Jēga ir sasniegt mērķi, tikt līdz otram galam, paveikt to, kas eventuāli nav paveicams, izdarīt to, ko nevar izdarīt – izpildīt neiespējamo misiju

Persona

Tā grāmatā Uz Grenlandi – pēc pērlēm atzīst uzņēmējs, zemessargs un pasniedzējs Juris Ulmanis, kurš savā pirmajā polārajā ekspedīcijā ir sajuties kā īsts pērļu zvejnieks.

Viņš kopā ar leģendārajiem latviešu alpīnistiem Teodoru Ķirsi un Imantu Zaulu ir uzkāpis vairākās pasaules virsotnēs un sapņo pievarēt arī pašu augstāko – Everestu.

Daudzi jūs saista ar pirmajiem mobilajiem telefoniem. Kā kļuvāt par ASV kompānijas Motorola Baltijas pārstāvniecības vadītāju?

Kad Arizonas Starptautiskajā menedžmenta skolā ieguvu savu otro maģistra grādu starptautiskajā biznesa vadībā, meklēju darbu. Nelielajā latviešu kopienā bija viens kungs, kurš strādāja Motorolā. Viņš man sarunāja darba interviju. Tā sāku strādāt šajā kompānijā par tirgus analītiķi.

Motorola pārdeva šifrētas radio sakaru sistēmas visā pasaulē, aukstā kara laikā arī NATO dalībvalstīm un ASV valdībai. Tolaik, 1985. gadā, Motorola ar eksportu pārāk nenodarbojās, jo ASV tirgus tai bija pietiekami liels.

Turklāt reti kurš amerikānis gribēja vadīt biznesu ārzemēs. Tā kā man patika ceļot, lūdzu, lai mani pārceļ uz Austrumeiropu. Kad krita Berlīnes mūris, nonācu Vācijā un pāris gadus biju Motorola tirdzniecības vadītājs Ungārijā, Čehijā, Slovākijā un Austrijā. Tad mani palūdza attīstīt visu Motorola biznesu, ne tikai radiosakarus, Baltijas valstīs. Biju ļoti priecīgs. Šis tirgus gan kompānijai bija tik maziņš, ka tās vadība, iespējams, domāja, ka visa Baltija ir viena valsts. (Smejas.)

Kad sāku šeit strādāt, Baltijas valstīs nevienu nepazinu. Atvērām biroju Kaļķu ielā, un staigāju apkārt ar pirmās paaudzes mobilo telefonu sistēmu NMT-450, kas bija tāds liels un smags klucis ar garu antenu. (Smaida.)

Tad sanāk, ka bijāt tas cilvēks, kas atveda uz Latviju mobilos telefonus?

Jā. Atvedu arī peidžerus un radiosakarus, kurus iegādājās Iekšlietu ministriju. Pieļauju, ka tie joprojām tiek izmantoti.

Kuri bija tie, kas iegādājās pirmos mobilos telefonus?

Īsti nezinu, jo pats tos nepārdevu, to darīja izplatītāji. Noteikti pirka gan valsts pārvalde, gan uzņēmēji.

Kad 90. gadu sākumā no Ņujorkas ieradāties Latvijā kā Motorola Baltijas pārstāvniecības vadītājs, vai plānojāt šeit palikt uz visiem laikiem?

Tolaik man nekādu konkrētu plānu par palikšanu nebija. Tā kā Motorola katru gadu izvērtē savus darbiniekus un mans sniegums no gada uz gadu viņus apmierināja, uzņēmuma vadība gribēja, lai turpinu šeit strādāt. Tā sanāca, ka es Motorola pārstāvniecību Baltijā vadīju teju desmit gadus, biju atbildīgs par kompānijas biznesa attīstību arī Igaunijā un Lietuvā.

Visu laiku pavadīju, ceļojot starp trim Baltijas valstu galvaspilsētām – Viļņu, Tallinu un Rīgu. Tagad abās kaimiņvalstīs man ir daudz draugu un paziņu. Kad Latvijā biju jau apprecējies, kompānijas vadība gribēja, lai atgriežos Amerikā. Mana ģimene izvēlējās palikt Latvijā. Tas sakrita ar laiku, kad Motorola nolēma šeit slēgt savu pārstāvniecību, jo izplatītāju tīkls jau bija attīstīts un darbojās tik labi, ka pēc tās vairs nebija vajadzības. Latvijā man ļoti patīk, un šeit es jūtos kā mājās.

