Pirmie pētījuma rezultāti pierādījuši mikroplastmasas klātbūtni Langstiņu ezerā; cik lielu ietekmi tā atstāj uz vidi un cilvēkiem, spriest pāragri

Piesārņojums

Latvijas Hidroekoloģijas institūts (LHEI) ir ieguvis pirmos rezultātus par mikroplastmasas piesārņojumu Langstiņu ezera nogulumos. Pētījuma rezultāti liecina, ka ezera augšējā trīs centimetru slānī sastopamas mikroplastmasas daļiņas 11 līdz 56 mikronu lielumā no polietilēna, polipropilēna, poliestera un polistirēna. Šis ir pirmais pētījums Latvijā par mikroplastmasas sastopamību saldūdeņos. Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) atbalstītā pēcdoktorantūras pētniecības projekta ietvaros noskaidrota mikroplastmasas daļiņu sastopamība un daudzums Rīgas un Pierīgas ezeros. Tajos tika uzstādītas ierīces, kas pusgada garumā uzkrāja visu, kas uzkrājies ezera dibenā vairāku desmitu gadu laikā. Paraugi tika ievākti četros ezeros, proti, Sekšu, Velnezera, Langstiņu un Mazajā Baltezerā. Pētījuma finansējums gan atļāva analizēt paraugus vienā no ezeriem, jo tas ir ilgs un dārgs process, norāda Latvijas Hidroekoloģijas institūta (LHEI) pēcdoktorantūras projekta pētniece Inta Dimante-Deimantoviča. Kopējais pētījuma laiks ir trīs gadi, un viena parauga apstrāde ilgst līdz pat 50 stundām.

Pāragri spriest

I. Dimante-Deimantoviča, runājot par pirmajiem pētījuma rezultātiem, kas iegūti no paraugiem Langstiņu ezerā, atzīmē, ka tie šobrīd tikai liecina par to, ka plastmasa šajā vietā ir, ka tā sadalās un ir mobila vidē, kā arī to, ka šī plastmasa, visticamāk, apaugot ar aļģēm un citiem organismiem, baktērijām, zaudē savu peldspēju un grimst uz leju, tādējādi uzkrājoties nogulumos. «Mums nav citu datu, ar ko pašlaik Latvijā salīdzināt iegūtos rezultātus. Pie tā vēl strādājam. Proti, turpinās darbs pie paraugu apstrādes, tāpēc vēl nevaram pateikt, ir vai nav iemesls satraukumam par mikroplastmasas klātbūtni saldūdenī. Jāmin, ka ir arī paredzēti citi eksperimentālie pētījumi nākamajā sezonā,» norāda I. Dimante-Deimantoviča. Tālāki pētījuma rezultāti parādīs, cik tīra vai piesārņota no mikroplastmasas ir vide, kāda veida plastmasas piesārņojums ir sastopams un kā tas ir mainījies gadu gaitā. Tāpat varētu tapt skaidrs, vai ir iespējams izsekot mikroplastmasas kaitīgajai ietekmei uz ūdens organismiem un vai mikroplastmasas klātbūtne būtiski pasliktina dzīves vides kvalitāti. «Vēlamies, uz šīm zināšanām balstoties, radīt jaunu metodoloģiju mikroplastmasas izpētē saldūdeņos, ko nākotnē var izmantot, lai izveidotu ekspertīzē balstītu pakalpojumu – vides monitorings, mikroplastmasas ietekmes uz vidi izvērtējums, teritorijās esošo saldūdens resursu izvērtējums,» piebilst I. Dimante-Deimantoviča.

Jāmin, ka šā gada augustā LHEI sadarbībā ar Latvijas Universitātes (LU) Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāti sāka vēl vienu jaunu mikroplastmasas pētniecības projektu. Tā rezultātā tiks radīta Latvijas saldūdeņu pamatpētījumu datu bāze un rekomendācijas, kas izmantojamas monitoringa programmas izveidē. Pētnieki ir ievākuši nogulumu paraugus Talsu, Usmas un Pinku ezeros. Projekts ilgs līdz 2020. gada jūnijam, un to finansē Latvijas Vides aizsardzības fonds.

