Kādudien cilvēki sapratīs, ka jābūt līdzsvaram starp planētu, cilvēku un peļņu, un tad ilgtspēja būs galvenā tendence tējas un kafijas ražošanā un patērēšanā

Viesmīlība

Tā cer tējnīcas Illuseum un kafejnīcas Strada vadītāja Gundega Silniece. Latvijas sabiedrības tējas baudīšanas rituāls, tējojot mājās, ir viens no iemesliem, kāpēc pagaidām ir tik maz specializēto tējnīcu. Vienlaikus gadu gaitā ir skaidri redzams progress, un ir daļa sabiedrības, kas novērtē augstas kvalitātes tēju, izvēlas vecinātu Ķīnas puer vai ulunu. Tomēr G. Silniecei šķiet, ka tik specifiskai lietai kā tējai ar sāļu siera cepurīti vai īpaši dārgai tējai Latvija vēl nav gatava. Vairāk par novērojumiem tējas un kafijas pasaulē viņa stāsta intervijā Dienas Biznesam.

Iesildīšanās jautājums – kas tev pašai ir tēja?

Man tēja ir substance, caur kuru es iepazīstu dzīvi dažādos tās aspektos. Tēja ir ļoti ērts produkts, jo tās lietošanas pamatā ir filozofija. To var iepazīt no veselības viedokļa, tāpat kā no sociālā aspekta. Tēju var izmantot kā sociālo platformu – izveidot tējnīcu un komunicēt ar cilvēkiem. To var izmantot arī kā instrumentu, lai izmērītu savu spēju iet dziļumā kādā tēmā, meklēt informāciju, transformēt. Man šis dzēriens ir prizma, caur kuru es iepazīstu dzīvi un ļoti dažādā veidā mijiedarbojos.

Tējnīca un veikals Illuseum darbojas kopš 2011. gada, bet tās priekšgājēja Goija tika atvērta jau 2004. gadā. Kā šajā laikā Latvijā ir mainījusies izpratne par tēju?

Spriežot pēc tējnīcu skaita, interese iet plašumā. Taču ir tējnīcas, kas atveras un aizveras, jo ekonomiskā situācija neatļauj turēt šādus sirds projektus un tie paliek hobija līmenī. Tāpēc ir daudzi tējas meistari, kuri strādā kā frīlanceri dažādos pasākumos, gatavo tēju draugiem, braukā pa pasauli mācoties, bet savas iestādes vaļā never. Latvijā tā tomēr ir nišas lieta.

Tējnīcu mums nav ne uz pusi tik daudz kā kafejnīcu.

Protams. Tas tādēļ, ka Latvijā tējas dzeršanas kultūra vēsturiski tomēr ir vairāk balstīta uz zālīšu tējām. Līdz ar to tas ir diezgan loģiski. Tēja Latvijā ir dzēriens, ko cilvēki pārsvarā dzer mājās un iet mazāk socializēties uz tējnīcām. Pa vakariem droši vien dzer alu, pa dienu ātri uz 15 minūtēm satiekas kafejnīcā. Tajā pašā laikā ir specializētie veikali, un tējas piedāvājums lielveikalā ir kļuvis plašāks un daudzveidīgāks nekā pirms pieciem vai desmit gadiem.

Mums laikam nav tādu kafejnīcu, kas nepiedāvā arī kaut ko ēdamu, taču tējnīcas lielākoties piedāvā tikai tēju un varbūt kādu saldumiņu. Vai tas varētu būt iemesls, kāpēc neizdodas izvilkt biznesu ar tēju vien?

Varbūt. Godīgi sakot, es par to tā neesmu domājusi. Pasaulē ir bijušas kafejnīcas, kas mēģinājušas tirgot specializēto kafiju vien bez jebkādiem saldumiem un piedevām, bet tik un tā beigās kādā mirklī ir padevušās. Piemēram, bija laiks, kad Krievijas tīkls Double B pārdeva tikai kafiju, bet tas beidzās ar to, ka Dubaijā uzņēmums izveidoja saldumu cehu. Cilvēkiem tomēr prasās kaut ko uzkost.

