Bezdarbniekiem saīsinot pabalsta saņemšanas termiņu, kā arī tajā maksimāli saņemamo apmēru, grib veicināt šo cilvēku atgriešanos darba tirgū, jo daudzās sfērās izjūt darbaroku deficītu

Grozījumi

Valdības sēdē akceptēti Labklājības ministrijas sagatvotie grozījumi likumā Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam, kuri būtu spēkā jau no 2020. gada 1. janvāra. Tie paredz izmaiņas bezdarbnieka pabalsta apmērā, samazinot izmaksājamo bezdarbnieka pabalsta proporciju par trešo mēnesi no pilna apmēra uz 75%, par piekto un sesto mēnesi – no 75% uz 50% un par septīto un astoto mēnesi – no 50% uz 45% no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta. Bezdarbnieka pabalsta izmaksas ilgumu plānots samazināt no deviņiem līdz astoņiem kalendārajiem mēnešiem. Vienlaikus būs pārejas periods, jo personai, kura bezdarbnieka statusu ieguvusi līdz 2019. gada 31. decembrim, bezdarbnieka pabalstu piešķir, aprēķina un izmaksā saskaņā ar tiesību normām, kas ir spēkā līdz 2019. gada 31. decembrim. Tiek prognozēts, ka jauninājums mazinās (vai noturēs esošajā apmērā vai varbūt ar nelielu pieaugumu) gan reģistrēto bezdarbnieku skaitu, gan arī valsts izmaksas šo cilvēku pabalstos.

Otrā reforma

Par piedāvāto grozījumu redakciju vēl gaidāmas diskusijas parlamentā, un to rāda arī atšķirīgie vērtējumi – kur vieni tos uzskata par pareizu soli, otri dēvē par kļūdu. Jāņem vērā, ka 2018. gada pavasarī (1. aprīlī) spēkā stājās grozījumi, kuri paredzēja, ka bezdarbnieka pabalstu var saņemt tikai tie, kuri ir nostrādājuši 12 (iepriekš 9) menešus pēdējo 16 (iepriekš 12) mēnešu laikā, tādējādi bez pabalstiem atstājot sezonas darbu darītājus, kuru daļa attiecīgi pārstāja reģistrēties, un tas arī varētu ietekmēt kopējo reģistrēto bezdarbnieku skaitu Latvijā. Vienlaikus nav skaidrs, kur šie cilvēki palikuši – strādā nelegāli, «sēž uz kakla» saviem ģimenes locekļiem vai arī devušies peļņā uz ārzemēm. Vairums uzņēmēju šo normu vērtē pozitīvi, jo tā neļaus ilgi kavēties bezdarbnieka statusā, bet gan spiedīs atgriezties darba tirgū. Interesanti, ka viens no aptaujātajiem atzina, ka arī pēc reformas Latvijā situācija arvien vēl būs bezdarbniekiem labvēlīgāka nekā dažās citās valstīs, kur kārtība ir ievērojami stingrāka: ja persona atsakās no piedāvātā darba, kas ne vienmēr sakritīs ar personas profesiju un citām vēlamajām pozīcijām, tad arī bezdarbnieka pabalsts netiek maksāts. Daži aptaujātie uzņēmēji bija kategoriski savā uzskatā: ja cilvēkiem nav veselības problēmu un tie ir darbspējas vecumā, tad bezdarbnieka pabalsts ir tieši tas, kas bremzē šāda bezdarbnieka atgriešanos darba tirgū. Proti, dati rādot, ka darba piedāvājums ir, bet jautājums, vai potenciālie darba ņēmēji ir gatavi pieņemt darba piedāvājumu – vispirms jau savas kvalifikācijas un iemaņu vai vienkāršas nevēlēšanās dēļ. Esot cilvēki, kuri ir aprēķinājuši, kas viņiem pienākas, un daudziem tas šķiet izdevīgāk, nekā iet strādāt. Pēc Labklājības ministrijas informācijas, pārskatot bezdarbnieku pabalstu politiku, tiks rasti finanšu līdzekļi, lai paaugstinātu valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, kas vienlaikus ir arī minimālo vecuma pensiju aprēķina bāze, – līdz 80 eiro un pabalstu personām ar invaliditāti no bērnības – līdz 122,69 eiro.

Nepareizs signāls

«No apdrošināšanas skatpunkta tas ir nepareizs lēmums, jo šo naudu vajadzētu tērēt tikai bezdarba apdrošināšanai un nodarbinātības uzlabošanai. Ministrijas 2020. gada prioritātes bija 60 milj. eiro apmērā. Tomēr Finanšu ministrija šo naudu valsts makā neatrada un ieteica to sameklēt iekšējos resursos,» skaidro sociālo tiesību eksperts Pēteris Leiškalns. Pēc būtības tas ir izmisuma solis, jo Finanšu ministrija nepiešķīra līdzekļus pat tik svarīgiem pasākumiem, kā aizbildnībā esošo bērnu uzturnaudas normalizēšanai (nepieciešami 2,5 milj. eiro) un minimālo ienākumu līmeņa koncepcijas ieviešanai (nepieciešami 27 milj. eiro), kas vienlaikus nozīmētu gan invalīdu sociālo garantiju uzlabošanu, kas ir «iesaldētas» vēl tālajā pirmskrīzes periodā un absolūti neatbilst šodienas situācijai, gan vairāk kā 10 gadus nerisināto minimālo pensiju sistēmas uzlabošanu. Lai kaut vai nedaudz iekustinātu šo problēmu virzību, Labklājības ministrija izvēlējās vienīgo iespējamo, bet tehniski nepareizo risinājumu – «pasmelt no apdrošināšanas naudas». Tā šo situāciju skaidro P. Leiškalns. Viņaprāt, ja tiek samazināti bezdarbnieku pabalsti, tad par attiecīgo procentu (0,12 procentpunkti) ir jāsamazina valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu apmērs, vai no šiem līdzekļiem jāveido nodarbinātības atbalsta fondi. «Vislabākais risinājums situācijā, kad bezdarba līmenis valstī ir sarucis, bet vienlaikus strukturālās neatbilstības dēļ pretī ir liels skaits vakanču, būtu, ja šī «ietaupītā» nauda tiktu novirzīta īpašam fondam, kas nodarbojas, lai katrs cilvēks, kurš ekonomikas attīstības procesu rezultātā varētu zaudēt darbu vai to jau ir zaudējis, savlaicīgi saņemtu iespēju pārkvalificēties atbilstoši darba tirgus pieprasījumam,» ierosina P. Leiškalns. Viņš norāda, ka invalīdu un minimālo pensiju saņēmēju sociālās garantijas nav «kustinātas» jau kopš 2006. gada, kaut jau 2008. gadā bija sagatavots projekts to palielināšanai par 33%. Diemžēl projekta virzību «norāva» tobrīd ierosinātais pensiju referendums.