Kultūrpolitika Valsts ar savu naudu tik vērienīgi un kvalitatīvi ir ienākusi tirgū, ka privātiem producentiem un reģionālajām koncertzālēm ir pamatīgi jāiespringst, lai pat labi profesionālās mākslas notikumi vienmēr būtu apmeklēti

Tā saka aktieris, uzņēmējs un Cēsu koncertzāles direktors Juris Žagars. Viņaprāt, šobrīd ir jādomā, kā pieregulēt tirgu, lai reģionālās koncertzāles un visi citi kultūras infrastruktūras objekti būtu piepildīti, lai katrs to kvadrātmetrs tiktu maksimāli noslogots. J. Žagars apsver iespēju kandidēt uz Dailes teātra direktora amatu; ja vadības groži nonāks viņa rokās, tiks meklēti risinājumi, kā šis lielākais valsts dramatiskais teātris ar laiku varētu tikt arī pie tādas zāles un skatuves, kādu savulaik bija iecerējis tā dibinātājs Eduards Smiļģis.

Vēl viņš gaida ziemu, kad varēs kāpt uz slēpēm, un vairs tik ļoti nesatraucas par laika apstākļiem, jo Žagarkalnā sniegs būs – slēpotājiem no pērnās ziemas ir saglabāti teju pieci tūkstoši kubikmetru baltās substances.

Kad aicināju jūs uz interviju, teicāt, ka vēlaties runāt galvenokārt par kultūrpolitiku. Kas jūs tajā šobrīd satrauc visvairāk?

Nav tā, ka mani šobrīd kaut kas īpaši satrauktu, bet piecos gados, kopš vadu Cēsu koncertzāli, piecpadsmit gados, kopš organizēju Cēsu festivālu, un it īpaši pēdējos gados man ir sakrājušies daži secinājumi. Šo tematu piedāvāju, jo kultūrpolitika nevar būt atrauta no ekonomikas, tā ir saistīta ar naudu, un Dienas Bizness ir par naudu. It īpaši laikā, kad notiek aktīvs darbs pie koncepcijas par nacionālās koncertzāles būvniecības finansējumu.

Latvijai ir īpaša situācija. Daudzas lietas vai procesus varam salīdzināt un kopēt no ārzemēm, bet kultūrpolitikā tas nestrādā, jo savā ziņā esam unikāli. Pirmkārt, ar izteikto amatiermākslas spēku (šeit es domāju Dziesmu svētku kustības ietvarā). Otrkārt, ar to, ka Latvijā, piesaistot Eiropas finansējumu, ir uzbūvētas četras reģionālās koncertzāles. Tas ir īstenots nelielā valstī ar salīdzinoši nelielu kultūras patērētāju slāni. Pieļauju, ka kultūru nopietni patērē mazāk nekā 1,5 miljoni iedzīvotāju. Taču, ja būtu tāds kritērijs – kultūras un mākslas patēriņš uz vienu iedzīvotāju –, Latvija noteikti būtu starp Eiropas TOP valstīm. Man patīk runāt, vadoties no biznesa pozīcijām. Nauda, ko cilvēks ir gatavs maksāt, jeb ieinteresētība kāda produkta patēriņā, arī kultūrā, ir nopietns kritērijs. To daļēji var piemērot, vērtējot kultūrpolitikas efektivitāti. Pēdējos sešos gados ir atvērtas četras koncertzāles, tirgū ir ieplūdis pietiekami liels daudzums salīdzinoši lēta un pieejama produkta, kas no patērētāja viedokļa ir ļoti labi. Tāpat kultūras tirgū ieplūda valsts simtgades nauda. Šovasar notika pasaules līmeņa simfonisko orķestru festivāls Rīga–Jūrmala, kas savā ziņā arī pakillēja tirgu. Rezultātā tas ir piesātināts līdz pēdējam ar kvalitatīvu un salīdzinoši lētu produktu. Tāpēc ir jādomā, ko darīt, lai tirgus netiktu traumēts, lai šīs reģionālās koncertzāles, kā arī teātri un citi kultūras infrastruktūras objekti būtu piepildīti, lai katrs kvadrātmetrs tiktu maksimāli noslogots. Tāpēc ir jādomā, kā šo tirgu pieregulēt.

Kā to izdarīt?