Arī Illuseum nesen sāka piedāvāt šo to apēdamu.

Jā. Nāk aukstā sezona, un cilvēki vienkārši to prasa. Kad arvien cilvēki jautā un jautā un ne vienu reizi vien, nākas kaut kā iziet uz kompromisu.

Kā izvēlēties, ko piedāvāt?

Tējas un ēdienu kombinēšana ir diezgan populāra nozare. Tāpat jāņem vērā loģika, vadoties pēc tā, ko vispār iespējams piedāvāt mazās telpās ar nelielu pagatavošanas laiku. To apvienojot, veicam izvēles. Piemēram, mēs piedāvājam uzkost moči, kas ir diezgan tradicionāls japāņu rīsu miltu saldums ar dažādiem pildījumiem, sākot no mača tējas un beidzot ar šokolādi un piparmētrām. Tiem ir ļoti trauslas, maigas garšas, lai netraucētu tējai. No tādiem kārtīgākiem ēdieniem piedāvājam gan pildītās pankūkas, gan pelmenīšus. Kad vīrieši sadzeras tādas riktīgi stirpas tējas, piemēram, fermentēto Ķīnas puer, viņi grib kaut ko tādu kārtīgu un siltu, lai justos paēduši. Ēdiena piedāvāšana tējnīcās ir diezgan populāra, un tas viens otram netraucē.

Jūs tējnīcā un veikalā piedāvātas tikai klasiskās tējas un nekas no zāļu tējām?

Mums ir liels piedāvājums tējām ar stipri jūtamu iedarbību, piemēram, uzmundrinošas, nomierinošas, un, kas interesanti, tās iedarbojas uz centrālo nervu sistēmu, piemēram, divdaivu ginka, bambusa lapas, Sagan-Daila, citronliāna.

Mēs ar šiem konkrētajiem produktiem strādājam jau sen, mēs bijām pirmie Latvijā, kuri sāka tirgot īpaši vērtīgus produktus jeb t.s. superfoods – maka sakni, spirulīnu, matcha tēju utt. Tikai pēc vairākiem gadiem šos produktus sāka piedāvāt eko veikali un kafejnīcas, kur to visu mēģināja blenderēt un likt kokteiļos.

Kopumā šobrīd funkcionālās tējas un zāļu tējas ar jēgu un nozīmi ir viens no lielākajiem un straujāk augošajiem segmentiem. Šī tendence iekaro lielveikalu plauktus, un ārzemēs ir plašs pudelēs pildītās tējas piedāvājums.

Piemēram, šobrīd Krievijā neprātīgi populāra ir šaurlapu ugunspuķes tēja, jo, to pareizi fermentējot, garšas īpašības ir ļoti līdzīgas tējas augam, bet fitoterapeiti nebeidz vien uzskaitīt ieguvumus veselībai, sākot ar miega normalizēšanu un beidzot ar ekzēmas ārstēšanu. Jaunā paaudze ir ļoti fokusēta uz zaļo dzīvesveidu, un tas krasi iezīmējas viņu iepirkšanās paradumos. Līdz ar to tējas pasaules giganti ir reaģējuši uz šo pieprasījumu un izlaiduši papildu produktu līnijas, lai šo pieprasījumu nosegtu. Arvien biežāk lielveikalu plauktos varam redzēt tādas līnijas kā Pukka, Yogi vai Tazo, kas mazina iekaisumu, uzlabo gremošanas darbību, uzlabo miegu, mazina stresu utt. Šis segments ir ātri augošs, konkurences līmenis ir ļoti augsts, un mazie ražotāji nevar mēroties spēkos ar lielajiem. Taču tie var pretendēt uz nišas tirgu – specializētiem veikaliem un skatīties ne tik vien uz Skandināvijas, bet arī uz Āzijas pusi, kur mūsu zāļu tējas vienmēr pieņem ar sajūsmu.

