Māja par vienu eiro Itālijā izklausās pārāk labi, lai būtu īstenība, tomēr tā ir

Itālijas pieredze

«Tas bija īsts iebrukums – taču pozitīvs!» tā Sambukas pašvaldības mēra vietnieks Džuzepe Kačopo izdevumam Business Insider raksturo ārvalstu pircēju interesi par Sicīlijas reģiona mazpilsētas pamestajām mājām. CNN Travel jau janvārī ziņoja, ka Sambuka – 5800 iedzīvotāju liela pilsētiņa kalna galā ar skatu uz Vidusjūras salu un pludmalēm – tirgū izlikusi desmitiem māju tikai par vienu eiro. Ziņu kāri pārtvēra visas pasaules mediji. Stāsts par viena eiro mājām gan ne visos medijos tiek atspoguļots korekti – patiesībā mājas tiek izsolītas, un viens eiro ir sākumcena. Sambukas mērs Business Insider stāsta, ka neviena māja nav pārdota par vienu eiro, taču jauno īpašnieku samaksātās summas attiecībā pret reālo tirgus vērtību ir niecīgas – starp 1000 un 25 000 eiro.

Tagad nu jau daudzu līdzīgu Itālijas mazpilsētu mērķis ir atdzīvināt vietējo sabiedrību un cīnīties ar depopulāciju, jo pēdējo gadu laikā gados jauni cilvēki arvien biežāk izvēlas dzīvi lielākās pilsētās vai ārzemēs un vietējā ļaužu komūna noveco.

Turklāt daudziem sāpīgi noskatīties uz arhitektūras un vēstures pērļu bojāeju tik ainaviskos reģionos.

Atdzīvojas tirgus

«Āķi» ir dažādi, taču visas mājas vieno faktors, ka tās ir pamestas, renovējamas vai pat nojaucamas un būvējamas no jauna.

Dž. Kačopo uzsver, ka visi nami, ko pašvaldība piedāvā, tai arī pieder, pilsēta necenšas būt starpnieks, piedāvājot privāt- īpašnieku pamestas un nesakoptas teritorijas. Pirms nama iegādes vērts pārliecināties, kas ir tā īpašnieks, jo citas pilsētas mēdzot vienkārši sevi popularizēt ar gleznainiem privātīpašumu foto, taču pēc iegādes var nākties konstatēt, ka nams nav pašvaldības īpašumā, un seko garš, birokrātisks ceļš, BBC zina teikt Dž. Kačopo.

Sambukas «āķis» ir prasība trīs gadu laikā pēc mājas iegādes ieguldīt tās restaurācijā vismaz 15 tūkstošus eiro, tāpat tiek prasīta 5000 eiro liela depozīta maksa, kuru īpašnieks saņem atpakaļ pēc mājas renovācijas pabeigšanas.

Šobrīd Sambuka ir pārdevusi jau 16 vēsturiskas, taču pamestas mājas – to jaunie īpašnieki ir no ASV, Ķīnas, Francijas, Lielbritānijas, Krievijas un Argentīnas. Dž. Kapočo zina, ka jaunie īpašnieki ir no dažādām nozarēm, arī politikas, taču pārsvarā radoši ļaudis – žurnālisti, rakstnieki, aktieri, mūziķi, esot arī kāda balerīna.

Kopš viena eiro māju projekta ieviešanas ievērojami augusi interese par nekustamajiem īpašumiem šajā pilsētā. Dž. Kapočo stāsta, ka kopš janvāra, kad Sambuka tika padarīta slavena medijos, par tirgus cenu jaunus īpašniekus jau atraduši ap 50 namu. Šis fakts viešot cerības, ka par atgriešanos savā dzimtenē padomās arī turieni pametušie.

Tāds ir arī Deboras un Gīla Kevinu stāsts no Teksasas ASV. «Laikam jau varam vainot Facebook algoritmu,» smejas Kevini, kuriem abiem tūlīt būs 70 gadu. Viņus ieinteresējusi Sambuka, gribējuši tur iegādāties nekustamo īpašumu, taču pašvaldības viena eiro mājas nav piesaistījušas interesi. Rezultātā nopirkuši kāda privātīpašnieka pamestu namu par 50 000 eiro.