Vai jūsu vecāki nevēlējās atgriezties dzimtenē?

Mani vecāki jau ir miruši. Viņi, būdami vēl bērni, kopā ar saviem vecākiem izgāja klasisko dīpīšu (displaced persons – pārvietotās personas) ceļu – sākotnēji emigrēja uz Vāciju – māte nokļuva Vircburgā, tēvs – Eslingenā, tad pārcēlās uz Ameriku un satikās Ņujorkā. Jo vairāk es par to domāju, jo vairāk man šis ceļš šķiet prātam neaptverams, līdzīgi kā tas, kā mūsu vecāki ir izgājuši cauri karam. Mans vectēvs – mātes tēvs – bija Latvijas armijas virsnieks, viņu uz Sibīriju izsūtīja no Litenes. Vecmāmiņa ar trim bērniem nokļuva Amerikā. Tur dzīvo mana māsa, kura ir precējusies ar amerikāni, kurš māk latviešu valodu. Viņas bērni studē augstskolā. Viņa ir bijusi Latvijā, taču atgriezties neplāno.

Latvijā ir sākusies 5G ēra, tiek gaidīta mobilo tehnoloģiju piektā paaudze, bet jūs joprojām lietojat podziņu telefonu. Kāpēc tāda izvēle?

Cilvēki ir atkarīgi no telefoniem, nemitīgi tajos skatās. Daļai sabiedrības tā jau ir tāda kā slimība. Es jūtu, ka man viedtālrunis nav vajadzīgs. Mana filosofija ir kontrolēt savu dzīvi un savu laiku – gribu izvēlēties, kad un kādā veidā es ar kādu komunicēju.

Tiešām nav neviena cita iemesla, kāpēc atsakāties no viedtālruņa, bet lietojat desmit gadus vecu mobilo ierīci? Iespējams, ka baidāties, ka to var noklausīties?

Protams, ir tāda iespēja. Cilvēkam var sekot, ja cilvēkam ir viedtālrunis, par viņu ir iespējams visu uzzināt – gan personas datus, gan kuru banku viņš izmanto. Taču tas nav galvenais iemesls, kāpēc lietoju podziņu telefonu. Es to daru tāpēc, ka vēlos pats kontrolēt savu dzīvi, nevis pieļaut, ka to dara citi.

Esat iekarojis vairākas pasaules augstākās virsotnes. Kā nokļuvāt Teodora Ķirša komandā?

Kas strādāju Motorolā, Teodors atnāca pie manis, jo viņš kopā ar Imantu Zaulu gribēja uzkāpt katra kontinenta augstākajā kalnā. Tā kā Ziemeļamerikas augstākais kalns Makinlijs atrodas Aļaskā, kas ir ASV četrdesmit devītais štats, viņš domāja, ka Amerikas uzņēmums to varētu sponsorēt. Es jokojot teicu – labi, tikai tādā gadījumā, ja mani ņems līdzi. Viņš piekrita, un tā viss sākās.

Jums nebija nekādas pieredzes alpīnismā. Vai varēja tā vienkārši braukt un kāpt tik augstos kalnos?

Tas nebūt nebija vienkārši. (Smejas.) Es biju iepriekš gan sportojis, gan trekojis. Visu pārējo, kas man bija jāzina, viņi man iemācīja. Es nebūt neesmu nekāds profesionālais alpīnists.

Arī šobrīd, kad ir pievarētas septiņas virsotnes?

Arī šobrīd – ne. Tas man vairāk ir tāds hobijs. Es sevi neuzskatu par alpīnistu.

Kurās virsotnēs jūs pabijāt?

Pirmās sešas virsotnes esmu aprakstījis savā pirmajā – Kalnu atklāsmes grāmatā. Zemākā virsotne bija Kostjuško kalns Austrālijā – 2228 m.v.j.l., bet augstākā – varenākais kalns Amerikā, kas atrodas Argentīnā – Akonkagva – 6960 m. Tāpat esmu uzkāpis augstākajā Ziemeļamerikas kalnā – Makinlijs (6194 m), augstākajā Āfrikas virsotnē – Kilamandžāro (5895 m), kā arī Kaukāza augstākajā virsotnē – Elbrusā (5642 m). Līdz Dienvidamerikas kalna Huaskaran (6768 m), kas atrodas Peru, pašai augšai netikām slikto laika apstākļu dēļ. Septītā bija Antarktīdas kontinenta augstākā virsotne Vinsons (4892 m).

