Aizvien biežāk izvēlas nodarbināt cilvēkus ar invaliditāti

Nodarbinātība

Pēc autoavārijas 25 gadu vecumā liepājnieks Māris Ceirulis zaudēja redzi. Invaliditāte lika iet cauri depresijas posmiem. Galvā atkal un atkal malās viena un tā pati doma: kādreiz varēju tirgoties, fiziski strādāt, naudu skaitīt, bet pēkšņi vairs nevaru neko no tā visa, neesmu nekas. Zinot, cik viegli šādā situācijā ir zaudēt dzīves jēgu, viņš saprot iestāžu, organizāciju un uzņēmumu atbalsta lomu šādā brīdī.

Kā starta platforma

Tagad M. Ceirulis vada Liepājas Neredzīgo biedrību, kas dod darbu gandrīz 40 cilvēkiem. Aptuveni puse no visiem algotajiem darbiniekiem ir cilvēki ar dažāda veida invaliditāti, ne tikai redzes traucējumiem. Viņi strādā par B un D1 kategorijas šoferiem, sociālajiem rehabilitētājiem, interešu pulciņu un nodarbību vadītājiem, galdniekiem, apdares meistariem, būvniekiem.

«Mums Liepājā ir rehabilitācijas centrs vairāk nekā divtūkstoš kvadrātmetru platībā, kur notiek visdažādākās nodarbības, kā arī brīnišķīgs projekts Dvēseles veldzes dārzs – rehabilitācijas un izziņas centrs lauku vidē,» biedrības vadītājs pamato, ka abās šajās vietās darāmā nekad netrūkst. Dvēseles veldzes dārzā izveidota dzīvojamā māja, sajūtu parks, labirints, augļukoku dārzs, dīķis, patlaban top 190 kvadrātmetru liela pirts.

Iespēja dot darbu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām rasta, iesaistoties dažādos projektos, programmās. «Mēs esam kā starta platforma, lai palīdzētu atgriezties darba tirgū pēc tam, kad invaliditāte iegūta, pasliktinoties veselības stāvoklim vai pēc traumām,» saka M. Ceirulis. Mērķis arī tiek sasniegts – tas devis iespēju darba tirgū atgriezties vairākiem desmitiem cilvēku. Viņi strādā, piemēram, ceļu būves uzņēmumos A-Land un CTB, zivju pārstrādes rūpnīcā Kolumbija LTD, Liepājas domes Sociālajā dienestā.

Gatavs darboties papildus

Cilvēkus ar īpašām vajadzībām jau ilgus gadus nodarbina Kuldīgas uzņēmums Palleteries, kas ražo palešu sagataves. Izveidojusies sadarbība ar Viduskurzemes pamatskolu – agrāko Pelču speciālo internātskolu. Jauniešiem ar invaliditāti nodrošina prakses vietas. Cilvēki ar dažādiem ierobežojumiem tiek pieņemti arī pastāvīgā darbā, atrodot piemērotu arodu. Situācijas ir dažādas, un darbi ir dažādi.

«Nevajag trīs augstākās izglītības, lai krāmētu dēlīšus,» saka SIA Palleteries ražošanas direktors Vilnis Kalniņš. Cilvēkam, kam ir kustību traucējumi, neliek strādāt zāģētavā, bet piedāvā iespēju vadīt automašīnu. Palleteries strādā šoferi, kuriem ir otrā vai trešā invaliditātes grupa. Ražotnē pārī liek cilvēkus ar vienādām fiziskajām spējām. Fiziski veselam darbiniekam parasti nav jāstrādā ar to, kam ir kustību traucējumi.

«Reizēm cilvēkiem ir grūti iestāstīt, kas jādara, taču ar visu iespējams tikt galā. Protams, tas prasa mazliet vairāk laika, taču ikdienas darbos ļoti netraucē,» apgalvo V. Kalniņš. «Viss ir atkarīgs no uzņēmēju attieksmes. Citi negrib papildus darboties, bet man tas nesagādā grūtības.»

