14 gadu laikā 4paws (IK Dod man ķepu!) īpašniece Kristīne Leja ir pieskatījusi aptuveni tūkstoš dzīvnieku, lielākoties suņus

Pakalpojumi

«Katru mēnesi man vidēji ir trīs līdz četri jauni klienti. No vienas puses, tas ir daudz, no otras puses, – maz. Taču es nedzenos pēc liela skaita. Dzīvnieki nav bagāža, ko var ielikt mantu glabātavā un pēc saimnieka atgriešanās izņemt. Katrs dzīvnieks ir atšķirīgs – tāpat kā cilvēki. Katram ir jāatrod sava pieeja un laiks, īpaši pirmajā reizē,» saka Kristīne. Viņa cenšas suņus ņemt līdzi ikdienas gaitās, tos socializē – kopā dodas uz kafejnīcu, iepirkties, brauc sabiedriskajā transportā, skrien, peld. Viņa cenšas sarunāties ar tiem saimnieka dzimtajā valodā. Ja Kristīne nezina konkrētas valsts valodu, iemācās vismaz galveno komandu vārdus. Viņa novērojusi, ka pēc tam, kad ar suni kādu laiku sarunājas latviski, viņš iemācās atšķirt biežāk dzirdētos vārdus arī latviešu valodā.

Dzīvesveids

Kristīnes komandā strādā pieci cilvēki, no kuriem četriem dzīvnieku pieskatīšana ir pamatdarbs. «Protams, ja augtu pieprasījums, darbību labprāt paplašinātu,» viņa atzīst. Jau iepriekš ir mēģināts paplašināties ārpus Rīgas, taču pieprasījums bija mazs un darbība nebija rentabla.

Kristīne uzskata, ka Latvijā dzīvnieku pieskatīšana tuvākajā laikā nebūs bizness, ar ko varētu kļūt bagāts. Viņas skatījumā, tas ir dzīvesveids un hobijs, ar kuru var pelnīt. «Šim darbam ir sava specifika, nevar strādāt bez dzīvniekmīlestības. Tas ir pamatu pamats. Dzīvnieks ir dzīva būtne, to nevar ieslēgt kā datoru no rīta un vakarā izslēgt, tas prasa aprūpi 24 stundas diennaktī. Ir daudz citu dažādu biznesa veidu, kur var vairāk un vieglāk nopelnīt. Taču ir daži plusi salīdzinājumā ar citiem nodarbošanās veidiem, piemēram, to var darīt jebkurā vecumā, arī seniori,» spriež Kristīne.

Ierobežo finanses

Kristīne saredz nākotni šādam pakalpojumam, bet ir skeptiski noskaņota, ka tas tuvākajā laikā varētu kļūt tikpat populārs kā citās valstīs. «Ierobežojošais faktors ir finanses. Diemžēl cilvēki Latvijā, īpaši ārpus Rīgas, kopumā nav tik turīgi, un daudziem cilvēkiem pietiek naudas tikai ikdienas izdevumiem, nemaz nerunājot par tādu ekskluzīvu pakalpojumu kā dzīvnieku pieskatīšana,» viņa teic. Grūtības rada arī tas, ka Latvijā cilvēki ir pieraduši lūgt palīdzību draugiem, paziņām un radiniekiem, nevis profesionāļiem. Cilvēki baidās uzticēt savu mīluli un mājas atslēgas svešam cilvēkam. «Pašā sākumā mani klienti bija tikai ārzemnieki, bet pēdējos gados aktīvāk pakalpojumus sāk izmantot arī latvieši. Nevienam vairs nav jāpierāda, ka mājas vizītes ir drošs pakalpojums, turklāt cenā ietilpst arī pakalpojuma apdrošināšana,» norāda Kristīne, uzsverot, ka dzīvnieku pieskatīšana ir liela atbildība, jo par svešu dzīvnieku jāatbild ne tikai savai sirdsapziņai, bet arī klienta priekšā, kura mīlulis ir ģimenes loceklis un dažkārt pat bērna vietā. «2007. gadā iestājos Latvijas Kinoloģiskās federācijas kinologu kursos un 2008. gadā ar izcilību nokārtoju eksāmenu kinoloģijā. Esmu beigusi arī kursus pirmās palīdzības sniegšanā suņiem un kaķiem,» viņa piebilst.

Vispopulārākais – viesnīca

Ārzemēs šajā jomā ir vērojama specializācija un piedāvājumā ir, piemēram, tikai suņu pastaigas, viesnīcas kaķiem, suņu «dienas dārziņi». Latvijā nav tik liels tirgus, tāpēc Kristīne piedāvā dažādus pakalpojumus. Pats populārākais ir suņu viesnīca.