Pēdējo piecu gadu laikā, īpaši aktīvi pieaugot veselīgā uztura un dzīvesveida piekritēju skaitam, ir atgriezusies interese par zāļu tējām. Daudzi jaunie ražotāji šo segmentu mēģina pacelt jaunā līmenī, pozicionējot to kā vienu no veselīga dzīvesveida stūrakmeņiem. Latvijā zāļu tēju tradīcija ir ļoti spēcīga un zināšanas galvenokārt glabā vecākā paaudze, tāpēc bieži vien varam novērot, ka vecākā paaudze nodarbojas ar ražošanu, savukārt jaunā paaudze – ar mārketingu un pareizu pozicionēšanu tirgū.

Cik tēju ir Illuseum piedāvājumā?

Tas mainās, bet visu laiku ir vairāk nekā simt pozīcijas un staigā līdz 150. Mēs nepārtraukti pieturamies pie rotācijas – piedāvājam kaut ko jaunu, skatāmies, kas iet labāk, un atsijājam nevajadzīgo, lai atkal piedāvātu kaut ko jaunu. Lai nebūtu tā, ka kādudien ir pilnīgi stabils un sastindzis sortiments.

Kā saprast, ko un kurā brīdī Latvijā piedāvāt?

To nekā nevar saprast, ir vienkārši jāmēģina. Ir pāris idejas, kas ir pārāk pārgalvīgas vai pārāk dārgas un prasa pārāk daudz resursu, lai tās ieviestu, un mazā tirgū nebūs nepieciešamās atdeves. Taču mēs neesam vienīgie, kas no tā cieš. Nesen runāju ar savu kanādiešu draugu Kevinu Gaskoinu (Kevin Gascoyne), kurš ir viens no lielākajiem guru tējas pasaulē, ir uzrakstījis vairākas tējas grāmatas. Viņam pieder viens no populārākajiem tējas veikaliem pasaulē Camellia Sinensis. Kevinam Toronto bija interesants, mazs, smalks projektiņš – tējas bārs. Tur vārīja augstas kvalitātes ļoti stipru masalu autentiskā veidā un piedāvāja mazās glāzītēs. Viss bāra dizains un veids bija vairāk kā kafejnīcai, bija arī dažādas uzkodas un salāti, bet pēc divu gadu eksistēšanas Kevins saprata, ka projekts nav gana rentabls. Tas bija jauks, bet peļņas pienesums bija tik minimāls, ka nav jēgas tādu turēt tikai statusa dēļ. Šādās situācijās ir jautājums par to, cik daudz no gribu tiešām vajag. Varbūt Kevina gadījumā daudz lielāka jēga ieguldīt viņa ražotnē Indijā, ražojot savas tējas, ko pēc tam pārdot Kanādā un citur pasaulē, rezultātā iegūstot lielāku peļņu, nekā mēģinot integrēt kaut ko super smalku pilsētā, kura to ne tik ļoti gaida.

Kas Rīgai būtu par traku? Kas būtu tās lietas, ko minēji kā pārāk modernas vai pārāk dārgas?

Mēs joprojām nevaram saņemties t.s. siera tējai – tējai ar siera cepurīti, kas Āzijā ir super populāra. Zinām, ka latviešu garšas kārpiņām tā varētu būt pārāk specifiska un te nebūtu kā Āzijā, kur stāv 50 cilvēku gara rinda pie durvīm, lai tikai to pagaršotu. Arī Berlīnē un Londonā ir tējnīcas, kas to piedāvā, bet nevar saprast, vai tas ir populāri starp vietējiem vai aziātiem, kuri tur dzīvo. Piemēram, Londonā ir samērā daudz China Town mīlošu cilvēku. Pēdējo reizi, kad biju Londonā, sapratu, ka burbuļtējas biežums uz vienu kvadrātmetru tur ir ārprātīgs. Es pamanīju, ka esmu China Town tajā mirklī, kad sapratu, ka visiem rokās ir burbuļtējas glāzes.