Šādu izpratni, iespējams, veidojuši vairāki aspekti. Viņš ir otrās grupas invalīds – nezinātājs no malas gan to nepateiktu –, ieguvis pedagoģisko izglītību, vecāki strādā speciālajā skolā. «Man nav problēmu saprasties ar šiem cilvēkiem, vienalga, vai ir fiziski traucējumi vai garīgā atpalicība. Ar bērniem, kas nāk no speciālās skolas, vajag tikai mazliet vairāk pacietības. Pastāsti, parādi, un pārsvarā aiziet tā lieta. Reizēm ar fiziski veseliem ir lielākas problēmas,» nosaka V. Kalniņš. Protams, reizēm gadās, ka darbs neiet no rokas arī cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

Gandarīti par izvēli

Arī SIA Skandi Motors nodarbina divus cilvēkus ar īpašām vajadzībām – viņiem ir redzes un dzirdes traucējumi. Viens no darbiniekiem jau iepriekš bija strādājis par automehāniķi, otram tika piedāvāts darbs pēc veiksmīgas sadarbības prakses laikā. «Šī iespēja mūs atrada pati, un izvēle bija – to pieņemt vai atteikties,» SIA Skandi Motors Pēcpārdošanas departamenta vadītājs Aldis Lediņš pamato, kādēļ uzņēmums rīkojies sociāli atbildīgi. «Tas bija kolektīvs lēmums, apzinoties, ka ikdienā tas būs saistīts ar zināmām neērtībām. Esam gandarīti par savu izvēli!»

Runājot par grūtībām, kas saistītas ar cilvēku ar invaliditāti nodarbināšanu, uzņēmumā min to, ka nepieciešams rēķināties ar ilgāku komunikāciju, pārsvarā tā notiek rakstiski. Sarežģītākas situācijas ļauj atrisināt arī modernās tehnoloģijas, izmantojot videozvanus. Nepieciešams arī izvērtēt šiem darbiniekiem uzticētos darbus. «Automehāniķa pienākumos ietilpst ne tikai detaļu nomaiņa vai remonts, bet arī defektu meklēšana, kas nereti saistās ar trokšņu cēloņa atpazīšanu,» paskaidro A. Lediņš.

Pie ieguvumiem viņš min cilvēcīgu prieku par atvērtu un elastīgu komandu, kas atrada labāko risinājumu, lai abas puses – darba devējs un darbinieks – būtu apmierinātas ar sadarbību. Vadība arī jūt, ka abi darbinieki novērtē doto iespēju strādāt SIA Skandi Motors.

Piedāvā atbalstu uzņēmējiem

«Ja uzņēmējam būs dota izvēle pieņemt darbā cilvēku ar invaliditāti vai veselu, skaidrs, ka viņš ņems to veselo, ja vien nebūs pastarpināta vai tieša saistība ar šādiem cilvēkiem,» saprot M. Ceirulis. Tāpēc viņš kā labu atbalstu vērtē Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) piedāvātās subsidētās darbavietas bezdarbnieku ar invaliditāti atbalstam. Tas nozīmē līdz pat pusotrai minimālajai mēnešalgai lielu dotāciju divu gadu garumā, līdzfinansējumu darba vadītāju algai, kā arī darbavietas iekārtošanai.

Nesen sākts arī jauns subsidētās nodarbinātības pasākums bez algas dotācijas, informē NVA Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Signe Bierande. Darba devējiem tiek nodrošināts atbalsts darba vadītāja atlīdzībai, darba vietas pielāgošanai atbilstoši ergoterapeita atzinumam, surdotulka un atbalsta personu pakalpojumi, ja nodarbina cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem.

«Subsidētās darba vietas dod iespēju cilvēkam ar invaliditāti parādīt sevi darbā, bet darba devējam – novērtēt viņa profesionālās iemaņas un prasmes. Tas ir ceļa sākums uz pastāvīgu darbu,» piebilst S. Bierande. No 2008. līdz 2017. gadam NVA ir ieguldījusi aptuveni 19,7 miljonus eiro subsidēto darba vietu finansēšanā, nodarbinot vairāk nekā 4600 personu ar invaliditāti. Pēc valsts atbalsta beigām uzņēmēji bieži vien saprot – kāpēc meklēt un apmācīt jaunu darbinieku, ja cilvēks ar invaliditāti savus pienākumus veic pietiekami labi.

«Uzņēmējam, protams, ir jāizvērtē, vai ir vakances, kas atbilst šādiem cilvēkiem,» piebilst V. Kalniņš. Invalīdam ar vienu roku nevar likt krāmēt ķieģeļus, jo daudz nesakraus, bet par sargu vai kurinātāju gan viņš var strādāt tikpat labi kā jebkurš cits, jo mūsdienās katlu mājā vien pāris pogu jānospiež. Cilvēkiem ar kustību traucējumiem piemērots būs sēdošs darbs, piemēram, IT jomā – pieprasījums pēc tā ir, tikai jāgrib mācīties.

