Ēkas «nedzīvo» pilsētā pašas par sevi – tās ir daļa no plašākas kopienas. Jo labāk tās integrējas kopienā, jo veiksmīgāks būs projekts

Plānošana

Tā uzskata arhitekts, Kopenhāgenas uzņēmuma Arrow Architects līdzdibinātājs Ulriks Raise (Ulrik Raysse). Novembrī viņš piedalīsies Baltijas nekustamā īpašuma jomas līderu forumā (Baltic Real Estate Leaders Forum – BREL) Rīgā, lai vadītu paneļdiskusiju par vietradi (placemaking) un vai par to vispār ir vērts domāt.

Plašāk par dzīvojamās vides iekārtošanu un veiksmīgu nekustamā īpašuma projektu atslēgām viņš stāsta intervijā, atklājot arī dažus negaidītus novērojumus par Baltiju.

Vietrade bieži tiek aprakstīta kā uz kopienu vērsta un videi draudzīga ekonomiskās attīstības stratēģija. Vai varat aprakstīt, kā izskatās veiksmīgs vietrades projekts?

Vietas, kurās vietrade ir īstenota tā, kā to saprot vairums cilvēku, ir galvaspilsētu vēsturiskie centri – vietas ar vairākām kārtām, kurām ir bijusi iespēja attīstīties vairāku gadsimtu garumā. Kādreiz uz stūra bija restorāns, pēc tam banka, kafejnīca, apģērbu veikals... Ar laiku šis stūris attīstījās un nonāca pie tam piemērotākā izmantošanas veida. Cilvēki pierada, ka šajā vietā pieejama konkrēta aktivitāte.

To pašu vēlamies modernajās pilsētās, bet mums tam pietrūkst pacietības, turklāt nevaram gaidīt 200 gadu. Tādējādi pastāv liela nepacietība no dizaina, finanšu un gaidāmo rezultātu skatupunkta.

Tas mums, profesionāļiem, ir galvenais izaicinājums, esot situācijā starp to, ka ikviens zina, kā attiecīgā vieta izskatās un kāda tajā ir sajūta, un dilemmu, kā to realizēt pilsētvides ģenerālplāna līmenī, turklāt pilsētās, kas visā pasaulē aug aizvien straujāk.

Un vai šis process tiek kaut kur veiksmīgi realizēts?

Jā. Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos, astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados bija ideja, ka nepieciešams visu iznīcināt un būvēt no jauna, jo kā plānotāji un arhitekti mēs visu zinājām labāk. Tad palēnām sākām saprast, ka ārkārtīgi svarīga ir arī vietas vēsture.

Mūsdienās ir attīstības projekti, kuros tiek veicināts līdzsvars starp vēsturisko un jauno. Akerbriga (Aker Brygge) Oslo ir ļoti labs piemērs, kur saskatāma ļoti blīva attīstība, kas savijas ar vēsturiskām ēkām, kas ir atjaunotas un tiek izmantotas no jauna. Šis piemērs ir veiksmīgs arī tā daudzo slāņu dēļ – tas ietver dažādus dizaina un laika elementus, pret ko cilvēki ir ļoti jutīgi. Man šie slāņi ir visa pamatā – kā panākt pēc iespējas lielāku vēsturisko akcentu piejaukumu vietai līdz vissīkākajam līmenim – līdz rokturim, iekļaujot kaut ko negaidītu uz trotuāra... Ir ļoti sarežģīti plānot, domāt par visiem šiem elementiem kopā, bet – jo vairāk tādu ir, jo labāk izprotat vietas klimatu, jo veiksmīgāks būs jūsu projekts.

Tieši tāds vēsturisko un jauno ēku apvienojums ir vairākos lielajos projektos, pie kuriem strādājam, piemēram, Dublinas kuģu piestātnē. Tā ir pilnīga ainavas veidošanas pieeja, kurai jābūt arī klienta pusē, lai veidotu funkcijas un aktivitātes, kas atbalsta konkrētas vietas mantojumu un dizainu.

