Eksistē teorētiskas un praktiskas problēmas noziedzīga nodarījuma galīgās vainas formas noteikšanā

GROZĪJUMI

Ar teju 20 minūšu ilgu referātu Saeimas Krimināltiesību politikas apakškomisijas deputātiem juridisko zinātņu doktors Uldis Kārkliņš skaidroja, ka Krimināllikumā ar jēdzienu «vainas forma» nav nekādas kārtības. Šim apgalvojumam piekrita gan tiesneši, gan deputāti, gan policisti un citi speciālisti. Trakāk ir ar U. Kārkliņa sapratni par to, kas īsti ir jāmaina, jo ne velti šos pašus ieteikumus 2014. gadā deputāti izbalsoja. Šobrīd diskusija atkal tiek atvērta, jo eksistē teorētiskas un praktiskas problēmas noziedzīga nodarījuma galīgās vainas formas noteikšanā, kas secīgi rada neskaidrības nodarījuma kaitīgo seku kvalificēšanā.

Diskusiju vēsture

«Jau 2014. gadā saņēmām no Tieslietu ministrijas likumprojektu, kas piedāvāja reformēt vainas formas. Iepriekšējā Saeimā mēs šo jautājumu vairākkārt diskutējām un vairākums to neatbalstīja,» deputātiem atgādināja apakškomisijas vadītājs Andrejs Judins, norādot, ka jau toreiz attieksme nav bijusi viennozīmīga. Vēlāk vainas formas izskatīšanas atgriešanu Saeimas komisijās lūdzis prezidents Raimonds Vējonis, tomēr tas noticis 2018. gadā neilgi pirms vēlēšanām, un tādēļ jautājuma izskatīšana atstāta pašreizējai Saeimai.

Savukārt pavasarī Saeimas juristi cīnījās ar dažādiem grozījumiem, kas bija nepieciešami, lai izdabātu starptautiskām prasībām un saglābtu Latvijas finanšu tirgus «seju».

Tieslietu ministrijas Krimināllietu departamenta direktore Indra Gratkovska deputātiem norādīja, ka Tieslietu ministrija vēl aizvien gatava aizstāvēt 2014. gadā definētos Krimināllikuma grozījumus un nepieciešamību skaidri noteikt vainas formu salikta sastāva noziegumos.

«Mēs saņēmām deputātu viedokļus un zinām argumentus, kādēļ tika nobalsots pret ierosinātiem grozījumiem, tomēr vēl aizvien pastāvam uz to, ka vainas forma ir jāprecizē. Ir tā, ka gadījumos, kad darbība ir tīša, bet sekas ir aiz neuzmanības, nav skaidrs, kāda kopumā ir vainas forma. Turklāt valstī ir ļoti daudz amatu, kuru ieņemšanu vainas forma nepieļauj. No tās seko arī citi ierobežojumi, tādēļ to precīzi noteikt ir būtiski. Jautājums ir aktuāls, un pie tā ir jāatgriežas,» uzsvēra I. Gratkovska.

Brauc apzināti, nobrauc tīši

Tiesībzinātnieka galasecinājumi praksē ir samērā skarbi. Proti, jebkuri noteikumu pārkāpumi, vai tie būtu satiksmes noteikumi vai darba drošības noteikumi, kuriem ir paredzētas kriminālas sekas, tiek pārkāpti tīši. Jo citādi nemaz neesot iespējams. Der ieklausīties U. Krastiņa pierādījumu gaitā, kur, prasot likumu skaidrību un loģiku, nonāk līdz iespējamam absurdam.

U. Krastiņš galveno problēmu saredz apstāklī, ka tīšai vai netīšai darbībai atbilst ārkārtīgi daudz likumā definēto būtisko seku. Viņš Krimināllikumā saskaitījis 93 dažādus noziedzīga nodarījuma saliktus sastāvus. Problēma ir saliktā sastāvā, kur neuzmanība ir attiecībā pret kaitīgajām sekām.

«Kopumā Krimināllikumā mums ir 160 sastāvi, kuros skaidri nevar pateikt, ar kādu vainas formu noziegums ir izdarīts,» deputātiem paziņoja tiesībzinātnieks U. Krastiņš, uzsverot, ka likumā eksistē vien divas vainas formas – «nodoms» vai «neuzmanība» –, un ieteica izdarīt skaidru un nepārprotamu izvēli jau likumā.

«Tas ir atbilstoši vainas psiholoģiskai koncepcijai, ka pret katru noziedzīga nodarījuma sastāvu ir jānosaka personas psihiskā attieksme un beigu beigās ir jānosaka arī vainas forma. Nevar būt nozieguma sastāvs, kur likumā vispār nav noteikts, ar kādu vainas formu noziegums ir izdarīts,» tā U. Krastiņš, norādot, ka jau 2013. gada beigās izmaiņas likumā veiktas, tikai nepietiekami. Proti, KL 9. panta 2. daļā ir noteikta paplašināta redakcija attiecībā uz tiešu nodomu, bet jautājumu par vainas formu saliktos noziegumu sastāvos izbalsoja.

