Strīdā par fakta legālo prezumpciju noziedzīgi iegūtas mantas gadījumā Kriminālprocesa likumā līdzīgu viedokli pārstāv Ģenerālprokuratūras prokurors Juris Juriss un zvērināts advokāts Jānis Rozenbergs

Likumi

Sūrās debatēs šonedēļ tika pieņemts Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas priekšlikums vēlreiz mainīt Kriminālprocesa 125. panta 3. daļas redakciju, kur prokuratūras un advokatūras galvenie oponenti bija Tieslietu ministrija un Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas priekšsēdētājs Juris Stukāns.

Strīda jēga

Kriminālprocesa 125. panta 3. daļa ir pilnīgi jauns likuma papildinājums un šobrīd ceļo uz trešo lasījumu Saeimā, kas nozīmē, ka jau divas reizes likumprojekts ir bijis Saeimas komisiju un apakškomisiju kabinetos. Kā jau daudzi ieteikumi Kriminālprocesa likumā un Krimināllikumā, arī apspriežamais tieši saistīts ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju. Kopumā visu izmaiņu cēlonis bija slavenās Moneyval prasības. Kriminālprocesa likuma otrajā sadaļā par pierādījumiem un izmeklēšanas darbībām 125. pants runā par fakta legālo prezumpciju, proti, dod iespēju pieņemt par patiesību kādas aizdomas. Tas ir ļoti svarīgs brīdis, kad izmeklētājs nolemj, ka kāds kaut ko ir pastrādājis, un skaidri definē, kas tas ir. Tikai šajā mirklī viss sākas pa īstam.

Saeimas otrajā lasījumā apstiprinātā varianta acīmredzamais trūkums bija tas, ka procesa virzītājam nevajadzēja vākt nekādus pierādījumus, vien personai vajadzēja sniegt ticamas ziņas par mantas izcelsmi. Turklāt runa bija par apsūdzētajiem vai aizdomās turamajiem, kas policijai neko nenozīmē, jo šāds statuss tikai tiek piešķirts, prezumējot faktu.

Izmaiņas uz trešo lasījumu bija vairākas. Pirmkārt, aizdomās turēto un apsūdzēto personu vietā stājas norma, ka procesa virzītājam ir jāatrod vismaz kāds pierādījumu kopums par noziedzīgo mantu un tas attiecināms uz visām procesā iesaistītām personām. Realitātē tas nozīmē, ka policists var vērsties arī pret naudas atmazgātāja laulāto, dzīvesbiedru vai kādu citu tuvu personu, ja atrod vajadzīgos pierādījumus. Norma paplašina darbības lauku. Savukārt panta darbības sašaurinājums ir ar frāzi «manta, ar kuru veiktas legalizēšanas darbības». Tādas iepriekš nebija. Un tieši par šīs frāzes ieviešanu arī bija vislielākie strīdi.

Prokuratūra un aizstāvība

Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors Juris Juriss ar piedāvājumu ieviest frāzi tieši par legalizēšanas darbībām ieteica aizlāpīt caurumu likumā.

Prokurors uzsvēra, ka, runājot par naudas atmazgāšanu, tās sākums vienmēr ir manta, bet citos noziegumos ir gluži pretēja kārtība – pirmā ir noziedzīgā darbība un tikai pēc tam seko manta. Vienkāršoti skaidrojot prokurora teikto, ja pieminētās frāzes nav, tad par jebkuru nozieguma sastāvu tūdaļ tiek prasīta tāda kā atzīšanās, jo sākotnēji zināma ir darbība. Naudas legalizācijas gadījumā ir normāli uzreiz prasīt – kur ņēmi naudu? Viņš aicināja izvairīties no situācijas, kas vedinātu pārkāpt personas tiesības uz aizstāvību un šādi arī personas nevainīguma prezumpciju. Visbeidzot, pēc prokurora domām, ir svarīgs izpildes brīdis, kad personai iestājas pienākums skaidrot naudas izcelsmi, un tieši fakta legālā prezumpcija ir īstā vieta likumā. «Tikai tad, kad persona saprot viņai izvirzīto aizdomu apjomu, tā spēj skaidrot mantas izcelsmi, neskatoties uz to, ka mantas pat vairs nav tās rīcībā,» uzsvēra J. Juriss, norādot uz nepieciešamību savākt arī kādu pierādījumu kopumu.

