Pētniecība Līdzīgi kā Eiropā kopumā, arī Latvijā lielu daļu ekonomikas veido mazie un vidējie uzņēmumi, kam ir ierobežotas iespējas sadarboties ar zinātniekiem un pētniekiem, lai biznesā ieviestu inovācijas

Tāpēc Elektronikas un datorzinātņu institūta (EDI) direktora vietnieka attīstības jautājumos un vadošā pētnieka Dr. Kaspara Ozola skatījumā, pozitīvi vērtējamas dažādas atbalsta programmas, kas līdz- finansē šādus tēriņus. Institūtā strādā vairāk nekā simt ar pētniecību saistītu darbinieku, kuri specializējas viedo, iegulto, komunikāciju sistēmu izstrādē, radot dažādus algoritmus un mākslīgā intelekta risinājumus, kas tiek implementēti dažādos čipos, un palīdzot tiem savā starpā sazināties. Institūta pētnieki rada gan aparatūru, gan programmatūru, kas nepieciešama, lai šie risinājumi darbotos galvenokārt četrās nozarēs – viedajā veselībā, ražošanā, mobilitātē un kosmosā. Vairāk par to, kā institūts atrod citus finansējuma veidus situācijā, kad valsts atbalsts zinātnei Latvijā ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā, K. Ozols stāsta intervijā Dienas Biznesam.

Visās nozarēs strādājat vienlīdz aktīvi vai uz kādu no tām fokusējaties vairāk?

Mūsu kompetence var tikt izmantota dažādās nozarēs, un attiecīgi ieguldām vairāk enerģijas tajās jomās, kur ir lielāks pieprasījums. Tāpēc īsti vienlīdzīgi nesanāk. Visvairāk fokusējamies uz viedo ražošanu un mobilitāti.

Viedajā ražošanā radām dažādus risinājumus, lai uzlabotu procesus uzņēmumiem – maziem un lieliem. Varam izvietot dažādus sensorus uz mehatroniskām un robotiskām sistēmām, mērīt dažādus parametrus un dot atgriezenisko saiti, tādējādi uzlabojot sistēmas veiktspēju un tādā veidā arī uzņēmuma produktivitāti un konkurētspēju pasaules tirgū. Piemēram, pārvietojot kravu ar lielajiem industriālajiem ceļamkrāniem, sasniedzot galamērķi, tā nošūpojas. Mēs uzliekam sensorus, kas mēra relatīvo un leņķisko paātrinājumu un citas nianses un sūta informāciju uz elektromotoru vadības sistēmu, lai tā spētu pielāgot kravas pārvietošanās ātrumu, lai krava pārvietotos stabili. Tāpat strādājam ar robotiem. Mūsdienās pārsvarā roboti nav īpaši elastīgi un adaptīvi nestandarta situācijām, tie strādā pēc konkrēta algoritma, kas, piemēram, liek paņemt objektu no vienas iepriekš definētas vietas un nolikt to citur vai ko līdzīgu. Mēs ar mākslīgā intelekta palīdzību varam sašķirot patvaļīgi izmētātu atkritumu kaudzi pa konkrētām grupām.

Ar viedo mobilitāti darbojamies diezgan sen – gandrīz desmit gadus. Šobrīd strādājam pie nākotnes pašbraucošiem automobiļiem. Viens no mūsu fokusiem ir komunikāciju tehnoloģijas, lai mašīnas, savā starpā komunicējot, var optimizēt satiksmes plūsmu. Starptautiskās sacensībās Nīderlandē tehnoloģija tika pārbaudīta, izpildot dažādus scenārijus. Piemēram, kad brauc ātrā palīdzība, mašīnas savā starpā pārraida signālus un visas pašķiras vai arī ievēro rāvējslēdzēja principu, komunicējot par savu pozīciju, ātrumu utt. Strādājam pie tā, lai tas būtu īpaši droši, izmantojam trīs dažādas raidīšanas frekvences un protokolus, lai tad, ja vienā ir problēmas, varētu uzreiz pārslēgties uz citu. Fokusējamies uz specifiskām tehnoloģijām, jo esam sapratuši, ka paši nevaram uzbūvēt paš- braucošu automobili. Tas būtu nereāli pat visiem Latvijas zinātniekiem kopā. Šobrīd lielie auto ražotāji sadarbojas ar tūkstošiem zinātnieku un inženieru un nav tikuši līdz tam.