Ir jāorientējas nevis uz pasākumu un aktivitāšu masveidību, bet izcilību, unikāliem un varbūt retākiem projektiem. Tādējādi varētu nomierināt situāciju tirgū pēc koncertzāļu un simtgades efektīgās intervences. Latvijā ir interesanti kultūras lietošanas paradumi. Piemēram, es satieku uz ielas vidējo cēsinieku un jautāju, kad viņš atnāks uz koncertzāli. Uz ko saņemu atbildi, ka viņš ir bijis pagājušajā nedēļā, šī viņam ir brīva no mākslas, bet viņš zina, ka jānāk būs, gribi vai negribi, nākamajā nedēļā. Kad jautāju, kādu pasākumu apmeklēs, saņemu atbildi – neatceros, kaut kādu kultūru, jo sieva pērk biļetes un divas reizes mēnesī ģimene iet uz kultūru. Nav tādas īpašās teātra vai akadēmiskās mūzikas publikas – latvietis patērē visu. Un attiecīgi notiek cīņa par katru patērētāju starp visiem kultūras produkta ražotājiem, ja tā var izteikties biznesa valodā. Pasākumus varētu rīkot retāk, tie varētu būt ekskluzīvāki – labāki, dārgāki, bet ar piepildītākām skatītāju zālēm, ar rindām pēc biļetēm.

Kāds ir Vidzemes koncertzāles Cēsis zāles piepildījums?

80%. Tas ir minimums, lai varētu teikt, ka programmas plānošanas darbs ir padarīts.

Kas pamatā ir tās apmeklētāji? Vai šurp brauc arī no galvaspilsētas un citiem reģioniem? Vai ierodas arī kultūras tūristi no ārvalstīm?

Kultūras tūrisms no ārzemēm, var teikt, nenotiek. Kādreiz tāds bija vērojams Rīgas Operas festivāla laikā, taču šobrīd tāds vēl nav pat uz izcilo festivālu Rīga – Jūrmala. Ir daži koncerti Cēsīs un Rīgā, uz kuriem mēs, piemēram, uzaicinām savus draugus no Londonas. Viņiem sanāk lētāk šurp atlidot, turklāt uz šādiem koncertiem Londonā nemaz nav tik viegli dabūt biļetes. Arī uz Čello Cēsis festivālu brauc no ārzemēm šo pašu iemeslu dēļ, bet ne daudzskaitlīgi. Lai brauku uz Latviju no citām valstīm, ir jābūt kam unikālam vai arī ir nepieciešams pilnībā nopakots piedāvājums. Ar vienu mākslas notikumu vien ieinteresēt ir ļoti grūti, bet, ja tam ir pievienota vēsturiskas pilsētas apskate, daba, laba viesnīca un restorāna apmeklējums, un vēl pie nosacījuma, ja šis pasākums ir prestižs, tad cilvēki varētu braukt.

Vai esat mēģinājuši pasākumus šādā veidā nopakot?

Jā, bet to izdarīt ir ļoti grūti, jo ir nepieciešams unikāls piedāvājums. Mums, piemēram, tāds varētu būt Čello Cēsis. Strādāsim šajā virzienā pie Cēsu Mākslas festivāla lielā pasākuma – Vāgnera programmas, lai piesaistītu Vāgnera fanus no rietumiem. Taču jebkurā gadījumā ārzemju kultūrtūristi nav un tuvākajā laikā diezin vai būs bizness. Svarīgākais ir vietējais tirgus. Pie mums brauc no dažādiem reģioniem. Taču pēdējos gados Latvijā ir izremontēti daudzi kultūras nami par Eiropas naudu, teju katrā pagastā. Izrādīšanas kvalitāte – skatuve un akustika – ne vienmēr ir atbilstoša, taču ir ambīcija atvest vismaz simfonisko orķestri. Mums visiem ir jākonkurē savā starpā. Tas ir vienā ziņā motivējoši, bet kādreiz nogurdina.

Ko darīt lietas labā?

