Iesaka Ilona Viļumsone, Dienas Biznesa mārketinga vadītāja

Ceļojums

Īrija pārsteidz mazliet nesagatavotu. Tieši sajūtās. Runājot par laikapstākļiem, bijām gatavi sliktākam scenārijam. Sala pārsteidz ar saviem skaistajiem, līkumotajiem ceļiem un celiņiem, ar savu ainavu dažādību, okeāna varenību un lekno zaļumu, sirsnīgajiem un aizrautīgajiem īriem.

Kāpēc turp doties?

Daba. Uz Īriju jādodas, lai sajustu dabas varenību, skaistumu, neprognozējamus laikapstākļus un īru attieksmi pret to visu. Un, protams, okeāns, kura varenība pārņem.

Vēsture. Īrija ir zeme ar ļoti senu vēsturi, te iespējams sajust un redzēt gan seno ķeltu ietekmi, gan romiešu pēdas, gan megalīta kapenes.

Ēdiens un dzēriens. Uz šo zemi ir vērts doties arī pamatīgā un sātīgā ēdiena dēļ, kā arī visam pa virsu ir jāuzdzer lielisks īru alus (Guiness noteikti jāpagaršo), sidrs un, protams, viskijs. Aukstā laikā sasildīties palīdzēs īru kafija, kas gan man pašai likās par stipru.

Mūzika un cilvēki. Īri ir laipni, atsaucīgi un ar apburošu attieksmi pret laikapstākļiem. Pēdējais fakts noteikti ir palīdzējis attīstīties īru humora un mūzikas izjūtai. Īri patiešām labprāt pavada vakarus pabos, kur ne tikai klausās dzīvo mūziku, bet arī paši labprāt muzicē.

Īrija ir vieta, kur radušies tādi slaveni mūziķi un grupas kā U2, The Cranberries, Enya, Clannad un Hozier.

Kad turp labāk doties?

Mēs devāmies uz Īriju pašās septembra beigās. Tā kā Īrijā lietus līst 60% gadījumu un tā ir mūžzaļa sala, tad nav lielas nozīmes, kad braukt.

Tiesa, ceļveži iesaka kā piemērotāko laiku vasaras vidu, kā arī izvairīties no novembra un februāra, jo tie esot vistumšākie, aukstākie un mitrākie mēneši. Ja ir vēlme trāpīt uz kādu festivālu, tad jāizvēlas Patrika diena (17. martā) vai, piemēram, slavenais austeru festivāls Galvejā pašās septembra beigās, to arī mums bija iespēja apmeklēt.

Ko tur var redzēt?

Mūsu maršruts bija apļveida, sākās un beidzās Dublinas lidostā, kur izīrējām auto. Īsā maršruta versija: Dublina – Belfāsta – Antrima – Galveja – Mohēras klintis – Dublina, nedēļas laikā nobraukti aptuveni 1500 kilometri.

No Dublinas lidostas ceļš veda uz Belfāstu, pa ceļam piestājot Taras kalnā, kas ir Īrijas dižķēniņu pirmā apmešanās vieta, un Ņūgreindžā, kas ir viņu kapeņu vieta, veidota aptuveni 3200. gadā p.m.ē., arī Monasterboice klostera apmetnē, kurā no X gs. ir saglabājušies visaugstākie krusti (6,5m), kas ataino Bībeles ainas.

Belfāsta, Ziemeļīrijas galvaspilsēta, izskatījās ļoti kolorīta un atraktīva pilsēta, ar gaisā jūtamu kaujiniecisku noskaņojumu, ko pastiprina milzīgā grafiti siena, kas veltīta aktuālām politiskām tēmām visā pasaulē. Varbūt tāpēc vairāki satikti īri apgalvoja, ka nekad mūžā neapmeklēs šo pilsētu. Belfāsta kopš seniem laikiem ir bijusi arī rūpnieciskās ražošanas centrs, īpaši kuģubūves, jo tieši šeit ūdenī tika palaists Titāniks. Tagad Titānikam ir jauns muzejs, to noteikti ir vērts apmeklēt.

Virvju tilts (Carrick-a-Rede) savieno sauszemi un vulkānisku salu un paver apburošus skatus. Šeit mums palaimējās ar saulīti un okeāns uzmirdzēja tirkīzzilos toņos. Arī šis, kā jau lielākā daļa populārāko objektu, ir maksas pasākums.

Viens no mūsu galvenajiem ceļojuma mērķiem bija pats Atlantijas ceļš (Atlantic Coast Way), kas stiepjas no Ziemeļīrijas līdz Korkai. Te var redzēt okeāna varenību, sajust vēju un lietu, kas nemitīgi mijas ar sauli. Viens no skaistākajiem Atlantijas ceļa posmiem bija Debesu ceļš (Sky road), kas atšķīrās ar vēl krāšņāku ainavu.