Birokrātija šķiet par lielu

Liepājas Neredzīgo biedrība NVA aktivitātē par subsidētajām darbavietām invalīdiem bezdarbniekiem iesaistās kopš 2003. gada. Tās nosacījumi paredz, ka darba vadītāja algas darba devēja nodokļa daļu vairāk nekā 24 procentu apmērā un atvaļinājuma kompensāciju sedz uzņēmums vai organizācija. «Tas veido diezgan lielas summas. Ja nepalīdzētu Liepājas dome, mēs cilvēkus ar invaliditāti nevarētu nodarbināt,» pašvaldībai pateicīgs ir M. Ceirulis, «jo mums nav budžeta kā valsts vai pašvaldības iestādēm, ar ko rēķināties. Cīnāmies ar projektu, ziedotāju atbalstu.»

Palleteries gan valsts atbalstu cilvēku ar invaliditāti nodarbināšanai neizmanto. «Lai to saņemtu, ir jāiziet cauri ļoti lielam birokrātiskajam aparātam, jāaizpilda sešas A4 formāta lapas, atbildot uz muļķīgiem jautājumiem,» tiešs ir V. Kalniņš. Pirms trim gadiem mēģināts tam iziet cauri, bet beigās atmests ar roku. «Man kļuva žēl sava laika, turklāt šķita pazemojoši – negrasījāmies jau miljonus pelnīt.»

Viņš stāsta, ka par šo problēmu runājis reģionālajā televīzijā pērn ap Ziemassvētku laiku: «Tas ir pārāk sarežģīti, tādēļ liela daļa uzņēmēju nav gatavi to darīt.» M. Ceirulis piekrīt, ka daudzi uzņēmēji baidās no birokrātijas, tāpēc sniedz šajos jautājumos konsultācijas. «Prasībās nepieciešams iedziļināties, tās pa laikam mainās, bet tas nav nekas neizpildāms,» viņš iedrošina. Turklāt NVA darbinieces, vismaz Liepājas filiālē, esot ļoti atsaucīgas, laikus brīdina par izmaiņām un iesaka labākos risinājumus.

Problēma, pēc M. Ceiruļa teiktā, drīzāk ir subsidēto darbavietu limits katram reģionam. Apjomu katru gadu pārskata un darba devējiem izsludina pieteikšanos konkursa veidā. «Liepājai citreiz ir astoņas, citreiz divpadsmit subsidētās darbavietas. Tas ir par maz, ņemot vērā, cik daudz ir cilvēku ar invaliditāti,» uzskata M. Ceirulis. Viņa vadītajā biedrībā vien ir teju 800 biedru. Latvijā kopumā ir 193,8 tūkstoši invalīdu, tiesa gan, liela daļa ir vecāka gadagājuma cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem, kuriem nepieciešams kopšanas pabalsts. Darbspējas vecumā 2019. gada jūnijā bija 108,9 tūkstoši, informē Labklājības ministrijā (LM).

Domāt pozitīvi

Pēc LM un NVA datiem, šā gada vidū nodarbināti bija aptuveni 40 procenti no visiem cilvēkiem ar īpašām vajadzībām darbspējas vecumā. Reģistrēto bezdarbnieku skaits ir nedaudz vairāk kā astoņi tūkstoši. Taču pārmetumi tikai uzņēmējiem ir nevietā. Sava daļa atbildības jāuzņemas arī cilvēkiem ar invaliditāti.

«Ja būs vēlme darboties, ne tikai sēdēt mājās un žēloties, cik viss ir slikti, atradīs spēkus un darīs,» pārliecināts V. Kalniņš. «Taču gadās, ka no NVA atsūta cilvēku, kam viss sāp, valdība slikta, kaimiņi slikti. Ar šādu attieksmi tālu nevar tikt. Vispirms galva jāsakārto.»

Atbildība par negatīvo attieksmi pret dzīvi, viņaprāt, jāuzņemas arī skolām, kurās jaunieši mācās. Daļa pedagogu savu darbu izdara pēc vislabākās sirdsapziņas, cenšoties ievirzīt pareizās sliedēs, bet daļa vien formāli atstrādā savas stundas. Kā labo piemēru V. Kalniņš min Viduskurzemes pamatskolu. Tāpēc arī ir skolēni, kas uzņēmumā palikuši darbā pēc prakses laika un strādā patiešām labi.

Cilvēki ar invaliditāti tāpat ir ar saviem trūkumiem, nepilnībām, kā mēs katrs, bet iespēja ir jādod, uzskata M. Ceirulis, tieši par to runājot arī ar uzņēmējiem. Izdzirdot jautājumu par motivācijas trūkumu, viņš nostājas opozīcijā. «Cilvēks saprot, ka ir izkritis no darba tirgus, un viņam tas ir liels notikums – saņemties, piecelties, aiziet uz iestādi, uzdrošināties runāt par savām vajadzībām, sākt risināt jautājumus.»