Kad plānojat īstenot sapni par Everestu?

Es par to domāju nepārtraukti, bet tur ir nepieciešamas divas lietas – laiks un nauda. Lai uzkāptu Everestā, ir nepieciešami divi līdz divi ar pusi mēneši. Turklāt tas ir ļoti dārgs prieks. Lai kāptu maijā, jau aprīlī ir jābūt Nepālā un jākāpj augšā lejā, lai aklimatizētos.

Ir vēl arī trešais faktors – gan Ķīna, gan Nepāla plāno ierobežot kāpēju skaitu, jo pēdējā laikā tur ir bijā gājuši daudzi alpīnisti. Vai jūs nebaida tas, ka šīs virsotnes iekarošana ir bīstama dzīvībai?

Tas ir klasiskais jautājums – kāpēc tu to dari? Tas ir līdzīgi kā biznesā, kad, piemēram, izveido jaunuzņēmumu. Pirmais, ko uzņēmējs dara, ir minimizē riskus. Tāpat ir arī kalnos. Lai kā tu plānosi, vienmēr pastāv iespēja, ka notiks kas tāds, ko nebūsi paredzējis. Tāda ir dzīve.

Kāda ir sajūta, kad tiek sasniegta virsotne?

Man kalnos kāpšana ir tāds skaists process. Arī slēpošana pāri Grenlandei ir skaists process, jo ir jāplāno, jātrenējas, ir jāsagādā un jāpārdomā ekipējums, jāsarūpē pārtikas krājumi. Vienmēr ir jāplāno galvenais uzdevums vai misija, man kā zemessargam tas ir īpaši svarīgi. Ir jābūt skaidram mērķim un jāpieliek visas pūles, lai to sasniegtu.

Vai process ir svarīgāks par rezultātu?

Ir svarīgs gan process, gan arī rezultāts, jo pretējā gadījumā jau nav vērts neko sākt. Reizēm ir labi, ja ar pirmo piegājienu nesasniedz mērķi. Piemēram, pirmajā reizē, kad mēģināju uzkāpt Elbrusā, neuzkāpu, jo nejutos labi, man nebija spēka. To es pārdzīvoju veselu gadu, līdz pienāca otrā reize, kad es šo virsotni sasniedzu.

Eds Viesturs – amerikāņu alpīnists un rakstnieks, kurš ir uzkāpis visās 14 virsotnēs, kas ir augstākas par 8000 metriem un to paveicis bez skābekļa maskas, viņa darbos ir atziņa, ka galvenais ir nokāpt lejā dzīvam. Pat, ja līdz virsotnei ir palikuši 200 metri un tu vairāk nevari, tev ir jāatgriežas. Sasniegt rezultātu par jebkādu cenu – tas ir stulbi.

Kam tādam ir jānotiek cilvēka dzīvē, lai viņš dotos uz mēnesi pēc pērlēm uz Grenlandi?

Es, tāpat kā daudzi, meklēju pērles, proti, mēģinu atrast sevi, savas dzīves jēgu, cenšos iepazīt sevi, saprast, kas ir galvenie uzdevumi, kas jārealizē dzīves laikā. Viens veids, kā to darīt, ir būt vienatnē un klusumā.

Lai arī Grenlandē biju kopā ar trim cilvēkiem, slēpojām viens aiz otra, man izdevās pabūt ar sevi. Kā zināms, Jēzus pavadīja Sīnāja tuksnesī četrdesmit dienas lūdzoties, kas ir aprakstīts Mateja evaņģēlijā. Man ceļojums savā ziņā bija līdzīgs. Nav jādodas uz Grenlandi vai tuksnesi, tikpat labi var pabūt vienatnē kādu ilgāku laiku laukos.

Vai Grenlandē izdevās atrast sevi?

(Smejas.) Sevi ir jāmeklē visu laiku. Tad, kad biju Grenlandē, man tas izdevās.

