Ar savām prasmēm palīdzēt citiem
Specializētā autoskola nedzirdīgajiem Mobilizing jau darbojas Rīgā un Valmierā, bet ar laiku tās vadītāja sapņo attīstīties arī ārpus Latvijas
Sociālais bizness
«Cik vien ilgi esmu praktiskās braukšanas instruktore, tik ilgi arī mācu cilvēkus ar dzirdes traucējumiem,» saka Santa Beitāne, SIA Mobilizing vadītāja. 2006. gadā viņa kļuva par praktiskās braukšanas instruktori un sāka strādāt autoskolā Credo. Pie viņas sāka mācīties viena vājdzirdīga sieviete, abas labi sapratās, un viņa Santai sāka mācīt zīmju valodu. Vēlāk ik pa laikam Santa strādāja arī ar citiem vājdzirdīgiem cilvēkiem, jo studenti viņu ieteica citiem paziņām. «Tad man radās doma, kā jāmācās nopietnāk zīmju valodu Latvijas Nedzirdīgo savienībā. Tur es apguvu pirmā līmeņa zīmju valodas prasmes, bet vairāk esmu mācījusies praksē. Nekad neesmu lielījusies, ka māku zīmju valodu kā surdotulks, bet darbu, ko es daru, māku izskaidrot – gan kļūdas, gan braukšanu ceļa satiksmē. Tieku galā ar visu, kas nepieciešams,» stāsta Santa.
Spēj saprasties
Runājot par to, kā notiek mācību process, Santa teic, ka teoriju Mobilizing autoskolā māca piesaistīti pasniedzēji sadarbībā ar surdotulku. Taču praktiskajās braukšanas mācībās komandas tiek dotas, rādot ar rokām. Vienkāršākās komandas ir pavisam primitīvas, piemēram, pa labi un pa kreisi rāda ar roku. «Nedzirdīgajiem ir plaša perifērā redze, viņi labi redz, ko es viņiem «saku». Skaidrojumi ir īsi, lakoniski, pat strupi, nevar izplūst garos skaidrojumos. Frāzes ir īsas, un no malas dažreiz varētu šķist, ka es nemāku pareizi izteikties, bet tā nebūt nav – reiz es esmu bijusi latviešu valodas skolotāja. Taču šajā gadījumā jāspēj izteikties pavisam īsi un konkrēti, jo nedzirdīgajiem nav galotnes un locījumu,» skaidro Santa.
Viņa uzskata, ka specializēta autoskola nedzirdīgajiem palīdz «ietaupīt» valsts piešķirtos surdotulka pakalpojumus. Ja cilvēks mācās tradicionālajā autoskolā, kur viņš individuāli izmanto surdotulka pakalpojumus, tiek iztērēts daudz valsts apmaksāto stundu. Taču, kad šādi cilvēki mācās grupā, šo mācībām nepieciešamo stundu skaitu var sadalīt uz visiem. «Tā ir gan valsts naudas, gan arī viņu surdotulka kontaktstundu ekonomija. Papildu pievienotā vērtība ir tā, ka nedzirdīgie atrodas savā vidē, jūtas iederīgi. Domāju, ka šādā skolā viņi jūtas labāk,» uzskata Santa.
Ar gadiem apzinīgāki
Līdz šim Santa ir apmācījusi sešas cilvēku grupas ar dzirdes problēmām. Valmieras grupa šobrīd pēc skaita ir septītā. Katrā grupā ir apmēram 10 līdz 12 cilvēki. Tagad Valmieras grupā ir 13 studenti. «Grupas nevaram veidot lielas, tad surdotulkam ir smagi un stundas iztiepjas garumā, apmācību kurss būtu garāks,» viņa skaidro.
Ir cilvēki, kuri mācās ātrāk, un tādi, kuriem tas prasa ilgāku laiku. «Ir jauni cilvēki, kam viss ātri padodas, tāpat kā dzirdīgajiem. Citiem uztvere ir lēnāka. Vēl grūtāk ir ar vecākas paaudzes cilvēkiem. Viss ir ļoti individuāli, tāpēc es baidos nosaukt vidējo nodarbību skaitu. Jauniem cilvēkiem, kuri sāk mācīties no nulles, vajadzīgas vismaz 20 līdz 25 nodarbības, vecākiem cilvēkiem jārēķinās ar gadu. Tas pat nav saistīts ar to, vai cilvēks ir dzirdīgs vai nedzirdīgs, bet gan ar to, ka mainās uztvere. Cilvēks kļūst atbildīgāks un bailīgāks, ka izdarīs kaut ko sliktu vai nepareizi, līdz ar to vajadzīga cita pieeja, jo no bailēm rodas stress, kas bloķē domāšanu. Man īpaši liels prieks par tiem, kuri ar grūtībām mācījušies un iegūst tiesības, viņi vienmēr ir ļoti pateicīgi,» saka Santa.
Jau divās pilsētās
Rīgā Santas autoskola atrodas Biznesa augstskolas Turība telpās, un pavisam nesen viņa atvēra skolu arī Latvijas Nedzirdīgo savienības telpās Valmierā. «Liels palīgs man ir Latvijas Nedzirdīgo savienība, tas ir mans labākais sadarbības partneris. Bez viņu atbalsta tas vispār nebūtu iespējams,» saka Santa. Rīgā pie viņas mācās vairāk nedzirdīgo, bet klientu vidū ir arī vājdzirdīgi cilvēki. Savukārt Valmierā ir vairāk vājdzirdīgo, jo tur ir vājdzirdīgo bērnu internātvidusskola.