Vēl Eiropa un Latvija nav gatava augstā gala visdārgākajām tējām, jo ir ierobežota pirktspēja un nav psiholoģiskās gatavības pārāk dārgiem produktiem. Mēs nepārtraukti mēģinām atrast, kur ir tas maksimums, cik cilvēki ir gatavi maksāt. Šajā pavasarī Eduards atbrauca no Sičuaņas ar svaigajām zaļajām Ķīnas tējām, un dažas no tām maksāja ap 60 eiro par 100 gramiem. Tās bija ļoti ierobežotā daudzumā, paņēmām pa bišķītim pamēģināt un pārdevām pa pieciem vai desmit gramiem – tīri vienai reizītei. Visu tēju izpirka, bet kopumā ir ilgi jāgaida, kamēr izdodas pārdot dārgākās tējas. Un, tā kā zaļajai tējai mūža ilgums ir salīdzinoši īss, daudzumi, ko var iepirkt, ir minimāli, turklāt ir tējas, ko gribēdams nevari daudz nopirkt, jo tās vienkārši nav. Izauga tik, un viss – šos pāris kilogramus sadala uz visiem gribētājiem.

Kas šobrīd pie mums ir aktuāls?

Man ir sajūta, ka diezgan nemainīgi aktualitāti saglabā Ķīnas vecinātā tēja puer. Tāpat cilvēki daudz dzer augstas kvalitātes daļēji fermentēto ulunu no dažādām pasaules valstīm. Savukārt vasaras periodā daudz dzer mate no Dienvidamerikas. Šie trīs tēju veidi ir nemainīgi populāri. Vēl ir aktuāli nemitīgi prasīt kaut ko jaunu, it sevišķi jaunajai paaudzei. Kad pētīju pavisam jaunās paaudzes tējas un kafijas lietošanas kultūru, kā viena no pamatiezīmēm izkristalizējās vēlme visu laiku izmēģināt ko jaunu, piemēram, burbuļkafiju ar tapiokas pērlēm. Tādā veidā viņi koriģē piedāvājumu.

Latvijā cilvēki interesējas par izsekojamību – no kurienes ir tēja, kā un kad tā ir ievākta. Tāpat ir ar kafiju – kurš un kad to ir grauzdējis. Cilvēkiem ir pastiprināta interese par šīm lietām, bet tā attīstās lēnām.

Viena no šobrīd aktuālām tendencēm Amerikā, kas droši vien drīz būs arī Eiropā, saistās ar tehnoloģijām. Visas maksājumu sistēmas kļuvušas tik attīstītas, ka klients var izveidot pilnībā individuālu dzērienu, izvēloties kafijas pupiņu grauzdējuma pakāpi, sīrupa devu un piena alternatīvu. Vienlaikus man gribētos cerēt, ka filtra kafijas kļūst populārākas par ļoti saldajiem dzērieniem, bet man ir aizdomas, ka tas nenotiks tik ātri.

Kā jums kā uzņēmumam atrast arvien ko jaunu?

Reizēm jaunais ir labi aizmirsts vecais. Tas attiecas arī uz zāļu tējām – nereti par kaut ko jaunu kļūst tēja no vecmāmiņas vācelītes, ja vien tā ir pasniegta jaunā iepakojumā un pozicionēta citādi. Piemēram, tas labi redzams ar kombuču – atliek vien tējas sēni izvilkt no trīslitru burkas, kur tā izskatās pēc briesmīgas substances, ielikt smukā pudelītē un kaligrāfiski uzrakstīt «kombuča», tā uzreiz kļūst par super trendīgu probiotisku dzērienu.