«Šobrīd Administratīvā likumdošanā viss ir izdarīts un vainas forma ir definēta. Skaidri ir pateikts, ka jebkura darbība vai bezdarbība, kas veido administratīvo tiesību pārkāpumu, ir tīša un nekādas vairs runas par neuzmanību. Tas ir nostiprināts likumā. Var būt neuzmanīga darbība, bet tas ir cits jautājums, kas attiecas uz jautājuma objektīvo pusi,» priecājās U. Krastiņš, uzsverot, ka atlicis vien ko līdzīgu izdarīt arī Krimināllikumā, saistot likuma 9. panta 2. daļu ar vainas formu.

«Par to neuzmanības jautājumu runājot, es ne reizi vien esmu uzsvēris, ka vārdam «neuzmanība» ir divas jēgas. Pirmā ir tā kā vainas forma, bet otrā ir kā darbība. Neuzmanīgu darbību ir ļoti daudz, tomēr tās ir tīšas darbības!» triumfēja U. Krastiņš, tālāk ieteicot visus noteikumus, kuriem paredzēta kriminālatbildība, padarīt par tīšiem likuma izpratnē. Tiesībzinātnieks šādu lietu prasa ar pārliecību un apgalvojot, ka tiesās vajag vienotu praksi un skaidrību. Praksē šāds apgalvojums, pielietots Krimināllikuma 260. pantā, nozīmē, ka naktī, tumsā un miglā nobraukts gājējs nav neuzmanība, bet gan tīšas darbības sekas, kas nozīmē, ka tā ir slepkavība ar nodomu, jo autovadītājam bija nodoms braukt pa ceļu ar automašīnu jau sākotnēji un tas ir apzināts lēmums, paredzot sekas, kas var rasties.

Blaknes un perspektīvas

Nav gluži tā, ka galvenais virzītājspēks visā ir tikai likumu sakārtošana un teorētisku jautājumu risināšana.

Ir vairāki apstākļi, kas kalpojuši par konkrēto Krimināllikuma grozījumu cēloņiem, un kā pirmais no tiem iepriekš minēts Iekšlietu ministrijas Informācijas centra lūgums. Informācijas centram iepriekš bijušas grūtības noteikt galīgo vainas formu noziedzīgam nodarījumam kopumā, kas savukārt traucējis tikt skaidrībā, vai darbiniekam pēc likuma ir tiesības turpināt darbu vai nē. Lai gan IeM problēma ir atrisināta un šobrīd tiesneši skaidri nosaka vainas formu, ko ministrija saņem savā sistēmā, problēma kopumā paliek. Proti, pirmkārt, Latvijā ir aptuveni 70. likumu pantu un vismaz 100 Ministru kabineta noteikumu, kas norāda, kādus amatus nedrīkst ieņemt, tieši šo soda mēru piesaistot vainas formai.

Deputāte Juta Strīķe uzskata, ka pati metode – cilvēku uz mūžu piesaistīt vainas formai un tādēļ liegt viņam darbu noteiktā sfērā – nav pareiza, norādot, ka par atsevišķiem noziegumiem tiesāts jaunietis tiek sodīts uz visu mūžu, liedzot viņam strādāt, piemēram, iekšlietu sistēmā.

Deputātu, prokuroru, tiesnešu viedokļi par U. Krastiņa uzdoto problēmu bija teju nebeidzami un turpinājās vēl uz Jēkaba ielas pēc apakškomisijas Saeimā darba beigām.

Nerunājot par blaknēm pēc izmeklēšanas, vainas forma ir vajadzīga arī līdz tiesas spriedumam. Augstākās tiesas analītiskais padomnieks Jānis Baumanis deputātiem norādīja, ka skaidrība par vainas formu ir būtiska arī policijai un prokuratūrai, nosakot, piemēram, drošības līdzekļus. Ja šo uzreiz skata, salāgojot ar reālām prāvām, tad, klausot U. Krastiņam, visi apsūdzētie Zolitūdes traģēdijas lietā būtu jātur aiz restēm drošības dēļ, jo faktiski ir pārkāpuši noteikumus un šī pārkāpuma rezultāts ir cilvēku nāve.

Noslēgumā šobrīd diskusijās par vainas formu sadursies viedokļi par spēju to noteikt tiesnešiem individuāli, bet kritika ir, ka līdzīgās lietās var parādīties atšķirīgas vainas formas. Savukārt, nosakot skaidru vainas formu likumā, deputāti paredzēs, ka nesamērojami noziegumi kļūs tuvi pēc soda, ar sekām visa mūža garumā.

Pašreizējā Tieslietu ministrijas nostāja ir izteikta iepriekš ieteiktajos likuma grozījumos vienkāršā tēzē: «Lai kā arī darbību vai bezdarbību apzīmētu Krimināllikums, tā ir tīša, jo personas apzināta griba nav realizējama bez vēlēšanās rast tai ārēju izpausmi ārējā vidē, uzvedoties aktīvi vai pasīvi.» Ja tieši tāda izpratne būs likumā, tad sodu politikā daudz kas mainīsies un izrādīsies, ka daudz vairāk darbinieku neder valsts darbam tieši vainas formas dēļ, ja vien šī piesaiste tiks saglabāta.