Miks Magone, mūzikas, mākslas un vietējā ražas festivāla Zemlika rīkotājs

ceļvedis

Vēderprieki

Man pašam patīk gatavot, ik pa laikam uzaicinu ciemos arī draugus. Darba nedēļa šobrīd lielākoties paiet Ventspilī (Miks ir koncertzāles Latvija mākslinieciskais vadītājs – DB). Tur ir dažas vietas, kur aiziet ar draugiem ieturēt maltīti, tāpat arī Rīgā. Ne tik ļoti patīk eksperimentēt un mēģināt atrast kaut ko jaunu. Izvēlos vietas, par kurām kaut ko zinu – ēdienkarti, atmosfēru. Savulaik, kad Rīgā dzīvoju un mācījos, dzīvoklis man bija Dzirnavu ielā, mājā bija kafejnīca Vairāk saules, kur gāju itin bieži. Man patīk Cafè Osiris, arī Šašliki Mangaļos. Patīkams pārsteigums provincē ir Goldingen Room Kuldīgā. Pasaules elpa vienā mazpilsētā Kurzemē – par to ir prieks. Visu cieņu saimniekiem, kam jau vairākus gadus izdodas virtuvi, apkalpošanu noturēt augstā līmenī tādā vietā, kas uzplaukst tikai trīs mēnešus gadā. Tas ir piemērs, no kā varētu pamācīties daudzi citi.

Mūzika

Tā ir sanācis, ka ar mūziku man ir saistība septiņas dienas nedēļā. Nākas dzirdēt un piedzīvot daudz ko un tik ļoti dažādu. Ar lielāko nepacietību, protams, gaidu tos koncertus, kuru rīkošanā lielākā vai mazākā mērā esmu iesaistīts pats. Neesmu noraidošs un kritisks pret vārdu «festivāls», bet, ja ar to saprot pasākumu vasarā ar telšu pilsētiņu un alus turzām, tas vairs nav tas, ko man gribas piedzīvot. Tur cilvēkiem muzikālais un kultūras piedzīvojums brīžiem aiziet otrajā plānā. Protams, katram festivāla programmā ir arī kas tāds, ko gribas dzirdēt. Es labāk izvēlos šos pieturas punktus redzēt viņu solo koncertos atbilstošākā vidē. Lai cik liels Nika Keiva cienītājs es būtu, labāk izvēlētos viņu redzēt intīmākā, nepiespiestākā gaisotnē, piemērotākā akustikā, nevis kādā lielā vasaras festivālā.

Lielu cieņu izjūtu pret nepieradinātās mūzikas festivālu Skaņu mežs, kas notiek Rīgā un jau krietni senāk nekā Zemlika. Pārdomāts piedāvājums ir festivālā Unsound Krakovā. Tas savā ziņā arī ir līdzīgs Zemlikai, tikai lielākā mērogā – notiek pilsētā dažnedažādās vietās četru dienu garumā. Labprāt tur atgrieztos, lai gan pēdējos gados nav sanācis.

Dvēselei

Mūsdienās ar kino veidošanu nodarbojas daudzi, brīžiem liekas – kam vien nav slinkums to darīt. Kad Latvijā bija pieejams papildu finansējums, visi metās to izmantot un taisīt kino valsts simtgadei. Manuprāt, dažbrīd bija gaumes noslīdējumi. Par Holivudu ir ierasts domāt, ka tā mūsdienās ir viena liela naudas mašīna un kino ir kā desa – produkts, kura pirmais uzdevums ir pēc iespējas plašāk pārdot. Tāpēc pārsteidz pēdējā redzētā filma Džokers, kas liek secināt, ka arī tur joprojām var notikt diezgan gaumīgas lietas.

