Viena no būvniecības nozares gadiem neatrisinātām problēmām ir atbildības noteikšana par būvniecības gaitā nodarītiem zaudējumiem trešajām personām un efektīva zaudējumu kompensāciju nodrošināšana

Konference

Proti, jautājums ir: ja, ceļot kādu jaunbūvi, būvdarbu dēļ tiek bojāti blakus esošie nami, kam ir jāatlīdzina zaudējumi – pasūtītājam vai ģenerāluzņēmējam. Tā kā nozarē par to ir būtiskas domstarpības, tad uz priekšu nav pavirzījušies grozījumi Būvniecības likumā, kuriem atbildību sadalījums būtu jāprecizē.

Strādā pie vienotas polises

Īsumā raksturojot, situācija ir šāda – pasūtītāji uzskata, ka atbildība ir jāuzņemas ģenerāluzņēmējam, kurš ir atbildīgs pilnīgi par visu, kas notiek būvlaukumā, Savukārt būvnieki uzskata, ka atbildībai jāgulstas uz pasūtītāju, jo vaina var būt projektā, par kuru būvnieks nevar uzņemties atbildību, un līgumu ar projektētāju ir slēdzis pasūtītājs. Tātad, pēc būvnieku domām, sākotnēji zaudējumus trešajām personām sedz pasūtītājs, kurš pēc tam tos regresa kārtībā piedzen no vainīgā. Pasūtītāji ar to nav mierā, uzsverot, ka nereti regresa kārtībā neko piedzīt vairs nav iespējams un šāds regulējums ļoti sadārdzinās visu projektu.

Pašlaik ar regulējumu ir tikts tiktāl, ka visas puses ir vienisprātis, ka ir jārunā par optimālu apdrošināšanas modeli. Ekonomikas ministrijas Būvniecības departamenta direktore Olga Feldmane stāsta, ka Ekonomikas ministrija turpina strādāt pie konceptuāli jauna apdrošināšanas modeļa būvniecībā, paredzot ar vienu apdrošināšanas polisi aptvert visu būvniecības ieceres īstenošanā iesaistīto būvniecības procesa dalībnieku atbildību. Tas būtiski veicinās būvniecības procesā neiesaistīto trešpersonu aizsardzību. Ekonomikas ministrija ir apņēmusies pabeigt darbu pie apdrošināšanas modeļa izstrādes līdz 2019. gada 31.decembrim.

Vispirms kompensācija

Ģenerāluzņēmēju pozīciju par atbildību sadalījumu AS RERE Grupa valdes priekšsēdētājs Guntis Āboltiņš-Āboliņš raksturo šādi: «Veicot projektēšanas un būvdarbu iepirkumus atsevišķi, pasūtītājs iegūst dalītu atbildības modeli, kur projektētājs un būvnieks nav savstarpēji tiesiskās attiecībās. Ja būvdarbu laikā atklāsies kādas kļūdas un nepilnības, atbildīgs par to novēršanu būs pasūtītājs. Līdz ar to, ja projektēšanas darbi nav iepirkuma priekšmets, tad kļūdas vai inženiertehniski pamatotas izmaiņas projekta dokumentācijā var būt pamats līguma cenas sadārdzinājumam un termiņu pagarinājumam. Ņemot vērā šādu iespējamību, būtiski ir izvērtēt projektēšanas darbu izpildes kontroles nepieciešamību autoruzraudzības līguma ietvaros. Ja ir piesaistīta būvprojektu ekspertīze ar zemāko cenu un īsāko termiņu, tā ne vienmēr var identificēt projektā nepieciešamās izmaiņas un detalizāciju pēc būtības, kas atklājas tikai būvdarbu laikā. Būtiskas izmaiņas būvprojektā ietekmē būvuzņēmēja definēto budžetu un termiņus, un pasūtītājam būtu jāuzņemas atbildība par šiem riskiem.»

Citādi ir ar Projektēt un būvēt modeli, kas paredz vienotu atbildības shēmu. Šādā gadījumā ir noteikts viens atbildīgais gan par projektēšanu, gan būvniecību, tādējādi samazinot riskus, kas ir saistīti ar projektētāja, būvuzņēmēja un pasūtītāja strīdiem. Tas arī ļauj ievērojami saīsināt būvniecības laiku, jo nerada pārrāvuma posmu starp projektēšanu un būvdarbiem. Projektētājs un būvuzņēmējs kopīgi izstrādā būvprojektu atbilstošā detalizācijas pakāpē, lai to būtu iespējams droši, laikā un budžetā uzbūvēt.

G. Āboltiņš-Āboliņš uzsver, ka «atbildības lokā ir jāiekļauj tādas apdrošināšanas ieviešana, kas būtu līdzvērtīga obligātajai civiltiesiskajai transportlīdzekļu apdrošināšanai (ОСТА). Esošā apdrošināšanas sistēma strādā nesekmīgi un nesedz riskus, lai nodrošinātu operatīvu atlīdzības izmaksu cietušajam un piedzītu zaudējumus no vainīgā. OCTA līdzvērtīgas polises gadījumā cietusī puse vērstos pie pasūtītāja un būtu iespējams īsā laikā izmaksāt atlīdzību kaitējuma novēršanai, uzreiz nemeklējot vainīgo, bet gan nosakot cēloņsakarību un zaudējuma apmērus. Pēc kompensācijas izmaksāšanas apdrošinātāji kopā ar ekspertiem veiktu analīzi vainīgā noteikšanai, tad attiecīgi vērstos pie vainīgās puses apdrošinātāja, kas kompensētu zaudējumus pasūtītāja apdrošinātājam. Nenosakot skaidras atbildības robežas būvniecības procesā iesaistītajiem, kā arī neieviešot efektīvu apdrošināšanas mehānismu normatīvajā regulējumā, tiek veicinātas dažādas radošas izpausmes, piemēram, iekļaujot līgumu projektos visplašākā spektra risku uzņemšanos uz ģenerāluzņēmēja atbildību. Nozarei nepieciešami ilgtermiņa risinājumi».

