Uldis Semeiks, SIA Datakom valdes priekšsēdētājs un īpašnieks

ceļvedis

Vēderprieki

Tā kā man patīk baudīt atšķirīgu kultūru un dažādu veidu ēdienus, nevaru izcelt kādu vienu virtuvi. Parasti pusdienoju restorānos Rossini, Neiburgs un Terra. Arī latviešu virtuvē ir daudz brīnišķīgu ēdienu, piemēram, kartupeļu pankūkas ar biezpienu, sautēti skābi kāposti, biešu zupa.

Dvēselei

Esmu beidzis mūzikas skolu, trompetes specialitāti, kur, protams, bija arī obligāta klavierspēle. Pēc sava aicinājuma neesmu mūziķis, bet man mūzika patīk. Ikdienā to nespēlēju, taču pirms kāda laika savas draudzes dievkalpojumos pat esmu spēlējis kopā ar īstiem mūziķiem uz skatuves. Tas bija liels izaicinājums, bet gandarījums pēc tam bija vēl lielāks. Lai spēlētu mūziku augstā līmenī, ir jābūt ne vien aicinājumam, bet tam ir jāvelta arī daudz laika, ko es nespētu apvienot. Taču, ja man iedotu kādu pilnīgi brīvu mēnesi, – gan jau es savu muzikālo formu diezgan labi varētu atjaunot. Ikdienā es daudz klausos mūziku – gan automašīnā, gan nedaudz arī mājās. Skaidrs, ka ir retākas reizes, kad prasās klusums, tomēr neesmu no tiem, kam nepieciešams dienas vai nedēļas vienam staigāt pa mežu vai vēl kur. Pēc dabas esmu sabiedrisks cilvēks, man patīk socializēties. Mani nevar pieskaitīt pie regulāriem operas un baleta teātra apmeklētājiem. Pēdējo reizi mūsu Baltajā namā biju uz gadu mijas koncertu pirms pāris gadiem. Tā kā mani vairāk interesē pasākumi, kas garantē adrenalīna devu, biežāk izvēlos apmeklēt sporta sacensības. Savukārt, par kino runājot, ir svarīgi, lai filma ir ar labu saturu un vēstījumu, īpašu uzmanību pievēršu gan režijai, gan scenogrāfijai. Man patīk gan komēdijas, gan drāmas, gan spraiga sižeta filmas, kā arī fantastika. Iecienītāko filmu vidū ir Gladiators (Gladiator) un Būda (The Shack), tikai ne šausmu filmas, jo man nav saprotama to jēga. Pašreiz neatņemama manas dzīves sastāvdaļa ir multfilmas.

Brīvajā laikā

Dažkārt, kad sāku uzskaitīt visu, ar ko nodarbojos ārpus darba un ikdienas rutīnas, mani draugi vaicā – kā es to visu paspēju apvienot vēl ar ģimeni un darbu. Turklāt man patīk dažādas nodarbes, un sports ir viena no tām. Īpaši aizrauj basketbols un motokross. Ar groza bumbu nodarbojas arī mans vecākais dēls, ar kuru ik pa laikam apmaināmies pieredzē un ar iespaidiem, kā kuram ir veicies spēlēs.

Savukārt motokross jau ir pavisam kas cits – savā ziņā diezgan traka lieta, kas man sniedz nepieciešamo adrenalīna devu. Skaidrs, ka šim azartiskajam sporta veidam ir savas blaknes – galvenokārt traumas, tāpēc sacensībās nepiedalos, jo tur ir jābrauc par visiem 100%, un, apzinoties savu mērķtiecību, es noteikti brauktu ar pilnu jaudu. Braucu prieka un labās kompānijas pēc, lai gan ik pa laikam ir domubiedri, kuri aicina izmēģināt spēkus arī nopietnāk, taču tas jau ir pārāk riskanti.

Vasarās man patīk izbaudīt ūdens sporta veidus, piemēram, nodarboties ar veikbordu, kā arī skriet, savukārt ziemās – slēpot un braukt ar sniega dēli. Protams, viss iepriekš minētais nav izdarāms paralēli un vienā laikā, bet atkarībā no gadalaika un kur vairāk atsaucas citi interesenti, mēģinu gada laikā veltīt laiku katram no šiem hobijiem.

Vēlos aizbraukt uz...

Man ir četri bērni. Redzu, ka kopīgiem ceļojumiem un kopīgai sportošanai ir ļoti liela pievienotā vērtība. Mēs mēģinām vismaz divreiz gadā kaut kur izrauties ārpus Latvijas, kopā aizbraukt atpūsties. Uz vienu galamērķi divreiz cenšamies nebraukt ar atsevišķiem izņēmuma gadījumiem. Ļoti patīk ceļot kopā ar ģimeni, kaut gan ar sievu ik pa laikam pajokojam, ka varētu kaut kur beidzot aizbraukt tikai divatā, jo bez bērniem nekur neesam braukuši jau ilgi. Varbūt ir kāds izņēmums bijis, ko esmu jau aizmirsis, bet tā mēs visur braucam visi kopā. Vēlētos aizbraukt uz Brazīliju.

Grāmatplauktā man

Ļoti labs veids, kā pabarot smadzenes, ir mācīties, un, manuprāt, to vajag darīt visiem, pat tiem, kas ir pabeiguši vairākas augstskolas. Protams, ir jāskatās konteksts, kas kurā laikā ir nepieciešams un cik ļoti tas sasaistās ar ikdienu. Līdzīgi ir ar grāmatu lasīšanu. Te gan jāatzīst, ka ikdienā lasīšana man notiek lēnām, bet atvaļinājumos vai citos brīvākos brīžos es varu grāmatas izlasīt ļoti ātri. Vislabāk patīk lasīt izglītojošo un kristīgo literatūru. Kā vienas no aizraujošiem grāmatām varu minēt Krusa Nikija darbu Skrien, čalīt, skrien! un Debesu vīrs, ķīniešu kristieša brāļa Juna autobiogrāfiju. Vēl mani garīgi pabaro tas, ka vismaz reizi nedēļā apmeklēju dievkalpojumu. Tas mani piepilda visādā ziņā – sniedzot gan tīri praktiskus ieguvumus, kad pēkšņi galvā iešaujas kāda laba ideja, gan uzlādē manu garu un dvēseli. Satikt draudzē cilvēkus, ar viņiem komunicēt ir īpašs process. Turklāt tas viss notiek dabiski, bez piespiešanās. Tieši tas pozitīvi uzlādē visvairāk. Gadiem ejot, arvien vairāk novērtēju šos satikšanās brīžus ar Dievu, kad ikdienas skrējienā ir iespēja apstāties un sakārtot savas domas un emocijas, sakārtot prioritātes un nospraust pareizos mērķus. To gribu iemācīt arī visiem saviem bērniem, ka garīgais pamats dzīvei var piešķirt pavisam citu dziļumu un mērķus.

Domugrauds

Ticību nevar pamēģināt, ar to nepadodas un iet līdz galam!