IT kompānijas Emergn vecākais programmētājs Dāvis Voiceščuks gadu strādāja Silīcija ielejā esošajā SAP birojā Paloalto

Līderu atgriešanās

Dāvis strādāja komandā, kas bija atbildīga par produktu SAP Screen Personas. Tas ir rīks, ar ko pielāgot un personalizēt sarežģītas biznesa programmatūras grafiskās lietotāja saskarnes un atvieglot dzīvi sistēmas galalietotājiem – tas, ko cilvēki redz, izmantojot SAP programmatūru savā datorā. «SAP izstrādā biznesa programmatūru, kas ir diezgan vispārīga. Ņemot vērā, ka tā paredzēta dažādiem gadījumiem, ne visiem klientiem ir vajadzīgs itin viss, līdz ar to daudz kas ir lieks, un rezultātā gala lietotājam ir sarežģīts ekrāns, kurā grūti orientēties. Tāpēc mūsu komanda strādāja pie rīka, ar ko šos sarežģītos ekrānus vienkāršot,» viņš stāsta. Viņš iesaistījās šajā komandā 2015. gadā, strādājot Emergn (tolaik – Exigen Services) Latvijas birojā, jo abiem uzņēmumiem ir cieša sadarbība. Kad radās iespēja diendienā strādāt kopā ar kolēģiem pāri okeānam, Dāvis izmantoja to. «Protams, darba vide nedaudz atšķīrās, bet strādāju reālu darbu, gandrīz to pašu, ko Rīgā,» saka Dāvis. Arī komanda bija tā pati, ar ko viņš cieši sadarbojās, esot Latvijā, tāpēc darba ikdiena bijusi līdzīga. Būtiskākā atšķirība bija iespēja atrasties tuvāk izstrādes plānošanai, piedalīties plānošanā un diskusijās. Rīgā vairāk sanāk strādāt ar SAP izvirzītā gala uzdevuma izpildi, bet tur bija iespēja iesaistīties visā no iekšienes.

Gan plusi, gan mīnusi

«Tā bija patiešām vērtīga pieredze! Man radās iespēja no iekšpuses paskatīties, kā strādā liels IT uzņēmums,» saka Dāvis. Vaicāts, vai negribējās palikt, viņš teic, ka, no vienas puses, bija tāda vēlme, bet, no otras, – tomēr ne. «Bija lietas, kas man tur patika, bet tāpat bija lietas, kas nepatika. Tas gan nav saistīts ar darbu. Man ļoti iepatikās, ka Paloalto ir lieliska vieta riteņbraukšanai – gan lai pārvietotos uz darbu, gan izbraucieniem brīvajā laikā. Bija jauki, ka varēju brīvdienās ar riteni aizbraukt kalnos vai līdz okeānam. Man radās iespēja apskatīt daudzas dažādas vietas, ko būtu grūti izdarīt parasta ceļojuma laikā, piemēram, apskatīt Jozemītu nacionālo parku bez cilvēku pūļiem,» stāsta Dāvis. Starp mīnusiem viņš nosauc satiksmi. Neskatoties uz to, ka tur ir daudz platāki ceļi nekā Latvijā, sastrēgumu ir daudz vairāk. Kolēģi bijuši patiesi izbrīnīti, uzzinot, ka viņam nav vadītāja apliecības, jo tur visur pierasts pārvietoties ar auto. Lai gan tas ir bijis nedaudz ierobežojošs faktors, neesot bijis tik traki.

Pasaules centrā

Informācijas tehnoloģiju un jaunuzņēmumu vidē Paloalto ir sava veida pasaules centrs – tur atrodas visu labāk zināmo moderno tehnoloģiju kompāniju biroji, un daudzu uzņēmumu izcelsme ir tieši tur. Tas bija viens no iemesliem turp aizbraukt, paplašināt redzesloku un gūt pieredzi, kā notiek darbs šajā vidē. «Protams, tā ir IT meka. Cilvēku īpatsvars, kuri strādā šajā sfērā, tur ir ļoti augsts. Daudzi rotē no vienas kompānijas uz citu, un, ja kāds vienā uzņēmumā nostrādā piecus gadus, tas jau skaitās diezgan daudz,» spriež Dāvis.

Galvenais ieguvums no prakses SAP bija iespēja pabūt citā vidē un paskatīties uz lietām no cita skatu punkta. «Aizbraucot ceļojumā vai komandējumā uz nedēļu vai divām, var redzēt ļoti maz ko, taču, pavadot tur ilgāku laiku, var pamanīt dažādas nianses. Tomēr, ņemot vērā globalizāciju, īpaši lielu pārsteigumu man nebija – ja vien neskaita astronomiskās cenas un to, ka tur ir vienkārši daudz vairāk cilvēku nekā Latvijā,» atzīst Dāvis. Šī gada laikā galvenā darba valoda bija angļu, tāpēc tas bija labs treniņš svešvalodai. Tāpat sanāca vairāk strādāt ar klientiem, kas palīdz labāk izprast viņu vajadzības un vēlmes. «Tur bija daudzi pieredzējuši kolēģi, no kuriem varēja mācīties,» saka Dāvis.