Vienlaikus ražotāji mēģina nepārtraukti atrast jaunus tējas augu klonus, kas būtu izturīgāki pret laika apstākļiem, dažādām slimībām un kukaiņiem, dotu citas garšas, izskatītos vizuāli atšķirīgi. Tāpat tiek meklētas jaunas apstrādes tehnoloģijas, piemēram, anaerobā fermentācija. Ražotāji mēģina visu iespējamo, lai produktu padarītu citādu un pievilcīgāku.

Kura no šīm tendencēm tev šķiet forša un ar jēgu?

Domājot par tendencēm un klausoties par aktuālo, man kļūst diezgan bēdīgi, jo gan kafijas, gan tējas industrija ražošanas pusē atrodas dziļā, dziļā krīzē. Kafijai iepirkuma cena šogad bija vēsturiski maksimāli zemākā, tējas ražotāji gan Indijā, gan Šrilankā streiko pret neiespējami mazām algām, ir lielas problēmas saistībā ar klimata un augsnes izmaiņām, nepārtrauktiem plūdiem – fiziski jūtamām lietām, kas ietekmē ražošanu. Savā ziņā tas viss liek cerēt, ka turpmāk lielākā tendence varētu būt ilgtspējīga domāšana tējas un kafijas ražošanā un patērēšanā. Kādudien cilvēki sapratīs, ka jābūt līdzsvaram starp planētu, cilvēku un peļņu. Par to daudzi runā, bet ne visi līdz galam saprot. Tomēr, ja tas, ko vēlamies patērēt šodien, ietekmē nākamo paaudzi un mūsu spēju šos produktus patērēt tikpat komfortabli, varbūt kādā mirklī ir jāpiebremzē ar saviem gribu, gribu, gribu! Domājot uz priekšu, būtu jāpievēršas tieši ilgtspējībai. Ir kompānijas, kas cenšas ražošanas ķēdi – audzēšanu, ražošanu, apstrādi, glabāšanu, pārvadāšanu, grauzdēšanu kafijas un pakošanas tējas gadījumā un pagatavošanu kafejnīcā vai tējnīcā – padarīt caurspīdīgu. Ir cerība, ka kaut kas varētu uzlaboties. Taču problēma ir tajā, ka super lielie zīmoli, piemēram, Starbucks, kas uztaisa mobilo lietotni, ar kuras palīdzību var nobildēt kafijas iepakojumu un redzēt produkta ceļu no ražošanas līdz grauzdēšanai, iepērk tikai tās kafijas pupiņas, kas ir apstrādātas pēc konkrētām prasībām. Ja kādā reģionā ir problēmas ar dzeramā ūdens kvalitāti un tās nevar nomazgāt, tās nemaz netiks iepirktas par minimāli ideālo labo cenu. Līdz ar to tik un tā ir mazie ražotāji, kuri nemaz netiek līdz iespējai nonākt pie patērētāja, jo tie neatbilst prasībām.

Kur paliek šī kafija?

Tās pupiņas par daudz zemāku cenu pārdod iepircējiem, kas pēc tam tās apstrādā, tātad – nomazgā. Attiecīgi sākotnējais ražotājs ir zaudētājs un saņem vēl mazāku samaksu. Gadiem ilgi tējas industrijā ir bijusi problēma, ka lieli pārpircēji iepērk tēju no mazajiem ražotājiem. Idejiski tā ir super novecojusi un pilnīgi nederīga sistēma, kas kaut kādā veidā ir jāizskauž, jo tā nevienam no spēlētājiem ilgtermiņā nav vajadzīga, izņemot lielās kompānijas, kas par maksimāli zemu cenu grib nopirkt produkciju.

Jautājums ir par to, cik ilgi šāds modelis vēl spēs darboties.