Izjūtu lielu cieņu pret Liepājas teātri. Pagājušajā gadā patika gan Heda Gablere, gan Bernardas Albas nams. Man patīk lielākā daļa no tā saucamā Liepājas aktierkursa, kas ir viens tuvākajā laikā neatkārtojams gadījums – klasesbiedri turpina būt vienā klasē arī pieaugušā vecumā. Pēdējais, ko esmu redzējis, ir Vēstures izpētes komisija Jaunajā Rīgas teātrī. Neteikšu, ka tā bija katarse, bet bija labi. Paņēmiens, kad stāstu izstāsta ar etīdēm, ir režisora ierasts rokraksts, ko Alvis Hermanis izkopis tuvu pilnībai. Piecarpus stundas pagāja gandrīz nemanot, vienīgais traucēklis bija vecie krēsli, kas atrodas teātra pagaidu telpās. Nosēdēt brīžiem bija gluži fiziski ne tik ērti. Ar nepacietību gaidu Durbē redzēt Dirty Deal Teatro izrādi Pēc grāmatas motīviem. Tās režisors un idejas tēvs ir mans savulaik klasesbiedrs Valters Sīlis.

Brīvajā laikā

Man nav konkrētas aizraušanās. Neesmu ne makšķernieks, ne mednieks, ne dzīvnieku aizstāvis, kas brīvo laiku pavada suņu patversmēs. Šobrīd viss vairāk vai mazāk grozās ap tiešajiem pienākumiem, kas saistīti ar koncertu un kultūras dzīves organizēšanu Durbē un Ventspilī. Domājot par pasākumiem, organizējot un novedot līdz realitātei, dažbrīd tiek pavadītas arī vēlākas vakara stundas pēc nosacītā darbalaika. Sekoju līdzi arī kultūras norisēm citviet. Kad rodas sajūta, ka par ilgu ir nosēdēts biroja krēslā, aizeju paskriet krosu.

Ceļošana

Pēdējos gadus man patīk ceļot vienam un mest sev izaicinājumu, braucot uz vietām, par kurām nav daudz zināma, kas nav populāri galamērķi. Tās ir vietas, kur īsti nezini, ko sagaidīt. Iepriekš negatavojos un neveicu izpēti.

Normālam latvietim tas var būt izaicinājums arī sadzīviskā ziņā, jo ne vienmēr iespējams ieiet dušā, nākas ēst kaut ko tādu, kas jāēd, jo nekā cita nav, klimats ir pārāk karsts.

Spilgtākie iespaidi ir bijuši braucienos uz Āfriku, to darot pilnīgā vientulībā, ļaujoties notikumu ritējumam. Reizēm mostoties tikai sāku domāt, kur nakšņot nākamajā naktī, kādu kursu uzņemt, braucot pa konkrēto valsti.

Grāmatplauktā man…

Pēdējā laikā laika trūkuma dēļ lasīt sanāk maz, bet vispār to daru labprāt. Pie interneta pieradušam cilvēkam ir lietas, ko ikdienā izlasa un tikpat ātri arī aizmirst. Tas attiecas arī uz daļu daiļliteratūras. Tomēr ukraiņu autora Serhija Žadana Džezs pār Donbasu un Mezopotāmija vēl ilgi pēc izlasīšanas figurē prātā un atmiņās. Ik pa laikam atceros, uzšķiru kādu no spilgtajiem citātiem, kas ir humora pilns, anekdotisks, citējams joks pats par sevi.

Domugrauds

Uzdod sev neatbildamus, retoriskus jautājumus. Vai tas ir tā vērts konkrētajā brīdī? Tas var būt jebkas. Vai tas ir tā vērts – uztraukties par kaut ko? Vai tas ir tā vērts – kaut kur braukt? Vai tas ir tā vērts – piedzīvot kādu no kultūras pasākumiem? Bieži vien redzu, ka apkārtējiem izvēlība buksē. Darot aiz inerces, vienā brīdī iestājas neapzināta apmātība. Ja apzinies, ka tas nav tā vērts, vajag gribēt kaut ko pamainīt, un pārmaiņām jānotiek dinamiski. Tajā laikā, kas tev uz zemes ir atvēlēts, vajag dzīvot un nodarboties ar kaut ko tādu, par ko pašam patiešām acis deg. Nevis tāpēc, ka tā vajadzētu vai lai neizsauktu uz sevi lieku uguni.