Savukārt bezvadu sensoru tīklu jomā esam izstrādājuši savu programmēšanas valodu SEAL-blocky un operētājsistēmu MansOS. Mums ir arī testa gultne ar simt mezgliem, kur testēt liela mēroga bezvadu sensoru tīklus. Varam eksperimentēt, piemēram, ar to, kas notiek, kad baterija tuvojas beigām, testēt dažādus protokolus un tīklu topoloģijas, attālināti tos pārprogrammējot.

Jau kādu laiku liela daļa ražošanas ir pārcelta uz Ķīnu, Indiju, un nu jau sāk pārcelties arī uz Āfriku, kur ir krietni lētāks darbaspēks. Eiropai ir ļoti grūti ar to konkurēt. Tāpēc, manā skatījumā, visas ražotnes ir pilnībā jāautomatizē. Ja uzņēmumi spēs ražot ar robotiskām sistēmām, iespējams, Eiropa var atgūt konkurētspēju.

Kas notiek pārējos virzienos – viedajā veselībā un kosmosa projektos?

Veselības jomā fokuss ir uz valkājamām tehnoloģijām un iekārtām. Esam izstrādājuši viedo audumu, ko uzvelk kā kreklu skoliozes ārstēšanai. Ārsta klātbūtnē tiek piefiksēta pareizā stāja un tad, kad sēdi vai stāvi nepareizi, telefons dod signālu. Esam to izmantojuši arī rehabilitācijai pēc traumām, kontrolējot, cik dziļi cilvēks drīkst ietupties pēc operācijas, lai saudzētu ceļu locītavas. Esam arī uztaisījuši tērpu, ko var uzvilkt un iegūt savu digitālo dvīni. To var izmantot gan izklaides industrijā, piemēram, filmu uzņemšanā, gan arī telemedicīnā, lai mājās varētu attālināti vingrot un ārsts pēc tam redzētu, vai viss tika darīts pareizi. Viens no projektiem bija galvas apsējs bērniem ar cerebrālo trieku – ar galvu varēja vadīt datora peli, un acs piemiegšana darbojās kā klikšķis.

Iespējams, interesantākais projekts, ar ko mūs vislabāk zina pasaulē, ir ļoti precīzs pulkstenis jeb laika mērīšanas ierīce, kura spēj mērīt laiku ar trīs pikosekunžu precizitāti. Vairāk nekā puse pasaules satelīta lāzerlokāciju staciju, tostarp NASA, izmanto šos taimerus, lai noteiktu distanci līdz satelītiem orbītā. Pirms dažiem gadiem tika noslēgti līgumi ar Eiropas Kosmosa aģentūru, lai šos taimerus pielāgotu tieši kosmosam. Tie spēj izturēt visai skarbus apstākļus – kosmosa radiāciju, vibrācijas, temperatūras izmaiņas utt. Paredzēts, ka šos taimerus izmantos kosmosa kuģa Luna-27, kas lidos uz Mēnesi, nolaišanās sistēmai, un arī portugāļu satelītam, kas lidos kosmosā monitorēt asteroīdus.

Kā notiek institūta sadarbība ar uzņēmumiem? Kompānijas nāk ar konkrētu uzdevumu, paši meklējat klientus vai sadarbojaties ar citiem uzņēmumiem un institūtiem?

Strādājam visos jūsu nosauktajos veidos. Ir gadījumi, kad atnāk uzņēmumi ar konkrētām, specifiskām interesēm. Līgumpētījumi, kad uzņēmums atnāk un iedod naudu, lai mēs kaut ko izstrādātu, veido 7 līdz 10% no kopējā budžeta.

Tas ir daudz vai maz?

Noteikti tādu gadījumu varētu būt vairāk. 90 vai pat 95% Eiropas ekonomikas veido mazie un vidējie uzņēmumi. Līdzīgi arī Latvijā. Šiem uzņēmumiem īsti nav līdzekļu, lai investētu pētniecībā un izstrādē. Piemēram, standarta projekts, ko veicam sadarbībā ar pasūtītājiem no Rietumeiropas, ir, sākot no 100 līdz 300 tūkstošiem eiro. Lielās firmas to var atļauties, bet mazie uzņēmumi – ne. Tāpēc ir patiess gandarījums, ka gan Eiropā, gan Latvijā tiek īstenotas vairākas aktivitātes, kas palīdz šiem uzņēmumiem arī finansiāli adaptēt dažādas viedās tehnoloģijas. Arī EDI ir iesaistījies vairākos Digitālo inovāciju centru projektos, kas palīdz uzņēmumiem pārnest pētniecībā radītās zināšanas uz industriju.

Kā uzņēmumi pie jums nonāk?

