Viedoklis

Saeimas vairākums, visticamāk, šodien atbalstīs 2020. gada valsts budžeta likumprojektu un to pavadošo normatīvo aktu grozījumus, vienlaikus tiks noteiki ļoti īsi termiņi priekšlikumu iesniegšanai. 

Nenoliedzami, ka 2020. gada budžeta projekts neatspoguļo tos solījumus, kuri tika izteikti priekšvēlēšanu laikā. Tas nekas jauns nav, jo realitāte ir cita. Mediķiem un pedagogiem nav paredzēts tik, cik iepriekš likumos bija rakstīts, bet papildu miljoni Saeimā pārstāvētajām partijām atradās.

Ar pašreizējo piedāvājumu koalīcijas reitingi tuvākajā nākotnē neuzlabosies, tomēr tā ir mazākā bēda. Mani vairāk uztrauc tas, ko šis projekts tā apstiprināšanas gadījumā nodarīs ekonomikai, veselības aprūpes sistēmai, kā arī tas, ka šis budžets, pretēji finanšu ministra u.c. amatpersonu postulētajam, palielinās nevienlīdzību starp tiem, kuriem vajadzētu būt galvenajam valsts rūpju objektam (bez vecāku gādības palikušie bērni, invalīdi, mazo pensiju saņēmēji u.c.), un tiem, kuriem par sevi vajadzētu rūpēties pašiem (personas ar pilnu darbspēju bez apgādājamajiem, kuras valstij «nezināmu» iemeslu dēļ legāli saņem mazu atalgojumu).

Ja ir doma kaut ko pamainīt, tad šodien vajadzētu tikt skaidrībā, kāda varētu būt ietekme tam vai citam virzienam.

Es redzu vienu ģenerālo līniju un trīs pakāpes, kā risināt samilzušās problēmas.

1. pakāpe. Diferencēto neapliekamo minimumu (DNM) atstāt esošā trīs gadu budžeta rāmī – tad vajadzētu palikt 32–35 milj. eiro. 2,5 milj. eiro varētu iedot aizbildnībā esošajiem bāreņiem u.c. bez vecāku gādības palikušajiem bērniem, bet pārējos ~ 30 milj. eiro novirzīt veselības finansēšanai.

2. pakāpe. «Iesaldēt» DNM esošajā līmenī (max 230), tad vajadzētu palikt ~ 52 milj. eiro. 2,5 milj. eiro varētu iedot bāreņiem u.c. bez vecāku gādības esošajiem bērniem, bet pārējos ~ 50 milj. eiro – veselības finansēšanai. Šo būtu labi kombinēt ar minimālās algas paaugstināšanu vai nu līdz 470, vai 500 eiro mēnesī. Kaut kādi miljoni pielēks vēl klāt. Tos varētu novirzīt pedagogu atalgojumam.

3. pakāpe. Trešais ir smagais risinājums – noteikt fiksētu neapliekamo minimumu 100 eiro neatkarīgi no atalgojuma lieluma (vai nepieciešamības gadījumā tie varētu būt pat 90 eiro). Tad vajadzētu palikt ap 100 milj. eiro. No tiem 2,5 milj. eiro vajadzētu novirzīt bāreņiem u.c. bez vecāku gādības esošajiem bērniem, 17 milj. eiro – minimālā ienākuma līmeņa koncepcijai un mazo pensiju sakārtošanai pietrūkstošā finansējuma kompensēšanai, bet pārējos 80 milj. eiro – veselības finansēšanai un skolotāju algām.

Šis ir obligāti jākombinē ar minimālās algas paaugstināšanu līdz 500 eiro mēnesī (tad būs «nošauti divi zaķi»: 1) arī šīs valdības galvenais rūpju objekts – personas ar pilnu darbspēju bez apgādājamajiem, kuras valstij «nezināmu» iemeslu dēļ legāli saņem mazu atalgojumu, uz rokas saņems vairāk; 2) viena partija būs izpildījusi savu jēdzīgāko solījumu (pieļauju, ka Jaunā vienotība negrib to pieļaut un tādēļ nevēlas iet šo ceļu)).

Esošajam modelim ir ļoti nelabvēlīga ietekme uz ekonomikas attīstību. DNM ietekme: 1) pēc ekonomiskās būtības DNM ir valsts atbalsts uzņēmējiem, kuri maksā zemu atalgojumu; 2) DNM veicina zemas pievienotās vērtības (lētā darbaspēka) ekonomikas saglabāšanu; 3) DNM dod priekšrocības «aplokšņu algu» sektoram; 4) DNM mazina to uzņēmumu konkurētspēju tirgū, kuri legāli maksā normālas algas.

Svarīgi: pretēji plaši tiražētajiem mītiem DNM nemazina nevienlīdzību, bet pat nedaudz palielina to starp personām ar un bez apgādājamajiem, kā arī starp personām ar un bez darbspēju ierobežojumiem. Vienīgie nodokļu instrumenti, kas mazina nevienlīdzību, ir uz speciālajām grupām – bērni, pensionāri, personas ar invaliditāti – orientētie. Tos šīs valdības piedāvājums neparedz apsteidzoši palielināt (tos palielinās saskaņā ar iepriekšējo grafiku: bērniem – līdz 250 eiro, pensionāriem – līdz 300 eiro, bet invalīdu speciālo atvieglojumu plānots atstāt iepriekšējā līmenī). Valdības iniciatīva apsteidzoši palielināt DNM maksimālo robežu paredz tam bezjēdzīgi tērēt 52–55 milj. eiro, tādā veidā vēl vairāk palielinot negatīvo ietekmi uz ekonomikas izaugsmi.

Tātad svarīgākais – vai koalīcijai ir tāda griba? Pieļauju, ka tiem, kuri ir ieviesuši šo attīstības ekonomikai nepiemēroto nenormālību – diferencēto neapliekamo minimumu –, kā arī tiem, kuri ar tā maksimālās robežas paaugstināšanu grib sasniegt vienu no solītajiem piecsimtniekiem, varētu būt grūti atteikties no uzņemtā kursa, tomēr, manuprāt, valsts ekonomikas izaugsmei, valsts obligāto pienākumu (veselība, izglītība, drošība u.c.) nodrošināšanai un reālai nevienlīdzības mazināšanai vajadzētu būt svarīgākai par partiju un amatpersonu ambīcijām.