Kas bija tās pērles?

Es to nevarētu definēt. Tas ir pārāk privāti. Tas lielā mērā ir saistīts ar attiecībām – ar sevi un citiem cilvēkiem.

Tas, ko esmu atklājis, – ir ļoti labi sevī atrast arī ne tik labās puses, saprast, kuras tās ir. Tas nenozīmē, ka tās uzreiz pazudīs, tās izpaudīsies uzvedībā vai uzrunās caur sapņiem. Ir jābūt ļoti drosmīgam, lai varētu iepazīt sevi. Taču tā ir ļoti svarīga lieta katra cilvēka dzīvē. Es negribu peldēt pa straumi – tikai pelnīt naudu, domāt par izklaidēm un braukt ceļojumos uz siltām zemēm.

Vai Grenlandē satikāt leduslāci?

Jā! (Neslēpj sajūsmu.) Lai uzzinātu, kā satiku, ir jāizlasa grāmata.

Vai tikai redzējāt pa gabalu, vai viņš jūs apciemoja, kad gulējāt teltī? Varbūt izdevās viņu arī nofotogrāfēt?

(Smejas.) Kad satiekas ar leduslāci, nav tā, ka var mierīgi sēdēt un bildēt. Iespējams, var mēģināt iemūžināt, pirms viņš tevi ņem un apēd.

Kādas vēl grūtības pārvarējāt, ar slēpēm šķērsojot Grenlandi?

Protams, bija dažādas fiziskas grūtības, un ik pa laikam aktuāls kļuva jautājums – kāpēc tu gribi sevi mocīt? Atbilde ir pavisam vienkārša, proti, Dievs ir radījis mūsu ķermeni tik fantastisku, ka tas var izturēt ļoti daudz, reizēm mēs pat nespējam aptvert to, kāds tajā ir potenciāls. Tu vari skriet vai slēpot, ir brīnišķīgi, ka vari just savu elpu, savu asinsriti, jūti, kā muskuļi sāp. Man tas patīk.

Cik kilometrus jūs dienā noslēpojāt?

Aptuveni 20 kilometrus. Visu mēnesim nepieciešamo – drēbes un pārtiku – mēs vilkām sev līdzi ragavās.

Vai pārtika palika pāri?

Nē, jo viss bija lieliski saplānots. Tā kā tur ir auksts – līdz mīnus 30 grādiem, visu laiku gribas ēst. Taču tur bija arī ļoti karsts, kad spīdēja saule, bija grūti paslēpot. Kad bija slikts laiks, pūta vējš, virsma ir cieta un labāk slīd. Kad spīd saulīte, viss kūst, sniegs pielīp pie slēpēm, pie ragavām. Kad bija vētra un vējš pūta no muguras, varēja lidot. Gulēšana teltīs, ēst gatavošana – tas bija tas foršākais. Kā mans draugs, alpīnists Imants Zauls saka – jo sūdīgāk, jo labāk! (Smejas.)

Esat iecerējis vēl kādu līdzīgu ceļojumu?

Jā, visu laiku virmuļo galvā. Kad bija grāmatas prezentācija, cilvēki nāca pie manis ar dažādām idejām. Ir tik daudz vietu, uz kurām var braukt, kaut vai tā pati Antarktīda. Es tur esmu jau bijis. Tur var aizslēpot gan uz dienvidpolu, gan uz ziemeļpolu. Tāpat pasaulē ir tik daudz virsotņu, kurās var kāpt.

Kā jūs sevi uzturat fiziskajā formā? Lai arī Dievs mums to ir devis, pieļauju, ka to vajag arī attiecīgi sagatavot šādiem ekstrēmiem pasākumiem.

Šobrīd apmeklēju fizioterapeiti – Kristīni Sekaci Kustību telpā, jo man janvārī bija ceļgala operācija. Pagaidām vēl nevaru skriet. Taču trīs reizes nedēļā apmeklēju sporta zāli, mani trenē Alvis Stankēvičs, kurš sagatavo karavīrus. Viņš piedāvā vispārējās sagatavošanas programmu Gaivate. Man trenēšanās ļoti patīk, un es tam veltu pietiekami daudz laika. Mēs lielā mērā esam tas, kam veltām savu laiku. Es gribu dzīvot veselīgi, priecīgi un daru visas tās lietas, kas veicina šādu dzīvesveidu. Tā ir ne tikai vingrošana un ēšana, bet arī attiecības ar cilvēkiem, kas patiesībā ir pats galvenais.