Tas ir vēl viens svarīgs elements – apzināties, kādā vietā atrodies. Vēsturiski arhitekti tiecās būt ļoti lokāli, līdz ar to katrai vietai veidojās sava, lokāla identitāte. Mūsdienās vairums arhitektūras uzņēmumu ir izteikti starptautiski. Ir daudz lielāks projektu un ideju sajaukums, bet kaut kādā ziņā ir arī lielāka vienveidība. Mēs riskējam pazaudēt lielu daļu vietējā mantojuma. Cilvēks vairs nezina, vai atrodas Poznaņā vai Kēnigā. Viss sāk izskatīties vienādi.

Kādus projektus vēl jūs varētu minēt kā veiksmīgus vietrades stratēģijas piemērus?

Domāju, Kingskrosa Londonā ir visai veiksmīgs piemērs. (Pauze.) Mēģinu domāt par pilnīgi jauniem projektiem. Tādu patiešām nav daudz.

Gan Akerbriga, gan Kingskrosa ir patiešām unikālas, ļoti priviliģētas vietas, kas atrodas tuvu pilsētas centam. Sarežģītāk kļūst tad, kad sākam doties ārpus pilsētas, prom no tūristu piesaistes vietām un blīvi apdzīvotām teritorijām.

Agrāk, ja vēlējāties izklaides, bija jādodas uz pilsētu. Šodien jums nav jādodas nekur. Mēs dzīvojam laikā, kad pilsēta vairs nav vajadzīga. Ēdienu var pasūtīt no mājām, kino var skatīties mājās, pat nav jāiziet no mājām, lai ar kādu satiktos, jo to var izdarīt, izmantojot attiecīgo lietotni! Tas izsūc daudz dzīvības no pilsētas.

Zināmā mērā mēs pakāpeniski zaudējam tās [pilsētas] agrāko dzīvīgumu.

Varbūt interneta laikmets maina viet- rades lomas nozīmīgumu? Vai vismaz tās metodi?

Jā, tas droši vien kaut kādu ietekmi atstāj. Manuprāt, mēs atrodamies pārejas periodā. Tādas vietnes kā Amazon noteikti rada būtisku spiedienu uz mazākiem veikaliem.

Šodien redzam uzņēmējdarbības izplatīšanos. Tas rada zināmu dzīvīgumu, kāda nebija pirms 10 gadiem. Daudz ēdināšanas zonu, daudz nelielu pop-up vietu – daudz vairāk pašradītu vietu, kas radītas mazākam mērogam nekā agrāk. Šeit, Kopenhāgenā, ir daudz tādu projektu, kas ir bijuši ārkārtīgi veiksmīgi.

Ir arī vietas, kas salīdzinoši tika plānotas, tacu attīstās pēc to iedzīvotāju pašu radītiem noteikumiem. Es redzu abu virzienu attīstību. Domāju, ka jebkurai Eiropas galvaspilsētai izdzīvot būs salīdzinoši viegli. Jautājums ir – kas notiks ar pilsētu otrā līmeņa slāni. Man ir sajūta, ka pilsētās ir daļa, kurai nepievēršam nekādu uzmanību un kas, visdrīzāk, [no tā] stipri cieš.

Kādas ir jūsu domas par vietrades metodi, ko 2013. gadā izstrādāja UN-HABITAT un Sabiedrisko telpu projekts (Project for Public Spaces), aicinot veidot ēkas un telpas, kas uzlabo sabiedrības veselību?

Ir daudz [vietrades] kritēriju. Faktiski, jo vairāk ņemat vērā, jo veiksmīgāku vietu izveidosiet. Tas ir atkarīgs arī no projekta – vai tas ir privāts vai publisks, kāds ir klimats, kādi drošības un sabiedrības integrācijas apsvērumi.

Agrāk bija tendence nodalīt funkcijas. Dzīvojamā teritorija tika nodalīta vienā pilsētas daļā, biroji – citā, rezultātā daļa pilsētas pusi no dienas bija mirusi. Šodien visu integrējam jaukta lietojuma projektos, mēģinot atdzīvināt pilsētu visas dienas garumā.