Principā prokurora viedokli atbalstīja arī zvērināts advokāts Jānis Rozenbergs: «Klausos. Pusi saprotu, pusi nē. Tas, ko gribu norādīt, ka ar prezumpcijām par mantas noziedzīgo izcelsmi ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Var rasties jautājums par nevainības prezumpcijas pārkāpšanu, lai personas klusēšana nenovestu pie situācijas, ka viņas rīcībā tādēļ ir noziedzīgi iegūta manta. Prokuratūras viedoklis man šķiet saprotamāks.»

Likuma panti jāskata kopā

«Tieslietu ministrijas ieskatā, prezumpcijai jābūt uz jebkādu mantu, kas iegūta jebkāda noziedzīga nodarījuma rezultātā, neatkarīgi no tā, ir vai nav veiktas mantas legalizācijas darbības,» deputātiem pauda Tieslietu ministrijas Krimināltiesību departamenta direktores vietnieks Uldis Zemzars, samērā vāji oponējot prokuratūrai.

Daudz izvērstāka un tādēļ saprotamāka bija tiesneša Jura Stukāna argumentācija. Viņš apelēja pie tā, ko Saeimas deputāti jau pieņēmuši līdz šim. Tiesnesis norādīja uz 126. pantā minēto: «Ja kriminālprocesā iesaistītā persona apgalvo, ka manta nav uzskatāma par noziedzīgi iegūtu, pienākums pierādīt attiecīgās mantas izcelsmes likumību ir šai personai.» Pirmkārt, te J. Stukāns norāda uz likumā lietoto terminoloģiju, un tādēļ lietojams termins «iesaistītā persona», ko atbalsta arī prokuratūra.

Savukārt, runājot par prokuratūras ieteikumu ieviest pantā frāzi par mantas legalizāciju, J. Stukāns pauda neizpratni, kā šāda prezumpcija būs attiecināma uz Kriminālprocesa 59. nodaļu, kur aprakstīts viss process par noziedzīgi iegūtu mantu, un vairākiem citiem pantiem, kuri saistīti ar terminu «noziedzīgi iegūta manta».

Kā katrs saprot

Pēc garām un teorētiskām diskusijām der ieklausīties praktiskos piemēros – kā visu saprot paši deputāti un realizētāji, jo teorētiķu iedalījumā, pēc TM definīcijas, mantu varētu konfiscēt pa labi un pa kreisi, bet īsti netiek pie naudas atmazgātājiem. Savukārt prokuratūras interpretācijā ir tādi zemūdens akmeņi, kurus J. Stukāns neizskaidroja, vien pārmetoši deputātu virzienā sacīja: «Ko jūs plānojat tos miljonus?» Uz ko deputāte Juta Strīķe reaģēja: «Neko mēs neplānojam. Neko!»

Viņa arī vērsās ar jautājumu pie speciālistiem: «Vai es pareizi saprotu, ko prokuratūra piedāvā? Veicot izmeklēšanu, atklājas, ka cilvēks veic naudas legalizēšanu. Pārskaita no vienas bankas uz otru, ir fiktīvas firmas utt. Tad arī tiek prasīts izskaidrot, no kurienes ir nauda. Savukārt ministrija prasa, lai, veicot kratīšanu par zādzību potenciālā vainīgā dzīvoklī, varētu pajautāt arī, kur cēlušās vecmāmiņas dārglietas. Čeku jau tur nebūs!»

Interesanta bija Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes priekšnieces Ineses Gises atbilde: «Tiešām var būt situācija, ka, izmeklējot krāpšanu, ierodamies dzīvoklī uz kratīšanu un redzam lādīti ar dārglietām. Runājot par čekiem – es gribu uzsvērt, ka mēs cenšamies neierobežoties ar tiem. Ir visādi veidi, kā pierādīt, ka zeltlietas piederēja vecmāmiņai, – liecinieki, fotogrāfijas, kaimiņi, ir varianti, kā pierādīt». Viņa jaunieteikto redakciju apstiprināja, tomēr lūdza domāt arī par citiem policistiem, kuriem plašākas redakcijas pietrūkšot.