Jūs esat aktīvi iesaistījies Zemessardzes darbā. Savulaik pat esat aicinājis sievietes nesatikties ar vīriešiem, kuri nedien Zemessardzē? Vai tas nav par traku?

Jā, es esmu karavīrs. Tā kā mums ir neprognozējams kaimiņš, aizsardzība ir Latvijas prioritāte Nr.1, tāpēc veltu Zemessardzei daudz laika. Mums ir jābūt gataviem aizstāvēties, ja rodas tāda nepieciešamība. Latvijā ir aptuveni 8 tūkstoši zemessargu, un vairāk nekā pieci tūkstoši ir profesionālajā dienestā.

Zemessardzē var pieteikties vecumā no 18 līdz 55 gadiem. Latvijā ir 450 tūkstoši vīriešu šajā vecumā. Uzskatu, ka katra vīrieša pienākums ir aizstāvēt savu valsti un, kā minimums, būt Zemessardzē. Bieži vien var dzirdēt, ka sievietes saka – Latvijā nav kārtīgu vīriešu. Kas ir kārtīgs vecis? Kārtīgs vecis ir karavīrs. Savulaik es tiešām aicināju sievietes nesatikties ar vīriešiem, kuri nav Zemessardzē. Protams, tika sabiezinātas krāsas, un mediji šo manu izteikumu īpaši izcēla.

Kā jūs vērtējat plānus veidot militāro kadetu skolu?

Ļoti labi. Latvijā ir arī Jaunsardze, kur jaunieši mācās, kā, piemēram, izdzīvot mežā. Tas ir ļoti noderīgi.

Jūs aktīvi esat iesaistījies arī akadēmiskajā darbā. Kurās augstskolās un kādas lekcijas lasāt?

Pasniedzu starptautisko uzņēmējdarbību un mārketingu, arī digitālo mārketingu. Esmu pasniedzis daudzās Latvijas augstskolās – Rīgas Biznesa skolā, RISEBA, biznesa augstskolā Turība, Vidzemes Augstskolā. Šonedēļ viesošos Ventspils Augstskolā, nākamnedēļ – Viļņas Universitātē. Pasniedzu arī Polijā un Nīderlandē.

Jūs esat arī uzņēmuma Experiential Simulations līdzdibinātājs? Ar ko tas nodarbojas?

Uzņēmumu, kas piedāvā augstskolu mācību spēkiem un studentiem kompjūtersimulāciju, izveidoju kopā ar Kanādas profesoru. Ar to palīdzību var labāk apgūt uzņēmējdarbību, ētiku un projektu vadību. Īpaši noderīgas šīs simulācijas ir jaunuzņēmumiem. Šobrīd tās izmanto vairāk nekā 20 ārvalstu augstskolas, piemēram, Kanādā, ASV un Rietumeiropā, taču to nav Latvijas augstskolās, jo tām ir ļoti grūti pieņemt to, ka par šo produktu ir jāmaksā.

Vai šīs simulācijas ir jūsu pašu izstrādātas?

Jā. Tās pēc savas būtības līdzinās simulācijai, ar kuru palīdzību lidošanas prasmes apgūst piloti.

Vai jums atliek laika vēl kādiem hobijiem un vaļaspriekiem?

Viss, ko daru, lielā mērā man ir hobijs. Es nepārtraukti esmu aizņemts, man ļoti patīk viss tas, ko daru.

Vai un uz kādu pasaules nostūri vēl esat iecerējis braukt pēc pērlēm? Varbūt tomēr tās var atrast arī Latvijā?

Īstās pērles noteikti ir atrodamas Latvijā, jo šī ir visskaistākā zeme uz pasaules. (Smaida.) Katrs, kurš ir atradis pērles, zina, ka tās ir jāsargā, jāspodrina un par tām ir jārūpējas. Grūtākais nav tās atrast, bet uzturēt mirdzošas. Loti svarīgi ir savas pērles savirknēt tā, lai tās rada prieku ikvienam, kas tās pamana.