Līdzīgs stāsts ir Gerijam un Tamārai Holmiem. Abi māju nolūkojuši, sēžot savās mājās Kalifornijā pie datora. «Izvēlējāmies viena eiro projekta māju un par to solījām 5050 eiro.» Izsoles cena uzkāpusi līdz 10 000, un tas šķitis pārāk daudz. «Ja tas būtu viens eiro – protams! Bet tā tomēr ir aklā izsole, nedaudz par izaicinošu solīt par īpašumu, lai tikai pēc tam saprastu, kāds būs reālais ieguldījums.» Rezultātā ar Sambukas mēra vietnieka, kurš pats ir arhitekts, starpniecību par 19 tūkstošiem eiro iegādājušies māju no kāda privātīpašnieka. Taču viņi atzīst – nebūtu plašās mediju rezonanses, viņi par Sambuku neiedomātos un tādu vietu neatrastu. Šobrīd abi ar pārliecību varot teikt, ka pilsētas vizītkartes atslēgvārds ir: žilbinoši.

Viena eiro projekta nami nav tādi, kuros tūlīt var sākt dzīvot. Vairums īpašumu, kas tiek piedāvāti šajā projektā, nav apdzīvoti gadu desmitiem. Pēc 1968. gada zemestrīces, kurā gāja bojā vairāk nekā 200 cilvēku, vairums Dienvidsicīlijas iedzīvotāju izvēlējās par saņemto apdrošināšanas atlīdzību vienkārši uzcelt jaunas mājas, nevis atjaunot sabrukušās.

Prasa uzsākt biznesu

Citu paņēmienu reģiona atdzīvināšanai izvēlējušies netālu no Romas un Neapoles esošās Molīzes politiķi. Pašvaldība piedāvā 25 000 eiro katram, kurš pārcelsies un uzsāks jebkāda veida uzņēmējdarbību kādā no 106 reģiona ciematiem, kas slaveni ar zaļajām ganībām, olīvu audzēm un sniegoto kalnu ainavām. 25 tūkstoši eiro tiek izdalīti uz trīs gadiem – 700 eiro liela stipendija ik mēnesi.

Molīzes pašvaldības pārstāvis Antonio Tedesči, šīs idejas autors, pats dzimis vienā no ciematiņiem – Filigano, tagad tajā mīt vien 700 cilvēku. Viņš zina, ko nozīmē senās tradīcijas, un nevēlas redzēt vēsturi grimstam aizmirstībā. «Gribu, lai reģions piedzīvo renesansi, lai ciemati nepārvēršas spoku pilsētās. Mums ir jāsargā savas saknes.»

Viņš aicina programmai pieteikties jaunus cilvēkus, ģimenes ar bērniem. «Mērķis ir iedvest te dzīvību un atjaunot ekonomiku,» saka A. Tedesči. «Jaunienācējiem ir brīva izvēle, ko darīt, lai saņemtu šo finansiālo atbalstu: mazs krogs, restorāns, bārs, viesu nams, neliela lauku ferma, mākslas galerija, bibliotēka vai veikals vietējo gardēžiem, vai jebkas cits.» Pašvaldība šai programmai rezervējusi vienu miljonu eiro.

Pēdējo gadu laikā Molīzi ir pametuši tūkstošiem cilvēku. Pēc oficiālās statistikas datiem, kopš 2014. gada iedzīvotāju skaits samazinājies par 9000 un šobrīd reģionā dzīvo 305 000 cilvēku. 106 no 136 ciematiem mīt mazāk nekā 2000 iedzīvotāju.

Pievilina tikai ģimenes

Savukārt Itālijas ziemeļu pilsēta Lokana, 45 km no Turīnas, grib veicināt iedzīvotāju skaita pieaugumu. Proti, tā maksās apmēram 10 000 eiro ģimenēm, kuras pārcelsies uz dzīvi šeit. Ģimenei jābūt vismaz vienam bērnam, kā arī 6000 eiro ienākumiem gadā. Lokanā ik gadu mirstot vismaz 40 cilvēku, piedzimstot vien 10. «Mūsu skaits ir sarucis no 7000 iedzīvotāju XX gadsimta sākumā līdz knapiem 1500, jo cilvēki meklē darbu Turīnas lielajās rūpnīcās. Mūsu skolas katru gadu saskaras ar slēgšanas risku, jo ir par maz skolēnu. Es negribu, nevaru to pieļaut,» CNN Travel saka Lokanas mērs Džovanni Bruno Matje. «Te ir desmitiem slēgtu veikalu, bāru, restorānu un skaistumkopšanas salonu, kas to vien gaida, lai kāds tos atkal vadītu.»

Arī Borgomezzavalle, pilsētiņa pie robežas ar Šveici, vilina pie sevis, ne tikai piedāvājot mājas par vienu eiro, bet arī 1000 eiro ikvienam, kurš ir gatavs tur pārcelties un dibināt ģimeni, vai arī 2000 katram, kurš gatavs tur uzsākt savu biznesu un izremontēt namu divu gadu laikā no tā iegādes.

«Mums ir tonnām naudas, ko investēt, taču mums vajag bērnus un jaunatni,» izdevumam Insider saka pilsētiņas mērs Alberto Preioni.