Jā. Tādēļ ir šie lielie jautājumi. Domāju, ka Eiropā ir samērā attīstīts specializētās kafijas un tējas sektors, kas ir sācis apzināties šīs problēmas un mēģina, cik nu var kaut ko darīt lietas labā. Bezatkritumu kustība ir skaļa, bet arī tā dod savu pienesumu un cilvēki aizdomājas, ka, piemēram, vienmēr nevajag salmiņu ielikt un iedot atlaidi kādam, kurš atnāk ar savu krūzīti. Ikdienā cilvēkiem tas vēl nav iegājies.

Taču tajā pašā laikā – pie vienreiz lietojamām kafijas krūzītēm pieradām ļoti ātri. Atteikšanās no tām prasa daudz ilgāku laiku.

Jā. Vienlaikus aug jaunā paaudze ar savām prasībām, ar savu izpratni par veselīgo un pasaules tīrību. Mēs ar tējnīcu šovasar bijām festivālā Komēta. Cilvēki tur varēja uzpildīt dzeramo ūdeni no lieliem bačokiem un izmantot savus līdzpaņemtos vai koplietošanas traukus. Rezultātā nebija gandrīz nekādu atkritumu. Svētdienas rītā, kad festivāls beidzās, es staigāju pa teritoriju, un nebija nevienas izmētātas plastmasas pudeles, nevienas glāzes – tik skaisti! Beidzot tas ir iespējams. Jā, tas mums radīja nelielas neērtības, piemēram, nevarējām uzreiz izdomāt, kā pasniegt burbuļtēju vai burbuļkafiju. Taču padomājām soli uz priekšu un atradām risinājumu.

Vai tējas kokteiļi attīstās līdzīgi kā kafijas dzērieni?

Burbuļtēja būtu viens no piemēriem. Lielākā attīstības vilnī ir lielveikalos nopērkamās gatavās tējas pudelēs. Saistībā ar Amazon piegādi tas Amerikā ir ļoti strauji augošs segments. Latvijā ne tik, bet nesen notikušajā Riga Food izstādē redzēju divus jaunus ražotājus, kuri piedāvā augu tējas pudelēs.

Aktuālas ir arī tējas ar konkrētu funkciju – uzmundrinošas, nomierinoša, gremošanas darbību veicinošas, stresu mazinošas utt.

Pirms diviem gadiem ar vīru atvērāt kafejnīcu Strada, kur līdzās tējai piedāvā arī kafiju. Kā pa šo laiku ir gājis?

Esam pieredzējuši patīkamu izaugsmi recepšu dažādībā. Esmu priecīga par to, ka mums ir arvien vairāk uz vietas pieejamo kafijas veidu. Esam iegādājušies lielāku grauzdēšanas mašīnu un šobrīd vairs negrauzdējam kafiju kafejnīcas telpās, bet esam šo procesu pārcēluši uz citu vietu, jo gluži fiziski kafejnīcā nebija vietas lielākai mašīnai. Ir pieaudzis to cilvēku loks, kuri nāk dzert specializēto un filtrēto kafiju. Protams, vasarā tūristu daudzums ir stipri liels un arī piedāvājumā ir vairāki sezonālie dzērieni – ledus tēja un kafija, burbuļtēja un burbuļkafija. Šie dzērieni bija populāri visu vasaru.

Šajā laikā mums ir izveidojušās labas attiecības ar ilglaicīgajiem darbiniekiem. Esmu sapratusi, ka cilvēks ir ļoti liela vērtība, jo īpaši šī brīža apstākļos, kad Latvijā darbaspēka akūti trūkst. Šobrīd katrs cilvēks ir zelta vērtē, un, ja izdodas atrast īsto cilvēku, viņu nekādā gadījumā nevajag laist prom, jo gan kafijas, gan tējas industrijā atrast un izaudzināt profesionāļus ir liels, liels izaicinājums.