Tuvākajā laikā Santa plāno atvērt skolu arī Daugavpilī. «Man ir plāns būt četrās vietās Latvijā,» viņa teic. Līdz šim Santa ir strādājusi viena, piesaistot sadarbības partnerus, bet tagad vēlas atrast cilvēku ar dzirdes traucējumiem, kam būtu pirmā līmeņa augstākā izglītība un kurš varētu mācīties un kļūt par praktiskās braukšanas instruktoru. «Valmierā pagaidām strādāšu pati, kamēr būs cilvēks, kurš to pārņem. Skaidrs, ka vienlaikus nevaru būt četrās pilsētās, bet Rīgu un Valmieru varu saplānot, piemēram, divas dienas Rīgā, divas vai trīs dienas Valmierā,» saka Santa.
Vispirms saviem spēkiem
Santa par sociālo uzņēmējdarbību domāja jau tad, kad tādas formas Latvijā nebija. Dzīvojot Anglijā, viņa lasīja par to un zināja, ka viņas izvēlētais darbības veids nav ne uzņēmums, ne biedrība. Šobrīd SIA Mobilizing ir sociālo uzņēmumu reģistrā kā viens no 74 uzņēmumiem.
Sociālie uzņēmumi var pieteikties finanšu atbalstam. Uzreiz Santa tam nepieteicās, jo vispirms vēlējās saprast, kā projekts attīstīsies, kā viņai veiksies. Tagad, gandrīz jau divus gadus darbojoties, viņa ir nolēmusi izmēģināt spēkus un pretendēt uz grantu. «Vajadzīgs transportlīdzeklis, jo mana mašīnīte jau ir novecojusi. Vajadzētu jaunāku, svaigāku transportlīdzekli. Vajadzētu arī finanses, lai cilvēks ar dzirdes traucējumiem varētu kļūt par instruktoru. Mācības prasa palielu summu, aptuveni pusotru tūkstoti eiro. Es mēģinu pati attīstīties bez atbalsta, audzēju savu mugurkaulu, jo jebkurš atbalsts ir tikai bonuss. Arī tad, ja atbalstu nesaņemšu, es tik un tā iešu uz priekšu. Protams, tas būs daudz lēnāk, bet tas mani neapturēs. Šis ir mans ceļš,» saka Santa.
Cer paplašināties
Sākotnēji Santai bija doma ielauzties kopējā autoskolu tirgū un paralēli strādāt ar nedzirdīgiem cilvēkiem, bet viņa saprata, ka šī nav pareizā pieeja. «Esmu priecīga, ka nomierinājos. Parasti es tā nepadodas, bet sapratu, ka šis nav tas gadījums, kad vajag sisties ar galvu sienā. Man kļuva daudz vieglāk, jo sapratu, ka man ir unikāla iespēja veidot un attīstīt autoskolu nedzirdīgajiem ne tikai šeit, bet arī citās valstīs Eiropā,» saka Santa. Cik viņa ir meklējusi, viņai nav izdevies atrast līdzīgu autoskolu citur Eiropā. Par kaut ko līdzīgu viņa ir lasījusi tikai Amerikā. «Es tiešām domāju, ka mans pakalpojums ir unikāls. Varbūt citur tas notiek integrēti,» saka Santa.
Viņa uzskata, ka šis darbības veids var būt bizness, bet nav pārliecināta, ka tas iespējams, strādājot vienā valstī, jo mērķa grupa ir salīdzinoši maza. Santa zina teikt, ka Latvijā ir 11 tūkstoši nedzirdīgu cilvēku, bet visi nebūs viņas klienti. «Problēma ir tā, ka šīs mērķa grupas ir minoritāte, un tas ierobežo attīstības iespējas. Lai šis būtu bizness, jāiet pāri robežām,» viņa saka. Santai ir plāns attīstīt vēl vienu biznesa virzienu – tūrismu cilvēkiem ar invaliditāti.
Otrs piegājiens
«Es nebiju domājusi, ka strādāšu ar nedzirdīgajiem. Nebiju to mērķtiecīgi plānojusi kopš bērnības, bet saknes noteikti meklējamas tajā. Es bieži slimoju un dažādās ārstniecības iestādēs atrados biežāk nekā mājās, līdz ar to iepazinu cilvēkus ar dažādām slimībām un problēmām. Kaut kas no tā man ir pielipis, sociālā tēma man ir iekritusi sirdī. Es domāju, ka tā ir katra paša iekšējā iniciatīva un dvēseliska griba strādāt ar cilvēkiem, kuriem dzīve ir mazliet citādāka. Principā jau es daru to, kas man vislabāk padodas, – kāpēc gan to neapvienot ar kaut ko, kas citiem dod labumu? Šis ir ļoti vajadzīgs pakalpojums. Visi ir priecīgi un sūta man bildes, kad nopērk mašīnu,» viņa saka.
Santa jau reiz mēģināja atvērt autoskolu nedzirdīgām personām, bet tas bija tieši pirms krīzes, un tā ieviesa pamatīgas korekcijas plānos. «Kā jau daudzi tautieši, uz gadu aizbraucu uz Angliju, bet 2014. gadā atgriezos, jo jutos absolūti neiederīga tajā vidē. Esmu pieradusi būt patstāvīga, organizēt savu darbu, man grūti strādāt pie kāda cita. Atbraucu, atgriezos autoskolā Mustangs, sāku strādāt, un atkal pie manis sāka nākt cilvēki ar dzirdes traucējumiem,» stāsta Santa. Pie viņas nāca cilvēki no citām autoskolām, bet vienmēr, kad cilvēks ir uzsācis mācības vienā autoskolā, ir nedaudz sarežģīti «pārcelties» uz citu, lai mācītos tur tikai braukšanu. Tāpēc viņa 2017. gadā nolēma nodibināt savu uzņēmumu.