Varbūt nākošajā periodā Valsts un VKKF naudu vajadzētu piešķirt lielākiem projektiem, iespējams, dārgākiem, kas tiktu īstenoti nedaudz retāk, bet tā, ka zāle ir par 110% piepildīta. Tad mākslas produktam (atvainojos, ka lietošu šo terminu attiecībā uz mākslu, bet šoreiz gribas runāt biznesa valodā) būtu cita vērtība un reputācija auditorijas acīs. Rietumos katram taksometra šoferim ir skaidrs, ka simfoniskais orķestris ir kaut kas ekskluzīvs un ka tas ir ļoti dārgs prieks. Taču Latvijā simfoniskā koncerta biļete var maksāt lētāk nekā kino biļete, kas kaut kādā mērā degradē pašu ideju. Protams, sociāli mazāk aizsargātai, bet kultūru patērējošai sabiedrības daļai vajadzētu būt pat bezmaksas biļetēm, bet tiem, kas var atļauties, par kultūras pasākumu apmeklēšanu tomēr vajadzētu maksāt adekvātu naudu. Tad vēl varbūt varētu skatīties uz kultūru vairāk starptautiskā kontekstā, cik mūsu māksla ir konvertējama. Zigmars Liepiņš, atstājot Latvijas Nacionālās operas un baleta vadītāja amatu, ir izteicies, ka viņam ir licies tikai dabiski, ka operas galvenajam diriģentam ir jābūt mūsējam. Cienot Zigmara Liepiņa darbu un pieredzi, tomēr nevaru piekrist. Es prātoju, vai kādas Rietumeiropas valsts nacionālās operas direktoram būti svarīgi, kāda tautība ir diriģentam vai no kādas valsts viņš ir. Būtu svarīgi, lai viņš būtu pats labākais pasaulē, ko šis operas nams var atļauties, un būtu pilnīgi vienalga, vai diriģents ir no Ķīnas vai Latīņamerikas. Tas nenozīmē, ka Mārtiņš Ozoliņš nav labs (mums paveicās, ka uz vietas bija mūsējais un labs), bet uzstādījums, ka mūsējie ir svarīgāki, vajadzīgāki nekā pārējie, manuprāt, nav kaut kā pareizs. Nereti saņemu vēstules, kuras sākas ar vārdiem «Es esmu Cēsu mākslinieks, mūziķis un vēlos piedalīties Cēsu festivālā», nevis ar vārdiem «Es esmu uzvarējis tādā un tādā konkursā, mani panākumi ir tādi un tādi, man nav nekāda sakara ar Cēsīm, bet es vēlos piedalīties». Nepiekrītu tēzei «jādod iespēja mūsējiem». Jādod, protams, bet vai tas ir prioritāri mākslā? Nevienam nav jādod iespēja, katram tā ir jāizkaro pašam – gan kultūras jomā, gan biznesā.

Esat nācis klajā ar iniciatīvu par Dailes teātra pārbūvi, kā rezultātā varētu tikt nošauti divi zaķi reizē – Rīga beidzot tiktu pie mūsdienīgas koncertzāles un teātris atgrieztos pie tā dibinātāja Eduarda Smiļģa redzējuma par to, kādai ir jābūt zālei un skatuvei. Esat aizdedzies par šo ideju tikpat aizrautīgi kā savulaik par Cēsu festivālu. Kas ir nepieciešams, lai to īstenotu?

Nacionālā koncertzāle Latvijā ir vajadzīga – tā ir aksioma, ir vajadzīga skaista, liela un arhitektoniski izcila. Ja tiks rīkota atbalsta demonstrācija, es paņemšu plakātu un ar to stāvēšu pirmajās rindās. Protams, ir jābūt maksimālistiem, jāsapņo, jābūt lieliem mērķiem. Koncertzāles projekts uz AB dambja pats par sevi ir lielisks, taču tam ir nepieciešama liela nauda. Šobrīd, ekonomiskās krīzes priekšvakarā, kad visās pozīcijās notiek budžeta samazināšana, maz ticams, ka šāds finansējums tuvākajā laikā tiktu atrasts. No valsts budžeta vien būtu nepieciešami 100–120 miljoni eiro. Situācija nav tik labvēlīga, lai šādu ideju pārdotu sabiedrībai. Un kultūrpolitiskā situācija arī nav vienkārša. Tā ir izveidojusies vēsturiski, jo par ES naudu ir uzbūvētas četras jaunas reģionālās koncertzāles. Uzcelt 17 tūkstošiem Cēsu iedzīvotāju koncertzāli par 12 miljoniem eiro – tas ir vērienīgi, mūsu rietumu draugi aplaudē, apbrīnojot, kā mēs to esam dabūjuši gatavu. (Smaida.) Tas pats ir Liepājā un, iespējams, arī Rēzeknē.

Cilvēkam, tāpat kā nācijai, ir funkcionālās un emocionālās vajadzības, bieži vien tieši emocionālās vajadzības ir tās prioritārās. Domājot par nacionālo koncertzāli, šobrīd ir ļoti sakāpinātas emocionālās vajadzības. Taču ir jāsaprot, cik lielu un multifunkcionālu mums to vajag, kāds būs tās piepildījums un katra kvadrātmetra noslodze, kā arī, cik tās uzturēšana izmaksās valstij. Un tas, manuprāt, ir prioritāri. Ceru, ka tieši par šiem jautājumiem būtu pietiekami daudz diskutēts. Tuvākajā desmitgadē šādu koncertzāli tīri par budžeta naudu diezin vai uzbūvēs, tāpēc mani priecē kultūras ministra iecere īstenot projektu privātā publiskā partnerībā (PPP). Tas nozīmē, ka šie funkcionālie jautājumi tiks īpaši vētīti un analizēti. Ceru, ka reģionālo koncertzāļu vadītāji tiks iesaistīti šajā procesā un uzklausīta arī viņu pieredze!