Galu galā, arhitekts vai plānotājs var radīt tikai pamatu – vietu, kur dzīvei notikt, bet to nevaram kontrolēt.

Protams, ir nepieciešams nodrošināt arī ekonomisko un vides ilgtspēju. Redzam daudz tukšu veikalu vitrīnu un komerctelpu, kurās nekāda darbība nekad nenotiks. Kā tas ietekmē vietējo sabiedrību? Tas [projekts], iespējams, izskatās lieliski uz arhitekta sagatavota plāna, kurā redzami 5000 priecīgu cilvēku, taču tas ir tikai attēls. Kas notiks īstenībā?

Sliktas plānošanas vai nereālu gaidu dēļ vīzija ne vienmēr atbilst realitātei. Pareiza visu aspektu plānošana ir ekonomisko un laika resursu ietilpīga, kas nozīmē, ka ir nepieciešami attīstītāji un pašvaldības, kas vēlas [tajā] investēt līdzekļus.

Tomēr vietrade pastāv jau kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, un tā kopš pirmsākumiem ir bijusi diskusiju «sabiedrība vai ekonomika» centrā, sevišķi salīdzinājumā ar citām nekustamā īpašuma attīstības formām. Vai vispār ir iespējams no viet- rades gūt ekonomisku labumu?

Jā, es teiktu, ka ir. Ēka vai teritorija, kas netiek izmantota, ir visneilgtspējīgākais, kas vien iespējams. Mēs vēlamies veidot vietas, kas tiek izmantotas, tādēļ uzskatu, ka vietrade noteikti ir jebkura veiksmīga attīstības projekta pamatā – raugoties gan no cilvēciska, gan finanšu un sociālā skatu punkta.

Jo dzīvīgāka kāda vieta ir, jo pievilcīgāka tā būs, jo labākas būs jūsu iespējas to iznomāt vai pārdot. Tā ir vietas sociālās un finansiālās dzīvotspējas atslēga, un vietrade ir visa pamatā.

Kam būtu jābūt šī procesa dzinējspēkam? Arhitektiem, investoriem, pašvaldībām vai visiem pieminētajiem kopā?

Tas ir labs jautājums. Domāju, vienkāršākā atbilde ir – jo vairāk [iesaistīto pušu], jo labāk. Ja ir vīzija, bet nav pieejamu finanšu līdzekļu, tā ir utopija. Ja ir pieejami finanšu līdzekļi, bet nav vīzijas, iecere arī neizdosies.

Uzskatu, ka visām pusēm – publiskajai, privātajai un radošajai – ir jāstrādā kopā.

Privātajā sektorā to visu lielā mērā nosaka klients. Par laimi, vairums mūsu klientu ļoti labi saprot, ka viņu ēkas «nedzīvo» pilsētā pašas par sevi – tās ir daļa no plašākas kopienas, un jo labāk šīs ēkas integrējas kopienā, jo veiksmīgāks projekts būs.

Kuras pilsētas, jūsuprāt, šobrīd ir līderes vietrades ziņā?

Domāju, šajā ziņā lielā mērā vadībā ir Apvienotā Karaliste.

Izstādē Expo Real Minhenē ievēroju, ka visas lielās Eiropas pilsētas ļoti labi apzinās vietrades svarīgumu. Es teiktu, ka šī apziņa ir plaši izplatīta, vismaz raugoties no politiskās perspektīvas. Vai viņi ir spējīgi to veiksmīgi īstenot – tas jau ir cits jautājums.

Eiropas projekts, ko es vēlētos izcelt, ir HafenCity Hamburgā, bet jau atkal – tam ir daudz priekšrocību: atrodas tuvu iekšpilsētai, tur ir ūdens, kā arī spēcīgs kultūras un vēstures mantojums. Visi šie elementi vienmēr nodrošinās veiksmi, jo tie vienkārši ir daļa no tā, kas cilvēkiem šķiet pievilcīgs.