Nekustamo īpašumu attīstītāja Bonava valdes priekšsēdētājs Mareks Kļaviņš, līdzīgi kā G. Āboltiņš-Āboliņš, norāda, ka risinājums būtu vienotas obligātās civiltiesiskās apdrošināšanas polises ieviešana būvobjektam. Taču atšķirīgs ir viedoklis par to, kam šī būvniecības OCTA būtu jāiegādājas. «Polises darbības princips būtu līdzīgs tam, kā transportlīdzekļu OCTA pasargā cietušo no finanšu zaudējumiem, kas radušies, viņa transportlīdzeklim iekļūstot negadījumā. Tas novērstu gadiem ilgu strīdu risināšanu tiesā, jo būvobjektam būtu viens apdrošinātājs, kas sedz zaudējumus. Īpašnieka atbildība būtu nodrošināt šādas polises iegādi, bet pasūtītāja gadījumā šādas vienotas polises iegāde būti jāiekļauj nosacījumos ģenerāluzņēmējam,» uzsver M. Kļaviņš.

Arī Zvērinātu advokātu biroja Eversheds Sutherland Bitāns partnere Ilze Kramiņa teic, ka risinājums ir tādas apdrošināšanas ieviešana, saskaņā ar kuru apdrošināšanas atlīdzība tiktu izmaksāta, konstatējot cēlonisko sakaru starp kaitējumu un konkrētajiem būvdarbiem un kaitējuma esamību, proti, vēl pirms vainīgā noskaidrošanas. Kā redzams, par šādu principu iestājas arī būvnieki un attīstītāji, taču domstarpības ir par to, vai apdrošināšanas atlīdzību izmaksās būvnieka vai pasūtītāja apdrošinātājs.

Atbildība par kļūdu

I.Kramiņa, komentējot atbildību sadalījumu, skaidro, ka «būvniecībā katram būtu jāatbild par savu rīcību un tās radītajām sekām. Ja kļūdu pieļāvis projektētājs, atbild projektētājs. Ja kļūdu pieļāvis būvdarbu veicējs – atbild būvdarbu veicējs. Vēl ir iespējams, ka kļūda ir bijusi inženierizpētē, kas nav bijusi pietiekami rūpīga, – tad vainīgais jāmeklē šajā virzienā. Latvijā darbojas būvspeciālistu sertifikācijas sistēma, tātad tieši būvspeciālisti un kapitālsabiedrības, kas būvspeciālistus nodarbina, ir lietpratēji savā jomā. Pasūtītājs tāds noteikti nav. Pasūtītājam ir resursi, un viņš pasūta būvi. Tomēr pasūtītājs neveic nedz izpēti, nedz projektēšanu, nedz būvniecību. Tam visam tiek piesaistīti lietpratēji. Līdz ar to pasūtītājs savā darbībā nemaz nevar pieļaut tādas kļūdas, kuru rezultātā tiktu nodarīts kaitējums trešajām pusēm. Ja nu vienīgi tieši pasūtītājs ir izteicis nelikumīgas prasības projektētājam vai būvniekam, tomēr šie speciālisti pēc savas būtības šādas prasības nemaz nedrīkstētu izpildīt. Visos citos gadījumos atbildība būtu jāuzņemas tam, kurš pieļāvis attiecīgo kļūdu. Tas saskan ar Civillikuma principu, ka katrs atbild par zaudējumiem, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību ir nodarījis. Tas saskan arī ar līdzšinējām prasībām apdrošināšanas jomā, atbilstoši kurām tieši būvspeciālistiem un būvdarbu veicējiem jāapdrošina sava civiltiesiskā atbildība par trešajām personām nodarīto kaitējumu – tātad tiek prezumēts, ka kaitējums radies tieši viņu vainas dēļ. Ne velti šāds pienākums nav paredzēts pasūtītājiem – būvniecības regulējums nekad nav prezumējis, ka pasūtītājam būtu jāatbild par trešajām personām nodarīto kaitējumu, kas nodarīts sakarā ar speciālistu pieļautām kļūdām savu profesionālo pienākumu izpildē».

Latvijas Apdrošinātāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Jānis Abāšins, taujāts, vai iespējama apdrošināšanas atlīdzības izmaksa vēl pirms vainīgā noskaidrošanas, norāda, ka šāds atbildības apdrošināšanas modelis ir iespējams, bet tas noteikti prasītu niansēti izstrādātu un vienotu tiesisko regulējumu, un, protams, arī  pakalpojuma izmaksas būtu atbilstošas apdrošinātā riska apmēram. J. Abāšins arī iestājas par to, lai tiktu kā OCTA gadījumā noteikta minimālā apdrošināšanas summa.

Kā redzams, neskaidrību vēl ir gana daudz, atliek vien gaidīt Ekonomikas ministrijas 31. decembri, kad darba grupa sola pabeigt darbu pie apdrošināšanas modeļa izstrādes.