Attiecībā uz Dailes teātra pārbūvi, tas šobrīd ir noņemts no dienaskārtības, vairs nav tik aktuāls. Tāds tas bija pavasarī, lai nepazaudētu ES finansējumu 23 miljonu eiro apjomā, kas it kā bija iezīmēti koncertzālei. Tajā brīdī, kad AB dambja projekts sāka buksēt, parādījās Kongresu nama pārbūves ideja. Tai arī bija neatrisināmas pretrunas. Tādēļ atdzima ideja «varbūt var izskatīt un papētīt Dailes variantu?». Pati ideja ir aptuveni desmit gadus veca, tā radās vēl kultūras ministra Inta Dāldera laikā. Varbūt ir iespēja dabūt lielisku jaunu, moderni aprīkotu Smiļģa formāta zāli teātrim un vismaz uz laiku atrisināt absolūti aktuālo koncertvietas jautājumu. Uzsveru – nevis aizstāt nacionālo akustisko koncertzāli, bet ievērojami lētāk iegūt adekvātu zāli, kuru varētu izmantot gan koncertiem, gan, iespējams, muzikālām izrādēm varbūt 10 gadu periodā, kamēr uzbūvē nacionālo akustisko Daugavas krastā. Nekas pēc tam no tā neietu zudumā. Šobrīd Eiropas nauda šim mērķim vairs nav pieejama, daļa no tās ir novirzīta Lielās Ģildes remontam un citām neatliekamām vajadzībām. Tātad joprojām ir divas aksiomas – Rīgai ir nepieciešama nacionālā koncertzāle un Dailes teātris vairs nevar ilgstoši un efektīvi strādāt esošajā milzu zālē. Nekur pasaulē, izņemot Kirgizstānu, Moldovu un Baltkrieviju, teātris nav šādās milzīgās padomju laikos būvētās zālēs. Tādā attālumā – no pēdējās rindas līdz skatuvei – teātri vairs reti kur skatās. Galvenais, par ko skatītāji mūsdienās maksā teātrī, ir dzīvais, tiešais pārdzīvojums te un tagad, tāpēc dramatiskais teātris nav šovs un tāpēc tas vēl nav aizgājis bojā. Lai spētu noticēt tam, kas notiek uz skatuves, ir jābūt tai pietiekami tuvu. Jau pirms desmit gadiem Normunds Naumanis rakstīja, ka Smiļģa pārkonstruētā ēka Lāčplēša ielā (tagad JRT) joprojām ir vienīgā cilvēciska mēroga teātra telpa Rīgā, savukārt teātra arhitektūras katastrofa ir Dailes teātra lielā zāle. Tā kā Dailes teātris ir milzīgs, teritorija plaša, varbūt to var pārbūvēt, atrisinot divas būtiskas problēmas, proti, akustiskās koncertzāles trūkumu pagaidām un Dailes teātra zāles atbilstību modernam teātrim uz mūžiem. Kad sākām domāt par šo risinājumu, saskāros ar komentāriem «Žagar, kas tev tā tāda par nabaga domāšanu, kaut ko pārbūvēt, piebūvēt, vajag domāt un sapņot diženi». Strīdējos pretim. Manā skatījumā, tā saucamā nabagu domāšana ir tad, ja cilvēkam ir mazs dzīvoklis blokmājas pēdējā stāvā, bet uz ielas stāv liels Mercedes. Tas nekas, ka reizēm nav par ko ieliet degvielu, tas nekas, ka dārgi uzturēt un reizēm auto vairāk stāv, nekā brauc.

