Iedzīvotāju skaits Latvijā turpina samazināties, jo ik gadu piedzimst mazāk, nekā nomirst, un joprojām emigrē vairāk, nekā iebrauc, turklāt ir jautājumi par iedzīvotāju skaita datu ticamību un arī par to, kā uzlabot demogrāfisko situāciju valstī

Demogrāfija

Tas, ka Latvijā turpinās iedzīvotāju skaita samazināšanās un faktiski daudzviet reģionos notiek depopulācija, sen nav pārsteigums, taču valsts nevar pastāvēt bez cilvēkiem. Starptautiskās Migrācijas organizācijas Rīgas biroja vadītājs Ilmārs Mežs Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sēdē rādīja diagrammu, kurā Latvijas iedzīvotāju skaita sarukums notiek atbilstoši Eirostat prognozētajam un diemžēl turpināsies arī nākamajās desmitgadēs. Saglabājoties pašreizējām tendencēm, iedzīvotāju skaits lēnām tuvosies vienam miljonam, bet šī gadsimta beigās tas var sarukt līdz pat 0,5 miljoniem. I. Mežs norādīja, ka politiķiem ir iespēja šo tendenci mainīt, bet tam ir vajadzīga attiecīga atbalsta politika (ne tikai ar naudu, bet arī ar pakalpojumiem). To, ka situāciju var mainīt, pierāda ne tikai ziemeļu kaimiņu – Igaunijas – piemērs, kur politiķi jau diskutē par to, lai palielinātu pabalstu daudzbērnu ģimenēm no 300 līdz 500 eiro. Arī Latvijā, gadsimta sākumā ieviešot māmiņu algas un citus atbalsta instrumentus, ir izdevies noturēt jaundzimušo skaitu, jo deviņdesmito gadu sākumā radītās demogrāfiskās bedres aizbēršana nav iespējama. «Jā, visā Eiropā ir demogrāfijas problēmas, bet sarkanā krāsā ir Latvija, Lietuva un Bulgārija (kas perspektīvā var radīt jautājumu par šo valstu pastāvēšanu, bet ne šīs paaudzes laikā), bet vairums valstu stāv uz vietas, jo mirstības radīto iztrūkumu, ko nesedz dzimstība, kompensē ar nelielu migrāciju,» atzina I. Mežs. Viņš norādīja, ka jautājums nav par numeroloģiju – ciparu – cik cilvēku dzīvos Latvijā, viens vai divi milioni, bet gan par to, kāda būs iedzīvotāju vecumstruktūra. «Iedzīvotāju skaitu izmaina tikai divi faktori – dzimstība vai migrācija, jo izrakt vai saražot jaunus cilvēkus nav iespējams,» tā I. Mežs. Demogrāfijā rezultātu var redzēt pēc gadiem 20, kad bērni ir piedzimuši, izauguši un dodas darba tirgū. «Jau notikušais un sagaidāmais dzimstības kritums ir 90. gados nesētās ražas pļaušana,» situāciju raksturoja I. Mežs. Viņš atzina, ka Latvijā joprojām notiek «nesēšana». «Nākotnes pensija tik un tā gulsies uz kāda pleciem – vai tie būs paša vai kaimiņa bērni, vai varbūt iebraucēji,» skaidroja I. Mežs.

Iekšējā migrācija

Latvijā ir reģioni, kur iedzīvotāju skaits sarūk, un arī tādi, kur stāv uz vietas uz iekšējās migrācijas rēķina. Rīgā ir sarucis iedzīvotāju skaits, taču nākotnē tam nevajadzētu vairs īpaši sarukt. 2015. gadā Rīgā bija 641 000 iedzīvotāju, savukārt prognoze 2030. gadam norāda, ka Rīgas reģionā būs ap 625 000 iedzīvotāju. Vienlaikus statistika neļauj secināt par to, cik liela migrācija ir uz papīra un cik liela – dabā. Kā piemēru I. Mežs minēja situāciju Rīgā un Pierīgā, kuras mainās ar iedzīvotājiem. «Kas vienu gadu bija deklarējies Carnikavā, pārbrauc uz Rīgu, savukārt nākamajā gadā citi atkal deklarējas Pierīgas reģionā. Šāda tendence parādās kopš 2014. gada,» norādīja I. Mežs. Viņaprāt, tas varētu būt saistīts ar to, ka starp pašvaldībām notiek konkurence par deklarēšanos (burkāna un pātagas princips), piemēram, pievilinot iedzīvotājus ar nodokļu atlaidēm, pakalpojumiem (bērnudārzs). Savukārt vislielākie kritumi jau ir un būs Latgalē, kur savulaik dzīvoja 422 000, bet tagad vairs tikai 260 000 iedzīvotāju, un 2030. gada prognoze liecina, ka šajā reģionā būs ap 200 000 iedzīvotāju. Savukārt Kurzemes reģionā 2015. gadā iedzīvotāju skaits bija 238 000, bet 2030. gadā tas varētu sarukt arī līdz 200 000. Vidzemes reģionā eksperts prognozē iedzīvotāju skaita samazinājumu par teju 50 000 – no 199 000 iedzīvotāju 2015. gadā uz 150 000 iedzīvotāju 2030. gadā.

Politiķiem būs jāizšķiras

Priekšlikumi par neapliekamā minimuma izmaiņām ģimenēm ar bērniem, vēl jo vairāk, ja tajā ir viens vecāks un divi bērni, neko nedos. Proti, vientuļš vīrietis ar algu līdz 500 eiro reformas rezultātā saņem apmēram 15 eiro vairāk nekā līdz šim, tomēr māte ar diviem bērniem ar tādu pašu algu rezultātā nesaņems neko, jo nespēs izmantot dotā neapliekamā minimuma iespējas – tas ir lielāks par algu. Saeimas deputāts Jānis Butāns taujāja par to, vai I. Mežs par labāku risinājumu atzītu neapliekmā minimuma (pašlaik 230 eiro, nākamgad plānots 250 eiro mēnesī) atcelšanu, tā vietā ieviešot daudz lielākus pabalstus par bērniem. Demogrāfs gan atteicās vērtēt ideju pirms konkrētiem aprēķiniem. Vienlaikus šāda pieeja nozīmētu politisku izšķiršanos – kurā sociālajā grupā dzimstību vēlas atbalstīt – turīgajās vai tomēr mazāk turīgajās ģimenēs.

Datu ticamība

I. Mežs norādīja, ka pašlaik nav īsti ticamu datu par iedzīvotāju skaitu, tāpēc jādomā par to ieguves metodēm. Piemēram, juridiski ģimene dzīvo Latvijā, bet bērni neapmeklē nevienu mācību iestādi, kas visbiežāk liecina, ka šie cilvēki ir aizbraukuši no Latvijas, tikai datu bāzēs tas nav fiksēts. «Igaunijā nupat tika veikta izmēģinājuma tautas skaitīšana un secināja, ka neatbilstība ir ap 20% un vismobilākajā jauniešu grupā (18–30 gadi) šī neatbilstība sasniedza pat 30%. Igauņi uzdeva jautājumu: cik liela jēga ir informācijai, uz kuru tiek balstīts valsts nākotes plānojums,» stāstīja I. Mežs. Viņaprāt, šaubu gadījumos attiecīgās vietas būtu jāapmeklē un jānoskaidro patiesība.