Sliktās ražas dēļ augļu un dārzeņu pārstrādes ceham trūkst izejvielu

Augļu pārstrāde

Durbes novada konservu cehā Ābolīt’s šobrīd rit ābolu pārstrādes sezona. Iepirkuma cena ir lielāka nekā citus gadus, bet raža šogad slikta, izejvielu trūkst. Tāpēc uzņēmuma līdzīpašniece Millija Anziķe kopā ar komandu saviem spēkiem strādā dārzā, ko laipni atvēlējis kāds vietējais iedzīvotājs.

Maksā gan naudā, gan graudā

«Katru gadu cilvēki stāv rindā ar ābolu maisiem, kas atvesti gan vieglās mašīnas bagāžniekā, gan piekabēs. Strādājam, stundas neskaitot, bet ir smagi,» atzīst M. Anziķe. «Manā mūžā tik slikta ābolu gada vēl nav bijis. Vienmēr esmu teikusi – cik man vajadzēs, tik būs.» Lai piesaistītu piegādātājus, iepirkuma cena paaugstināta līdz pat septiņiem centiem kilogramā. Pērn tā bija par centu zemāka. «Kad cilvēki to izdzird, saka – o, tad ir jālasa, bet nav jau, ko lasīt. Pavasara salnas gāja pāri slejām vien,» uzņēmēja zina teikt. Par piegādātajiem āboliem iespējams pretī saņemt ne tikai naudu, bet arī gatavo produkciju. Šo iespēju labprāt izmanto daudzi regulārie klienti.

Sulas spiešanai izmanto kritušus ābolus. Izmēram nav nozīmes, galvenais, lai augļi nav bojāti. Gadu gaitā jau izveidojies pastāvīgo piegādātāju loks. M. Anziķe uzslavē savas dzimtās puses – Vaiņodes – skolēnus. Viņi pēc skolotājas Māras Tamužas iniciatīvas tuvējā apkārtnē meklē dārzus, kur pēc vienošanās ar īpašnieku lasīt ābolus, un ar pašvaldības atbalstu nogādā pārstrādes cehā. Noruna paredz, ka pretī viņi saņems produkciju, ko Ziemassvētkos dāvinās Vaiņodes novada pensionāriem, aprūpes centru iemītniekiem. Patlaban jau atvestas teju sešas tonnas ābolu.

Paliek pie stikla taras

Liepājas pusē pēdējos gados atver aizvien vairāk nelielu uzņēmumu, kas piedāvā iespēju atvest savus ābolus un izspiest sulu, ko turpat dažu minūšu laikā uzkarsē un fasē plastmasas pakās. Tomēr M. Anziķe uzskata, ka tas būtisku konkurenci neveido un nav iemesls, kādēļ šogad izjūt izejvielu trūkumu. Šādi cilvēki parasti izvēlas pārstrādāt dažus maisus augļu, jo pakalpojuma izmaksas ir gana lielas. «Tas ir modes kliedziens. Esmu pārtikas tehnoloģe un pirmajos gados interesējos par šo procesu,» uzņēmēja stāsta. «Tomēr nolēmām palikt pie stikla taras, jo nav zināms, kā plastmasa iedarbojas uz iepildīto astoņdesmitgrādīgo sulu. Cik mūsu bērniem tā ir veselīga?» SIA Ābolīt’s sulu fasē stikla burkās. No āboliem ražo arī t.s. povidlu. Tādu padomju laikā gatavoja netālajā Priekules pārtikas cehā, kur M. Anziķe sākusi savas darba gaitas. Ābolīt’s šo produktu savā sortimentā iekļāva pirms dažiem gadiem. «Tā ir bērnības garša. Jūtu, ka cilvēkiem ir nostalģija,» stāsta M. Anziķe. «Cehs ļauj ražot ļoti dažādu produkciju, tikai jāsaprot, kas klientam vajadzīgs. Ir jājūt saikne ar pircēju.» Šis produkts ir pieprasīts arī konditorejas cehu vidū, kas to izmanto kūku un smalkmaizīšu ražošanā.