Lai ir, kur atgriezties

Dāvis Latvijā atgriezās jūlija beigās. Remigrācijas un smadzeņu aizplūšanas kontekstā runājot par to, vai valstij vajadzētu veicināt cilvēku atgriešanos, Dāvis spriež, ka aizbraukšana ir ļoti individuāla. «Es nezinu, vai aicināšana atgriezties vien ļoti palīdzēs. Vajadzētu tiekties uz to, lai radītu vidi un vietu, kur cilvēki vēlētos atgriezties. Tas palīdzētu vairāk,» tā viņš.

Reizēm sešos no rīta

SAP birojā Dāvis strādāja tipiskā atvērtā plānojuma birojā, kur vienu komandu no citas atdala vien bīdāmās tāfeles, savukārt kabinetu nav vispār. Viņš sākumā bažījās, kā būs strādāt šādā darba vidē. Ja jāstrādā pie kāda individuāla uzdevuma, atvērtā biroja radītais troksnis var būt traucējošs, taču komandas darbam šāds izkārtojums ir pat vēlams, jo nevilšus var dzirdēt, par ko citi runā, un būt informēts par jaunākajām izmaiņām. Taču bija arī tādi kolēģi, kuri strādāja ar skaņu slāpējošām austiņām.

Tur darbdiena sākas krietni agrāk, un bija pat tādi kolēģi, kuri darbā ieradās sešos no rīta. Vaicāts, vai tā ir pašu izvēle vai lielas slodzes izraisīta darba īpatnība, Dāvis teic, ka tā ir nosacīta pašu izvēle, jo, ja no mājām izbrauks vēlāk, ceļā var nākties pavadīt pat divas stundas. Lai nebūtu jāpavada viss rīts sastrēgumā, cilvēki izvēlas ierasties darbā agrāk. Tāpat ir daudz darba ar kolēģiem un klientu pārstāvjiem Eiropā un Āzijā, tāpēc laiks, kad ir iespējams normāli komunicēt, ir diezgan ierobežots. Agrie rīti ir iespēja sazināties un izrunāt vajadzīgo ar kolēģiem ārpus ASV. Dāvis pats darbā ieradās atkarībā no tā, vai no rīta bija paredzēts konferences zvans ar Eiropas kolēģiem. Ja bija, tad arī viņš darbā bija sešos vai septiņos no rīta. Tā kā viņš pārvietojas ar velosipēdu, sastrēgumi viņu neietekmēja un viņš bez problēmām varēja būt darbā astoņos. Lai gan ASV saistās ar mītu par nemitīgu strādāšanu, tomēr tipiskā darba nedēļa ir aptuveni 40 stundas.

«Gadu esot prom, grūtākais bija pats sākums, kamēr sakārtojās visas lietas,» neslēpj Dāvis.

Bez vadītāja apliecības

Vaicāts, kā nokļuva šajā praksē, Dāvis teic, ka reiz viesos Emergn bija ieradušies SAP kolēģi no ASV un visi aizgājuši kopīgās vakariņās. «Viņi ieminējās – ja kāds vēlas, var braukt pastrādāt pie viņiem. Sākumā es to uztvēru kā joku, bet vēlāk sarunas kļuva nopietnākas un tika izveidota amata pozīcija, kam varēju pieteikties,» viņš stāsta. Pirmais mēnesis bija sarežģīts, jo bija jātiek galā ar visām formalitātēm – jāiegūst sociālās apdrošināšanas numurs, jāatver konts vietējā bankā, jāatrod mājoklis. Faktors, kas sarežģīja Dāvja situāciju, bija vadītāja tiesību neesamība, tāpēc mājoklim vajadzēja būt tādā attālumā līdz darbam, lai varētu aizbraukt ar divriteni. Viņam izdevās atrast mājokli 16 km attālumā no darba, kas Paloalto skaitās diezgan tuvu. Velosipēds ļāva nokļūt darbā pusstundas laikā. Kolēģis, kurš dzīvoja tuvu, agrās rīta stundās, kad vēl nav sastrēgumu, ceļā pavadīja 15 minūtes, bet Dāvis parasti darbā bija agrāk.

Kā jau Amerikā ierasts, Dāvim bija arī čeku grāmatiņa. Šos čekus izmanto pat pārtikas veikalos, kur ir speciāli aparāti čeka ievietošanai, tomēr pārsvarā tiek izmantotas maksājumu kartes. Viņu gan pārsteidza, ka norēķinos ar čipkarti nekad netiek prasīts PIN kods.