Vai jūs piekrītat tam, ka izpratne par vietrades nozīmi attīstās arī Austrum- eiropā un Baltijas valstīs?

Redzu, ka tā turpina attīstīties. Runājot ļoti plaši, šķiet, ka tur, kur tiek ņemti vērā šie [vietrades] elementi, ir nepietiekama plānošana. Jo tālāk uz austrumiem, jo mazāk tā ir redzama. Ukrainā, Baltkrievijā, Krievijā, es teiktu, izpratnes par to nav vispār.

Manā pieredzē, vietrades apziņas ir vairāk Baltijas valstīs, bet arī tur vēl ir daudz darāmā. Piemēram, Viļņa ir ārkārtīgi dinamiski attīstījusi lielu centrālo biznesa kvartālu, kur ņemtas vērā arī vispārējās [vietrades] vadlīnijas, taču no sabiedrības perspektīvas šis kvartāls ir atdalīts.

Mums Viļņā ir projekts S7, kurā veidojam vairāk atvērtas telpas, visai iespaidīgā veidā integrējot ēkas ar sabiedriskām vietām. Mēs izstrādājām pirmo ēku un ģenerālplānu, papildus pie šī projekta tiek attīstītas vēl trīs ēkas. Tur varam redzēt, ka cilvēki šīs telpas izmanto, un tas rada ievērojamu dzīvīgumu, lai arī vieta ir nedaudz izolēta no pārējās pilsētas.

Vai jūs strādājat pie kādiem projektiem arī Rīgā?

Jā, pie diviem. Lielākais no tiem ir Preses nams. Mēs ņēmām vērā ēkas industriālo mantojumu, tādēļ izstrādājām projektu, kas ir ļoti tehnisks, atstājot tajā iespiedmašīnas. Tas ir arī pilsētvidei ļoti atvērts projekts. Ir izstrādāts ģenerālplāns, kurā esam mēģinājuši ietvert šīs vietas «attiecības» ar apkārtējo teritoriju.

Cits mūsu projekts iecerēts citā pilsētas daļā – ļoti liela biroju ēka, kas tiks būvēta tikai no koka. Tā būs vienreizēja ēka Eiropas mērogā – ar LEED Zero dizainu; mēģinām radīt oglekļa neitrālu ēku. Tas ir ļoti aizraujoši.

Manās acīs tas liecina par Baltijas valstīs esošo gribu. Tās ir ļoti, ļoti dinamiskas [valstis]. Protams, ir centieni atdalīties no pagātnes un tās atstātā mantojuma, pozicionējot sevi kā jaunas un dinamiskas valstis ar jaunu vadību.

Domāju, tas arī noved pie drosmīgiem lēmumiem un projektiem, kas mums ir ļoti interesanti. Šeit notiek lietas, kas nebūtu iespējamas Dānijā.

Piemēram?

Piemēram, šobrīd Dānijā nevarētu uzcelt tik liela mēroga koka ēku. Tāda veida projekti, kādus spējam īstenot Rīgā un Viļņā, Dānijā nebūtu iespējami.

Baltijas valstīs daudzi projekti ir visai drosmīgi. Manuprāt, tie liecina par jaunas identitātes meklējumiem – tādas, kas definē jauno paaudzi, kas šobrīd faktiski ir pie varas.

Tas ir diezgan interesanti – visi vadītāji, ko šeit esam sastapuši, ir jauni. Šķiet, ir noticis lēciens pāri 1–2 paaudzēm, jo tās ir saistītas ar veco režīmu un veco domāšanas veidu. Tagad tur [vadībā] ir ļoti jauna, dinamiska un atvērta paaudze, kuras ambīcijas ir būt vienlīdzīgiem ar to, kas tiek asociēts ar Rietumeiropu un Ziemeļvalstīm. Tā ir ļoti spēcīga iedvesma.

Es domāju, ka tas tiks sasniegts. Tas ir tikai laika jautājums.