Atvērta sadarbībai un idejām

Uzņēmumā top arī marinēti gurķi. «Dzīve šogad piespēlējusi nabadzīgu gadu lauksaimniekiem. Arī gurķu raža bija slikta,» stāsta M. Anziķe. Taču viņa nenokar galvu. Uzskata, ka nekas nenotiek tāpat vien – tātad šis laiks ir jāizmanto pārdomām un jaunu ideju radīšanai.

Vēl sortimentā ir rīvētas dzērvenes un dzērveņu sukādes. Tās piegādā jau ilgstošs sadarbības partneris no Rucavas novada – SIA Purva dzērvenīte. Ideja radusies pēc privātas tikšanās ar īpašnieci Irēnu Šustu. «Bieži piegādātājiem saku – ja raža ir liela, brauciet, runāsim, domāsim par jauniem produkcijas veidiem. Man šādas tikšanās dod spēku un enerģiju,» uzsver M. Anziķe. Rīvētās dzērvenes ir vitamīniem bagātas un noder gan pret elpceļu saslimšanām, gan nieru kaitēm. Tieši šī iemesla dēļ pieprasījumam ir izteikts sezonas raksturs. «Mums ir saglabājušās tādas iekārtas, kas šajos laikos reti kuram ir, – dažāda rupjuma caurberzēji,» atklāj M. Anziķe. Tas ļauj veidot maigu viendabīgu masu. Produkts pieejams gan ar, gan bez cukura. Pircējs pats pēc tam mājās var pievienot medu, ķiploku vai ko citu, izmantot karstā dzēriena pagatavošanā. Arī dzērveņu sukādes pieprasītākās ir ziemā, sevišķi ap svētku laiku, kad tās bieži izraugās kā alternatīvu saldumu dāvināšanai. Uz šo produktu līniju nākotnē M. Anziķe gribētu likt lielāku uzsvaru, jo redz potenciālu. Turklāt tas kolektīvam nodrošina darbu arī ziemā, kad beigusies aktīvā dārzeņu un augļu pārstrāde.

Sulām sortiments liels

Kā vienu no attīstības virzieniem Ābolīt’s izvēlējies produkcijas ražošanu citu uzņēmumu pasūtījumā. «Nebaidos gatavot produkciju ar citu vārdu, ne tikai savējo. Tas palīdz paplašināt noietu,» saka M. Anziķe. Ilgstošs sadarbības partneris šai ziņā ir SIA Puratos Latvia. Ar Pūres zīmolu gatavoja plūmju un persiku nektāru, tomātu sulu, līdz uzņēmums nolēma pārtraukt šo biznesa virzienu. Tad Ābolīt’s atpirka iekārtas un ražošanu turpina ar savu zīmolu Milli, kas izveidots pirms četriem gadiem. «Tagad pienācis laiks izsvērt, vai šo virzienu turpināt, jo sulām sortiments veikalu plauktos ir liels,» atzīst M. Anziķe. Dabīgajai ābolu sulai gan noiets ir labs gadu no gada, to patērē skolas un bērnudārzi. To, tāpat kā marinētus gurķus, ražo arī ar vēl viena sadarbības partnera – Gemoss – vārdu.

Šogad Ābolīt’s veica pakalpojumu Puratos Latvia, gatavojot ābolu biezeni mucās. Tāpat vienu nedēļu strādāja zīmola Spilva vajadzībām – ražoja marinētus gurķus. Režīms bija skarbs, paveicamais darba apjoms bija liels, taču komanda ne mirkli nezaudēja darba sparu un pat spēja saglabāt humora dzirksti.