Bagātu cilvēku domāšana manā sapratnē ir kaut kā tā: «Tev ir veselības apdrošināšana, nomaksāts kredīts par māju un pensijas uzkrājumi, un tad tu domā pirkt Mercedes, jo visu mūžu esi par to sapņojis.» Tas nenozīmē, ka ir jāiztiek bez mašīnas, bet to vajag funkcionālu un pietiekami labu. Angliski ir tāds labs vārdu salikums good enaugh (gana labs). Mums nereti nav tipiski emocionālo pakārtot funkcionālajam, it sevišķi, ja runa ir par valsts naudu. Es vēlreiz uzsveru, ka Rīgai koncertzāle ir nepieciešama, tikai ir jādomā, kādā laika periodā, par kādu naudu un kā mēs to piepildīsim. Savukārt, ja netiks pārbūvēta Dailes teātra lielā zāle vai teātrim netiks uzbūvēta jauna, 500–600 vietīga black box tipa zāle, Rīga ar laiku var zaudēt vienu dramatisko teātri. Izcils piemērs, kā funkcionē multifunkcionāla kultūras telpa, ir Londonas Bārbikana (Barbican) centrs, kas arī ir būvēts septiņdesmitajos un kur ir gan multifunkcionāla koncertzāle, gan teātris, gan laikmetīgās mākslas galerija, bibliotēka, kinoteātris, vairāki restorāni. Tā milzu foajē dienas laikā ir pilns ar jauniešiem, kuri strādā pie saviem datoriem, izmanto bezmaksas ofisa iespējas, vakaros viss čum un mudž, tur ir tāda kultūras lauka intensitāte, kādu reti kur var piedzīvot. Redzot, kā attīstās lietas, esmu pārliecināts, ka ministrija tagad domā funkcionālās kategorijās un risinājums koncertzāles finansējumam ar PPP būs.

Vai plānojat pieteikties uz Dailes teātra direktora amatu?

Es nebiju plānojis to darīt, man bija pavisam citi plāni turpmākajiem diviem gadiem. Tā kā direktors atkāpās pirms savu pilnvaru beigām, apsveru iespēju piedalīties konkursā. Vai šī brīža situācijā nepiedalīšanās būtu godīga spēle? Jūtu zināmu atbildību par iesākto, turklāt domāju, ka manas prasmes un zināšanas, iespējams, būtu arī pietiekamas. Visu noteiks Kultūras ministrijas uzstādījums. Ja Daili turpinās attīstīt kā profesionālu dramatisko teātri un ministrijai būs vīzija par jaunas zāles būvniecību vai lielās zāles pārbūvi kādā pārskatāmā periodā, tad es redzu tā nākotni. Teātrim ir ļoti spēcīga aktieru trupa. Varu to salīdzināt ar kuģi, kura tehniskie dienesti ir dzinējs, bet degviela ir mākslinieciskais personāls. Ir uzkrāts pietiekami daudz degvielas, ja tā aizplūdīs, kuģis apstāsies.

Jums šobrīd ir diezgan liela noslodze, kā varēsiet savienot uzņēmējdarbību, Cēsu koncertzāles vadību, aktiera profesiju ar teātra direktora amatu?

To nav iespējams izdarīt, un es to netaisos darīt. Cēsu koncertzāle nākotnē var iztikt bez manis, kādu laiku varu vēl iesaistīties stratēģiskajā plānošanā kā tāds buldozers bīdīt kultūrpolitiku un projektus. Žagarkalns jau tagad iztiek bez manis, es tur varu aizbraukt brīvdienās, uzēst gulašzupu un izteikt savu viedokli par stiprumu, kā arī uzslēpot. (Smejas.) Turklāt dēls Matīss ir gatavs pieslēgties Žagarkalnam vēl vairāk, nekā viņš to dara šobrīd.

Diezgan daudzi aktieri pievēršas uzņēmējdarbībai, Dailes teātrī vien ir vairāki. Kas aktierim liek mesties biznesā – vēlme vairāk nopelnīt vai pēkšņi atklāts uzņēmējdarbības gēns?

Aktiera profesija ir saistīta ar atkarību – nevis no slavas vai panākumiem, bet iespējas pabūt citā pasaulē, cita cilvēka ādā. Tā ir tāda skatuves virtuālā realitāte, kurā aktieris var pilnībā iegremdēties. Tie aktieri, kas to dara regulāri un spēj to profesionāli izdarīt, zina šo sajūtu, pazīst šo citas realitātes atkarību. Viņiem aizplūšana no teātra nedraud, jo viņi vienmēr vēlēsies atgriezties, injicēt sev šīs narkotikas. Ja nav liela noslodze vai, piemēram, vasarās, kad ir brīvi divi mēneši, tas ir jēdzīgākais, ar ko var nodarboties, – pelnīt naudu. Ja vēl bizness ir tāds, kas pašam ļoti patīk, kāpēc lai to nedarītu?

Kas jums ir lielāka atkarība – Žagarkalns vai aktiera profesija?