Latvija maza, visi viens otru zina. Cenšamies savu darbu darīt ļoti labi, lai labā slava iet mums pa priekšu. Piemēram, nesen pie mums ciemos bija kompānija, kura grib sadarboties, jo ir dzirdējuši, ka mēs esot Latvijā vieni no spēcīgākajiem viedo sensoru jomā.

Cik ilgu laiku prasa sadarbība šādā projektā?

Tas atkarīgs no tā, cik daudz pētniecības iekļauts projektā. Ja vajag vienkārši paņemt eksistējošus sensorus, integrēt vienā sistēmā un palaist, tas, visdrīzāk, ir gana lēti, ātri un mums mazāk interesanti. Tad drīzāk iesakām vērsties pie kāda cita, kas varētu to izdarīt arī lētāk. Mūsu fokuss ir pētniecība. Ir bijuši arī tādi uzdevumi, ko nevaram atrisināt, jo nepietiek zināšanu, bet šāda veida uzdevumi mums ir daudz saistošāki. Izmaksas pakārtotas projekta sarežģītībai.

Kā institūtam šobrīd klājas?

Gan labi, gan slikti. Sākšu ar slikto un nonākšu pie labā. Sliktais ir valsts atbalsts zinātnei Latvijā, kas ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā. Līdz ar to, ja nav atbalsta no valsts, zinātne ir tāda, kāda ir, un tās līmeni ir arvien grūtāk pacelt.

Ja būtu pietiekams finansējums, kā tas ir visās attīstītajās Eiropas valstīs, noteikti būtu daudz vairāk jaunu zināšanu un inovāciju. Vairāki pētījumi ir pierādījuši, ka strauju ekonomisko izaugsmi veido tieši tehnoloģiskās inovācijas, bet, lai tās radītu, ir nepieciešama pētniecība un zinātne.

Labā ziņa ir tā, ka esam adaptējušies šai situācijai, jo ir grūti paļauties uz valsts finansējuma stabilitāti, piemēram, negaidīti tiek slēgtas dažādas programmas. Tāpēc esam fokusējušies uz Eiropu, uz programmu Apvārsnis 2020. Mums šajā programmā ir labi rezultāti, šobrīd īstenojam 11 Apvārsnis 2020 projektus par kopējo finansējumu tuvu trīs miljoniem eiro, sadarbojamies ar lielākajiem industrijas spēlētājiem – BMW, Mercedes, Siemens, Bosch, Infineon, Philips u.c. Kopā strādājam pie nākotnes tehnoloģijām, pēc kurām no industrijas ir reāla nepieciešamība. Esam adaptējušies, šobrīd valsts atbalsts bāzes finansējumu izteiksmē mūsu kopējā budžetā ir tikai ap 20% un pārējais ir no dažādiem projektiem un līgumpētījumiem.

Kāds būtu pietiekams finansējums zinātnei?

Mums vajadzētu tiekties uz attīstīto valstu paraugu, kur atbalsts ir tuvu 3% no IKP. Latvijas zinātniekiem tika solīts, ka 2020. gadā tas būs 1,5%, bet pēdējo gadu progress par to neliecina. 2017. gadā tas bija tikai 0,51% no IKP.

Ar kuru no Apvārsnis 2020 projektiem varat palielīties?

Projekta Trinity mērķis ir padarīt dažādas ražotnes viedākas, robotizējot vai aprīkojot tās ar sensoriem. Esam daļa no digitālā inovāciju centra, kur piedāvājam savas kompetences un tehnoloģijas kopā ar partneru kompetencēm un tehnoloģijām. Piedāvājam 18 dažādas tehnoloģijas un, ja uzņēmums redz, ka varētu kādu no tām adaptēt savā ražošanas ķēdē, esam gatavi šīs zināšanas nodot, lai padarītu ražošanu efektīvāku, ērtāku, lētāku. Šajā projektā uzņēmumiem Eiropā būs pieejami astoņi miljoni eiro – katram individuālajam projektam līdz 300 tūkstošiem eiro ar atbalsta intensitāti 70%, lai adaptētu šīs tehnoloģijas. Ļoti ceram, ka arī Latvijas uzņēmēji izmantos šo iespēju.

300 tūkstoši ir kopējais viena projekta budžets vai atbalsta intensitātes apjoms?

Tā ir projekta kopējā summa – intensitāte ir 70% no 300 tūkstošiem.

Kuros virzienos, jūsu skatījumā, pētniekiem vajadzētu ieguldīt savas zināšanas un laiku un kuros ne?

