas, Itālijas Vācijas un citu valstu – investori, kuri atzinīgi novērtēja produktu kvalitāti un ražošanas efektivitāti. Šo investoru iegādes mērķis bija iegūt bāzi Baltijā, uz kuras pamata attīstīties tālāk, jo viņu klātbūtne šajā reģionā šobrīd ir diezgan ierobežota. Tiesa gan, viens no darījumu ierobežojošiem faktoriem bija tas, ka viena no Smiltenes piena ražotnēm ir pilsētas centrā, kas nozīmē ierobežotas iespējas to paplašināt, taču lielajiem spēlētājiem ir interese paplašināt darbību. Vēl viens būtisks aspekts – Smiltenes piena akcionāriem bija vēlme pārdot uzņēmumu vietējam akcionāram, kas saglabātu ražošanu un neveiktu būtiskas izmaiņas. Akcionāri bažījās, ka, ienākot lielam starptautiskam spēlētājam, notiks ierastā kārtība – uzņēmums tiek iegādāts galvenokārt zīmola dēļ un ražotne tiks slēgta. Rezultātā atradām pircēju, ar kuru esošajiem īpašniekiem izveidojās labs kontakts un sakrita mērķi par uzņēmuma attīstību. Jaunajam īpašniekam ir arī plāns attīstīt uzņēmuma eksporta iespējas.

Sākot domāt par uzņēmuma pārdošanu, cik savlaicīgi būtu tai jāgatavojas?

Tas atkarīgs no katra uzņēmuma individuāli, bet, ja tas ir nobriedis pārdot aktīvus, ir jāveic izvērtējums, cik ilgu laiku prasīs uzņēmuma sakārtošana.

Kas interesē investorus, meklējot uzņēmumus, ko iegādāties?

Īpašnieks, kas aktīvi darbojas uzņēmumā, ir liels risks tālākai kompānijas attīstībai pēc darījuma, tādēļ laikus jāsāk domāt, kā vadības grožus nodot neatkarīgai komandai. Pats īpašnieks var palīdzēt attīstīt un virzīt uzņēmumu, taču jāpanāk, ka to vada kompetenti cilvēki, kas var strādāt patstāvīgi. Tāpat jāizvērtē riska faktori un juridiskās lietas, nesakārtotie jautājumi vienmēr pārdošanas procesa laikā uzpeld un kavē darījuma norisi. Jārēķinās, ka visiem finanšu rezultātiem jābūt pieejamiem, pārskatāmiem, lai process notiktu raiti. Investori vienmēr prasa diezgan lielu informācijas apjomu, un, ja iekšējie procesi nav līdz galam sakārtoti, uzņēmumam tas rada grūtības to izdarīt, procesi ieilgst, kas rada neuzticību investoram, kurš var sākt domāt, ka kompānija kaut ko slēpj. Tāpat ieteicams paskatīties, kas notiek tirgū, izvērtēt tendences un, iespējams, pielāgot pozicionējumu, piemēram, palielināt interneta tirdzniecības īpatsvaru. Novērojams, ka kopumā uzņēmuma sakārtošana pārdošanai aizņem aptuveni vienu gadu.

Vēl Latvijā vērojama izteikta tendence, ka grupā ietilpst daudz uzņēmumu, katram no tiem ir savs darbības virziens, un tas nereti mulsina investorus. Tāpēc vajadzētu sakārtot arī juridisko struktūru, piemēram, visu pārnesot uz holdingu, samazinot kompāniju skaitu, lai kopumā uzņēmums būtu pārskatāmāks, saprotamāks.

Kāds ir jūsu novērojums, vai uzņēmumi pie jums nāk ar salīdzinoši sakārtotu struktūru vai tomēr vēl daudz darba jāiegulda sakārtošanā?

Pārsvarā daļai uzņēmumu virkne lietu nav sakārtotas, jo pēdējos gados īpašnieki fokusējušies uz izaugsmi un pievēruši acis vai ne tik daudz sekojuši līdzi iekšējiem procesiem. Tādējādi klibo pārskatāmība – finanšu uzraudzība un plānošana. Tāpat Latvijā vērojama izteikta tendence, ka īpašniekiem ir grūti paiet malā no uzņēmuma vadības – pat ja izveidota vadības komanda, tā bieži turpina balstīties uz īpašnieku un nevar pastāvēt bez viņa – gan zināšanu jomā, gan komunikācijā ar klientu. Arī dažādu līgumu noslēgšana bieži vien balstīta īpašnieka kontaktos un iespējās, tāpēc šim aspektam savlaicīgi jāpievērš uzmanība.

Kādas ir jūsu prognozes nākamajam gadam?

Uz nākamo gadu skatāmies piesardzīgi, iespējams, neredzēsim vērā ņemamu kritumu, tomēr arī pieaugumu negaidām – darījumu skaits varētu būt šā gada līmenī. Daudz kas būs atkarīgs no finansējuma pieejamības un notikumiem eksporta tirgos. Varbūt būs daži lieli darījumi, bet skaita ziņā pieaugumu, visdrīzāk, nesagaidīsim.