Lielveikalus atstāj citiem

Produkciju Ābolīt’s galvenokārt realizē SIA Gemoss tīklā, kā arī daudzās Latvijas skolās un bērnudārzos. Izglītības iestādēs pieprasītākie ir marinēti gurķi, rīvēti āboli, ābolu sula. «Produktiem nedrīkst būt pievienots kālija sorbāts, un jāņem vērā nosacījumi par cukura līmeni,» uz vienu no izaicinājumiem norāda M. Anziķe. Kālija sorbāts ir konservants, ko lieto pārtikā, lai pagarinātu produkta uzglabāšanas laiku. Uz vietas ražotnē arī ir neliels veikaliņš. Tajā atsevišķa darbinieka nav. Kad ierodas klients, pati uzņēmuma īpašniece dodas preci pārdot un izbauda iespēju kontaktēties aci pret aci ar klientu, dzirdēt vērtējumu. «Saka – ir tik garšīgi kā mājās gatavoti konservējumi,» priecājas M. Anziķe. Uzņēmēja jūt, ka klienti atgriežas paši un piesaista arī jaunus, produkciju iesakot cits citam. Lielveikalu plauktos saviem spēkiem necenšas iekļūt. Tas savulaik darīts, bet secināts, ka sadarbība notiek smagi. Labāk turēties pie pārbaudītām vērtībām un iemītām taciņām, strādāt ar vairumtirdzniecības bāzēm. «Ja ir viens liels sadarbības partneris, ar to pietiek,» uzskata M. Anziķe. Par SIA Gemoss viņa saka tikai labus vārdus – uzņēmums ir saprotošs un pretimnākošs. Tikpat pozitīva izvērtusies sadarbība ar Vičiūnai-LAT.

Lai paplašinātu sadarbības partneru loku, M. Anziķe piedalās uzņēmējdarbībai veltītās izstādēs. Septembra beigās Durbes novada vienotā stenda sastāvā bija arī Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra rīkotajā gadatirgū Nogaršo Latviju Rīgā!, kas risinājās Hanzas peronā. Par atbalstu dalībai ir pateicīga Durbes novada domei. «Es to uztveru ne tik daudz kā tirgu, bet kontaktu veidošanu gan savā starpā, gan ar klientiem. Tas iedvesmo turpināt darbu un attīstīties.» Jau ir idejas par jaunu produktu ražošanu, bet pagaidām uzņēmēja sīkāk neko nav gatava atklāt.

Izdzīvot ļauj spītība

Uzņēmums dibināts Atmodas gados, un šajā laikā izbaudīts daudz kas. Bizness bijis arī nežēlīgs. Ražošanas apjoms te audzis, te krities, mainījies sortiments. Bijis laiks, kad ražoja t.s. burciņzupas, bet secināts – to cena ir zema, izejvielas dārgas, ražošanā jāiegulda daudz darba. Tādēļ no šīs produktu līnijas atteikušies. Veikti arī aizņēmumi, taču nesen tos izdevies nomaksāt, šobrīd nekādu kredītsaistību nav. «Visus šos gadus izdzīvot ļāvusi mana spītība,» saka M. Anziķe. «Tas ir mans mūža darbs. Tagad gan nav moderni, ka strādā vienu darbu visu mūžu, bet tas tiešām ir mans azarts.»

Nozarē viņa sāka strādāt 70. gadu vidū, kad Bulduros izmācījās par pārtikas tehnologu. No Priekules pārtikas ceha, kur pārstrādāja augļus un dārzeņus, ražoja limonādi un konfektes Gotiņa, pēc trim gadiem nonāca sovhozā Liepāja nesen dibinātajā cehā. Priekulē nebija iespējas sevi pierādīt – ražotne liela, darbinieku daudz. «Es jau gribētu, lai cehs strādā vēl simt gadus. Un lai būtu latviešu uzņēmums,» uzsver M. Anziķe. Lai arī uzņēmuma līdzīpašnieks ir Krievijas pilsonis, viņai joprojām pieder kontrolpakete.