Pēdējā pusgada laikā aptuveni 300 metru rādiusā ap Strada ir atvērtas vēl sešas kafejnīcas – jaunais, izremontētais Caffeine, Costa Coffee un citas. Paskatoties peļņas procentos, ļoti labi jūt mirkli, kad blakus kafejnīcas piedāvātā rīta lētā kafija un kruasāns noēd apmeklētājus. Nevar izlikties, ka tā nav, jo es zinu, kā bija, kad šo kafejnīcu apkārt nebija, un kā ir tagad, kad parādās konkurenti. Taču priecē, ka tie, kuri pie mums nāk, ir regulāri apmeklētāji.

Nevar nerēķināties ar to, ka Vecrīgā lielākā daļa apmeklētāju plūsmas ir viendienīši, kuri te vienreiz atbrauc, un viss. Īstenībā reizēm nav nekādu paralēļu starp reālo pasauli un tiešsaisti. Mēs internetā varam būt pirmajās vietās, bet, ja blakus būs kāds ar saulainu terasi, cilvēks vienkārši līdz mums neatnāks. Esam daudz ko izdarījuši un sasnieguši, bet nevar nerēķināties ar reālo dzīvi, kur cilvēks, dabiski staigājot pa Vecrīgu, aiziet citur.

Strada dominante ir kafija?

Jā, tā ir. Taču, neskatoties uz to, ka Strada dominē kafija, tējas daļa ir liela, pat lielāka, nekā mēs gaidījām. Labi iet autentiskais puer un uluns. Domāju, ka tas tāpēc, ka kvalitātes ziņā tuvumā nav neviena līdzīga līmeņa projekta kafejnīcu vidū. Kafejnīcās piedāvā nepiedodami zemas kvalitātes tēju. Mēs esam ienākuši kafejnīcu pasaulē ar savu tējas pieredzi un tāpēc piedāvājam cita līmeņa tēju.

Mēs gribam palielināt tējas daļu apgrozījumā un uz ziemas pusi taisīt garākus vakarus, lai cilvēki var tējot. Tā mēs strādājam līdz septiņiem astoņiem – kā jau kārtīga kafejnīca. Taču var just, ka vakari ir tukši, jo kafija ir dienas lieta. Mēs šobrīd mēģinām izdomāt gudru veidu, kā transformēties no kafejnīcas dienā uz tējnīcu vakarā. Tas ir ļoti sarežģīts uzdevums, jo nozīme ir visam – apgaismojumam, mēbelēm, traukiem. Ir jāapdomā visi sīkumi, lai varētu pavilkt tējas vakarus.

Kā ar augstā gala restorāniem – vai tur ir labāka situācija ar tēju?

Diemžēl nē. Šis process ir ļoti lēns. Mēģinām integrēt tēju vīna glāzēs, smalkās ballītēs villās Jūrmalā, dažādu pasākumu atklāšanas ballītēs. Populārs virziens ir tējas integrēšana bāru piedāvājumā un tējas un kafijas jaukšana ar alkoholu. Tomēr tas ir izgājiens bārā, nevis ikdienas lietošana, tāpēc paliek tādā gardēžu produkta līmenī.

Tas ir izglītības jautājums, un mūsu uzdevums ir sabiedrību nepārtraukti izglītot. Droši vien diezgan loģiski būtu sākt no izglītošanas bāru vai restorānu skolās, izglītojot darbiniekus, kuri strādās restorānos un zinās, kas ir labi produkti, tostarp – augstas kvalitātes tēja. Restorānu īpašniekiem ir diezgan liela psiholoģiskā barjera, viņi nav pieraduši, ka tēja var maksāt daudz. Taču labā lieta ir tā, ka patērētājs kļūst izglītotāks un šodien sajutīs sliktu kafijas automāta piegaršu ūdenim, kas uzliets tējas maisiņam, lai arī dzēriens tiek pasniegts skaistā porcelāna kanniņā. Man nav konkrētas statistikas, bet, vadoties pēc aviobiļešu cenām un loģikas likumiem, cilvēki ceļo vairāk, redz pasauli, un līdz ar to viņus nav tik vienkārši apmānīt.