Kalns ir mana kaislība un atkarība jau no bērnības. Ja atceros sevi laimīgu, tad atceros sevi kalnos. Atceros sevi laimīgu pēc uzvarētām sacensībām kalnu slēpošanā, pēc nobrauktas sarežģītas trases. Vienmēr esmu laimīgs sezonas sākumā, pirmo reizi uzkāpjot uz slēpēm. Esmu laimīgs pēc smagas pirmizrādes, braucot uz kalnu. Tas ir gan sniegs, gan brīvība, gan ātrums un lidojuma sajūta. Es tiešām mīlu savu biznesu, kas šķiet nesavienojama vārdu kombinācija – mīlēt biznesu. Tā nemaz nedrīkst, tā ir neprofesionāli. (Smejas.) Teātris savukārt ir mana dzīve. Tās ir nesalīdzināmas lietas.

Kas dominē jūsos – aktiera vai uzņēmēja gēns?

Pilnīgi noteikti aktiera gēns. Es noteikti neesmu pats labākais uzņēmējs. Kā aktieris es, iespējams, esmu vīriešu aktieru TOP10 savā vecuma kategorijā. Manā dzimtā aktieri nav bijuši. Pārsvarā – izglītoti un sabiedriski aktīvi zemnieki. Vecaistēvs bija aizsargu virsnieks. Zināmā mērā tas mani nedaudz biedē attiecībā uz saviem bērniem. Zinu, ka diviem bērniem tās briesmas ir novērstas, viņi nekad neizvēlēsies šo profesiju, bet meitiņa vēl ir tajā bīstamajā vecumā, kad var izdarīt šādu kļūdu. Esmu pietiekami daudz viņai stāstījis, ka šī ir tā profesija, kuru nekādā gadījumā nevajadzētu izvēlēties. Ceru, ka viņa paklausīts tēta padomam! Gribu viņu turēt pēc iespējas tālāk no tās indes, kas ir skatuve. (Smejas.)

Kā jūs nokļuvāt aktieros?

Andrejs mani tajā visā bardakā ievilka. Viņš mani aizvilka uz kinoaktieru studiju; tā kā man uzreiz padevās, viņš mani nepārtraukti bīdīja uz priekšu, neļāva atkāpties tajos brīžos, kad man sagribējās pievērsties fizikai, matemātikai, citām praktiskākām lietām. Man ārpus teātra darbā ļoti palīdz tas, ka esmu pabeidzis speciālā novirziena matemātikas–fizikas klasi. Kad man sanāca diezgan lielas ziepes ar čeku, Andrejs mani izvilka un pēc gada iespundēja konservatorijā.

Savulaik, būdams jauns un talantīgs aktieris, esat nopietni pievērsies zemkopībai. Kāpēc tāda izvēle?

Tie bija 90. gadi, Jaunatnes teātris tika aizvērts, īsti vairs nebija darba, viss sāka šūpoties. Atguvu vecātēva zemi – 60 hektārus un pusgruvušu māju. Izlēmu pilnībā mainīt savu dzīvi, par ko nebija priecīga mana sieva, kura bija izteikta inteliģences pārstāve, nesen pabeigusi filozofijas studijas. Pārcēlos uz laukiem, pametu teātri, bet turpināju filmēties, jo mani labi ņēma un filmējoties varēja nopelnīt labu naudu. Biju izlēmis kļūt par zemnieku, nevis formālu parketa zemnieku, bet tā pa īstam. Man bija 15 govis, cūkas, traktori. Protu uzart lauku, salabot traktoru.

Visos lauku darbos iegrimu līdz galam, vienīgais, ko neiemācījos, izslaukt govi un nokaut cūku. Paralēli būvēju māju un spēlēju arī izrādēs. Manas rokas bija ar eļļām, nagi aplauzti. Atceros, kā stāvu teātrī pirms izrādes pie izlietnes, beržu rokas un domāju «Juri, tev to visu vajag?» Turklāt tolaik visi jaunsaimnieki bija tādi apmāna upuri, viņiem neviens neteica, ka ar pārdesmit hektāriem un govīm viņiem nav nekādas perspektīvas, bet deva kaut kādus kredītus, lai varētu pabarot lopus. Visu, ko nopelnīju, vajadzēja likt atpakaļ, ar laiku tas kļuva par dzīves veidu, nevis par biznesu. Kad bija jāizveido cits bizness, lai uzturētu šo, sapratu to absurdu. Beigās saņēmu dūšu un visu pārdevu. Tagad man ir tukša, izremontēta liela kūts ar iespēju nekavējoties instalēt mēslu transportieri, ja kas. (Smejas.) Tajā man tagad stāv Cēsu festivāla mākslas objekti un instalācijas. Ir divas labas lietas, ko esmu savā dzīvē izdarījis, – uzbūvējis Žagarkalnu un uzcēlis bērniem māju.