Braucot cauri kalnainajiem apvidiem, pārsteidza līdzenā ainava, kas apjozta ar kalnu skatiem, un atkritumu maisu čupas. Izrādījās, ka tie ir augstie purvi un vietējie iedzīvotāji kā senos laikos lasa kūdru, lai savāktu kurināmo mājām.

Pašos salas ziemeļos atrodas Milža dambis (Giant’s Causeway), kas noteikti ir viena no visvairāk apmeklētajām vietām visā Īrijā. Šis UNESCO mantojumā iekļautais dabas brīnums noteikti ir to vērts, jo to veido 40 tūkstoši bazalta kolonnu, kas ir veidojušās pirms 50–60 miljoniem gadu. Apjomi labāk saprotami un apjaušami, ja uzkāpj pa stāvo taku kalnā augšā.

Galveja tiek uzskatīta par īriski runājošo centru, pilsēta ir kanālu izvagota un ar savu šarmu. Te joprojām kanālā stāv Golvejas laivas ar sarkanām burām, kas tiek sauktas par hūkeriem. Hūkers ir attēlots arī pilsētas ģerbonī, senos laikos ar to pārvadāja gan mājlopus, gan alu, gan kūdru. Mūsdienās acīmredzot tās ir vairāk priekam un tūristiem. Tieši šai pilsētā trāpījāmies uz starptautisko austeru festivālu, kurā satikām arī mūsu pašu austermīļus no Buržuja brokastīm. Festivālā ēdu gardākās austeres savā mūžā.

Viens no emocionālākajiem piedzīvojumiem bija Sv. Patrika kalnā (Croagh Patrick), kas tiek saukts par īru svēto kalnu. Tiek stāstīts, ka jau 3000 gadus p.m.ē. tas ir bijis svēts un pagānu iecienīts, viņi tur sagaidījuši Saulgriežus.

Leģenda vēsta, ka Patriks 441. gadā, uz kalna gavējot un lūdzot par īriem, pavadīja 40 dienas. Katoļticīgie īri 764 metru augstajā kalnā kāpj kā svētceļojumā. Kāpiens ir dramatiski stāvs un ļoti akmeņains. Katru gadu aptuveni 20 tūkstoši svētceļnieku jūlija pēdējā svētdienā dodas kalnā, kurā atrodas arī Patrika kaps un neliela kapella.

Apskatījām arī Tumšo aleju (Dark Hedges), ko XVIII gadsimtā iestādīja vietējais muižnieks; tagad, pateicoties seriālam Troņu spēles, tā kļuvusi tik slavena, ka pārvietoties pa aleju atļauts tikai kājām.

Saldajā ēdienā palika Mohēras klintis, kas atrodas pašā okeāna krastā un ir 214 metrus augstas. Klintis ik gadu apmeklē vairāk nekā miljons cilvēku, kā arī katru gadu gadoties kāds jūrā vēja iepūsts tūrists. Tieši šī diena bija vislietainākā, mūs pārsteidza horizontālais lietus un stiprais vējš, bet tas iederējās skarbajā ainavā.

Kā tur pārvietoties?

Mūsu kompānija īrēja automašīnu. Lielākā daļa auto īres kompāniju pieprasīja vismaz 1500 eiro drošības naudu, atradām vienu – National, tā rezervēja tikai 500 eiro. Secinājām, ka tas ir lieliskākais veids, kā apceļot šo zemi, īpaši, ja tavā rīcībā ir tikai viena nedēļa. Jāpatur prātā, ka satiksme šeit notiek pa kreiso ceļa pusi. Šis fakts mūsu kompānijai izraisīja vairākus nervus kutinošus brīžus, īpaši pirmajā dienā.

Ceļu kvalitāte Īrijā ir fantastiska, tie ir labi aprīkoti ar ceļa zīmēm. Nebeidza pārsteigt 80km/h ierobežojuma zīme, kas atradās uz šauriem un ļoti līkumainiem posmiem. Paši īri brauc pietiekami strauji, bet uz ceļa ir ļoti iecietīgi, laipni un saprotoši.

Ko tur apēst?

Jāsāk ar to, kas jāiedzer: alus, alus un sidrs. Tad seko viskijs, ja patīk. Noteikti jāpagaršo liellopa gaļas sautējums, kāds jēra cepetis un pudiņš, ja paveicas (mums netrāpījās). Okeāna krastā jāizvēlas zivis un austeru mēnešos jāgaršo austeres.

Ko tur nopirkt?

Īrija ir slavena ar saviem adījumiem, viskiju, alu un sidru, kā arī garšīgiem sieriem. Ja ir vēlme, interese un ir paredzēta nododamā bagāža, noteikti jāved kāds single molt viskijs. Tāpat sidri bija patiešām garšīgi. Pārējais jābauda uz vietas.