Kādas ir atšķirības tējas un kafijas biznesā?

Mani fascinē identiskās paralēles – gan kafijas, gan tējas industrija šobrīd saskaras ar sāpīgiem jautājumiem. Arī risinājumi, ko abas nozares mēģina piemeklēt, ir ļoti līdzīgi. Proti, ja ņemam par piemēru līdzņemšanai domātu kafijas krūzīti un sadalām finansiāli pa sastāvdaļām, kur mums kādu daļu aizņem pati krūze ar vāciņu, uzlīme ar logo, telpu noma, algas darbiniekiem, akcīzes nodoklis, grauzdēšana utt., beigās nauda, ko iegūst ražotājs, ir 1 līdz 2%, atkarībā no tā, vai kafija ir ar pienu vai bez, vai tas ir govs piens vai arī kāda no piena alternatīvām. Ir diezgan sāpīgi apzināties, cik maz realitātē saņem kafijas audzētājs un ražotājs.

Ar tēju ir līdzīgi?

Tējai ir līdzīgi, bet citādi, jo tēju pārsvarā pagatavo, aplejot tējas lapas ar ūdeni. Un nav tik attīstīta tradīcija pirkt tēju līdzņemšanai. Tēju tomēr vairāk bauda tējnīcās uz vietas.

Kas šobrīd ir lielākie izaicinājumi tējnīcas un kafejnīcas biznesā?

Tējas jomā jūtamies vairāk nekā stabili. Pēc vairāk nekā desmit gadiem tirgū mūsu piedāvājumam nav pilnvērtīgu alternatīvu, līdz ar to jūtamies praktiski neaizskarami. Tējas joma mūsu gadījumā funkcionē kā stabils organisms, kas ir pašpietiekams un, pat aizvietojot jebkuru no atslēgas cilvēkiem, nekas neizmainītos. Ar Strada ir citādi. Tā pieprasa nepārtrauktu uzmanību, lai uzturētu pašu izvirzīto kvalitātes latiņu, nepārtraukti jāseko līdzi produktu svaigumam, kafijas grauzdējumam. Palielinoties grauzdēšanas apjomiem, iepirkām lielāku grauzdētāju un pārcēlām to no kafejnīcas uz atsevišķu bāzi vairumtirdzniecībai, izstrādājam atsevišķu iepakojumu līniju un internetveikalu. Kafijas tirgū ir lielāka konkurence, visu laiku jāmonitorē, vai attiecīgajai kvalitātei mūsu cenas ir pievilcīgākās. Šobrīd esam atraduši zelta formulu, lai to nodrošinātu. Joprojām sāpina, ka Latvijā kafija ir akcīzes prece.

Jums ir arī tēju internetveikals. Kā atšķiras tas, ko cilvēki pērk tējnīcā uz vietas un internetā?

Internetveikalā tea-shop.lv populāras ir tieši tās pašas preces, kuras cilvēki visvairāk pērk veikalā, – puer, uluni, mate, matcha. Esam novērojuši, ka sakarā ar to, ka mūsu produkts ir specifisks, cilvēki bieži vien izmanto internetveikalu kā informatīvo bāzi, smeļas tur zināšanas un pēc tam, ja dzīvo Rīgā, vienalga nāk preci pirkt uz vietas pie mums veikalā, jo tēju grib pasmaržot, vizuāli paskatīties tējas lapu kvalitāti. Mums ir milzīga priekšrocība, ka ir iespēja jebkuru no tējām uz vietas nogaršot. Savukārt pasūtījumi visbiežāk ir no citām Latvijas pilsētām vai no tiem cilvēkiem, kuri konkrēto produktu lieto regulāri un ir pārliecināti par savu izvēli.