Šobrīd noteikti gaidāt ziemu...

Jā, alkatīgi gaidu ziemu un priecājos, ka nākamajā nedēļā jau sola mīnus grādus. Šobrīd laika prognozes pat tā īsti vairs nesatrauc, jo mums ir milzīga sniega čupa. Visa kalnu slēpošana pamatā balstās uz mākslīgo sniegu, ko cilvēki bieži vien nezina. To var sākt ražot, kad ārā ir –3 grādi. Visa tehnika strādā divas diennaktis, lai uzsmidzinātu tādu plānu sniega slānīti un lai varētu sākt slēpot. Vienmēr ir problēma, ka ir tikai –2 grādi, šāda temperatūra nereti ir visu decembri, un –3 grādi vien pāris stundas naktī. Kad tuvojas Ziemassvētki, cilvēki ir gatavi maksāt jebkādu naudu, lai tikai būtu sniegs un bērni varētu slēpot. Februārī, kad ir visaukstākais laiks, ļoti lēti var saražot sniegu, pie –12 grādiem tas straumēm gāžas no lielgabala. Sniegs tiek sastumts milzu čupā un apsegts ar speciālu materiālu. Protams, rudenī puse ir nokususi, bet, tā kā sniegs ir tik lēti saražots, tas ir efektīvāk nekā mocīties –3 grādos.

Tātad ir garantija, ka uz Ziemassvētkiem Žagarkalnā sniegs būs?

Jā. Pagājušajā ziemā tika sašauti 9400 kubikmetri sniega, kas izmaksāja 20–25 tūkstošus eiro. Ar drona palīdzību veiktie mērījumi liecina, ka šobrīd ir palikuši 4778 kubikmetri sniega.

Par tikšanās vietu izvēlējāties Cēsis. Ko jums nozīmē šī pilsēta?

Cēsis ir mana dzimtā pilsēta. Šī pilsēta ir ideāla vieta dzīvošanai. Es to apgalvoju kā pragmatisks cilvēks. Nesen dzirdēju terminu, kas mani vienlaicīgi sajūsmināja un šokēja, proti, Cēsu bēgļi. Kultūras ministrijā, kad runājām par kultūras blīvumu galvaspilsētā un reģionos, kāds kultūras jomas eksperts atzina, ka sava loma Rīgas depopulācijai no inteliģences ir Cēsu bēgļiem. Uz jautājumu, kas tie tādi, man paskaidroja, ka tie ir jauni izglītoti cilvēki, kas ir izvēlējušies Cēsis par savu dzīvesvietu. Cēsīs īres tirgus ir pārkarsēts, nav iespējams neko īrēt un neko nopirkt. Skolas un bērnudārzi ir pilni. Arī koncertzāle ir pilna uz ļoti specifiskiem koncertiem, un kafejnīcā pērk labos vīnus. Varam izpārdot biļetes uz tādas kulta grupas kā Penguin Cafe koncertu.

Vai tas nozīmē, ka Cēsu bēgļi ir ar visnotaļ augstu maksātspēju?

Jā, tā noteikti ir virs vidējās valstī. Daudzi ir tādu profesiju pārstāvji, kurās var strādāt attālināti. Cēsīs ir ļoti labs interneta pārklājums, ir divi ātrvilcieni un būs vēl. Līdz Rīgai var aizbraukt stundā un piecpadsmit minūtēs. Var sēdēt mīkstā krēslā, ir internets, un šo laiku strādāt. Ja vilciens būtu nevis septiņos, bet deviņos no rīta, es arī ar to brauktu. Esmu totāla pūce – ceļos ap deviņiem un beidzu darbu teātrī ap vienpadsmitiem, mājās esmu ne ātrāk par pusvieniem naktī.

Cēsis ir ideāla vieta dzīvošanai, tikai pašvaldībai ir jādomā par dzīvojamo fondu. Kaut gan Cēsu bēgļi jau nebūt nav tie, kas dzīvos blokmājās. Taču zemi šeit vēl ir iespējams nopirkt un privātās mājas uzbūvēt. Vecpilsētā ēkas tiek izpirktas, izbūvē dažādus apartamentus. Arī šoseja tiek remontēta. Turklāt domē ir iespējams diskutēt par vistrakākajām idejām. Neticu, ka vēl kādā Latvijas pašvaldībā var nopietni apspriest domu par pilsētai piederoša ātrvilciena iegādi vai kultūras ministrijas pārcelšanu uz Cēsīm. (Smejas.)