Zinātnei vajadzētu risināt globālas problēmas, piemēram, izveidot nulles defekta ražotnes, nulles emisijas automašīnas, strādāt ar dažādām veselības iniciatīvām. Piemēram, aktuāla tēma ir personalizētā preventīvā medicīna, kur katram ir individuāli izstrādāta sistēma, kas monitorē veselības stāvokli. Attīstās arī valkājamās tehnoloģijas, kas laikus nodod informāciju ārstam un pacientam, jo bieži vien problēma ir tā, ka cilvēki novilcina slimību un neiet pie ārsta. Šajā gadījumā sensori laikus nosaka situācijas maiņu un dod ziņu cilvēkam un ārstam.

Manuprāt, nevajadzētu pārāk aizrauties ar izklaides industriju. Netrūkst kolēģu, kuri ļoti augstā līmenī apguvuši mākslīgo intelektu un aiziet strādāt pie ātro kredītu kompānijām. Žēl, jo šķiet, ka šie cilvēki ar savu potenciālu varētu izdarīt daudz vairāk. Protams, šīs industrijas ļoti labi maksā, bet pievienotā vērtība no cilvēces attīstības viedokļa, visdrīzāk, ir nebūtiska.

Kā ar jaunajiem pētniekiem? Cik liela ir viņu interese iesaistīties institūta darbā?

Šis ir ļoti grūts jautājums. Agrāk, ja vēlējāmies piesaistīt speciālistu, kas vēlētos asistēt mūsu pētniekiem zinātniskajos pētījumos un izstrādē, uzrunājām lielāko universitāšu doktorantūras studentus. Tā kā viņu ir tik, cik ir, un tehnisko prātu trūkst, sākām vērsties pie maģistrantūras un tagad arī bakalaura studentiem. Piemēram, kad es studēju elektronikas programmā, pirmajā kursā bijām 120 un pabeidzām 30. Tagad tajā pašā programmā iestājas 30 studentu, var tikai minēt, cik no viņiem pabeigs šīs studijas. Konkurence par šiem cilvēkiem palielinās, arī algas aug. Labi speciālisti ir dārgi, jo īpaši mūsu darbības jomā.

Ko var darīt situācijas labā?

Jau vidusskolā un pamatskolā vajadzētu piestrādāt pie eksaktajiem mācību priekšmetiem, lai cilvēkus ieinteresētu un parādītu, ka zinātne ir interesanta, ka tas ir radošs darbs.

Vajadzētu piestrādāt arī pie zinātnieka publiskā tēla. Latvijā ir stereotips, ka zinātnieks ir nabadzīgs, šai profesijai nav tik augsta prestiža kā, piemēram, ekonomistiem. Visi metas būt ekonomisti un uzņēmēji, bet patiesībā tehniskajās zinātnēs speciālisti nopelna ļoti labi. Sabiedrībā ir iespaids, ka jurists nopelna vairāk par zinātnieku, bet tā bieži vien nav, jo īpaši informācijas un komunikāciju tehnoloģiju jomā.

Vai institūts ir saistīts ar kādu konkrētu universitāti?

Lai arī šis ir valsts zinātniskais institūts, neesam tieši saistīti ne ar vienu universitāti. Esam par to priecīgi, jo tas dod elastību un iespējas ātri reaģēt uz apstākļiem. Mūsu partneri biznesa vidē to novērtē. Taču sadarbojamies ar visām universitātēm, mums ir labas attiecības un arī sadarbība.

Kurās jomās redzat lielāko nākotnes potenciālu?

Viedā ražošana ir relatīvi nesens virziens, bet nākotnē tas varētu būt ļoti pieprasīts. Tāpēc investējam naudu šī virziena infrastruktūrā. Strādājam pie dažādiem risinājumiem un redzam, ka industrija sāk atsaukties – ja konkrētās lietas realizēsim, partneri ir gatavi pirkt mūsu tehnoloģijas.

Kā notiek sadarbība ar uzņēmumiem? Tie pērk jūsu patentus, licences, veidojat kopuzņēmumus?

Šobrīd mazāk aizraujamies ar patentiem. Esam reģistrējuši 34. Ja ir zināšanas, ko varam pārdot, ietērpjam tās interesantā pakotnē, kas varētu piesaistīt uzņēmumus, un mēģinām pārdot. Nereti uzņēmumi vēlas ekskluzīvu pieeju zināšanām un patentiem. Katrs gadījums ir individuāls.

