Beigsies ECB šefa kaklasaites vērošana; Lagarda ECB stūri pārņem izaicinošā brīdī

Ekonomika

Šīs nedēļas otrajā pusē finanšu pasaules uzmanības centrā nonāca Eiropas Centrālās bankas (ECB) sanāksme. Iestāde eiro likmes šoreiz neskāra, un uzmanība tika vērsta uz riskiem ekonomikai. Tiesa gan, tas šoreiz nebija svarīgākais. Šis Eiropas galveno baņķieru mītiņš, šķiet, zīmīgāks bija pat tāpēc, ka to pēdējo reizi stūrēja Mario Dragi. Jau nākamā mēneša sapulcē Eiropas varenākās ekonomiskās institūcijas prezidenta krēslā atradīsies Kristīne Lagarda, kas vēl nesen vadīja Starptautisko Valūtas fondu un pirms tam bija Francijas finanšu ministre.

Zīmīgi, ka visa M. Dragi astoņu gadu termiņa laikā tā arī ne reizi nav bijis lēmuma par eiro procentu likmju palielināšanu. Šāda situācija tikai uzsver to, cik smagnēji un ilgi eirozonas ekonomikai pēc iepriekšējā globālā finanšu kraha un reģiona parādu krīzes nācies kāpt pret kalnu. Turklāt pagaidām maz kas liecina, ka šāds kurss varētu mainīties. Reģiona ekonomikai atkal pietuvojusies recesija, bet šoreiz lieta tāda, ka nav, kur likmes īsti vairs vēl zemāk vest. Dragi ēra nozīmējusi eksperimentēšanu ar arvien dziļākām negatīvām likmēm un gigantisku kvantitatīvo mīkstināšanu (kas nupat atsākta). Tās kopējie apmēri sasnieguši 2,6 triljonus eiro – rezultātā mantojumā Dragi atstās ECB ar tās bilanci gandrīz piecu triljonu eiro apmērā.

«Lai ko tas arī prasītu» un kaklasaites indikators

Dragi ECB prezidentūras spilgtākais moments, šķiet, ir viņa «lai ko tas arī prasītu» («whatever it takes») runa 2012. gadā, kad plauka bažas par eiro monetārā reģiona vienotību. Toreiz ECB vadītājam ar savu šādu dzelžainu «lai ko tas arī prasītu» solījumu izdevās pārliecināt finanšu tirgus dalībniekus, un dažādiem eiro apokalipses scenārijiem tika norauts stopkrāns.

Ar Dragi kunga paradumiem saistīti arī daži citi interesanti novērojumi. Par samērā populāru kustību kļuvusi, piemēram, viņa kaklasaites vērošana. Proti, gluži kā tāda sazvērestības teorija ir, ka atliek vien uzmest aci, kādā krāsā tā ir, lai aptuveni būtu skaidrs lielā mērā, kāds ir konkrētā mēneša sapulces monetārās politikas ziņojums. Ja Dragi kaklasaite ir zila, tad sapulces noskaņa vairāk saistīta ar ekonomikas sildošu monetāro politiku (un eiro cena sarūk), bet, ja sarkana, tad starp rindiņām doti mājieni, ka atbalstošā monetārā politika varētu iepauzēt vai pat kļūt nedaudz stingrāka (un pieaug eiro cena). Nedaudz mistiskāka sapulces galvena doma, kas attiecīgi nozīmējusi ne pārāk skaidru reakciju finanšu tirgos, bijusi tad, ja Dragi kungs izvēlējies violetu vai zaļu kaklasaiti. Protams, Dragi kaklasaites indikatoram ir zināms komisks piesitiens. Tiesa gan, pat ECB tam pievērsusi uzmanību un attaisnojusies, ka šai krāsai tomēr īstas nozīmes nav.

Šķeltā ECB un Lagardas idejas

Protams, interesanti būs tas, kas ieskicēs K. Lagardas atrašanos šajā amatā. ECB viņai jāvada izaicinošā brīdī - eirozonas ekonomika bremzējas, inflācija ir ļoti zema (septembrī vien pie 0,8%), un ne visi šīs iestādes valdē piekrīt likviditātes drukāšanas atsākšanai un vēl zemākām procentu likmēm (tādējādi iestāde izskatās sašķelta). Tajā pašā Vācijā pret šādu politiku ir lieli iebildumi, jo ir sajūta, ka tā soda krājējus. Pagaidām gan neizskatās, ka pārskatāmā nākotnē varētu būt aktuāla doma par procentu likmju paaugstināšanu. Daudzi jautājumi saistīti ar vēl tālāku ECB stimulu efektivitāti, ja tie būs nepieciešami. Tiek ironizēts, ka pašreizējā likviditātes drukāšana būs kvantitatīvā mīkstināšana bezgalībā. Šajā paša laikā tās ietvaros var vispār pietrūkt vērtspapīru, ko uzpirkt. Protams, nebūt nav gan izslēgts, ka vajadzības gadījumā esošie noteikumi tiks koriģēti, lai gan tas droši vien radīs jaunas problēmas un pretošanās kustības.

Šobrīd izskatās, ka Lagardas vadība ECB turpinās būt «ļoti (ekonomiku) stimulējoša». Tāpat viņa var mēģināt ECB vēl dziļāk iesaistīt politikā, iespējams, paplašinot tās uzdevumus un tās pašas aktīvu uzpirkšanas programmas noteikumus. Jau tagad var diskutēt, ka šāda pārnacionāla organizācija ar savu likviditātes drukāšanu finansē eirozonas valdības (un tādējādi ir daļēji atbildīga par kādu politisko spēku noturēšanos pie varas). K. Lagarda vēl runājusi par to, ka ECB ietekmi vajadzētu izmantot, lai karotu ar klimata pārmaiņām. Tas licis gaidīt, ka ECB uzpirktu, piemēram, zaļās obligācijas. Katrā ziņā ECB galvenais mērķis līdz šim bijusi monetārā stabilitāte, kas paredz inflācijas noturēšanu pie 2% atzīmes. Ja ECB resursi tiek izmantoti kaut kam citam, tad tas paredz pamatīgu nobīdi no šī tradicionālā kursa.