Vai Cēsīs ir tik bagāta pašvaldība, vai ir daudz turīgo vietējo?

Nē, tā nebūt nav tik bagāta, taču nodokļu ieņēmumi kāpj. Domē notiek diskusijas ne tikai par kanalizāciju, apkuri, bet arī par laikmetīgās mākslas centra būvniecību. Strādājam pie pilnīgas zero waist (bezatkritumu) koncepcijas. Par to, vai Cēsīm vajadzētu pieteikties uz Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu, gan diskusiju nebija. Mēs uzreiz pieteicāmies būt par 2027. gada Eiropas kultūras galvaspilsētu (Smaida.)

Kas vēl Cēsīm būtu nepieciešams?

Viens kārtīgs viesnīcu operators. Kad notiek lielie pasākumi, pilsētai pietrūkst viesnīcu. Tā kā šeit ir lieliski dabas resursi, varētu izvērst SPA vai veselības tūrismu. Cēsīm ir nepieciešams spēcīgs investors, kā, piemēram, Rakveres SPA viesnīcu operators. Cēsīs nevajag būvēt rūpnīcas, bet radīt ideālus apstākļus dzīvošanai, tad cilvēki šurp pārcelsies un radīs jaunas darba vietas. Piemēram, Cēsīs ir Royal Dandy Barber Shop, kur ir salīdzinoši augstas cenas. Es iegāju, lai uzmundrinātu frizētavas darbiniekus, domājot, ka viņiem nebūt neiet tik labi. Vēlējos atbalstīt, piesakoties uz apmeklējumu, taču tuvākais pieraksta laiks bija tikai pēc divām nedēļām. Cēsu bēgļi ap sevi rada atbilstošu vidi, piemēram, lai aizietu uz restorānu, jau savlaicīgi ir jārezervē galdiņš. Vasarā bez rezervācijas tas vispār nav iespējams. Nezinu, kā pašvaldības stratēģija varētu mainīties pēc administratīvi teritoriālās reformas, jo novada prioritātes atšķiras no pilsētas vajadzībām. Iespējams, ka novads negribēs nopirkt vilcienu... (Smejas.)

Tikko pirmizrādi piedzīvoja dokumentālā filma par brāļiem Žagariem, kuras scenāriju diemžēl pārrakstīja dzīve. Ja jūs būtu filmas režisors, kādus akcentus liktu?

Nezinu un nedomāju tādās kategorijās, bet, ja cilvēks, kurš vispār tādus Žagarus nepazīst, skatītos filmu un tā viņam atstātu emocionālu nospiedumu, iedotu papildu pieredzi un raisītu pārdomas par savām attiecībām ar brāļiem vai māsām, tad tā ir sasniegusi savu mērķi. Man patika, ka filmas veidotājas nekautrējās ielikt momentus, kuros mēs nemaz tik labā gaismā neparādāmies, patika montāža un laika nobīdes, kā arī garie kadri, kas televīzijas dokumentālajai filmai nav parasta lieta. Piemēram, kā braucam pa sniegotu ceļu un diskutējam par Vāgneru. Autoriem bija drosme izkāpt no standarta dokumentālās reportāžas rāmja. Manuprāt, tas strādā. Jāvērtē citiem, nevaru būt objektīvs.

Jūs ļoti daudz strādājat. Kā jūs uzlādējat savas baterijas?

Kaut kā uzlādējas pašas. (Smejas.) Man nav bijusi vajadzība, piemēram, pēc retrīta, nav bijusi pārdegšana, pagaidām.... Esmu kā tāds truls dzīvnieks, man nav tādu failu, es vienkārši aru. Man pietiek aizbraukt uz kalnu, pasportot, patīk kāpt kalnos vai iedzert viskiju un uzsmēķēt cigāru.

Kādi ir jūsu viskvēlākie sapņi?

Mani sapņi parasti ir tuvākajiem pāris gadiem. Viens no tiem ir izveidot lielāko slēpošanas bāzi Baltijā, apvienojot Žagarkalnu ar Ozolkalnu, kas nu vairs nav nereāli. Otrs – lai Dailē beidzas turbulences un atkal esam mākslinieciskajos līderos. Trešais – lai Cēsis būtu labākā dzīvesvieta un foršākā pilsēta Latvijā.