Tagad lielu daļu mūsu budžeta veido Apvārsnis 2020 projekti, kuros arī sadarbojamies ar vairākiem uzņēmumiem, bet tajos ir atvērto inovāciju un zinātnes politika, līdz ar to daudz ko publicējam un ļaujam interesentiem piekļūt mūsu zināšanām. No mūsu pētījumiem ir attīstījušies arī vairāki jaunuzņēmumi, piemēram, sporta tehnoloģiju jaunuzņēmums Hackmotion un precīza laika mērīšanas (taimeru) tehnoloģiju uzņēmums Eventech.

Kādi ir plusi un mīnusi atvērtās zinātnes pieejai?

Tā ir Eiropas Komisijas iniciatīva, kura vēlas, lai publikācijas ir brīvi pieejamas visiem internetā, nevis tikai konkrētos žurnālos. Tagad sāk ieviest arī atvērto datu politiku, padarot publiski pieejamus arī datus, algoritmus un modeļus. Tas tiek darīts ar domu, lai zināšanas izplatās un zinātnieku atklātais nepaliek plauktiņā. Citreiz gadās tā, ka ir radīts kaut kas vērtīgs, bet, ja tam pirmajā gadā uzreiz neparādās pircējs, tas iegulstas plauktā.

Domāju, ka kopumā tas daudz ko dod ekonomikai un attīstībai. Cits jautājums, vai tas ir labi attiecībā pret konkurentiem, piemēram, Ķīnu un ASV, kas var piekļūt šiem datiem.

Kuri jūsu skatījumā ir Latvijas zinātnieku izcilākie atklājumi?

Latvijā ir daudz tiešām ļoti iespaidīguun vērtīgu zinātnisko atklājumu. Kā piemērus varētu minēt Latvijas Organiskās sintēzes institūta mākslīgā zirnekļu zīda pētījumus, LU Atomfizikas un spektroskopijas institūta izstrādāto portatīvo ierīci ādas vēža agrīnai bezkontakta diagnostikai, LU Cietvielu fizikas institūta energoefektīvo metodi ilgi spīdošo pārklājumu iegūšanai uz metāliem, mūsu pašu izstrādāto ļoti precīzo laika mērīšanas taimeri, kas tiek izmantots dažādos pielietojumos ASV, Ķīnā, Krievijā utt., kā arī daudzus citus atklājumus.

Kuri jums šķiet kolēģu komerciāli nozīmīgākie projekti?

Arī šeit, domāju, netrūkst Latvijas veiksmes stāstu, piemēram, Latvijas Organiskās sintēzes institūta atklātais meldonijs, kuru savā produkcijā izmanto AS Grindeks, Rīgas Tehniskajā universitātē radītā pārtikas produktu kvalitātes pārbaudes testu tehnoloģija, kuru izmanto Conelum, EDI radītais taimeris satelītu lāzerlokācijai, kuru izmanto Eventech kompānija, u.c.

Nereti mēdz sanākt lauzt šķēpus par to, vai zinātnei obligāti jābūt ar komerciālu rezultātu. Kā jums šķiet?

Zinātnes primārais mērķis ir radīt jaunas zināšanas. Tās iegūst, veicot fundamentālos vai lietišķos pētījumus. Protams, fundamentālos pētījumus nereti ir grūtāk komercializēt, bet uzskatu, ka tie ir ne mazāk svarīgi par lietišķajiem pētījumiem, kuros komercializācijas iespējamība ir daudz augstāka. Manuprāt, ir jābūt līdzsvaram, un ne visiem pētījumiem jābūt ar tūlītēju komerciālu rezultātu. Ja zinātne paplašina cilvēces izpratni par dažādiem procesiem, bet uzreiz nerada komerciālu rezultātu, kā tas, piemēram, notiek ar dažiem pētījumiem CERN pētniecības centrā, uzskatu, ka tas tik un tā nes lielu pievienoto vērtību cilvēces attīstībā un tur pastāv milzīgs potenciāls uz tiešām izciliem zinātniskiem atklājumiem.

Kas ir šī brīža lielākie zinātnes izaicinājumi pasaulē un Latvijā?

Šobrīd arvien aktīvāk tiek strādāts pie vides un klimata pārmaiņām, kas ietver arī ar enerģiju, lauksaimniecību un ūdeni saistītos pētījumus. Aktīvi jau tagad tiek strādāts arī pie viedāka un zaļāka transporta – nulles emisija, bez negadījumu satiksme. Bez tā netrūkst izaicinājumu arī veselības un demogrāfijas jomā, piemēram, personalizētajā un preventīvajā medicīnā.