Dzīvnieki tajā paliek no dažām stundām līdz mēnesim vai pat ilgāk. Visbiežāk tās ir septiņas līdz desmit dienas, kas atbilst laikam, cik ilgi cilvēki dodas atvaļinājumā ārpus Latvijas. Ir populāri atstāt mīluļus pieskatīšanai nedēļas nogalē.

Iecienīts pakalpojums ir arī kaķu vai citu mazo dzīvnieku pusstundas vai stundas apmeklējums reizi dienā vai katru otro dienu. «Šis pieskatīšanas veids īpaši piemērots mājdzīvniekiem, kuri ir jutīgi pret stresu,» teic Kristīne. Šovasar pēkšņi parādījies izteikts pieprasījums pēc dzīvnieku pieskatīšanas uz dažām stundām, nepilnu dienu vai mazu kucēnu pieskatīšanu. Lai arī pieprasījums pēc šādiem pakalpojumiem ir liels, viņa dod priekšroku pastāvīgajiem klientiem. Īpaši daudz darba Kristīnei ir vasarās, sevišķi jūlijā, kā arī svētku dienās – Lieldienās, Līgo, Ziemassvētkos, Jaunajā gadā – un skolēnu brīvdienās.

Arvien sociālāki

Kristīne stāsta, ka jau Senajā Romā bija profesija «minister catellarum» – cilvēks, kurš pelnīja naudu ar to, ka rūpējās par bagātu cilvēku mīluļiem. Mūsdienu pirmie dzīvnieku pieskatīšanas pakalpojumu sniedzēji radās Amerikā pagājušā gadsimta 60. gados.

Daudzās valstīs dzīvnieku pieskatīšanas pakalpojumi ir pazīstami un populāri, piemēram, Zviedrijā, Anglijā, Amerikā. Pirms vairākiem gadiem Kristīne bija Stokholmā, kur dažas dienas praksē strādāja suņu dienas «dārziņā». Tur viņa novēroja, ka suņus ved pastaigā pat desmit kopā. «Latvijā esmu staigājusi vienlaicīgi ar diviem trim suņiem, vairāk pašreizējos apstākļos šķiet nereāli. Pirmkārt, pieprasījums nav tik liels. Otrkārt, suņi nav tik draudzīgi un sociāli. Būtu bīstami vest kopā pat divus dažādus suņus, ja viņi savā starpā nedraudzējas. Taču situācija gadu gaitā uzlabojas. Kad sāku nodarboties ar suņu pieskatīšanu, daudzi no tiem bija nesociāli, neaudzināti, agresīvi. Pēdējā laikā dzīvnieki ir kļuvuši draudzīgāki gan pret cilvēkiem, gan citiem suņiem,» novērojusi Kristīne.

Ir mainījusies arī cilvēku attieksme pret saviem suņiem, un mūsdienās tas nav dusmīgs sargs pie ķēdes, bet gan ģimenes loceklis, «bērns», mīlulis. Par tiem vairāk rūpējas, ved uz apmācībām.

Viena no pirmajām

2006. gadā Kristīne nodibināja pirmo individuālo mājdzīvnieku pieskatīšanas un suņu pastaigu servisu Latvijā, kas bija pirmais arī Baltijas valstīs. Viņa ir arī pirmā profesionālā mājdzīvnieku auklīte Baltijā. Ideja par šādu nodarbošanos viņai ienāca prātā nejauši, aizdomājoties par to, kur cilvēki atstāj savus dzīvniekus, kad paši dodas atvaļinājumā, komandējumos vai daudz strādā. Latvijā tobrīd bija pieejamas tikai divas dzīvnieku viesnīcas, bet Kristīne vēlējās piedāvāt kaut ko atšķirīgu – sirsnīgāku un individuālu. «Ievietoju sludinājumu, ka pieskatu mājdzīvniekus un vedu pastaigās suņus. Radās pieprasījums. Sapratu, ka mans hobijs var kļūt arī par algotu darbu,» atminas Kristīne.

Sākums gan nav bijis viegls – viss bija jāizdomā pašai, jo Latvijā šādi pakalpojumi bija jaunums. Ātri bija jāapgūst angļu valoda, jo pirmie klienti bija ārzemnieki.

Viņa stāsta, ka darbības sākumā konkurentu īsti nav bijis. Pēdējos gados gan konkurence ir strauji pieaugusi, jo ir izveidoti citi dzīvnieku pieskatīšanas pakalpojumu uzņēmumi, jaunas dzīvnieku viesnīcas un darbojas arī individuālie pieskatītāji. Savā ziņā tas ir labi, jo pakalpojums tiek popularizēts, dod stimulu attīstīties arī Kristīnei, taču Latvijas tirgus ir mazs. «Katram pakalpojumu sniedzējam ir gan savi plusi, gan savi mīnusi, kas nozīmē, ka katram ir savi klienti,» tā viņa.