Jārīkojas savlaicīgi

Panamas Tehniskās universitātes zinātniece Denīze Delvalje, kura Erasmus+ programmas laikā strādāja Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU), atklāja plastmasas klātbūtni Daugavas ūdenī. Ūdens paraugi tika analizēti RTU laboratorijās, un visos no tiem tika atrastas mikroplastmasas daļiņas. D. Delvalje aicina Latviju laikus pievērst uzmanību plastmasas pārstrādei, lai mazinātu tās nonākšanu dabā un dzīvo būtņu organismos. «Mikroplastmasa ir lielāku ūdenī nonākušu plastmasas gabalu sadalīšanās rezultāts. Vēja, berzes, ultravioletās radiācijas, ūdenī esošu ķīmisko elementu iedarbībā šī plastmasa ļoti lēni sadalās mazākos izmēros, sasniedzot to, ko mēs saucam par mikroplastmasu. Ar laiku tā nonāks barības ķēdē, kuras galā ir cilvēks,» atgādina D. Delvalje. Zinātniece skaidro – līdzīgi kā plastmasa ar laiku sadalās ūdenī, tā sairst arī augsnē un kļūst par barības vielu mikroorganismiem, tādējādi nonākot barības ķēdē. Pagaidām gan nav zinātniski pierādīta mikroplastmasas kaitīgā ietekme uz dzīvajām būtnēm, jo plastmasu sadzīvē izmanto salīdzinoši nesen, tikai aptuveni simts gadus. Tomēr pastāv dažādi pieņēmumi par mikroplastmasas nelabvēlīgo ietekmi uz dzīvajiem organismiem, un zinātnieki visā pasaulē ir pievērsušies šīs problēmas izpētei. Tāpēc D. Delvalje aicina Latviju laikus apzināt, cik daudz un kāda izmēra plastmasa ir vietējos ūdeņos, un atbildīgi izturēties pret plastmasas savākšanu un pārstrādi, lai mazinātu tās nonākšanu dabā.

Maz informācijas

Mikroplastmasa ir ļoti mazas plastmasas materiālu daļiņas, parasti mazākas par pieciem milimetriem. Mikroplastmasa arvien lielākos daudzumos nonāk jūrās un okeānos. Jūrās atrodas vairāk nekā 51 triljons mikroplastmasas daļiņu, aprēķinājusi Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO). Ūdens iemītnieki norij mikroplastmasas daļiņas, kas atrodas jūrās un okeānos. Plastmasa uzkrājas dzīvnieku organismos un caur pārtikas ķēdi var nonākt cilvēka organismā. Mikroplastmasas daļas tiek atrastas pārtikā un dzērienos, ieskaitot alu, medu un krāna ūdeni. Līdz ar to nav pārsteigums, ka daļiņas nonāk arī cilvēka organismā. Apzināti mikroplastmasas daļiņas tiek lietotas kosmētikā, proti, dažādos skrubjos, dušas želejās, zobu pastās un citos produktos. Tā kā šīs plastmasas daļinas ūdenī nešķīst, tās tiek noskalotas kanalizācijā, kur arī filtri tās neaiztur, līdz ar to mikroplastmasa turpina savu ceļu pa upēm uz jūru, ezeriem un okeāniem. Tomēr aizvien vairāk kosmētikas un ķermeņa kopšanas līdzekļu ražotāju visā pasaulē atsakās no mikroplastmasas izmantošanas savos produktos.

Ekodizaina kompetences centra pārstāve, vides inženiere Jana Simanovska ir pētījusi kosmētiku un arī secinājusi, ka daudzi uzņēmumi savu produktu sastāvā vairs nelieto mikroplastmasas daļiņas. «Svarīgākais, kam jāpievērš uzmanība, izvēloties kosmētikas līdzekļus, vai to sastāvā nav šo sastāvdaļu: polietilēns (PE), polipropilēns (PP), polietilēnteraftalāts (PET); neilons-12; neilons-6 (PA); poliuretāns; akrilāta kopolimērs un polimetilmetakrilāts (PMMA).» Produkti ar ekomarķējumu nepieļauj mikroplastmasu produkta sastāvā. Jāmin gan, ka šo mikroplastmasas daļiņu ietekme uz cilvēka veselību nav noteikti zināma un vēl nav pietiekami pētīta, taču plastmasa bieži vien satur daudz ķīmisko piedevu, piemēram, stabilizatorus vai liesmas slāpētājus, kā arī citas iespējami toksiskas ķīmiskās vielas, kas var kaitēt kā dzīvniekam, tā cilvēkam, ja tās nokļūst viņu uzturā, uzsver Eiropas Padome (EP).

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce norāda, ka ūdens piesārņojuma un plastmasas mazināšanai galvenokārt jākoncentrējas uz plastmasas atkritumu apsaimniekošanas labākiem risinājumiem, vērību pievēršot to maksimālai pārstrādei un atkalizmantošanai. Vienlaikus Latvija ir ieinteresēta turpmākos kopīgos pētījumos par mikroplastmasu piesārņojumu un tā ietekmi uz dzīvajiem organismiem, cilvēku veselību un vidi, kā arī sadarbībā un pieredzes apmaiņā ar tām dalībvalstīm un organizācijām, kas izstrādājušas vai izstrādā plastmasas piesārņojuma novēršanas metodes vidē, tai skaitā arī mikroplastmasai un nanoplastmasai.